Apvienotās lietas T‑282/16 un T‑283/16

Inpost Paczkomaty sp. z o.o.
un
Inpost S.A.

pret

Eiropas Komisiju

Vispārējās tiesas (trešā palāta paplašinātā sastāvā) 2019. gada 19. marta spriedums

Valsts atbalsts – Pasta nozare – Kompensācija par universālā pakalpojuma saistību tīrajām izmaksām – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu – Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme – Samērīgums – Tiesības uz īpašumu – Darījumdarbības brīvība

1. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pasta pakalpojumi – Direktīva 97/67 – Universālos pasta pakalpojumus sniedzošo uzņēmumu izraudzīšana – Dalībvalsts pienākums izmantot publiskā iepirkuma procedūras – Neesamība – Pārskatāmības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu ievērošana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67 7. panta 2. punkts un Direktīvas 2008/6 23. apsvērums)

   (skat. 31.–40. punktu)

2. Valsts atbalsts – Komisijas veikta pārbaude – Atbalsta saderība ar iekšējo tirgu – Rīcības brīvība – Saskanības starp tiesību normām, kas reglamentē valsts atbalstu, un citām Līguma normām, ievērošana – Pasta pakalpojumi – No Direktīvas 97/67 izrietošo pienākumu ievērošana – Pienākums, kas pastāv tikai attiecībā uz atbalsta aspektiem, kuri nesaraujami ir saistīti ar atbalsta priekšmetu – Pārbaude par uzņēmuma uzņemto universālā pakalpojuma saistību izpildes izmaksu kompensāciju fonda finansēšanas kārtību

   (LESD 106., 107. un 108. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67 7. panta 1. un 3.–5. punkts)

   (skat. 63.–71. punktu)

3. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pasta pakalpojumi – Direktīva 97/67 – Universālā pakalpojuma finansēšana – Uzņēmuma uzņemto universālā pakalpojuma saistību izpildes izmaksu kompensāciju fonds – Dalībvalsts tiesību aktos noteikts pienākums universālā pakalpojuma sniedzējam un līdzvērtīgu pakalpojumu sniedzējiem vienveidīgi piemērot minētajā kompensāciju fondā veiktās iemaksas maksimālo summu noteicošo procentuālo daļu – Situāciju salīdzināmība – Diskriminācijas neesamība – Pieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67 27. apsvērums un 7. panta 5. punkts; Komisijas paziņojuma 2012/C 8/03 52. punkts)

   (skat. 84., 85. un 87. punktu)

4. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pasta pakalpojumi – Direktīva 97/67 – Universālā pakalpojuma finansēšana – Uzņēmuma uzņemto universālā pakalpojuma saistību izpildes izmaksu kompensāciju fonds – Dalībvalsts tiesību aktos noteikts pienākums pasta operatoriem, izņemot ekspressūtījumu pakalpojumu sniedzējus, veikt iemaksas kompensāciju fondā – Diskriminācija – Pārbaude par pakalpojumu savstarpējās aizstājamības pietiekamību, ņemot vērā to raksturīgās iezīmes – Nesalīdzināmas situācijas – Pieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67 27. apsvērums un 7. panta 5. punkts; Komisijas paziņojuma 2012/C 8/03 52. punkts)

   (skat. 91.–102. punktu)

5. Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Uzņēmumi, kam uzticēta vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšana – Komisijas lēmums necelt iebildumus attiecībā uz atbalstu, ar ko paredzēts kompensēt uzņēmuma uzņemto universālā pakalpojuma saistību izpildes izmaksas – Pienākums ievērot samērīguma principu – Ierobežojumi – Pārbaude tiesā – Lēmuma tiesiskuma vērtējums, ņemot vērā tā pieņemšanas brīdī pieejamo informāciju

   (LESD 106. panta 2. punkts)

   (skat. 114.–116. punktu)

6. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pasta pakalpojumi – Direktīva 97/67 – Universālā pakalpojuma finansēšana – Universālā pakalpojuma saistību tīro izmaksu aprēķins – Negodīgs slogs – Dalībvalsts veikts vērtējums – Tiesību uz kompensāciju atkarība no grāmatvedības uzskaitītu zaudējumu esamības – Pieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67 7. panta 3. punkts)

   (skat. 153.–156. punktu)

Rezumējums

Spriedumā Inpost Paczkomaty un Inpost/Komisija (T‑282/16 un T‑283/16), kas pasludināts 2019. gada 19. martā, Vispārējā tiesa saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam noraidīja prasītāju lūgumus atcelt Komisijas 2015. gada 26. novembra Lēmumu C(2015) 8236 final (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru tā nolēmusi necelt iebildumus pret Polijas iestāžu paziņoto pasākumu attiecībā uz atbalstu, kas piešķirts Poczta Polska kā kompensācija par tīrajām izmaksām saistībā ar to, ka laikposmā no 2013. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 31. decembrim nupat minētā ir izpildījusi universālā pasta pakalpojuma saistības.

