Lieta T‑837/16

Zviedrijas Karaliste

pret

Eiropas Komisiju

Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2019. gada 7. marta spriedums

REACH – Komisijas lēmums, ar ko atļauj izmantot svina sulfohromāta dzelteno un svina hromāta, molibdāta un sulfāta sarkano – Regulas (EK) Nr. 1907/2006 60. panta 4. un 5. punkts – Alternatīvu nepieejamības pārbaude – Kļūda tiesību piemērošanā

1. Tiesību aktu tuvināšana – Ķimikāliju reģistrēšana, vērtēšana un licencēšana – REACH regula – Vielas, kas rada ļoti lielas bažas – Lēmums par licenci – Licences piešķiršanas nosacījumi – Komisijas pienākums veikt pārbaudi – Tvērums – Pienākums ņemt vērā Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) komiteju atzinumus – Ierobežojumi – Pienākums norādīt pamatojumu

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1907/2006 81. un 102. apsvērums un 60. panta 4. punkts)

   (skat. 64.–69. punktu)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Ķimikāliju reģistrēšana, vērtēšana un licencēšana – REACH regula – Vielas, kas rada ļoti lielas bažas – Lēmums par licenci – Licences piešķiršanas nosacījumi – Alternatīvu neesamība vielu, kas rada bažas, izmantošanai – Pārbaude, ko veic Komisija – Pierādīšanas pienākums – Elementi, kas ir pamats secināt, ka Komisija nav rūpīgi pārbaudījusi alternatīvu nepieejamību

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1907/2006 69. un 73. apsvērums un 60. panta 4., 5. un 8. punkts un 9. punkta d) apakšpunkts un 62. panta 4. punkta e) un f) apakšpunkts)

   (skat. 72.–79, 81.–85. un 102. punktu)

3. Prasība atcelt tiesību aktu – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Tiesas noteiktas robežas – Apstrīdētā akta iedarbības paturēšana spēkā līdz tā aizstāšanai saprātīgā termiņā – Attaisnojums, kas balstīts uz tiesiskās noteiktības pamatiem

   (LESD 264. panta otrā daļa)

   (skat. 109.–112. punktu)

Rezumējums

Spriedumā Zviedrija/Komisija (T‑837/16), kas pasludināts 2019. gada 7. martā, Vispārējā tiesa atcēla lēmumu, ar ko Komisija atbilstoši Regulai Nr. 1907/2006 ( 1 ) bija piešķīrusi licenci attiecībā uz dažiem svina sulfohromāta dzeltenā (C. I. Pigment Yellow 34) un svina hromāta, molibdāta un sulfāta sarkanā (C. I. Pigment Red 104) izmantošanas veidiem. Šo licenci bija pieprasījusi DDC Maastricht BV, lai tostarp šos pigmentus izmantotu metālisku virsmu krāsošanai un ceļu marķējumos. Eiropas Komisijas lēmumu par licences piešķiršanu, kura cita starpā bija minēta alternatīvu nepieejamība šiem diviem pigmentiem, Vispārējā tiesā apstrīdēja Zviedrijas Karaliste, kuru atbalsta Dānijas Karaliste, Somijas Republika un Eiropas Parlaments.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka attiecībā uz lietā aplūkotajiem svina hromātiem ir skaidrs, ka nav bijis iespējams noteikt atvasinātu līmeni, kurā šīm vielām nebūtu kancerogēnas vai reproduktīvajai sistēmai toksiskas iedarbības un ka līdz ar to juridiskais pamats, lai piešķirtu atļauju šīm vielām, kuras rada ļoti lielas bažas, varēja būt tikai Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkts. Apstrīdētais lēmums ir balstīts uz šo normu.

Otrkārt, Vispārējā tiesa sniedza dažus precizējumus par Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā paredzētās atļaujas procedūras dalībnieku uzdevumu sadalījumu. Tātad, vienīgi Komisijas kompetencē ir pārbaudīt, vai šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi ir izpildīti. Sociāli‑ekonomiskās analīzes un piemērotu alternatīvu analīzes ietvaros Komisijai ir jāņem vērā Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) komiteju, kas minētas Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 1. punktā, atzinumi. Lai arī šie atzinumi tai nav saistoši, ja Komisija nolemj būtiski atkāpties no kāda šajā atzinumā pausta tehniska vai ekonomiska aspekta, savs vērtējums ir konkrēti jāpamato.

Treškārt, Vispārējā tiesa arī izskaidroja jēdzienu “alternatīvas”. No Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 4. punkta, 60. panta 5. punkta un 69. apsvēruma izriet, ka “alternatīvu” veido “aizvietojoša viela” vai “tehnoloģija”, kam nozīme saistībā ar Regulā Nr. 1907/2006 paredzēto licences piešķiršanas procesu ir tikai tad, ja tā ir “piemērota”. Attiecībā uz šo jēdzienu ir jānorāda, ka tā mērķis ir ierobežot atbilstošu alternatīvu skaitu līdz “drošāku” alternatīvu skaitam, tas ir, vielām vai tehnoloģijām, kuru lietojums rada mazāku risku, salīdzinot ar to, kuru rada attiecīgas vielas, kas raisa ļoti lielas bažas, lietošana. Turklāt šis jēdziens nozīmē, ka tā nevar būt tikai alternatīva in abstracto vai laboratorijas apstākļos, vai arī apstākļos, kuriem ir tikai izņēmuma raksturs. Un vēl – sociāli ekonomiskās procedūras kontekstā ir arī jānosaka, vai alternatīvas, kas ir norādītas atļaujas piešķiršanas procedūrā, ir tehniski un ekonomiski iespējamas, runājot par licences “pieteikuma iesniedzēju”. Visbeidzot, ja ir ticis pierādīts, ka sociāli‑ekonomiskās priekšrocības atsver riskus, kurus vielas lietošana rada cilvēku veselībai vai apkārtējai videi, licence var tikt piešķirta, ja pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar šīs regulas 60. panta 4. punkta c) apakšpunktu iesniedz aizstāšanas plānu.

Ceturtkārt, runājot par pierādīšanas pienākumu, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, lai gan ir skaidrs, ka atļaujas pieprasītājam ir jāpierāda, ka nav pieejama nekāda cita alternatīva, Komisijai ir jānosaka, vai visi attiecīgie fakti un ar tiem saistītie tehniskie un ekonomiskie vērtējumi ļauj secināt, ka šajā noteikumā paredzētie nosacījumi ir faktiski izpildīti. Tādējādi Komisijai saskaņā ar savu rūpības pienākumu ir padziļināti jāpārbauda nosacījums par alternatīvu nepieejamību. Ja, noslēdzot pārbaudi par alternatīvu neesamību, joprojām ir šaubas saistībā ar zinātnisko novērtējumu, ir jāsecina, ka minētais nosacījums principā nav izpildīts un ka Komisijai tātad nav tiesību piešķirt licenci, pat ja tā nosacīta.

Šajā lietā Vispārējā tiesa konstatēja, ka trešās personas sniegtā informācija apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procesā pierādīja, ka vismaz attiecībā uz noteiktiem izmantošanas veidiem nav pamata konstatēt alternatīvu nepieejamību. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā Komisijas veiktā pārbaude attiecībā uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā paredzēto nosacījumu par alternatīvu nepieejamību kopumā nav bijusi pienācīgi pabeigta. Tādēļ attiecīgajā datumā licenci vēl nevarēja piešķirt.

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV 2006, L 396, 1. lpp. un labojums OV 2007, L 136, 3. lpp.).