Lieta C-135/10

Società Consortile Fonografici (SCF)

pret

Marco Del Corso

(Corte d’appello di Torino lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Autortiesības un blakustiesības informācijas sabiedrībā — Romas konvencijas, TRIPS līguma un WPPT tieša piemērojamība Savienības tiesību sistēmā — Direktīva 92/100/EK — 8. panta 2. punkts — Direktīva 2001/29/EK — “Izziņošanas sabiedrībai” jēdziens — Radiopārraidē atskaņotu fonogrammu izziņošana sabiedrībai zobārsta kabinetā”

Sprieduma kopsavilkums

1. Starptautiskie nolīgumi — Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS) — Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (PIĪO) Līgums par izpildījumu un fonogrammām — Piemērojamība Savienības tiesību sistēmā — Tiešas iedarbības neesamība

   (TRIPS līgums; Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas Līgums par izpildījumu un fonogrammām)

2. Starptautiskie nolīgumi — Romas Konvencija par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību — Nepiemērojamība Savienības tiesību sistēmā — Netieša iedarbība

   (Romas Konvencija par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību)

3. Tiesību aktu tuvināšana — Autortiesības un blakustiesības — Direktīvas 92/100 un 2001/29 — Jēdziens “izziņošana sabiedrībai” — Interpretācija saskaņā ar starptautiskajām tiesībām

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29; Padomes Direktīva 92/100)

4. Tiesību aktu tuvināšana — Autortiesības un blakustiesības — Aizsargājamo darbu nomas tiesības un patapinājuma tiesības — Direktīva 92/100 — Izziņošana sabiedrībai — Jēdziens — Fonogrammu bezmaksas radioapraide privātā zobārsta kabinetā — Izslēgšana

   (Padomes Direktīvas 92/100 8. panta 2. punkts)

1.  Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (TRIPS līgums), un Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas Līguma par izpildījumu un fonogrammām noteikumi ir piemērojami Savienības tiesību sistēmā.

   Privātpersonas nevar tieši atsaukties ne uz minēto konvenciju, ne uz iepriekš minētajiem līgumiem.

   (sal. ar 56. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Tā kā Starptautiskā konvencija par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību, kas pieņemta Romā, nav Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa, tā Savienībā nav piemērojama. Taču tā Savienībā rada netiešu iedarbību, jo saskaņā ar Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas Līguma par izpildījumu un fonogrammām 1. panta 1. punktu Savienībai ir pienākums nelikt šķēršļus šajā konvencijā noteiktajiem dalībvalstu pienākumiem.

   Privātpersonas nevar tieši atsaukties uz minēto konvenciju.

   (sal. ar 50. un 56. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.  “Izziņošanas sabiedrībai [publiskošanas]” jēdziens, kas ietverts Direktīvā 92/100 par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā, un Direktīvā 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā, ir jāinterpretē, ņemot vērā līdzvērtīgus jēdzienus, kas ietverti Līgumā par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ir ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (TRIPS līgums), Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas Līgumā par izpildījumu un fonogrammām un Starptautiskajā konvencijā par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību, kas pieņemta Romā.

   Šis jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, lai tas būtu saderīgs ar minētajiem līgumiem un konvenciju, ievērojot arī kontekstu, kādā šie jēdzieni iederas, un mērķi, kas ir izvirzīts attiecīgo intelektuālā īpašuma nolīgumu noteikumos.

   (sal. ar 56. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

4.  “Izziņošanas sabiedrībai [publiskošanas]” jēdziens Direktīvas 92/100 par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā, 8. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neietver fonogrammu bezmaksas atskaņošanu zobārsta kabinetā brīvās profesijas praktizēšanai klientūras interesēs, kas tās klausās neatkarīgi no savas gribas. Līdz ar to šāda atskaņošana nerada fonogrammu producentiem tiesības saņemt atlīdzību.