Saskaņā ar Direktīvas 97/67 par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (turpmāk tekstā – “Pasta direktīva”) ( 1 ), 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ja kāda dalībvalsts nosaka, ka minētajā direktīvā paredzētās universālā pasta pakalpojuma saistības ir saistītas ar tīrajām izmaksām un ir netaisnīgs finansiāls slogs vispārējā pakalpojuma sniedzējam vai sniedzējiem, tā var ieviest “mehānismu, lai universālā pakalpojuma saistību tīrās izmaksas sadalītu starp pakalpojumu sniedzējiem un/vai lietotājiem”.

Šajā lietā Poczta Polska (turpmāk tekstā – “PP”) ir Polijā reģistrēta akciju sabiedrība, kas ar Pasta direktīvu transponējošajiem dalībvalsts tiesību aktiem tika izraudzīta tam, lai tā no 2013. gada 1. janvāra uz trim gadiem uzņemtos universālā pakalpojuma sniedzēja saistības visā Polijas teritorijā. Šo saistību izpildes izmaksu kompensēšanas nolūkā Polijas iestādes ir izveidojušas kompensācijas fondu, kas tiek finansēts ar to pasta operatoru iemaksām, kuri sniedz universālos pakalpojumus un/vai līdzvērtīgus universālos pakalpojumus, un attiecīgā gadījumā ar valsts budžeta līdzekļiem, kuri paredzēti universālā pakalpojuma saistību tīro izmaksu finansēšanai.

Prasītājas ir pasta operatori, kuriem ir jāveic iemaksas minētajā kompensāciju fondā; savās prasībās attiecībā uz strīdīgo lēmumu tās izvirzīja septiņus pamatus – ar pirmajiem pieciem tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 106. panta 2. punkts, jo neesot ievērots Komisijas paziņojums “Eiropas Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (2011)” ( 2 ) un Pasta direktīvas 7. pants, ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. un 17. pants, bet ar pēdējo – ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu.

Vispārējā tiesa noraida visus prasītāju izvirzītos iebildumus.

Citastarp tā noraida pirmo pamatu, ar ko apgalvots, ka Polija PP par universālo pasta pakalpojumu sniedzēju izraudzījās tieši un tikai likumdošanas ceļā, neizmantojot publiskā iepirkuma procedūras, jo saskaņā ar Pasta direktīvas 7. panta 2. punktu publiskā iepirkuma procedūras ir tikai viena no alternatīvām, ko attiecīgā dalībvalsts var izvēlēties, lai piešķirtu tiesības slēgt apakšuzņēmuma līgumus par universālo pakalpojumu sniegšanu. Tomēr Vispārējā tiesa piebilst, ka, izdarot šo izvēli, ir pienācīgi jāievēro pārskatāmības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi, precizējot, ka apstāklis, ka PP tika izraudzīta tieši un tikai likumdošanas ceļā, pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu, ka ir noticis minēto principu pārkāpums.

Vispārējā tiesa noraida arī trešā pamata četras daļas, ar kurām tiek apgalvots, ka ir pārkāpts VTNP nostādņu 52. punkts un Pasta direktīvas 7. panta 1. un 3.–5. punkts, ciktāl kompensācijas fonda noteikumi esot diskriminējoši, nesamērīgi un pieņemti nepārskatāmā procedūrā. Šajā gadījumā fondā veicamās pasta operatoru iemaksas apmērs ir noteikts pēc vienotas likmes –2 % no atsauces gadā no universālo pakalpojumu un līdzvērtīgu pakalpojumu sniegšanas gūtajiem ieņēmumiem, ja tie pārsniedz 1 miljonu PLN, precizējot, ka PP universālā pakalpojuma saistību izpildes izmaksas tiesības uz kompensāciju dod tikai tad, ja universālā pakalpojuma sniegšanas rezultātā ir faktiski radušies grāmatvedībā uzskaitāmi zaudējumi.

Vispārējā tiesa šajā ziņā vispirms norāda, ka trešais pamats – ciktāl ar to tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Pasta direktīvas 7. pants, – nav atzīstams par neiedarbīgu. Tā šajā ziņā atgādina, ka Komisijai, kad tā piemēro procedūru valsts atbalsta kontroles jomā, atbilstoši Līguma vispārējai sistēmai ir jāievēro saskanība starp šo jomu reglamentējošajām tiesību normām un speciālajām tiesību normām, kuras neattiecas uz valsts atbalsta jomu, un tādējādi jāizvērtē konkrētā atbalsta saderīgums ar šīm speciālajām normām, precizējot, ka šāds pienākums pastāv tikai attiecībā uz atbalsta aspektiem, kas ir tik nesaraujami saistīti ar atbalsta priekšmetu, ka tos nav iespējams izvērtēt atsevišķi.

