Lieta C‑417/18

AW u.c.

pret

Lietuvos valstybė, ko pārstāv Lietuvos Respublikos ryšių reguliavimo tarnyba, Bendrasis pagalbos centras un Lietuvos Respublikos vidaus reikalų ministerija

(Vilniaus apygardos administracinis teismas
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (ceturtā palāta) 2019. gada 5. septembra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2002/22/EK – Universālais pakalpojums un lietotāju tiesības attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem – 26. panta 5. punkts – Vienotais Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numurs – Zvanītāja atrašanās vietas informācijas nodrošināšana

1. Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Universālais pakalpojums un lietotāju tiesības – Direktīva 2002/22 – Attiecīgo uzņēmumu pienākums iestādei, kas nodrošina neatliekamās palīdzības izsaukumus uz 112, bez maksas darīt pieejamu informāciju par zvanītāja atrašanās vietu – Apjoms – Izsaukums no mobilā telefona, kas nav aprīkots ar SIM karti – Iekļaušana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkts)

   (skat. 22.–24. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Universālais pakalpojums un lietotāju tiesības – Direktīva 2002/22 – Kritēriju attiecībā uz informācijas par zvanītāja uz vienoto Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numuru 112 atrašanās vietu precizitāti un uzticamību noteikšana – Dalībvalstu rīcības brīvība – Ierobežojumi – Pienākums nodrošināt pietiekami uzticamu un precīzu atrašanās vietas noteikšanu, lai neatliekamās palīdzības dienesti varētu ierasties – Valsts tiesas vērtējums

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkts)

   (skat. 29.–34. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3. Eiropas Savienības tiesības – Privātpersonām piešķirtās tiesības – Dalībvalsts izdarīts pārkāpums – Pienākums atlīdzināt privātpersonām nodarīto kaitējumu – Nosacījumi – Valsts tiesības, kurās, lai iestātos valsts atbildība, par pietiekamu tiek uzskatīta netiešas cēloņsakarības esamība starp valsts tiesību pārkāpumu un nodarītajiem zaudējumiem – Šādas netiešas cēloņsakarības starp Savienības tiesību pārkāpumu, kādā vainojama šī dalībvalsts, un zaudējumiem, kas nodarīti privātpersonām, pietiekamība, lai iestātos minētās dalībvalsts atbildība

   (skat. 38.–41. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

Rezumējums

Telekomunikāciju uzņēmumiem ir bez maksas jāsniedz iestādei, kura nodrošina neatliekamās palīdzības izsaukumus uz 112, informācija, kas ļauj noteikt zvanītāja atrašanās vietu

Spriedumā AW u.c. (Zvani uz 112) (C‑417/18), kas pasludināts 2019. gada 5. septembrī, Tiesa atzina, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka telekomunikāciju uzņēmumi iestādei, kas nodrošina neatliekamās palīdzības izsaukumus uz 112, ņemot vērā tehnisko iespējamību, bez maksas dara zināmu informāciju par zvanītāja atrašanās vietu, tostarp, līdzko izsaukums tiek veikts no mobilā telefona, kas nav aprīkots ar SIM karti. Turklāt šai informācijai ir jābūt pietiekami uzticamai un precīzai, lai neatliekamās palīdzības dienesti varētu ierasties. Visbeidzot, Tiesa ir precizējusi nosacījumus, ar kādiem Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā var iestāties valsts atbildība.

Jauna, septiņpadsmitgadīga meitene tika nolaupīta Panevēžas (Lietuva) nomalē, pēc tam viņa tika izvarota un automašīnas bagāžniekā sadedzināta dzīva. Atrazdamās ieslodzīta šajā bagāžniekā, viņa, izmantojot mobilo telefonu, bija zvanījusi Lietuvas neatliekamās palīdzības zvanu saņemšanas centram uz Eiropas vienoto neatliekamās palīdzības dienesta numuru 112 apmēram desmit reizes, lai lūgtu palīdzību. Tomēr neatliekamās palīdzības zvanu saņemšanas centra iekārtās neparādījās izmantotā mobilā telefona numurs, un tas neļāva šī centra darbiniekiem noteikt viņas atrašanās vietu. Nebija iespējams noteikt nedz to, vai cietušās izmantotais mobilais telefons ir aprīkots ar SIM karti, nedz to, kādēļ viņas numurs nav redzams neatliekamo zvanu saņemšanas centrā.

