Keywords
Summary

Keywords

1. Tiesību aktu tuvināšana – Dizainparaugi – Direktīva 98/71 – Dizainparaugu aizsardzības un autortiesību aizsardzības apvienošanas princips

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/71 17. pants; Padomes Direktīvas 93/98 1. panta 1. punkts un 10. panta 2. punkts)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Dizainparaugi – Direktīva 98/71 – Dizainparaugu aizsardzības un autortiesību aizsardzības apvienošanas princips

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/71 17. pants)

Summary

1. Direktīvas 98/71/EK par dizainparaugu tiesisko aizsardzību 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesību aktu, ar kuru tiek liegts aizsargāt ar šīs dalībvalsts autortiesībām dizainparaugus, kas reģistrēti dalībvalstī vai attiecībā uz dalībvalsti un kuru aizsardzība ir beigusies līdz šī tiesību akta spēkā stāšanās brīdim, kaut arī tie atbilst visiem nosacījumiem, kādi tiek prasīti šādas aizsardzības iegūšanai.

No Direktīvas 98/71 17. panta formulējuma, it īpaši no šī panta pirmajā teikumā izmantotā vārda “arī”, skaidri izriet, ka aizsardzība ar autortiesībām ir jāpiešķir visiem dizainparaugiem, kas ir reģistrēti attiecīgajā dalībvalstī vai attiecībā uz šo dalībvalsti.

Turklāt Savienības likumdevēja griba piešķirt šādu aizsardzību izriet no Direktīvas 98/71 preambulas astotā apsvēruma, kurā, tā kā tiesību akti attiecībā uz autortiesībām nav saskaņoti, ir nostiprināts dizainparaugu īpašās aizsardzības ar reģistrāciju un aizsardzības ar autortiesībām kumulācijas princips.

Vēl vairāk, dalībvalstu tiesības noteikt aizsardzības ar autortiesībām apjomu un piešķiršanas nosacījumus nevar attiekties arī uz šādas aizsardzības ilgumu, jo šis ilgums jau ir saskaņots Savienības līmenī ar Direktīvu 93/98 par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņu saskaņošanu.

Šajā ziņā Direktīvas 93/98 1. panta 1. punktā ir paredzēta aizsardzība ar autortiesībām attiecībā uz literāriem vai mākslas darbiem Bernes Konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību 2. panta izpratnē, kas ilgst visu attiecīgā darba autora mūžu un 70 gadus pēc viņa nāves. Šīs pašas direktīvas 10. panta 2. punktā ir noteikts, ka šis termiņš ir piemērojams attiecībā uz visiem darbiem un objektiem, kuri 1995. gada 1. jūlijā bija aizsargāti ar autortiesībām vismaz vienā dalībvalstī.

No minētā izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 98/71 17. pantu dizainparaugiem, kas reģistrēti dalībvalstī vai attiecībā uz dalībvalsti un atbilst dalībvalstīs paredzētajiem aizsardzības ar autortiesībām iegūšanas nosacījumiem, it īpaši nosacījumam par oriģinalitātes pakāpi, un attiecībā uz kuriem Direktīvas 93/98 1. pantā, skatot to kopā ar 10. panta 2. punktu, noteiktais termiņš vēl nav beidzies, šajā dalībvalstī ir jāpiešķir aizsardzība ar autortiesībām.

Šajā ziņā no Direktīvas 93/98 10. panta 2. punkta skaidri izriet, ka tajā paredzēto aizsardzības termiņu piemērošanas rezultātā var rasties situācija, ka dalībvalstīs, kuru tiesību aktos bija paredzēts īsāks termiņš, darbi vai objekti, kas netiek aizsargāti, ir jāaizsargā no jauna. Šādas sekas izriet no Savienības likumdevēja skaidri izteiktas gribas un šāds risinājums tika izvēlēts tāpēc, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu mērķi – saskaņot valstu tiesību aktus, kuri regulē aizsardzības ar autortiesībām un blakustiesībām termiņus –, kas īpaši ir izklāstīts šīs direktīvas otrajā apsvērumā, un lai izvairītos no tā, ka noteiktas tiesības dažās dalībvalstīs netiek paredzētas, savukārt citās tās tiek aizsargātas.

Jāuzskata, ka šāda argumentācija ir jāpiemēro arī attiecībā uz aizsardzības ar autortiesībām atjaunošanu dizainparaugiem, kas tiek aizsargāti ar citām intelektuālā īpašuma tiesībām.