   Zobārsta klienti parasti veido personu kopumu, kura sastāvs lielā mērā ir stabils, un tādējādi šīs personas veido noteiktu potenciālo adresātu kopumu, jo pārējām personām principā nav piekļuves šī zobārsta aprūpei. Līdz ar to runa nav par “personām vispārīgi”. Turklāt, runājot par to personu skaita nozīmi, kurām zobārsts ir nodrošinājis iespēju klausīties apraidē esošo fonogrammu, šis personu skaits ir mazs vai pat niecīgs, ņemot vērā, ka zobārsta kabinetā vienlaicīgi klātesošo personu skaits parasti ir ļoti ierobežots. Turklāt, lai gan klienti nomainās, tomēr šie klienti, nākot vienam pēc otra, parasti nav vienu un to pašu fonogrammu, īpaši jau radioapraidē esošo fonogrammu, adresāti. Visbeidzot, zobārsts, kas savu klientu klātbūtnē atskaņo fonogrammas kā fona mūziku, tikai šādas atskaņošanas dēļ nevar saprātīgi nedz cerēt uz sava kabineta apmeklētības pieaugumu, nedz arī paaugstināt cenas par sniegto aprūpi. Līdz ar to šāda atskaņošana pati par sevi nevar ietekmēt šī zobārsta ienākumus. Zobārsta klienti ierodas zobārstniecības kabinetā tikai ar mērķi saņemt aprūpi, jo fonogrammu atskaņošanai nav zobārstniecības praksei raksturīgas nozīmes. Viņu iespēja klausīties noteiktas fonogrammas ir nejauša un neatkarīga no viņu vēlmēm atkarībā no viņu ierašanās brīža kabinetā un uzgaidīšanas ilguma, kā arī no viņiem sniegtās aprūpes veida. Šādos apstākļos nevar prezumēt, ka zobārsta ierastā klientūra būtu attiecīgā atskaņojuma auditorija. Līdz ar to šādai atskaņošanai nav peļņu nesoša rakstura.

   (sal. ar 95.–99. un 102. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Lieta C-135/10

Società Consortile Fonografici (SCF)

pret

Marco Del Corso

(Corte d’appello di Torino lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Autortiesības un blakustiesības informācijas sabiedrībā — Romas konvencijas, TRIPS līguma un WPPT tieša piemērojamība Savienības tiesību sistēmā — Direktīva 92/100/EK — 8. panta 2. punkts — Direktīva 2001/29/EK — “Izziņošanas sabiedrībai” jēdziens — Radiopārraidē atskaņotu fonogrammu izziņošana sabiedrībai zobārsta kabinetā”

Sprieduma kopsavilkums

1. Starptautiskie nolīgumi – Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS) – Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (PIĪO) Līgums par izpildījumu un fonogrammām – Piemērojamība Savienības tiesību sistēmā – Tiešas iedarbības neesamība

   (TRIPS līgums; Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas Līgums par izpildījumu un fonogrammām)

2. Starptautiskie nolīgumi – Romas Konvencija par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību – Nepiemērojamība Savienības tiesību sistēmā – Netieša iedarbība

   (Romas Konvencija par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību)

3. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīvas 92/100 un 2001/29 – Jēdziens “izziņošana sabiedrībai” – Interpretācija saskaņā ar starptautiskajām tiesībām

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29; Padomes Direktīva 92/100)

4. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Aizsargājamo darbu nomas tiesības un patapinājuma tiesības – Direktīva 92/100 – Izziņošana sabiedrībai – Jēdziens – Fonogrammu bezmaksas radioapraide privātā zobārsta kabinetā – Izslēgšana

   (Padomes Direktīvas 92/100 8. panta 2. punkts)

1.  Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (TRIPS līgums), un Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas Līguma par izpildījumu un fonogrammām noteikumi ir piemērojami Savienības tiesību sistēmā.