Vispārējā tiesa konstatē, ka šajā lietā kompensāciju fonda darbībai nepieciešamās finansēšanas kārtība ir nesaraujami saistīta ar pašu atbalsta priekšmetu, proti, ar PP universālā pakalpojuma saistību izpildes kompensēšanu, un norāda, ka Komisija ir tieši formulējusi savu uzskatu, ka pasta operatoru iemaksu noteikšana atbilstošā (proti, samērīgā un nediskriminējošā) līmenī ir īpaši svarīga un ka tā pati ir tieši norādījusi uz aplūkotā pasākuma saderību ar Pasta direktīvu. Tomēr četrus prasītāju paustos iebildumus tā noraida kā nepamatotus.

Tādējādi tā uzskata, ka tas, ka vienāda iemaksas maksimālo summu noteicošā procentuālā daļa, kas gan universālo pakalpojumu sniedzējiem, gan līdzvērtīgu pakalpojumu sniedzējiem ir noteikta 2 % apmērā no attiecīgā apgrozījuma, atbilst nediskriminācijas principam. Šajā ziņā tā citastarp norāda, ka šiem diviem pakalpojumiem piemīt līdzīgas iezīmes un ka tie, no patērētāju skatpunkta raugoties, to raksturīgo iezīmju ziņā ir uzskatāmi par savstarpēji aizstājamiem. Turklāt tā nospriež, ka tas, ka pienākums veikt iemaksas neattiecas uz ekspressūtījumu pakalpojumu sniedzējiem, nav diskriminējoši, jo tie neatrodas situācijā, kas būtu salīdzināma ar universālo pakalpojumu sniedzēju situāciju. Proti, Vispārējā tiesa uzskata, ka, pirmkārt, nav tā, ka ekspressūtījumu pakalpojumi no universālā pasta pakalpojuma atšķirtos ar pievienoto vērtību, kādu tam piedēvētu ikviens klients un par kuru šis lietotājs piekristu maksāt lielāku summu. Tā kā ekspressūtījumu pakalpojumi no “tradicionālā pasta pakalpojuma”, kas definēts kā pakalpojums visu tā izmantotāju labā visā attiecīgās dalībvalsts teritorijā, to specifikas dēļ atšķiras vēl arī laika ziņā, tos nevar uzskatīt par savstarpēji aizstājamiem ar universālajiem pakalpojumiem.

Vispārējā tiesa arī nospriež, ka nedz iemaksas maksimālo summu noteicošā procentuālā daļa, kas noteikta 2 % apmērā no attiecīgā apgrozījuma, nedz ieņēmumu slieksnis –1 miljons PLN – nav nesamērīgi. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka samērīguma pārbaude ir viens no pārbaudes veidiem, kas Komisijai ir jāveic, pārbaudot valsts atbalsta pasākuma saderību ar LESD 106. panta 2. punkta noteikumiem. Veicot kontroli pār to, vai pasākums, ar kuru iecerēts izpildīt VTNP uzdevumu, ir samērīgs, tiek pārbaudīts tikai tas, vai paredzētais pasākums ir nepieciešams, lai attiecīgo VTNP uzdevumu varētu izpildīt ekonomiski pieņemamos apstākļos, vai arī – formulējot apvērsti – tas, vai attiecīgais pasākums ir acīmredzami nepiemērots izvirzītajam mērķim. Attiecībā uz pirmo punktu tā norāda, ka, nepastāvot detalizētiem datiem par to pasta operatoru rentabilitātes rādītājiem, kuriem ir jāveic iemaksas kompensāciju fondā, Komisija bija tiesīga ņemt vērā PP rentabilitātes rādītāju līdzvērtīgu pakalpojumu jomā. Tā uzskata, ka šajā gadījumā Komisija varēja saprātīgi uzskatīt, ka pārējie operatori, pateicoties to augstākai iedarbīguma, efektivitātes un elastīguma pakāpei un līdz ar to arī labākai spējai koncentrēties uz rentablākajiem tirgus segmentiem, varētu sasniegt PP rentabilitātes rādītājam līdzīgu rādītāju.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa uzskata, ka aplūkotā kompensācijas shēma nevar nedz apdraudēt prasītāju darījumdarbības brīvību, nedz radīt šķēršļus to tiesībām uz īpašumu saistībā ar šo pakalpojumu izstrādi un laišanu tirgū, it īpaši to tiesībām uz intelektuālo īpašumu, jo nav pierādīts, ka minētā shēma radītu šķērsli tam, ka pasta pakalpojumu operatori Polijā komerciāli piedāvā universālajam pakalpojumam līdzvērtīgus pakalpojumus.

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/67/EK (1997. gada 15. decembris) par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (OV 1998, L 15, 14. lpp.).

( 2 ) OV 2012, C 8, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “VTNP nostādnes”.