Lieta C‑521/14

SOVAG – Schwarzmeer und Ostsee Versicherungs-Aktiengesellschaft

pret

If Vahinkovakuutusyhtiö Oy

(Korkein oikeus lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Regula (EK) Nr. 44/2001 — 6. panta 2. punkts — Jurisdikcija — Prasība par garantiju vai galvojumu, ko trešā persona cēlusi pret pusi tiesvedībā tiesā, kas izskata pamatprasību”

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2016. gada 21. janvāra spriedums

1. Eiropas Savienības tiesības — Interpretācija — Teksti vairākās valodās — Vienveidīga interpretācija — Dažādu valodu versiju atšķirības — Attiecīgā tiesiskā regulējuma vispārējās sistēmas un mērķa vērā ņemšana

   (Padomes Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkts)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās — Regula Nr. 44/2001 — Īpašā jurisdikcija — Prasība par garantiju vai galvojumu, ko trešā persona cēlusi pret pusi tiesvedībā tiesā, kas izskata pamatprasību, kura ir ar minēto prasību cieši saistīta — Minētās tiesas kompetence — Nosacījums

   (Padomes Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 35. punktu)

2.  Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas joma attiecas uz prasību, ko trešā persona saskaņā ar valsts tiesībām ir cēlusi pret atbildētāju pamatlietā un kam ir cieša saikne ar šo pamatprasību, ar kuru ir paredzēts saņemt atmaksu par atlīdzībām, kuras šī trešā persona ir izmaksājusi prasītājam minētajā pamattiesvedībā, ar nosacījumu, ka šī prasība nav tikusi celta vienīgi ar mērķi liegt jurisdikciju tai tiesai, kas minētā atbildētāja lietā būtu kompetenta.

   Proti, minētās regulas preambulas 15. apsvērumā ir uzsvērts, ka saskaņotas tiesas spriešanas interesēs maksimāli ir jāsamazina vienlaicīgas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs netaisa pretrunīgus spriedumus, kurpretim šīs pašas regulas preambulas 12. apsvērumā ir atgādināts par to, ka papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīvam jurisdikcijas pamatojumam, kura pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu, lai veicinātu pareizu tiesvedību. Tomēr pamatprasības un prasības, ko trešā persona cēlusi pret vienu no šīs tiesvedības pusēm un kura ir cieši saistīta ar pirmo prasību, izskatīšana tajā pašā tiesvedībā var sekmēt iepriekš minētos mērķus situācijā, kurā cietusī persona ir cēlusi prasību pret apdrošinātāju, kurš ir atbildīgs par zaudējumiem, un kurā cits apdrošinātājs, kas jau ir daļēji atlīdzinājis šai personai nodarītos zaudējumus, no pirmā apdrošinātāja cenšas panākt šīs atlīdzības atmaksu. Proti, neesot šādai iespējai, pastāvētu risks, ka divas tiesas vienā un tajā pašā lietā nonāktu pie atšķirīgiem risinājumiem, kuru atzīšana un izpilde tādā gadījumā būtu nenoteikta.

   (sal. ar 38.–40., 47. punktu un rezolutīvo daļu)