Lieta C‑501/20

MPA

pret

LCDNMT

(Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (trešā palāta) 2021. gada 1. augusta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – 3., 6.–8. un 14. pants – “Pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde uzturēšanas saistību lietās – Regula (EK) Nr. 4/2009 – 3. pants un 7. pants – Divu dažādu dalībvalstu pilsoņi, kas dzīvo trešā valstī un ir līgumdarbinieki Eiropas Savienības delegācijā – Jurisdikcijas noteikšana – Forum necessitatis

1. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Jurisdikcija, piemērojamais tiesību akts, nolēmumu atzīšana un izpilde uzturēšanas saistību lietās – Regula Nr. 4/2009 – Pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens – Vērtējuma kritēriji – Laulātie, kuriem kā līgumdarbiniekiem, kas strādā Savienības delegācijā trešā valstī, iespējams, ir diplomātiskais statuss – Ietekmes neesamība

   (Hāgas 2007. gada 23. novembra Protokola 3. pants; Padomes Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 4/2009, 8. apsvērums un 3. panta a) un b) punkts)

   (skat. 41.–47., 49., 53. un 66. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Jurisdikcija vecāku atbildības jautājumos – Bērna pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens – Vērtējuma kritēriji – Mātes pilsonība un dzīvesvieta pirms laulības noslēgšanas tās dalībvalsts tiesā, kurā celta prasība – Ietekmes neesamība – Nepilngadīgie bērni, kas dzimuši šajā dalībvalstī un kam ir tās pilsonība – Nepietiekams apstāklis

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 12. apsvērums un 8. panta 1. punkts)

   (skat. 71., 72., 75.–78. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Pārējie piekritības jautājumi – Tvērums – Atbildētājs pamatlietā, kas nav tās dalībvalsts pilsonis, kuras tiesā ir celta prasība – Minētās tiesas atlikušās jurisdikcijas izslēgšana laulības lietās – Jurisdikcija vecāku atbildības jomā

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 3.–6. pants, 7. panta 1. punkts un 8.–14. pants)

   (skat. 81.–85., 89.–91. un 96. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

4. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, piemērojamais tiesību akts, nolēmumu atzīšana un izpilde uzturēšanas saistību lietās – Regula Nr. 4/2009 – Jurisdikcija uzturēšanas saistību lietās – Forum necessitatis – Piemērojamība – Nosacījumi

   (Eiropas Savienības Pamattiesību harta, 24. panta 2. punkts; Hāgas 2007. gada 23. novembra konvencija; Padomes Regulas Nr. 4/2009 16. apsvērums un 3.–7. pants)

   (skat. 99., 101., 105.–111. un 113. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)

Rezumējums

Tiesa sniedz precizējumus par tiesu jurisdikciju izskatīt lietas par laulības šķiršanu, vecāku atbildību un uzturēšanas saistībām.

Tā arī precizē “pastāvīgās dzīvesvietas ” kritēriju, kas nosaka tiesas jurisdikciju civillietās.

2015. gadā divi Eiropas Komisijas līgumdarbinieki ar saviem nepilngadīgajiem bērniem no Gvinejas-Bisavas pārcēlās uz Togo, jo tika norīkoti strādāt Eiropas Savienības delegācijā šajā trešā valstī. Tā kā māte ir Spānijas pilsone un tēvs – Portugāles pilsonis, bērniem, kas ir dzimuši Spānijā, ir dubultā pilsonība, proti, Spānijas un Portugāles pilsonība. Kopš pāra faktiskas atšķiršanas 2018. gadā māte un bērni turpina dzīvot ģimenes mājoklī Togo, savukārt tēvs dzīvo viesnīcā šajā pašā valstī.

2019. gadā māte cēla prasību par laulības šķiršanu Spānijas tiesā, ko tostarp papildināja divas prasības par aizgādības un vecāku atbildības īstenošanas režīma un veida noteikšanu attiecībā uz nepilngadīgajiem bērniem un uzturlīdzekļu piešķiršanu bērniem. Šī tiesa tomēr atzina teritoriālas jurisdikcijas neesamību, pamatojoties uz to, ka pušu pastāvīgā dzīvesvieta nebija Spānijā.

Māte iesniedza apelācijas sūdzību Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa, Spānija), kas nolēma uzdot vairākus prejudiciālus jautājumus Tiesai, lai, ņemot vērā laulāto un viņu bērnu konkrēto situāciju, lemtu par Spānijas tiesu jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003 ( 1 ) un Regulu Nr. 4/2009 ( 2 ).

