Lieta C‑142/22

OE

pret

Minister for Justice and Equality

(Supreme Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (otrā palāta) 2023. gada 6. jūlija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – 27. pants – Kriminālvajāšana par citu nodarījumu, kas izdarīts pirms nodošanas, nevis to nodarījumu, par kuru persona nodota – Izpildes tiesu iestādei iesniegts piekrišanas pieprasījums – Eiropas apcietināšanas orderis, ko izdevis dalībvalsts prokurors, kuram nav izsniegšanas tiesu iestādes statusa – Ietekme uz piekrišanas pieprasījumu

1. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Iespējama kriminālvajāšana par citiem nodarījumiem – Izpildes tiesu iestādei iesniegts piekrišanas pieprasījums – Nodošanas pamatā esošs Eiropas apcietināšanas orderis, ko nav izsniegusi izsniegšanas tiesu iestāde Pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē – Piekrišana pēc minētā pieprasījuma, ko iesniegusi izsniegšanas tiesu iestāde – Pieļaujamība

   (Padomes Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts)

   (skat. 33., 34., 41.–45., 48., 49. un 52. punktu un rezolutīvo daļu)

2. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Specialitātes princips – Piekrišanas pieprasījums, lai nepiemērotu specialitātes principu

   (Padomes Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 2. punkts)

   (skat. 39. un 40. punktu)

3. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Savstarpējās atzīšanas princips – Piemērojamība – Atkāpes – Pamatlēmuma mērķi atvieglot un paātrināt nodošanu starp dalībvalstu tiesu iestādēm

   (Padomes Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. punkts, 27. un 28. pants)

   (skat. 47. un 50. punktu)

Rezumējums

2017. gadā saskaņā ar High Court (Augstā tiesa) rīkojumu par trīs Nīderlandes prokuroru 2016. gadā izdotu Eiropas apcietināšanas orderu izpildi OE tika nodots Nīderlandei. Pēc tam viņš tika notiesāts ar brīvības atņemšanas sodu.

2019. gadā Amsterdamas izmeklētājtiesnesis (Nīderlande) iesniedza High Court (Augstā tiesa) piekrišanas pieprasījumu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 ( 1 ) 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un 4. punktu, lai varētu veikt OE kriminālvajāšanu par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms viņa nodošanas un kas nav tie nodarījumi, kuri bija sākotnējo Eiropas apcietināšanas orderu pamatā. OE iebilda pret šo pieteikumu Haute Cour, apgalvodams, ka sākotnējos Eiropas apcietināšanas orderus bija izdevuši prokurori, proti, iestādes, kuras nevar uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādēm” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē. OE norāda, ka šis apstāklis ir šķērslis tam, lai apmierinātu piekrišanas pieprasījumu. Ar 2020. gada 27. jūlija rīkojumu High Court (Augstā tiesa) tomēr piešķīra piekrišanu.

2021. gada maijā Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) OE apelācijas sūdzību noraidīja, jo uzskatīja, ka ir jāpiemēro valsts procesuālo tiesību norma par estoppel principu, kas liedza apstrīdēt 2017. gada rīkojumu par nodošanu, kurš bija ieguvis res judicata spēku.

Saņēmusi OE iesniegto kasācijas sūdzību par pēdējo minēto nolēmumu, iesniedzējtiesa, Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) jautā par juridisko kvalifikāciju attiecībām starp nodošanas procedūru un piekrišanas procedūru.

Tiesa nospriež, ka Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunkts un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka Eiropas apcietināšanas orderi, uz kuru pamatojoties ir pieņemts lēmums par personas nodošanu, ir izsniegusi iestāde, kas nav “izsniegšanas tiesu iestāde” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē, nav šķērslis tam, lai vēlāk izpildes tiesu iestāde, saņēmusi attiecīgu izsniegšanas tiesu iestādes pieprasījumu atbilstoši minētajam 6. panta 1. punktam, dotu piekrišanu tam, lai pret šo personu vērstu kriminālvajāšanu, to notiesātu vai atņemtu tai brīvību par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas un kas nav tas nodarījums, par kuru tā nodota.

Tiesas vērtējums

Vispirms Tiesa atgādina, ka Eiropas apcietināšanas orderi, kurus izdevis dalībvalsts prokurors, kurš savu lēmumpieņemšanas pilnvaru izmantošanas gaitā var saņemt konkrētu norādījumu no izpildvaras, nav izsniegti atbilstoši prasībām, kas izriet no Pamatlēmuma 2002/584.

Pēc tam Tiesa norāda, ka lēmumam dot piekrišanu ir savs atsevišķs priekšmets. Šī iemesla dēļ tas ir jāpieņem izpildes tiesu iestādei atsevišķas un autonomas – attiecībā pret pārbaudi, kuras noslēgumā ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, – pārbaudes noslēgumā. Šī pārbaude ir jāveic saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 4. punktu. Tādējādi izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda, pirmkārt, vai tai iesniegtajā piekrišanas pieprasījumā ir iekļauta pamatlēmumā šim nolūkam prasītā informācija un pievienots tulkojums ( 2 ). Otrkārt, šai iestādei ir jāpārbauda, vai nodarījums, par ko tiek lūgta piekrišana, pats rada nodošanas pienākumu saskaņā ar šo pamatlēmumu. Treškārt, tai, ņemot vērā šajā pamatlēmumā ( 3 ) paredzētos obligātas un fakultatīvas neizpildīšanas pamatus, ir jāizvērtē, vai var ļaut vērst kriminālvajāšanu arī uz citiem nodarījumiem, nevis tiem, par kuriem attiecīgā persona nodota. No attiecīgo tiesību normu formulējuma neizriet, ka trūkums, kas pieļauts sākotnējā Eiropas apcietināšanas orderī, varētu traucēt izpildes tiesu iestādei dot lūgto piekrišanu.

Turklāt Tiesa uzskata, ka, ja piekristu, ka apstākļi, kādos veikta nodošana, var tikt pārskatīti saistībā ar piekrišanas pieprasījumu, kurš iesniegts atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktam un 4. punktam, lēmuma dot piekrišanu pieņemšana tiktu aizkavēta citu, nevis to iemeslu dēļ, kas paredzēti minētajā 4. punktā, un tas būtu pretrunā ātras izskatīšanas prasībai, uz ko ir balstīts minētais pamatlēmums.

Visbeidzot Tiesa norāda, ka šajā lietā 2017. gada rīkojums par nodošanu ir kļuvis galīgs, lai arī tas izdots pēc tādu Eiropas apcietināšanas orderu izsniegšanas, ko izsniegušas iestādes, kuras nevar tikt kvalificētas par “kompetentām tiesu iestādēm” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta izpratnē. Tādēļ būtu paradoksāli, ja šī apstākļa dēļ tiktu apstrīdēta piekrišana, kas ir pamatlietas pamatā, kura savukārt ir dota pēc kompetento tiesu iestāžu pieprasījuma.

( 1 ) Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.).

( 2 ) Skat. Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. un 2. punktu.

( 3 ) Skat. Pamatlēmuma 2002/584 3. un 4. pantu.