Lieta C‑63/15

Mehrdad Ghezelbash

pret

Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie

(Rechtbank Den Haag lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Regula (ES) Nr. 604/2013 — Dalībvalsts, kas ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa kādā no dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu, noteikšana — 12. pants — Uzturēšanās atļauju vai vīzu izdošana — 27. pants — Tiesību aizsardzības līdzeklis — Pārbaudes tiesā apjoms”

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2016. gada 7. jūnija spriedums

Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Pārsūtīšanas lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz patvēruma meklētāju, pārsūdzība – Iespēja atsaukties uz kritērija par vīzas izsniegšanu kļūdainu piemērošanu

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 preambulas 19. apsvērums un 12. pants, 21. panta 1. punkts un 3. punkts, 22. pants 27. panta 1. punkts)

Regulas Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ceļot prasību par attiecībā uz patvēruma meklētāju pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, viņš var norādīt uz šīs regulas III nodaļā noteiktā atbildības kritērija, proti, šīs pašas regulas 12. pantā minētā kritērija par vīzas izdošanu, kļūdainu piemērošanu.

Proti, no šīs regulas 27. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka šajā noteikumā paredzētajam tiesību aizsardzības līdzeklim ir jābūt efektīvam un tam ir jāattiecas gan uz faktiem, gan uz tiesību jautājumiem. Turklāt šajā formulējumā nav nekādi ierobežoti argumenti, kurus patvēruma meklētājs var norādīt attiecībā uz šo tiesību aizsardzības līdzekli. Tas pats attiecas uz šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu par informāciju, kas kompetentajām iestādēm jāsniedz patvēruma meklētājam par iespēju apstrīdēt lēmumu par pārsūtīšanu. To, ka Regulas Nr. 604/2013 piemērošanā galvenais ir atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process, pamatojoties uz šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem, apstiprina fakts, ka minētās regulas 21. panta 1. punktā dalībvalstij, kurai ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir paredzēta iespēja lūgt citu dalībvalsti uzņemt patvēruma meklētāju tikai tad, ja pirmā dalībvalsts uzskata, ka otrā dalībvalsts ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu. Turklāt, piemērojot šīs regulas 21. panta 3. punktu, uzņemšanas pieprasījumā ir jābūt pierādījumiem, kas ļauj pieprasījumu saņēmušās dalībvalsts iestādēm pārbaudīt, vai tā ir atbildīga, ņemot vērā šajā pašā regulā definētos kritērijus. Tāpat no Regulas Nr. 604/2013 22. panta izriet, ka uz šādu pieprasījumu sniedzamajai atbildei ir jābūt balstītai uz pierādījumu un netiešu pierādījumu pārbaudi, kas ļauj piemērot šīs regulas III nodaļā noteiktos kritērijus. Šādos apstākļos Regulas Nr. 604/2013 preambulas 19. apsvērumā esošā atsauce uz šīs regulas piemērošanas pārbaudi tiesību aizsardzības līdzekļu pret pārsūtīšanas lēmumu atbilstoši tās 27. panta 1. punktam ietvaros ir jāsaprot kā tāda, kura attiecas uz šīs regulas III nodaļā norādīto atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritēriju – tajā skaitā šīs pašas regulas 12. pantā minētā atbildības kritērija – pareizas piemērošanas pārbaudi. Šādu secinājumu apstiprina vispārējā attīstība, kāda ir bijusi par kādā dalībvalstī iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas sistēmai tādēļ, ka ir tikusi pieņemta Regula Nr. 604/2013, un šīs regulas mērķi. Savienības likumdevējs Regulā Nr. 604/2013 nav aprobežojies ar organizatorisku normu izveidošanu, kas regulē vienīgi attiecības starp dalībvalstīm atbildīgās dalībvalsts noteikšanā, bet ir nolēmis iesaistīt šajā procesā patvēruma meklētājus, liekot dalībvalstīm viņus informēt par atbildības kritērijiem un piedāvāt viņiem iespēju iesniegt informāciju, kas ļautu piemērot šos kritērijus pienācīgi, kā arī nodrošināt viņiem tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli pret lēmumu par pārsūtīšanu, kas, iespējams, tiek pieņemts procesa iznākumā.

Visbeidzot šajā ziņā ir jānorāda, ka iespējamā kļūdas konstatēšana šādā pārbaudē neskar dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principu, uz kuru balstās Eiropas kopējā patvēruma sistēma, un šāds konstatējums nozīmē vienīgi to, ka dalībvalsts, uz kuru pārsūtāms patvēruma meklētājs, nav atbildīgā dalībvalsts atbilstoši Regulas Nr. 604/2013 III nodaļas kritērijiem.

(sal. ar 36., 43.–45., 51., 55. un 61. punktu un rezolutīvo daļu)