—

kuros nav paredzēta apturoša iedarbība tiesību aizsardzības līdzeklim, kāds tiek izmantots attiecībā uz lēmumu, kurā trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir saslimis ar smagu slimību, ir dots rīkojums atstāt dalībvalsts teritoriju, ja šī lēmuma izpilde šim trešās valsts valstspiederīgajam var radīt būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, un

—

kuros nav paredzēts iespēju robežās apmierināt minētā trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības, lai garantētu, ka neatliekamā veselības aprūpe un slimību primārā ārstēšana faktiski var tikt nodrošināta laikposmā, kurā šai dalībvalstij ir pienākums atlikt šī trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu pēc tam, kad ir izmantots šis tiesību aizsardzības līdzeklis.

Pirmkārt, runājot par tās prasības īpašībām, kādu ir jābūt iespējai celt par šādu atgriešanas lēmumu, no Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkta, kas aplūkots kopā ar tās 12. panta 1. punktu, izriet, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir jānodrošina efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai pārsūdzētu attiecībā uz viņu pieņemtu atgriešanas lēmumu. Tomēr minētajā direktīvā nav paredzēts, ka tās 13. panta 1. punktā minētajai prasībai noteikti būtu apturoša iedarbība.

Šīs prasības īpašības tomēr ir jānoskaidro saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, kurā ir nostiprināts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips un saskaņā ar kuru ikvienai personai, kuras Savienības tiesībās garantētās tiesības un brīvības ir tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot minētajā pantā paredzētos nosacījumus.

Šajā ziņā ļoti retos izņēmuma gadījumos, kad trešās valsts valstspiederīgā, kas ir saslimis ar smagu slimību, izraidīšana uz valsti, kurā nav pieejama atbilstoša ārstēšana, ir pretrunā neizraidīšanas principam, dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 2008/115 5. pantu, kas aplūkots kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 19. panta 2. punktu, nevar veikt šo izraidīšanu. Šiem ļoti retajiem izņēmuma gadījumiem ir raksturīgs kaitējuma smagais un neatgriezeniskais raksturs, kas izriet no trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanas uz valsti, kurā pastāv nopietni necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās draudi. Lai prasība, kas ir celta par atgriešanas lēmumu, kura izpilde attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam var radīt būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, būtu efektīva, šajos apstākļos ir prasīts, lai šim trešās valsts valstspiederīgajam būtu pieejams tiesību aizsardzības līdzeklis ar apturošu iedarbību, lai garantētu, ka atgriešanas lēmums netiks izpildīts, pirms kompetentā iestāde būs pārbaudījusi iebildumu par Direktīvas 2008/115 5. panta, kas aplūkots kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 19. panta 2. punktu, pārkāpumu.

Otrkārt, runājot par garantijām, kas dalībvalstij saskaņā ar Direktīvas 2008/115 14. pantu ir jāpiedāvā trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir saslimis ar smagu slimību, līdz tiks pieņemts lēmums par prasību, ko viņš ir iesniedzis par atgriešanas lēmumu, kura izpilde viņam var radīt būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, minētās direktīvas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka dalībvalstis atliek izraidīšanu tik ilgi, kamēr ir noteikta izpildes pārtraukšana saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 2. punktu. No šīs direktīvas vispārējās struktūras izriet, ka tās 9. panta 1. punkta b) apakšpunktam ir jāattiecas uz visām situācijām, kurās dalībvalstij ir pienākums apturēt atgriešanas lēmuma izpildi pēc prasības iesniegšanas par šo lēmumu.

Tādējādi šādā situācijā attiecīgajai dalībvalstij saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir pienākums iespēju robežās apmierināt trešās valsts valstspiederīgā, kas ir saslimis ar smagu slimību, pamatvajadzības, ja viņam pašam nav līdzekļu šo vajadzību apmierināšanai. Šīs direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā neatliekamās veselības aprūpes un slimību primāras ārstēšanas nodrošināšana varētu zaudēt savu reālo iedarbību, ja papildus tai netiktu apmierinātas attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības. Tomēr dalībvalstīm ir jānosaka forma, kādā šī attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības tiks apmierinātas.