Cietušās tuvinieki cēla prasību, prasot piespriest Lietuvas valstij atlīdzināt viņiem nodarīto morālo kaitējumu. Viņi pārmet Lietuvas Republikai, ka tā nav pienācīgi nodrošinājusi Direktīvas 2002/22 ( 1 ) 26. panta 5. punkta – kurā dalībvalstīm ir prasīts nodrošināt, ka attiecīgie uzņēmumi iestādei, kas nodrošina neatliekamās palīdzības izsaukumus, bez maksas dara pieejamu informāciju par zvanītāja atrašanās vietu, līdzko izsaukums sasniedz minēto iestādi, – praktisku īstenošanu.

Viļņas Administratīvā tiesa (Lietuva), kurā iesniegta lieta, lūdza Tiesai prejudiciālu nolēmumu par to, kāds ir pienākuma sniegt zvanītāja uz 112 atrašanās vietas informāciju, apjoms.

Vispirms Tiesa precizēja, ka Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punktā paredzētais pienākums, ņemot vērā tehnisko iespējamību, attiecas uz dalībvalstīm, tostarp, līdzko izsaukums tiek veikts no mobilā telefona, kas nav aprīkots ar SIM karti.

Turpinājumā Tiesa uzsvēra, ka ar Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkta pēdējo teikumu dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība noteikt kritērijus saistībā ar zvanītāja uz 112 atrašanās vietas informācijas precizitāti un uzticamību. Tomēr to noteiktajiem kritērijiem, ciktāl ir tehniski iespējams, ir jānodrošina šī zvanītāja atrašanās vietas noteikšana tik uzticami un precīzi, cik ir nepieciešams, lai neatliekamās palīdzības dienesti varētu viņam lietderīgi palīdzēt. Tā kā šai rīcībai ir ļoti tehnisks raksturs un tā ir cieši saistīta ar valsts mobilo telekomunikāciju tīkla specifiku, tā ir jāizvērtē valsts tiesai.

Visbeidzot, attiecībā uz nosacījumiem, kuri ir jāizpilda, lai iestātos valsts atbildība par zaudējumiem, kas privātpersonām nodarīti ar Savienības tiesību pārkāpumu, Tiesa norādīja, ka šo nosacījumu vidū, protams, ir nosacījums, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp šo tiesību pārkāpumu un zaudējumiem, kas nodarīti šīm privātpersonām. Tomēr sekas, kas radušās sakarā ar kaitējuma nodarīšanu, valstij ir jānovērš atbilstoši valsts tiesībām par atbildību, ievērojot, ka valsts tiesību aktos par kaitējuma atlīdzību ietvertie nosacījumi nevar būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem, kuri attiecas uz līdzīgām iekšzemes prasībām. No tā izriet, ka tad, ja saskaņā ar dalībvalsts valsts tiesībām netiešas cēloņsakarības esamība starp valsts iestāžu prettiesisko darbību un zaudējumiem, kas nodarīti privātpersonai, tiek uzskatīta par pietiekamu, lai iestātos valsts atbildība, šāda netieša cēloņsakarība starp Savienības tiesību pārkāpumu, kādā vainojama šī dalībvalsts, un zaudējumiem, kas nodarīti privātpersonai, atbilstoši līdzvērtības principam ir arī jāatzīst par pietiekamu, lai iestātos minētās dalībvalsts atbildība par šo Savienības tiesību pārkāpumu.

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV 2002, L 108, 51. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris) (OV 2009, L 337, 11. lpp.).