Lieta C‑436/16

Georgios Leventis
un
Nikolaos Vafeias

pret

Malcon Navigation Co. ltd.
un
Brave Bulk Transport ltd.

(Areios Pagos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 23. pants – Jurisdikcijas noteikšanas klauzula – Starp divām sabiedrībām noslēgtā līgumā ietverta jurisdikcijas atlikšanas klauzula – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Vienas no šīm sabiedrībām pārstāvju solidāra atbildība par neatļautām darbībām – Minēto pārstāvju iespēja atsaukties uz šo noteikumu

Kopsavilkums – Tiesas (septītā palāta) 2017. gada 28. jūnija spriedums

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Jurisdikcijas noteikšana – Vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu – Divu sabiedrību noslēgtā līgumā ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula – Klauzula, uz kuru nevar atsaukties kādas no minētajām sabiedrībām pārstāvji, lai apstrīdētu kādas tiesas kompetenci izskatīt prasību par zaudējumu atlīdzību, kuras mērķis ir panākt to atbildību

(Padomes Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkts)

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 23. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas ir ietverta starp divām sabiedrībām noslēgtā līgumā, nevar atsaukties vienas no tām pārstāvji, lai apstrīdētu kādas tiesas kompetenci izskatīt prasību par kaitējuma atlīdzību, kuras mērķis ir noteikt to solidāru atbildību par iespējami neatļautām darbībām, kas veiktas, īstenojot to funkcijas.

Briseles I regulas 23. pantā ir skaidri norādīts, ka tās piemērošanas jomā ietilpst tikai gadījumi, kad puses ir “vienojušās” par tiesu. Tādējādi Tiesa ir norādījusi, ka attiecīgajai tiesai ir pienākums in limine litis pārbaudīt, vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulai puses faktiski ir izteikušas piekrišanu, kam jābūt izteiktai skaidri un precīzi, un Briseles I regulas 23. panta 1. punktā noteikto formas prasību mērķis šajā ziņā ir nodrošināt, lai šī piekrišana faktiski būtu konstatējama (spriedums, 2016. gada 7. jūlijs, Hőszig, C‑222/15, EU:C:2016:525, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi līgumā ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula principā var radīt sekas tikai attiecībās starp pusēm, kas ir piekritušas šī līguma noslēgšanai (spriedums, 2015. gada 21. maijs, CDC Hydrogen Peroxide, C‑352/13, EU:C:2015:335, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

(skat. 33.–35. un 43. punktu un rezolutīvo daļu)