Tiesa savā spriedumā precizē atbilstošos elementus, lai noteiktu lietā iesaistīto pušu pastāvīgo dzīvesvietu, kas minētajās regulās ir norādīts kā jurisdikcijas kritērijs. Tā arī precizē nosacījumus, ar kādiem tiesa, kurā celta prasība, var atzīt savu jurisdikciju izskatīt lietas par laulības šķiršanu, vecāku atbildību un uzturēšanas saistībām, ja parasti nevienai dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas.

Tiesas vērtējums

Laulāto “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens, kas minēts Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajos alternatīvas jurisdikcijas pamatos, ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi. To raksturo ne tikai attiecīgās personas griba izveidot savu parasto interešu centru konkrētā vietā, bet arī pietiekami stabila klātbūtne attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Tāda pati definīcija attiecas arī uz jēdzienu “pastāvīgā dzīvesvieta” uzturēšanas saistību jomā Regulas Nr. 4/2009 3. panta a) un b) punktā paredzēto jurisdikcijas kritēriju nozīmē, tajā ir jāņem vērā tie paši principi un elementi, kas paredzēti Hāgas Protokolā par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem. Attiecīgo laulāto kā Savienības līgumdarbinieku, kuri pilda dienesta pienākumus tās delegācijā trešā valstī un par kuriem tiek apgalvots, ka viņiem ir diplomātiskais statuss šajā trešā valstī, statuss nevar ietekmēt jēdziena “pastāvīgā dzīvesvieta” interpretāciju iepriekš minēto tiesību normu izpratnē.

Lietās par vecāku atbildību bērna pastāvīgā dzīvesvieta Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punkta izpratnē arī ir autonoms jēdziens. Vismaz tiek prasīts, lai fiziskai klātbūtnei attiecīgajā valstī nekādā veidā nebūtu pagaidu vai gadījuma raksturs un lai šī klātbūtne izpaustos kā šī bērna zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē. Šajā ziņā saiknei, ko veido mātes pilsonība un viņas dzīvesvieta pirms laulības noslēgšanas dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība par vecāku atbildību, nav nozīmes, lai atzītu šīs tiesas jurisdikciju, savukārt apstāklis, ka nepilngadīgie bērni ir dzimuši šajā dalībvalstī un ir tās pilsoņi, nav pietiekams.

Šī “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziena interpretācija var izraisīt to, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, nevienai dalībvalsts tiesai saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 vispārīgiem nosacījumiem nav jurisdikcijas izskatīt prasību par laulības saišu izbeigšanu un vecāku atbildību. Šādā gadījumā ar šīs regulas 7. un 14. pantu tiesai, kurā celta prasība, attiecīgi katrā no jomām var tikt atļauts piemērot valsts jurisdikcijas noteikumus, kuriem tomēr ir atšķirīgs tvērums. Laulības lietās šādi pārējie piekritības jautājumi dalībvalsts tiesai, kurā celta prasība, ir izslēgti, ja atbildētājs ir citas dalībvalsts pilsonis, tomēr šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesu jurisdikcija var tikt atzīta saskaņā ar valsts tiesībām. Savukārt vecāku atbildības jomā tas, ka atbildētājs ir citas dalībvalsts pilsonis, neliedz dalībvalsts tiesai, kurā celta prasība, atzīt savu jurisdikciju.

Citi noteikumi ir paredzēti uzturēšanas saistību lietās, ja abas strīdā iesaistītās puses pastāvīgi nedzīvo dalībvalstī. Šajā gadījumā Regulas Nr. 4/2009 7. pantā ir paredzēti četri kumulatīvi nosacījumi, kas jāizpilda, lai dalībvalsts tiesa izņēmuma gadījumā varētu atzīt savu jurisdikciju nepieciešamības dēļ (forum necessitatis). Pirmkārt, tiesai, kurā celta prasība, ir jāpārbauda, ka nevienai dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 3.–6. pantu. Otrkārt, attiecīgajam strīdam ir jābūt ciešai saiknei ar trešo valsti, kas rodas tad, ja visas puses tajā dzīvo pastāvīgi. Treškārt, lai izpildītu nosacījumu, ka trešā valstī tiesvedību nevar saprātīgi ierosināt vai īstenot vai tas izrādās neiespējami, iespējai vērsties tiesā trešā valstī konkrētajā lietā faktiski un tiesiski ir jābūt apgrūtinātai it īpaši diskriminējošu vai ar lietas taisnīgas izskatīšanu nesaderīgu procesuālo nosacījumu dēļ. Visbeidzot, strīdam ir jābūt pietiekami cieši saistītam ar dalībvalsti, kuras tiesā ir celta prasība; tas it īpaši var būt balstīts uz vienas no pusēm pilsonību.

( 1 ) Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.).

( 2 ) Padomes Regula (EK) Nr. 4/2009 (2008. gada 18. decembris) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās (OV 2009, L 7, 1. lpp.).