Lieta C‑15/16

Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht

pret

Ewald Baumeister

(Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesību aktu tuvināšana – Direktīva 2004/39/EK – 54. panta 1. punkts – Valsts finanšu uzraudzības iestāžu pienākuma glabāt dienesta noslēpumu apjoms – “Konfidenciālas informācijas” jēdziens

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 19. jūnija spriedums

1. Brīvība veikt uzņēmējdarbību–Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Finanšu instrumentu tirgi–Direktīva 2004/39–Valsts finanšu uzraudzības iestādes–Dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums–Apjoms–Konfidenciālas informācijas jēdziens

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts)

2. Brīvība veikt uzņēmējdarbību–Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Finanšu instrumentu tirgi–Direktīva 2004/39–Valsts finanšu uzraudzības iestādes–Dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums–Brīdis, kad tiek vērtēta informācijas konfidencialitāte

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts)

3. Brīvība veikt uzņēmējdarbību–Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Finanšu instrumentu tirgi–Direktīva 2004/39–Valsts finanšu uzraudzības iestādes–Dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums–Ierobežojumi–Pieņēmums par nepiemērojamību vēsturiskai komerciāla rakstura informācijai

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts)

1.  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/39/EK (2004. gada 21. aprīlis), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK, 54. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka visa ar uzraudzīto uzņēmumu saistītā un tā kompetentai iestādei nodotā informācija, kā arī visa šīs iestādes uzraudzības lietas materiālos atrodamā informācija, ieskaitot tās korespondenci ar citiem dienestiem, bez nosacījumiem nav konfidenciāla informācija, uz kuru tādējādi attiecas pienākums glabāt šajā tiesību normā paredzēto dienesta noslēpumu. Šādai kvalifikācijai atbilst iestāžu, ko dalībvalstis ir izvēlējušās šajā direktīvā paredzēto funkciju veikšanai, rīcībā esoša informācija, kura, pirmkārt, nav publiska un, otrkārt, kuras atklāšana varētu apdraudēt tās fiziskās vai juridiskās personas intereses, kas to ir sniegusi, vai trešās personas intereses, kā arī ieguldījumu sabiedrību darbības uzraudzības sistēmas, ko Savienības likumdevējs ir ieviesis ar Direktīvu 2004/39, labu darbību.

   Vēl jāuzsver, ka ar Direktīvas 2004/39 54. pantu ir noteikts vispārīgs princips aizliegt izpaust kompetentu iestāžu rīcībā esošu informāciju un tajā ir izsmeļoši uzskaitīti īpaši gadījumi, kuros šis vispārīgais aizliegums izņēmuma kārtā nerada šķēršļus tās nodošanai vai izmantošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. novembris, Altmann u.c., C‑140/13, EU:C:2014:2362, 34. un 35. punkts). Ar minēto pantu tādējādi vien ir piešķirtas tiesības sabiedrībai piekļūt kompetento iestāžu rīcībā esošai informācijai vai vajadzības gadījumā ar valsts tiesību palīdzību sīki noregulēt šādu atzītu piekļuves tiesību izmantošanu. Visbeidzot jāuzsver, ka, tā kā Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkta mērķis ir tikai un vienīgi kompetentajām iestādēm noteikt pienākumu principā atteikt piekļuvi konfidenciālai informācijai šīs tiesību normas izpratnē, dalībvalstis tomēr brīvi var izlemt aizsardzību pret piekļuvi paplašināt līdz visu kompetento iestāžu lietas materiālu saturam vai – tieši otrādi – ļaut piekļūt kompetento iestāžu rīcībā esošajai informācijai, kas nav konfidenciāla informācija minētās tiesību normas izpratnē.

   (skat. 38., 39., 44. un 46. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar uzraudzīto uzņēmumu saistītās un iestādēm, ko dalībvalstis ir izvēlējušās šajā direktīvā paredzēto funkciju veikšanai, nodotās informācijas konfidencialitāte ir jāvērtē brīdī, kad šīs iestādes ir aicinātas veikt vērtējumu, paužot savu viedokli par pieteikumu izpaust minēto informāciju, neatkarīgi no tās kvalifikācijas brīdī, kad šī informācija tika minētajām iestādēm paziņota.

   (skat. 51. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3.  Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka iestāžu, ko dalībvalstis ir izvēlējušās šajā direktīvā paredzēto funkciju veikšanai, rīcībā esoša informācija, kas ir varējusi būt komercnoslēpums, bet kas ir piecus vai vairāk gadus veca, principā laika notecējuma dēļ tiek uzskatīta par vēsturisku un par tādu, kas šī iemesla dēļ ir zaudējusi savu slepeno vai konfidenciālo raksturu, ja vien izņēmuma kārtā lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz šādu raksturu, nepierāda, ka, neraugoties uz šīs informācijas vecumu, tā joprojām satur būtiskas ziņas par tā vai attiecīgo trešo personu komerciālo stāvokli. Šie apsvērumi neattiecas uz šo iestāžu rīcībā esošu informāciju, kuras konfidencialitāti varētu pamatot ar citiem iemesliem, nevis ar tās nozīmi saistībā ar aplūkoto uzņēmumu komerciālo stāvokli.

   (skat. 57. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)