Lieta C‑720/17

Mohammed Bilali

pret

Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl

(Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (piektā palāta) 2019. gada 23. maija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Patvēruma politika – Alternatīvā aizsardzība – Direktīva 2011/95/ES – 19. pants – Alternatīvās aizsardzības statusa atcelšana – Administrācijas kļūda attiecībā uz faktiskiem apstākļiem

1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Alternatīvās aizsardzības statusa atcelšana, izbeigšana vai atteikums to pagarināt – Administrācijas kļūda attiecībā uz faktiskiem apstākļiem – Pienākums atcelt minēto statusu

   (Ženēvas Konvencija par bēgļu statusu; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 16. pants un 19. panta 1. punkts)

   (skat. 40.–52., 56., 57., 64. punktu un rezolutīvo daļu)

2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Alternatīvās aizsardzības statusa atcelšana, izbeigšana vai atteikums to pagarināt – Minētā statusa zaudēšana – Sekas – Uzturēšanās tiesību automātiska zaudēšana – Neesamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 19. panta 1. punkts un 3. punkta b) apakšpunkts; Padomes Regulas 2003/109 4. panta 1.a punkts un 9. panta 3.a punkts)

   (skat. 58.–62. punktu)

Rezumējums

Spriedumā Bilali (C‑720/17), kas pasludināts 2019. gada 23. maijā, Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2011/95 ( 1 ) 19. panta 1. punkts, to lasot kopā ar tās 16. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij ir jāatceļ alternatīvās aizsardzības statuss, ja tā ir piešķīrusi šo statusu, lai gan šīs piešķiršanas nosacījumi nebija izpildīti, un ir pamatojusies uz faktiem, kuri, kā izrādījās vēlāk, bija kļūdaini, kaut arī attiecīgajai personai nevar pārmest, ka tā šajā gadījumā būtu maldinājusi minēto dalībvalsti.

Šajā lietā ieinteresētajai personai piešķirtais alternatīvās aizsardzības statuss, kā arī uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku tika atcelta pēc savas ierosmes, jo, pirmkārt, tika pieļauta kļūda, nosakot šīs personas iespējamo valstspiederību, un, otrkārt, šai personai nosūtīšanas atpakaļ uz viņas izcelsmes vai pastāvīgās dzīvesvietas valsti gadījumā vispār nav draudējis reāls risks ciest būtisku kaitējumu Direktīvas 2011/95 15. panta izpratnē.

Šādā kontekstā Tiesa vispirms norādīja, ka, protams, Direktīvas 2011/95 19. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir paredzēta alternatīvās aizsardzības statusa zaudēšana tikai tad, ja ieinteresētā persona nepareizi uzrādījusi vai neuzrādījusi [faktus], kuriem lēmumā par šī statusa piešķiršanu bijusi izšķiroša nozīme. Turklāt nevienā citā noteikumā nav tieši paredzēts, ka minēto statusu var atņemt vai tas ir jāatņem, ja attiecīgais piešķiršanas lēmums ir pieņemts uz kļūdainas informācijas pamata un ieinteresētā persona nav nepareizi uzrādījusi vai neuzrādījusi [faktus].

Tomēr Tiesa tāpat konstatēja, ka netiek arī tieši izslēgts, ka šis statuss varētu tikt zaudēts, ja uzņemošā dalībvalsts saprot, ka ir piešķīrusi šo statusu uz kļūdainas informācijas pamata, par ko ieinteresētā persona nav vainojama. Šajā ziņā Tiesa norādīja, pirmkārt, ka situācijai, kādā ir persona, kurai alternatīvās aizsardzības statuss ir piešķirts uz kļūdainas informācijas pamata, neizpildot tā piešķiršanas nosacījumus, nav nekādas saiknes ar starptautiskās aizsardzības loģiku. Līdz ar to alternatīvās aizsardzības statusa zaudēšana šādos apstākļos atbilst Direktīvas 2011/95 mērķim un vispārējai sistēmai, un it īpaši tās 18. pantam, kurā ir paredzēts, ka alternatīvās aizsardzības statuss tiek piešķirts vienīgi personām, kas atbilst šiem nosacījumiem. Ja attiecīgā dalībvalsts nevarēja šo statusu piešķirt likumīgi, tai ir pienākums a fortiori to atcelt, tiklīdz tās kļūda ir konstatēta.