(sal. ar 37.–44. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2. Direktīvas 98/71 par dizainparaugu tiesisko aizsardzību 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesību aktu, ar kuru vai nu uz būtisku desmit gadu laikposmu vai vispār tiek liegts aizsargāt ar autortiesībām dizainparaugus – kuru, kaut arī tie atbilst visiem nosacījumiem šādas aizsardzības iegūšanai, aizsardzība ir beigusies līdz šī tiesību akta spēkā stāšanās datumam – attiecībā pret trešajām personām, kas valsts teritorijā ražo vai pārdod pēc šiem dizainparaugiem izgatavotas preces, turklāt neatkarīgi no datuma, kad šīs darbības tikušas veiktas.

Attiecībā, pirmkārt, uz tiesību aktu, kurā paredzēts pārejas laikposms attiecībā uz noteiktas kategorijas trešajām personām, lai aizsargātu viņu likumīgās intereses, – no principa par iegūto tiesību ievērošanu un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa izriet, ka ar Direktīvas 98/71 17. pantu tāds tiesību akts netiek aizliegts tiktāl, ciktāl ar to netiek uz būtisku laikposmu atlikta jauna tiesiskā regulējuma attiecībā uz dizainparaugu aizsardzību ar autortiesībām piemērošana, kas kavētu šo jauno tiesību aktu piemērošanu šajā direktīvā paredzētajā termiņā.

Šajā ziņā minētajā tiesību aktā paredzētā pārejas laikposma ilguma un trešo personu kategorijas saderīgums ir jāizvērtē, ņemot vērā samērīguma principu.

Tādējādi attiecīgās dalībvalsts pieņemtajam tiesību aktam ir jābūt atbilstošam, lai sasniegtu valsts likumdošanas mērķi, un nepieciešamam, proti, tam ir jāgarantē līdzsvara ievērošana starp, pirmkārt, iegūtajām tiesībām un attiecīgo trešo personu tiesisko paļāvību, kā arī, otrkārt, autortiesību īpašnieku interesēm. Turklāt ir jārūpējas, lai ar šo tiesību aktu netiktu pārsniegts tas, kas ir nepieciešams šī līdzsvara nodrošināšanai.

Līdz ar to minēto tiesību aktu var uzskatīt par atbilstošu tikai tad, ja tas attiecas uz tādas kategorijas trešajām personām, kuras var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, t.i., personām, kas jau ir izmantojušas dizainparaugus, kuru aizsardzība bija beigusies brīdī, kad stājās spēkā tiesību akti, ar kuriem attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā tika transponēts Direktīvas 98/71 17. pants.

Turklāt ar tādu tiesību aktu ir jāierobežo vien termiņš, kādā minētos dizainparaugus var izmantot šīs trešās personas un kāds pēdējām minētajām ir nepieciešams, lai pakāpeniski izbeigtu darbību, kas ir balstīta uz minēto dizainparaugu iepriekšēju izmantošanu, vai lai izpārdotu uzkrājumus. Tiesību akts nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu līdzsvaru starp pastāvošajām tiesībām, ja ar to uz būtisku laikposmu netiek atlikta autortiesību aizsardzība.

Attiecībā, otrkārt, uz normatīvu aktu, ar kuru tiek atcelts moratorijs un ieviesta aizsardzības ar autortiesībām laika ziņā neierobežota spēkā neesamība attiecībā uz izstrādājumiem, kas ir radīti pēc dizainparaugiem, kuru aizsardzība ir beigusies pirms valsts tiesību akta, ar kuru ir transponēta Direktīva 98/71, spēkā stāšanās, no minētā izriet, ka šāds normatīvs akts atņem nozīmi šīs direktīvas 17. pantam, jo tā rezultātā vispārēji tiek kavēta jaunās aizsardzības, proti, ar autortiesībām saistītās aizsardzības, piemērošana. Šī normatīvā akta mērķis nav arī ierobežot to trešo personu kategoriju, kuras var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tieši pretēji, ar to tiek paplašināta autortiesību spēkā neesamības [trešajām personām] piemērojamība, jo saskaņā ar šo normu nav nepieciešams, lai trešās personas būtu uzsākušas minēto dizainparaugu izmantošanu līdz valsts tiesību akta, ar kuru ir transponēta minētā direktīva, spēkā stāšanās.

(sal. ar 55.–60., 64. un 65. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)