1. 

Sociālā politika — UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku — Direktīva 1999/70 — Pasākumi, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu (Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts un 8. klauzulas 3. punkts) (sal. ar 11. punktu un rezolutīvās daļas 1) un 2) punktu)

2. 

Sociālā politika — UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku — Direktīva 1999/70 — Darba ņēmēju vispārējā aizsardzības līmeņa pazemināšanas aizliegums jomā, uz kuru attiecas minētais pamatnolīgums (Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkts un 8. klauzulas 3. punkts) (sal. ar 11. punktu un rezolutīvās daļas 3)–5) punktu)

3. 

Sociālā politika — UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku — Direktīva 1999/70 — Pasākumi, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu (Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkts un 8. klauzulas 3. punkts) (sal. ar 11. punktu un rezolutīvās daļas 6)–8) punktu)

1) 

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas noslēgts 1999. gada 18. martā un pievienots Padomes Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 5. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz dalībvalstij pieņemt tādu valsts tiesisko regulējumu kā Prezidenta dekrēts 164/2004 par noteikumiem attiecībā uz darbiniekiem, kuri pieņemti darbā publiskajā sektorā, pamatojoties uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu, kas ar mērķi transponēt konkrēti Direktīvu 1999/70, lai tās noteikumus piemērotu publiskajā sektorā, paredz īstenot preventīvus pasākumus pret secīgu līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, kas uzskaitīti šīs klauzulas 1. punkta no a) līdz c) apakšpunktā, ja valsts tiesībās jau ir paredzēts — kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai — “attiecīgs tiesisks pasākums” minētās klauzulas izpratnē, proti, Likuma Nr. 2112/1920 par privātā sektora darbinieku darba līgumu obligātu izbeigšanu 8. panta 3. punkts, taču ar nosacījumu, ka minētais tiesiskais regulējums, pirmkārt, neietekmē preventīvo pasākumu pret līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu efektivitāti, kas izriet no minētā attiecīgā tiesiskā pasākuma, un, otrkārt, ir saderīgs ar Kopienu tiesībām un it īpaši minētā nolīguma 8. klauzulas 3. punktu;

2) 

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz, ka tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā attiecīgās dalībvalsts iestādes piemēro tādējādi, ka secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku atjaunošana publiskajā sektorā tiek uzskatīta par pamatotu “objektīvu iemeslu” minētās klauzulas izpratnē dēļ tikai tāpēc, ka šie līgumi ir pamatoti ar tiesību normām, kas ļauj to atjaunošanu, lai apmierinātu noteiktas pagaidu vajadzības, kaut arī realitātē minētās vajadzības ir pastāvīgas un ilgstošas. Turpretim šī klauzula nav piemērojama, noslēdzot līgumu pirmo vai vienīgo reizi vai attiecībā uz darba attiecībām uz noteiktu laiku;

3) 

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 8. klauzulas 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā klauzulā paredzētā “samazināšana” ir jāizvērtē salīdzinājumā ar vispārējo aizsardzības līmeni, kas attiecīgajā dalībvalstī bija piemērojams gan attiecībā uz darba ņēmējiem, kas noslēdza secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, gan darba ņēmējiem, kas noslēdza līgumu uz noteiktu laiku pirmo vai vienīgo reizi;

4) 

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 8. klauzulas 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā Prezidenta dekrēts 164/2004, kas atšķirībā no agrākas valsts tiesību normas, tādas kā Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punkts, pirmkārt, neparedz gadījumā, ja tika ļaunprātīgi izmantoti publiskajā sektorā noslēgtie darba līgumi uz noteiktu laiku, pēdējo minēto pārkvalifikāciju par līgumiem uz nenoteiktu laiku vai tiem piemērot noteiktus kumulatīvus un ierobežotus nosacījumus, un, otrkārt, izslēdz tajā paredzēto aizsardzības pasākumu izmantošanas iespēju darba ņēmējiem, kas noslēguši līgumu pirmo vai vienīgo reizi uz noteiktu laiku, jo šādi grozījumi — kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai — attiecas uz ierobežotu darba ņēmēju kategoriju, kas noslēguši darba līgumu uz noteiktu laiku, vai tiek kompensēti ar preventīvo pasākumu pieņemšanu attiecībā uz darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu minētā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē;