Otrkārt, Tiesa uzsvēra, ka Direktīvas 2011/95 19. panta 1. punktā ir paredzēts, ka attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas – kā šajā lietā – iesniegti pēc Direktīvas 2004/83 ( 2 ) stāšanās spēkā, dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka alternatīvās aizsardzības statusu, ja viņš vairs nav tiesīgs saņemt alternatīvo aizsardzību saskaņā ar Direktīvas 2011/95 16. pantu, proti, ja apstākļi, kuru dēļ bijis piešķirts šis statuss, vairs nepastāv vai ir mainījušies tādā mērā, ka aizsardzība vairs nav nepieciešama. Šajā ziņā izmaiņas uzņemošās dalībvalsts informētībā par ieinteresētās personas personīgajiem apstākļiem, tāpat kā faktisko apstākļu izmaiņas trešajās valstīs var radīt situāciju, kurā sākotnējās bailes, ka šī persona cietīs būtisku kaitējumu, vairs nešķiet pamatotas, ar nosacījumu, ka šīs izmaiņas informētībā ir pietiekami nozīmīgas un galīgas jautājumā par to, vai ieinteresētā persona atbilst alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumiem. Līdz ar to, ja uzņemošajai dalībvalstij ir jauna informācija, kas pierāda, ka – pretēji tās sākotnējam trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka, kuram piešķirta alternatīvā aizsardzība, situācijas vērtējumam, kas balstīts uz kļūdainiem faktiem, – viņam nekad nav draudējis būtisks kaitējums, šai dalībvalstij ir jāsecina, ka alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanas pamatā esošie apstākļi ir mainījušies tā, ka šī statusa saglabāšana vairs nav pamatota. Turklāt apstāklis, ka uzņemošās dalībvalsts pieļautajā kļūdā ieinteresētā persona nav vainojama, nevar mainīt apstākli, ka īstenībā šī persona vispār nav atbildusi alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumiem.

Tiesa skatījumā šo Direktīvas 2011/95 interpretāciju apstiprina Ženēvas konvencija ( 3 ), un no šīs konvencijas izrietošās prasības ir jāņem vērā šīs direktīvas 19. panta interpretācijā. Šajā saistībā Tiesa norādīja, ka dokumentiem, kurus izdevis Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR), ņemot vērā lomu, kāda UNHCR ir uzticēta ar Ženēvas konvenciju, piemīt īpaša nozīme. Lai gan nevienā minētās konvencijas noteikumā nav tieši paredzēta bēgļa statusa zaudēšana, ja vēlāk izrādās, ka šis statuss vispār nebūtu bijis jāpiešķir, UNHCR tomēr uzskata, ka šādā gadījumā lēmums par bēgļa statusa piešķiršanu principā ir jāatceļ.

Papildus Tiesa precizēja, ka alternatīvās aizsardzības statusa zaudēšana saskaņā ar Direktīvas 2011/95 19. panta 1. punktu nenozīmē, ka būtu jāpauž nostāja par atsevišķu jautājumu, vai attiecīgā persona zaudē uzturēšanās tiesības attiecīgajā dalībvalstī un var tikt izraidīta uz savu izcelsmes valsti. Pirmkārt, pretēji minētā statusa zaudēšanai saskaņā ar Direktīvas 2011/95 19. panta 3. punkta b) apakšpunktu šī paša statusa zaudēšana atbilstoši šīs direktīvas 19. panta 1. punktam neietilpst nedz gadījumos, kuros dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2003/109 ( 4 ) 4. panta 1.a punktu ir jāatsaka pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršana starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, nedz gadījumos, kuros saskaņā ar Direktīvas 2003/109 9. panta 3.a punktu dalībvalstis šiem saņēmējiem var atcelt pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Otrkārt, Direktīvā 2011/95 tiek atzīts, ka uzņemošās dalībvalstis atbilstoši savām valsts tiesībām var sniegt valsts aizsardzību, kurā ietilpst tiesības, kas ļauj personām, kurām nav alternatīvās aizsardzības statusa, uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

Tiesa vēl piebilda, ka šajā saistībā attiecīgajai dalībvalstij it īpaši ir jāievēro pamattiesības uz attiecīgās personas privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā. Fakts, ka – atšķirībā no Direktīvas 2011/95 19. panta 3. punktā paredzētās situācijas – persona, kuras alternatīvās aizsardzības statuss ir ticis atcelts, pamatojoties uz minētās direktīvas 19. panta 1. punktu, to lasot kopā ar tās 16. pantu, nav tīši maldinājusi valsts kompetento iestādi šī statusa piešķiršanā, šajā ziņā ir būtisks apstāklis.

( 1 ) Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.).

( 2 ) Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.).

( 3 ) Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 137. lpp., Nr. 2545 (1954)), stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī un tika papildināta un grozīta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī.

( 4 ) Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.).