   Privātpersonas nevar tieši atsaukties ne uz minēto konvenciju, ne uz iepriekš minētajiem līgumiem.

   (sal. ar 56. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Tā kā Starptautiskā konvencija par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību, kas pieņemta Romā, nav Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa, tā Savienībā nav piemērojama. Taču tā Savienībā rada netiešu iedarbību, jo saskaņā ar Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas Līguma par izpildījumu un fonogrammām 1. panta 1. punktu Savienībai ir pienākums nelikt šķēršļus šajā konvencijā noteiktajiem dalībvalstu pienākumiem.

   Privātpersonas nevar tieši atsaukties uz minēto konvenciju.

   (sal. ar 50. un 56. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.  “Izziņošanas sabiedrībai [publiskošanas]” jēdziens, kas ietverts Direktīvā 92/100 par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā, un Direktīvā 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā, ir jāinterpretē, ņemot vērā līdzvērtīgus jēdzienus, kas ietverti Līgumā par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ir ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (TRIPS līgums), Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas Līgumā par izpildījumu un fonogrammām un Starptautiskajā konvencijā par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību, kas pieņemta Romā.

   Šis jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, lai tas būtu saderīgs ar minētajiem līgumiem un konvenciju, ievērojot arī kontekstu, kādā šie jēdzieni iederas, un mērķi, kas ir izvirzīts attiecīgo intelektuālā īpašuma nolīgumu noteikumos.

   (sal. ar 56. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

4.  “Izziņošanas sabiedrībai [publiskošanas]” jēdziens Direktīvas 92/100 par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā, 8. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neietver fonogrammu bezmaksas atskaņošanu zobārsta kabinetā brīvās profesijas praktizēšanai klientūras interesēs, kas tās klausās neatkarīgi no savas gribas. Līdz ar to šāda atskaņošana nerada fonogrammu producentiem tiesības saņemt atlīdzību.

   Zobārsta klienti parasti veido personu kopumu, kura sastāvs lielā mērā ir stabils, un tādējādi šīs personas veido noteiktu potenciālo adresātu kopumu, jo pārējām personām principā nav piekļuves šī zobārsta aprūpei. Līdz ar to runa nav par “personām vispārīgi”. Turklāt, runājot par to personu skaita nozīmi, kurām zobārsts ir nodrošinājis iespēju klausīties apraidē esošo fonogrammu, šis personu skaits ir mazs vai pat niecīgs, ņemot vērā, ka zobārsta kabinetā vienlaicīgi klātesošo personu skaits parasti ir ļoti ierobežots. Turklāt, lai gan klienti nomainās, tomēr šie klienti, nākot vienam pēc otra, parasti nav vienu un to pašu fonogrammu, īpaši jau radioapraidē esošo fonogrammu, adresāti. Visbeidzot, zobārsts, kas savu klientu klātbūtnē atskaņo fonogrammas kā fona mūziku, tikai šādas atskaņošanas dēļ nevar saprātīgi nedz cerēt uz sava kabineta apmeklētības pieaugumu, nedz arī paaugstināt cenas par sniegto aprūpi. Līdz ar to šāda atskaņošana pati par sevi nevar ietekmēt šī zobārsta ienākumus. Zobārsta klienti ierodas zobārstniecības kabinetā tikai ar mērķi saņemt aprūpi, jo fonogrammu atskaņošanai nav zobārstniecības praksei raksturīgas nozīmes. Viņu iespēja klausīties noteiktas fonogrammas ir nejauša un neatkarīga no viņu vēlmēm atkarībā no viņu ierašanās brīža kabinetā un uzgaidīšanas ilguma, kā arī no viņiem sniegtās aprūpes veida. Šādos apstākļos nevar prezumēt, ka zobārsta ierastā klientūra būtu attiecīgā atskaņojuma auditorija. Līdz ar to šādai atskaņošanai nav peļņu nesoša rakstura.

   (sal. ar 95.–99. un 102. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)