Lieta T‑530/18

Rumānija

pret

Eiropas Komisiju

Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2019. gada 30. aprīļa rīkojums

Prasība atcelt tiesību aktu – ELGF un ELFLA – Komisijas Īstenošanas lēmums – Paziņošana adresātam – Lēmuma publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī – Termiņš prasības celšanai – Termiņa sākums – Nokavējums – Nepieņemamība

1. Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Absolūts raksturs – Termiņa sākums – Paziņošana – Komisijas lēmums, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz ELGF un ELFLA – Lēmuma vēlāka publicēšana Oficiālajā Vēstnesī – Ietekmes neesamība

   (LESD 263. panta sestā daļa un 297. panta 2. punkta trešā daļa)

   (skat. 22.–25., 27.–32., 36.–38. un 42.–47. punktu)

2. Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Termiņa sākums – Paziņošana – Jēdziens

   (LESD 263. panta sestā daļa un 297. panta 2. punkta trešā daļa)

   (skat. 26. punktu)

3. Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Absolūts raksturs – Termiņa sākums – Paziņošana – Formālu kļūdu ietekmes neesamība

   (LESD 263. panta sestā daļa un 297. panta 2. punkta trešā daļa)

   (skat. 48.–58. punktu)

Rezumējums

Lietā Rumānija/Komisija (T‑530/18), kurā tika taisīts šis rīkojums, kas izdots 2019. gada 30. aprīlī, Vispārējā tiesa izskatīja Rumānijas prasību, ar kuru tiek lūgts daļēji atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas lauksaimniecības fondiem ( 1 ). Ar šo lēmumu Komisija Rumānijai piemēroja, tostarp, finanšu korekciju vairāk nekā 90 miljonu EUR apmērā. Šī lieta ļāva Vispārējai tiesai izskaidrot jautājumu par termiņa sākumu prasības celšanai par individuāli piemērojama akta, piemēram, atbilstoši LESD 297. panta 2. punkta trešajai daļai pieņemta lēmuma, atcelšanu, ja šis tiesību akts tā adresātam ir darīts zināms divos dažādos veidos. Proti, šajā lietā apstrīdētais lēmums tika vienlaikus paziņots Rumānijas Pastāvīgajai pārstāvniecībai Eiropas Savienībā 2018. gada 14. jūnijā un publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2018. gada 15. jūnijā.

Vispirms Vispārējā tiesa atgādināja, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasība atcelt tiesību aktu ir jāceļ divu mēnešu laikā pēc tam, kad vai nu apstrīdētais tiesību akts publicēts, vai darīts zināms attiecīgai personai, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms. Papildus tam, pirmkārt, atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 60. pantam procesuālos termiņus pagarina par fiksētu desmit dienu termiņu, kas ir noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, un, otrkārt, atbilstoši šī Reglamenta 59. pantam, kad termiņš prasības celšanai par iestādes pieņemtu aktu sākas no šī akta publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, tad termiņu skaita no četrpadsmitās dienas beigām pēc šīs publicēšanas dienas.

Turpinot, Vispārējā tiesa norādīja, ka, datums, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu termiņa sākumu atcelšanas prasības celšanai, ir publikācijas datums Oficiālajā Vēstnesī, ja šāda publikācija, kas ir tiesību akta spēkā stāšanās priekšnoteikums, ir paredzēta Līgumā par ES darbību, un paziņošanas datums citos gadījumos, kuri ir minēti LESD 297. panta 2. punkta trešajā daļā, kas ietver lēmumus, kuros ir norādīts, kam tie adresēti. Līdz ar to, attiecībā uz aktu, kurā ir norādīti tā adresāti, autentiska ir tikai tiem paziņotā redakcija, pat ja šis akts ir publicēts arī Oficiālajā Vēstnesī. Šajā lietā, ciktāl apstrīdētajā lēmumā Rumānija ir skaidri norādīta kā adresāte, tas attiecībā uz Rumāniju stājās spēkā ar tā paziņošanu. Papildus tam termiņš prasības celšanai sākās no šīs paziņošanas brīža, un, tā kā Reglamenta 59. pants nav piemērojams, šis termiņš, ieskaitot termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, beidzās 2018. gada 24. augustā. Līdz ar to Vispārējā tiesa nosprieda, ka 2018. gada 7. septembrī celtā Rumānijas prasība ir novēlota un ir jānoraida kā nepieņemama.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa uzsvēra, ka šis secinājums nav atspēkojams ar prasītājas argumentiem.

Šajā ziņā, pirmkārt, Rumānija apgalvoja, ka, nepastāvot automātiskai atbilstībai starp termiņa sākumu prasības celšanai par iestādes izdota tiesību akta atcelšanu un šī akta spēkā stāšanās vai tiesisko seku rašanās brīdi, šajā lietā apstrīdētā lēmuma publicēšanas brīdis Oficiālajā Vēstnesī varētu tikt uzskatīts par šī termiņa sākumu, pat ja šis lēmums attiecībā uz to jau ir radījis tiesiskas sekas sakarā ar tā iepriekšēju paziņošanu. Vispārējā tiesa, it īpaši, norādīja, ka šie argumenti ir balstīti uz prasības atcelt tiesību aktu pieņemamības nosacījumu, kuri ir paredzēti LESD 263. pantā, un nosacījumu par tā akta spēkā esamību, kurš tiek apstrīdēts ar šādu prasību, sajaukšanu.

Otrkārt, Rumānija izmantoja konsekventas un ilgstošas Komisijas prakses esamību publicēt Oficiālajā Vēstnesī lēmumus, tādus kā šajā lietā, vienlaikus tos paziņojot to adresātiem. Tā apgalvoja, ka šādā netipiskā situācijā termiņa sākumam prasības celšanai būtu jābūt minēto lēmumu publicēšanas brīdim. Vispārējā tiesa norādīja, ka, pat pieņemot, ka pastāv šāda prakse, tā kā lēmums ir iepriekš paziņots, šis datums ir jāņem vērā prasības celšanas termiņa aprēķināšanai, nevis vēlāk notikusī publicēšana Oficiālajā Vēstnesī. Papildus tam, paziņošana kā vienīgais kritērijs termiņa sākumam prasības celšanai par to tiesību aktu atcelšanu, kuros ir norādīti to adresāti, garantē tiesisko drošību un efektīvu tiesas aizsardzību, pretēji tādam jauktam risinājumam, saskaņā ar kuru tāda tiesību akta adresātam, kas ir pienācīgi saņēmis paziņojumu, joprojām būtu jāvaicā par tā iespējamo un nenoteikto publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī, jo tā nav obligāta.

Treškārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru pastāvot atšķirības starp Oficiālajā Vēstnesī publicēto redakciju un paziņoto, kas esot nepilnīga, Vispārējā tiesa atgādināja, ka paziņošana ir darbība, ar kuru individuāli piemērojamā akta izdevējs paziņo par to tā adresātiem un tādējādi ļauj tiem iepazīties ar tā saturu, kā arī pamatojumu, uz ko tas ir balstīts. Tādējādi, ievērojot to nenozīmīgo raksturu, minētās atšķirības nevarēja būt par kavēkli tam, lai Rumānija varētu pietiekami skaidri un precīzi iepazīties ar apstrīdētā lēmuma saturu, kā arī izprast pamatojumu, uz ko tas ir balstīts. Līdz ar to, tās neietekmē termiņa piemērošanu atcelšanas prasības celšanai.

( 1 ) Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2018/873 (2018. gada 13. jūnijs), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2018, L 152, 29. lpp.).