—

kuros nav paredzēta apturoša iedarbība tiesību aizsardzības līdzeklim, kāds tiek izmantots attiecībā uz lēmumu, kurā trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir saslimis ar smagu slimību, ir dots rīkojums atstāt dalībvalsts teritoriju, ja šī lēmuma izpilde šim trešās valsts valstspiederīgajam var radīt būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, un

—

kuros nav paredzēts iespēju robežās apmierināt minētā trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības, lai garantētu, ka neatliekamā veselības aprūpe un slimību primārā ārstēšana faktiski var tikt nodrošināta laikposmā, kurā šai dalībvalstij ir pienākums atlikt šī trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu pēc tam, kad ir izmantots šis tiesību aizsardzības līdzeklis.

Pirmkārt, runājot par tās prasības īpašībām, kādu ir jābūt iespējai celt par šādu atgriešanas lēmumu, no Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkta, kas aplūkots kopā ar tās 12. panta 1. punktu, izriet, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir jānodrošina efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai pārsūdzētu attiecībā uz viņu pieņemtu atgriešanas lēmumu. Tomēr minētajā direktīvā nav paredzēts, ka tās 13. panta 1. punktā minētajai prasībai noteikti būtu apturoša iedarbība.

Šīs prasības īpašības tomēr ir jānoskaidro saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, kurā ir nostiprināts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips un saskaņā ar kuru ikvienai personai, kuras Savienības tiesībās garantētās tiesības un brīvības ir tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot minētajā pantā paredzētos nosacījumus.

Šajā ziņā ļoti retos izņēmuma gadījumos, kad trešās valsts valstspiederīgā, kas ir saslimis ar smagu slimību, izraidīšana uz valsti, kurā nav pieejama atbilstoša ārstēšana, ir pretrunā neizraidīšanas principam, dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 2008/115 5. pantu, kas aplūkots kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 19. panta 2. punktu, nevar veikt šo izraidīšanu. Šiem ļoti retajiem izņēmuma gadījumiem ir raksturīgs kaitējuma smagais un neatgriezeniskais raksturs, kas izriet no trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanas uz valsti, kurā pastāv nopietni necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās draudi. Lai prasība, kas ir celta par atgriešanas lēmumu, kura izpilde attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam var radīt būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, būtu efektīva, šajos apstākļos ir prasīts, lai šim trešās valsts valstspiederīgajam būtu pieejams tiesību aizsardzības līdzeklis ar apturošu iedarbību, lai garantētu, ka atgriešanas lēmums netiks izpildīts, pirms kompetentā iestāde būs pārbaudījusi iebildumu par Direktīvas 2008/115 5. panta, kas aplūkots kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 19. panta 2. punktu, pārkāpumu.

Otrkārt, runājot par garantijām, kas dalībvalstij saskaņā ar Direktīvas 2008/115 14. pantu ir jāpiedāvā trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir saslimis ar smagu slimību, līdz tiks pieņemts lēmums par prasību, ko viņš ir iesniedzis par atgriešanas lēmumu, kura izpilde viņam var radīt būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, minētās direktīvas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka dalībvalstis atliek izraidīšanu tik ilgi, kamēr ir noteikta izpildes pārtraukšana saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 2. punktu. No šīs direktīvas vispārējās struktūras izriet, ka tās 9. panta 1. punkta b) apakšpunktam ir jāattiecas uz visām situācijām, kurās dalībvalstij ir pienākums apturēt atgriešanas lēmuma izpildi pēc prasības iesniegšanas par šo lēmumu.

Tādējādi šādā situācijā attiecīgajai dalībvalstij saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir pienākums iespēju robežās apmierināt trešās valsts valstspiederīgā, kas ir saslimis ar smagu slimību, pamatvajadzības, ja viņam pašam nav līdzekļu šo vajadzību apmierināšanai. Šīs direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā neatliekamās veselības aprūpes un slimību primāras ārstēšanas nodrošināšana varētu zaudēt savu reālo iedarbību, ja papildus tai netiktu apmierinātas attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības. Tomēr dalībvalstīm ir jānosaka forma, kādā šī attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības tiks apmierinātas.