Keywords
Summary

Keywords

Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Sabiedrību tiesības – Valsts tiesiskais regulējums, kurā valstij ir noteiktas īpašas tiesības privatizēta uzņēmuma vadīšanā

(EKL 56. panta 1. punkts, 58. pants un 86. panta 2. punkts)

Summary

Dalībvalsts, kura saglabā akciju sabiedrībā par labu šai valstij un citām valsts vienībām tādas īpašās tiesības, kas piešķirtas saistībā ar šīs valsts priekšrocību akcijām (“golden shares”), kuras šai valstij ir minētās sabiedrības pamatkapitālā un kuras tostarp saistītas ar valdes priekšsēdētāja ievēlēšanu un veto tiesību piešķiršanu viņam saistībā ar lielākais trešdaļu administratoru iecelšanu, kā arī saistībā ar rezolūcijām, ar kurām tiek grozīti sabiedrības statūti, saistībā ar rezolūcijām, ar kurām tiek atļauta grupas dalībnieku un meitas sabiedrību līgumu noslēgšana, un rezolūcijām, kas jebkādā veidā var apdraudēt valsts apgādi ar naftu, gāzi vai atvasinātajiem produktiem, nav izpildījusi EKL 56. pantā paredzētos pienākumus.

Veto tiesības, ciktāl tās piešķir šai dalībvalstij ietekmi uz sabiedrības pārvaldību un kontroli, kuru nepamato tai piederošo daļu apmērs šajā sabiedrībā, var atturēt citu dalībvalstu uzņēmējus no tiešu ieguldījumu veikšanas tajā, ciktāl tie proporcionāli savu daļu vērtībai nespētu piedalīties šīs sabiedrības pārvaldībā un kontrolē. Tāpat minētajām veto tiesībām var būt atturoša ietekme uz portfeļa investīcijām sabiedrībā, ciktāl iespējams attiecīgās dalībvalsts atteikums apstiprināt būtisku lēmumu, kuru šīs sabiedrības struktūras ir iesniegušas kā atbilstošu tās interesēm, var apdraudēt minētās sabiedrības akciju vērtību un tādējādi ieguldījuma pievilcību šajās akcijās.

Tiesības iecelt valdes priekšsēdētāju ir brīvas kapitāla aprites ierobežojums, ciktāl šādas īpašas tiesības ir atkāpe no vispārējām sabiedrību tiesībām un paredzētas tikai valsts iestāžu labā ar valsts likumdošanas pasākumu. Lai gan šo iespēju var piešķirt ar likumu kā kvalificētā mazākuma tiesības, šīm tiesībām šajā gadījumā ir jābūt pieejamām visiem akcionāriem un nav jābūt rezervētām tikai valstij. Ierobežojot citu akcionāru, bet ne valsts iespējas piedalīties sabiedrības pamatkapitālā, lai izveidotu vai saglabātu ilgtspējīgas un tiešas saimnieciskas saiknes ar to, kas ļautu efektīvi piedalīties tās pārvaldībā vai kontrolē, tiesības nominēt administratoru var atturēt citu dalībvalstu tiešos ieguldītājus no ieguldīšanas šīs sabiedrības kapitālā.

Attiecībā uz EKL 58. pantā atļautajām atkāpēm nevar noliegt, ka nepieciešamība nodrošināt attiecīgās dalībvalsts enerģijas apgādes drošību krīzes, kara vai terorisma gadījumos var būt valsts drošības apsvērums un, iespējams, var būt pamatojums kapitāla brīvas aprites ierobežojumam. Tomēr valsts drošības prasības kā atkāpe no kapitāla brīvas aprites pamatprincipa ir jāinterpretē šauri, tā, ka to apjomu katra dalībvalsts nevar noteikt vienpusēji bez Savienības iestāžu kontroles. Tādējādi atsaukties uz valsts drošību var tikai tādu reālu un pietiekami nopietnu apdraudējumu gadījumā, kas ietekmē sabiedrības pamatintereses. Tā kā valsts vienīgi min iemeslu saistībā ar drošu apgādi ar enerģiju, neprecizējot konkrētus apsvērumus, kuru dēļ tā uzskata, ka ikviena no apstrīdētajām īpašajām tiesībām vai to kopums ļautu izvairīties no tādu sabiedrības pamatinterešu kā apgāde ar enerģiju apdraudējuma, pamatojumam saistībā ar valsts drošību nevar piekrist.

Turklāt saistībā ar attiecīgā ierobežojuma samērīgumu neskaidrība, kas radīta ar to, ka īpašo tiesību, kuras ar priekšrocību akcijām sabiedrības pamatkapitālā ir piešķirtas valstij, izmantošana nav pakļauta nevienam nosacījumam vai īpašam un objektīvam apstāklim, ir būtisks kapitāla brīvas aprites apdraudējums, jo tā attiecībā uz šādu tiesību izmantošanu piešķir valsts iestādēm tik plašu rīcības brīvību, ka to nevar uzskatīt par samērīgu ar paredzētajiem mērķiem.

Visbeidzot EKL 86. panta 2. punkts nav piemērojams saistībā ar minētajām valsts tiesību normām un līdz ar uz to nevar atsaukties, lai pamatotu šīs valsts tiesību normas, jo tās ir ierobežojumi kapitāla brīvai apritei, kura ir noteikta Līgumā. EKL 86. panta 2. punkts, apskatīts kopsakarā ar šī paša panta 1. punktu, ļauj attaisnot to, ka dalībvalsts uzņēmumam, kuram ir uzticēta pakalpojumu sniegšana ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, piešķir īpašas vai ekskluzīvas tiesības, kas ir pretrunā Līguma noteikumiem, ciktāl šim uzņēmumam uzticētā īpašā uzdevuma veikšanu var nodrošināt vienīgi ar šādu tiesību piešķiršanu un ciktāl tirdzniecības attīstība netiek ietekmēta tādā mērā, kas kaitētu Savienības interesēm. Tomēr šāds nav valsts tiesiskā regulējuma, ar kuru dalībvalstij tiek piešķirtas īpašas tiesības akciju sabiedrībā saistībā ar priviliģētajām akcijām, kuras šai dalībvalstij pieder minētās sabiedrības pamatkapitālā, mērķis.

(sal. ar 57.–60., 82., 83., 85., 88., 90.–92., 95. un 97. punktu un rezolutīvo daļu)