Lieta C‑333/22

Ligue des droits humains ASBL
un
BA

pret

Organe de contrôle de l’information policière

(Cour d’appel de Bruxelles lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (piektā palāta) 2023. gada 16. novembra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Direktīva (ES) 2016/680 – 17. pants – Tiesību īstenošana, ko veic datu subjekts ar uzraudzības iestādes starpniecību – Datu apstrādes procesa likumības pārbaude – 17. panta 3. punkts – Minimālais pienākums informēt datu subjektu – Apjoms – Spēkā esamība – 53. pants – Tiesības efektīvi vērsties tiesā pret uzraudzības iestādi – Jēdziens “juridiski saistošs lēmums” – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 8. panta 3. punkts – Neatkarīgas iestādes veikta kontrole – 47. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

1. Tiesību aktu tuvināšana – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi krimināltiesību jomā – Direktīva 2016/680 – Tiesību īstenošana, ko veic datu subjekts ar uzraudzības iestādes starpniecību – Tiesību efektīvi vērsties tiesā pret šīs iestādes lēmumu pastāvēšana – Jēdziens “juridiski saistošs lēmums” – Uzraudzības iestādes lēmums pabeigt datu apstrādes likumības pārbaudes procedūru – Ietveršana

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. un 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2016/680 48., 75. un 86. apsvērums un 17. pants, 46. panta 1. punkta g) apakšpunkts, 47. panta 1. un 2. punkts un 53. panta 1. punkts)

   (skat. 38.–52., 54. un 55. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi krimināltiesību jomā – Direktīva 2016/680 – 17. panta 3. punkts – Minētās tiesību normas spēkā esamības novērtēšana no Pamattiesību hartas 8. panta 3. punkta un 47. panta aspekta – Norma, kas uzraudzības iestādei uzliek pienākumu informēt datu subjektu, pirmkārt, par nepieciešamo pārbaužu vai pārskatīšanas veikšanu un, otrkārt, par tā tiesībām vērsties tiesā – Spēkā esamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta 3. punkts, 47. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2016/680 86. apsvērums, 17. panta 3. punkts un 53. panta 1. punkts)

   (skat. 60.–72. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 2. punktu)

Rezumējums

2016. gadā BA lūdza Autorité nationale de sécurité (Nacionālā drošības iestāde, Beļģija) piešķirt drošības sertifikātu, kas tam tika atteikts citastarp valsts drošības un konstitucionālās demokrātiskās iekārtas ilgtspējas apsvērumu dēļ, jo viņš pēdējās desmitgades laikā bija piedalījies vairākās manifestācijās. Konkrētāk – šis atteikums bija pamatots ar viņa personas datiem, kurus apstrādāja Beļģijas policijas dienesti.

Pēc tam BA lūdza Organe de contrôle de l’information policière (Policijas informācijas uzraudzības iestāde, Beļģija; turpmāk teksta – “OCIP”) kā uzraudzības iestādei atklāt tā datu apstrādes pārziņus un uzdot tiem sniegt piekļuvi visai informācijai, kas uz viņu attiecas, lai viņš varētu īstenot savas tiesības. OCIP pārbaudīja BA personas datu apstrādes likumību Beļģijas policijas datubāzes atbilstoši Beļģijas tiesiskajam regulējumam ( 1 ). Pamatojoties uz šo tiesisko regulējumu, kas datu subjektam nesniedz tiešas piekļuves tiesības šiem datiem, OCIP tikai informēja BA, ka tā ir veikusi nepieciešamās pārbaudes.

Šajā kontekstā Ligue des droits humains ASBL un BA pēc tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa, Beļģija) rīkojuma, kurā bija atzīts, ka tā “nav kompetenta” izskatīt viņu iesniegto pieteikumu par pagaidu noregulējumu, vērsās cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija). Savukārt cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) uzdeva Tiesai jautājumu par Direktīvas 2016/680 ( 2 ) 17. panta interpretāciju un spēkā esamību, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) normas.

