Lieta C‑329/15

ENEA S.A.

pret

Prezes Urzędu Regulacji Energetyki

(Sąd Najwyższy lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Valsts atbalsts – Jēdziens “atbalsts, ko piešķir valstis vai ko piešķir no valsts līdzekļiem” – Enerģētikas nozares kapitālsabiedrības, kas pilnībā pieder valstij, pienākums iegādāties koģenerācijas režīmā kopā ar siltumu iegūtu elektroenerģiju

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2017. gada 13. septembra spriedums

1. Valsts atbalsts–Jēdziens–Priekšrocību piešķiršana valsts vainas dēļ–Valsts līdzekļu nodošanas neesamība–Ietekmes neesamība–Publiskas kontroles kritērija pārākums pār šādu priekšrocību

   (LESD 107. panta 1. punkts)

2. Valsts atbalsts–Jēdziens–Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi–Mehānisms obligātai koģenerācijas režīmā kopā ar siltumu iegūtas elektroenerģijas iegādei–Gan privātiem, gan publiskiem uzņēmumiem noteikts pirkšanas pienākums–Finansēšana, izmantojot pašiem savus līdzekļus–Izslēgšana

   (LESD 107. panta 1. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 17. un 20.–25. punktu)

2.  LESD 107. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tāds valsts pasākums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru gan privātiem, gan valsts uzņēmumiem ir noteikts pienākums iepirkt koģenerācijas režīmā kopā ar siltumu iegūtu elektroenerģiju, nav ne valsts iejaukšanās, ne valsts līdzekļu izmantošana.

   Tādējādi no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka zināmos apstākļos elektroenerģijas piegādātāji iegādājas koģenerācijas režīmā iegūtu elektroenerģiju par cenu, kas ir augstāka par to, kāda tiek izmantota, to pārdodot galalietotājiem, kas tiem radīja papildu izmaksas.

   Līdz ar to, tā kā šādas papildu izmaksas netika pilnībā pārnestas uz galalietotāju, tā kā tās netika finansētas no dalībvalsts noteiktām obligātām iemaksām, kā arī nepastāvēja pilnīgas kompensēšanas mehānisms (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Essent Netwerk Noord u.c., C‑206/06, EU:C:2008:413, kā arī 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12,EU:C:2013:851), ir jāuzskata, kā ģenerāladvokāts to jau ir atzinis secinājumu 86. punktā, ka valsts nebija pilnvarojusi energoapgādes uzņēmumus pārvaldīt valsts līdzekļus, bet tiem uzlikto pirkšanas pienākumu šie uzņēmumi finansēja, izmantojot paši savus līdzekļus.

   Runājot par ENEA un Komisijas izvirzīto argumentu, ka šī pirkšanas pienākuma izpilde galvenokārt bija noteikta privāto tiesību valsts uzņēmumiem, kas ļauj uzskatīt, ka minētais pienākums tika finansēts no valsts līdzekļiem, ir jāatgādina, ka valsts uzņēmumu līdzekļi var tikt uzskatīti par valsts līdzekļiem, ja valsts, īstenojot savu dominējošo ietekmi, spēj to izmantošanu novirzīt, lai finansētu priekšrocības par labu citiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 38. punkts).

   Taču, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 91., 94.–96. un 100. punktā, tas vien, ka daļā no uzņēmumiem, kam ir noteikts pirkšanas pienākums, valstij piederēja lielākā daļa kapitāla, pamatlietā neļauj no tā secināt, ka pastāv dominējoša ietekme, kura ļauj novirzīt šo uzņēmumu līdzekļu izmantošanu iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē.

   Šķiet, ka pirkšanas pienākums vienādi attiecās uz visiem elektroenerģijas piegādātājiem neatkarīgi no tā, vai lielākā daļa to kapitāla piederēja valstij vai privātiem uzņēmējiem.

   Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, pasākuma attiecināmība uz konkrētu dalībvalsti, kas ir konstatēta šī sprieduma 22. punktā, neļauj secināt, ka pastāv šīs valsts dominējoša ietekme uzņēmumā, kurā tai pieder akciju kontrolpakete, 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 38. un 39. punkts) izpratnē. No tā, ka valsts rīkojās likumdevēja statusā, šajā ziņā nevar tikt izsecināts nekas saistībā ar valsts rīcību uzņēmumā akciju kontrolpaketes turētājas statusā.

   (skat. 29.–33., 35. un 37. punktu un rezolutīvo daļu)