Lieta C‑247/16

Heike Schottelius

pret

Falk Seifert

(Landgericht Hannover lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 1999/44/EK – Patēriņa preču pārdošana un saistītās garantijas – “Pārdošanas līguma” jēdziens – Šīs direktīvas piemērojamība – Tiesas kompetences neesamība

Kopsavilkums – Tiesas (desmitā palāta) 2017. gada 7. septembra spriedums

1. Prejudiciālie jautājumi–Tiesas kompetence–Robežas–Lūgums interpretēt Savienības tiesību normas, kas acīmredzami nav piemērojamas pamata lietā–Direktīvas 1999/44 nepiemērojamība uzņēmuma līgumam

   (LESD 267. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/44)

2. Patērētāju tiesību aizsardzība–Patēriņa preču pārdošana un saistītās garantijas–Direktīva 1999/44–Piemērošanas joma–Pārdošanas līgums–Jēdziens

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 1. panta 1. un 4. punkts un 2. panta 5. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 23.–25., 44. un 46. punktu)

2.  Lai gan Direktīvas 1999/44 tekstā nav sniegta nekāda “pārdošanas līguma” definīcija, tajā nav arī atsauces uz valsts tiesībām saistībā ar šī termina nozīmi. Tātad no tā izriet, ka direktīvas piemērošanas vajadzībām tas ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas jāinterpretē vienveidīgi visā tās teritorijā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 18. oktobris, Brüstle, C‑34/10, EU:C:2011:669, 26. punkts).

   Kā izriet gan no Direktīvas 1999/44 tiesību normām, gan no tās konteksta, jēdziens “pārdošana” attiecas tikai uz noteiktiem līgumiem, kurus saskaņā ar valsts tiesībām var kvalificēt atšķirīgi, proti, kā pakalpojumu līgumus vai kā uzņēmuma līgumus.

   Tātad, pirmām kārtām, saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 4. punktu “līgumus par rūpnieciski ražojamu vai izgatavojamu patēriņa preču piegādi arī uzskata par pārdošanas līgumiem”. Līdz ar to līgums, kura priekšmets ir tādas preces pārdošana, ko pārdevējam vispirms ir jāsaražo vai jāizveido, ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

   Otrām kārtām, Direktīvas 1999/44 2. panta 5. punktā neatbilstību, ko rada patēriņa preču nepareiza uzstādīšana, uzskata par līdzvērtīgu preču neatbilstībai, ja uzstādīšana ir ietverta minēto preču pārdošanas līgumā. Tādējādi preces uzstādīšana, ja tā ir saistīta ar pārdošanu, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

   No iepriekš minētajiem konstatējumiem izriet, ka, pirmām kārtām, Direktīva 1999/44 ir piemērojama ne tikai pārdošanas līgumiem stricto sensu, bet arī noteiktām līgumu kategorijām, kuras ietver pakalpojumu sniegšanu, ko saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām var kvalificēt kā pakalpojumu sniegšanas līgumus vai uzņēmuma līgumus, proti, kā līgumus par rūpnieciski ražojamu vai izgatavojamu patēriņa preču piegādi, kā arī līgumus, kuros ir paredzēta šādu preču uzstādīšana saistībā ar pārdošanu.

   Otrām kārtām, lai šo līgumu kategorijas, kas ietver pakalpojumu sniegšanu, varētu kvalificēt kā “pārdošanas līgumus”, šīs direktīvas izpratnē pakalpojumu sniegšanai ir jābūt vienīgi aksesuāra rakstura, salīdzinot ar pārdošanu.

   (skat. 32. un 34.–38. punktu)