Savā spriedumā Tiesa, pirmkārt, lemj par datu subjekta tiesībām efektīvi vērsties tiesā pret uzraudzības iestādes lēmumu, ja šīs personas tiesības ir tikušas īstenotas ar šīs iestādes starpniecību. Otrkārt, tā secina, ka Direktīvas 2016/680 17. pants ir spēkā, jo šajā tiesību normā ir paredzēts tikai minimālais uzraudzības iestādes pienākums informēt datu subjektu par nepieciešamo pārbaužu vai pārskatīšanas veikšanu un par to, vai šai personai ir tiesības vērsties tiesā.

Tiesas vērtējums

Tiesa iesāk ar atgādinājumu, ka Direktīvā 2016/680 dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt fiziskām vai juridiskām personām tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret uzraudzības iestādes pieņemtu juridiski saistošu lēmumu, kas tās skar ( 3 ). Tādējādi ir jānosaka, vai šī iestāde pieņem minēto lēmumu, kad datu subjekta tiesības tiek īstenotas ar tās starpniecību.

Šajā ziņā Tiesa vispirms norāda, ka Direktīvā 2016/680 noteiktajos gadījumos, kuru mērķis ir aizsargāt sabiedrības interešu mērķus ( 4 ), dalībvalstīm ir jāparedz iespēja uzraudzības iestādei netieši īstenot datu subjekta tiesības. Šī iespēja sniedz papildu garantiju datu likumīgai apstrādei, kad valsts tiesību akti ierobežo personas tiesību tiešu īstenošanu attiecībā pret pārzini ( 5 ), kā to atļauj Direktīva 2016/680 ( 6 ).

Turpinājumā Tiesa šai ziņā precizē, ka ikvienai uzraudzības iestādei atbilstoši Direktīvas 2016/680 17. pantam jābūt uzdevumam pārbaudīt apstrādes likumību un tai ir jābūt ne tikai efektīvām izmeklēšanas pilnvarām, bet arī pilnvarām veikt koriģējošus pasākumus ( 7 ). Šajā kontekstā to uzdevums pilnībā iekļaujas Hartā sniegtajā ( 8 ) lomas definīcijā. Turklāt – un joprojām atbilstoši šai normai – uzraudzības iestādei ir pienākums informēt datu subjektu, ka ir veiktas visas nepieciešamās pārbaudes.

Tiesa no tā secina, ka tad, ja uzraudzības iestāde sniedz šo informāciju, tā datu subjektam dara zināmu attiecībā uz viņu pieņemto lēmumu pabeigt pārbaudes procesu, un šis lēmums noteikti ietekmē šīs personas tiesisko stāvokli. Tādējādi šis lēmums attiecībā uz šo personu ir juridiski saistošs lēmums neatkarīgi no tā, vai un kā šī iestāde ir konstatējusi šīs personas datu apstrādes likumību un veikusi koriģējošus pasākumus.

Visbeidzot Tiesa secina, ka datu subjektam ir jābūt iespējai panākt šāda lēmuma pamatotības pārbaudi tiesā, it īpaši lai pārbaudītu veidu, kādā uzraudzības iestāde ir izpildījusi savu pienākumu veikt visas nepieciešamās pārbaudes un attiecīgā gadījumā – tās pilnvaru īstenošanu koriģējošo pasākumu noteikšanas jomā. Šis secinājums atbilst arī Hartas 47. pantam, kurā nostiprinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir jāatzīst ikvienai personai, kura atsaucas uz Savienības tiesību aktos garantētām tiesībām vai brīvībām, pret nolēmumu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt šīs tiesības vai brīvības.

Attiecībā uz Direktīva 2016/680 17. panta 3. punkta spēkā esamību Tiesa norāda, ka, tā kā šai tiesību normai nav pretrunā tas, ka konkrētos gadījumos saskaņā ar noteikumiem, ko valsts likumdevējs pieņēmis šīs normas īstenošanai, uzraudzības iestādei var būt iespēja vai pat pienākums paziņot datu subjektam šajā tiesību normā paredzēto minimālo informāciju, it īpaši tad, ja šo noteikumu mērķis ir izvairīties no šajā direktīvā aizsargāto sabiedrības interešu mērķu apdraudējuma, tā var radīt Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ierobežojumu.

Tomēr šis ierobežojums ir skaidri paredzēts tiesību aktos un nav absolūts. Turklāt attiecībā uz citiem kritērijiem, kas var pamatot šādu ierobežojumu ( 9 ), Tiesa uzsver, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka valsts tiesību normās, ar kurām tiek īstenots minētais 17. panta 3. punkts, pirmkārt, ir ievērota personas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā būtība un, otrkārt, ka tās ir balstītas uz sabiedrības interešu mērķu, kas pamato šīs informācijas ierobežošanu, kā arī šīs personas pamattiesību un leģitīmo interešu salāgošanu, ievērojot nepieciešamības un samērīguma principus. Tādējādi tām ir jāparedz, ka zināmos apstākļos datu subjektam sniedzamā informācija var pārsniegt minimālo informāciju, ka kompetentajai iestādei ir zināma rīcības brīvība, lai noteiktu, vai tā var vismaz kodolīgi paziņot datu subjektam savu pārbaužu rezultātus, un ka pretējā gadījumā kompetentā tiesa, kurā ir celta prasība pret uzraudzības iestādi, tomēr var pietiekami nodrošināt indivīda procesuālo tiesību, piemēram, tiesību tikt uzklausītam, kā arī sacīkstes principa ievērošanu un efektīvi īstenot pārbaudi tiesā.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Tiesa secina, ka nav apstākļu, kas būtu pamats apšaubīt Direktīvas 2016/680 17. panta 3. punkta spēkā esamību.

( 1 ) 2018. gada 30. jūlijaloi relative à la protection des personnes physiques à l’égard des traitements de données à caractère personnel (Likums par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi; Moniteur belge, 2018. gada 5. septembris, 68616. lpp.) 42. pants.

( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV 2016, L 119, 89. lpp.), 17. pantā ir noteikts: “1. Dalībvalstis 13. panta 3. punktā, 15. panta 3. punktā un 16. panta 4. punktā minētajos gadījumos pieņem pasākumus, ar ko paredz, ka datu subjekta tiesības var īstenot arī ar kompetentas uzraudzības iestādes starpniecību. [..] 3. Ja tiek īstenotas 1. punktā minētās tiesības, uzraudzības iestāde informē datu subjektu vismaz par to, ka uzraudzības iestāde ir veikusi visas nepieciešamās pārbaudes vai pārskatīšanu. Uzraudzības iestāde arī informē datu subjektu par viņa tiesībām vērsties tiesā.”

( 3 ) Direktīvas 2016/680 53. panta 1. punkts.

( 4 ) Šie mērķi, kas ietverti Direktīvas 2016/680 13. panta 3. punktā, 15. panta 1. punktā un 16. panta 4. punktā, ir šādi: “novērst, ka tiek traucētas oficiālas vai juridiskas pārbaudes, izmeklēšanas vai procedūras”, “novērst, ka tiek kaitēts noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai saukšanai pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpildei”, “aizsargāt sabiedrisko drošību”, “aizsargāt valsts drošību” vai “aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.

( 5 ) Konkrētāk – tās ir tiesības saņemt papildu informāciju, tiesības piekļūt saviem datiem vai tiesības uz to labošanu, dzēšanu vai apstrādes ierobežošanu, kas noteiktas attiecīgi Direktīvas 2016/680 13. panta 2. punktā, 14. pantā un 16. panta 1.–3. punktā.

( 6 ) Direktīvas 2016/680 13. panta 3. punkts, 15. panta 1. punkts un 16. panta 4. punkts.

( 7 ) Direktīvas 2016/680 46. panta 1. punkta g) apakšpunkts un 47. panta 1. un 2. punkts.

( 8 ) Hartas 8. pants.

( 9 ) Kas paredzēti Hartas 52. panta 1. punktā.