5) 

tomēr tas, ka tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā Prezidenta dekrēts 164/2004 ir paredzēta pamatnolīguma īstenošana, nenozīmē, ka aizsardzība, kas agrāk bija piemērojama valsts tiesību sistēmā darba ņēmējiem, kas noslēguši līgumu uz noteiktu laiku, tiek paredzēta zemākā līmenī, nekā tas ir noteikts noteikumos par minimālo aizsardzību, kas paredzēti šajā pašā pamatnolīgumā. It īpaši minētā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta ievērošana prasa, lai šāds tiesiskais regulējums, ciktāl tas attiecas uz secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, paredz efektīvus un obligātus preventīvos pasākumus attiecībā uz šādu ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī sodus, kuriem ir pietiekami efektīvs un preventīvs raksturs, lai nodrošinātu šādu preventīvo pasākumu pilnīgu efektivitāti. Šādā gadījumā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai ir izpildīti šie nosacījumi;

6) 

tādos apstākļos, kādi ir pamata lietās, pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā attiecīgajā sektorā ir paredzēti citi efektīvi pasākumi, lai izvairītos un vajadzības gadījumā sodītu par secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu šī nolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē, netiek kavēta tādas valsts tiesību normas piemērošana publiskajā sektorā, kas pilnībā aizliedz pārveidot par darba līgumu uz nenoteiktu laiku secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kas, lai atbilstu pastāvīgām un ilgstošām darba devēja vajadzībām, ir jāuzskata par ļaunprātīgiem. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, kādā mērā piemērošanas nosacījumi, kā arī atbilstošo valsts tiesību normu efektīva piemērošana ir uzskatāma par atbilstošu pasākumu, lai izvairītos un vajadzības gadījumā sodītu par secīgu darba līgumu vai attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu no valsts pārvaldes puses;

7) 

turpretim, tā kā minētā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts nebija piemērojams darba ņēmējiem, kas bija noslēguši darba līgumu uz noteiktu laiku pirmo vai vienīgo reizi, tad šī tiesību norma nenosaka pienākumu dalībvalstīm paredzēt sodus, ja šāda līguma mērķis patiesībā ir izpildīt darba devēja pastāvīgas un ilgstošas vajadzības;

8) 

iesniedzējtiesai ir jāinterpretē attiecīgās valsts tiesību normas pēc iespējas atbilstošāk pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punktam un 8. klauzulas 3. punktam, kā arī jānosaka šajā sakarā, vai “attiecīgs tiesisks pasākums” pirmās no šīm klauzulām izpratnē, kāds ir paredzēts Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punktā, ir jāpiemēro strīdiem pamata lietā noteiktu citu valsts noteikumu vietā.

1. 

Sociālā politika — UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku — Direktīva 1999/70 — Pasākumi, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu (Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts un 8. klauzulas 3. punkts) (sal. ar 11. punktu un rezolutīvās daļas 1) un 2) punktu)

2. 

Sociālā politika — UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku — Direktīva 1999/70 — Darba ņēmēju vispārējā aizsardzības līmeņa pazemināšanas aizliegums jomā, uz kuru attiecas minētais pamatnolīgums (Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkts un 8. klauzulas 3. punkts) (sal. ar 11. punktu un rezolutīvās daļas 3)–5) punktu)

3. 

Sociālā politika — UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku — Direktīva 1999/70 — Pasākumi, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu (Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkts un 8. klauzulas 3. punkts) (sal. ar 11. punktu un rezolutīvās daļas 6)–8) punktu)

1) 

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas noslēgts 1999. gada 18. martā un pievienots Padomes Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 5. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz dalībvalstij pieņemt tādu valsts tiesisko regulējumu kā Prezidenta dekrēts 164/2004 par noteikumiem attiecībā uz darbiniekiem, kuri pieņemti darbā publiskajā sektorā, pamatojoties uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu, kas ar mērķi transponēt konkrēti Direktīvu 1999/70, lai tās noteikumus piemērotu publiskajā sektorā, paredz īstenot preventīvus pasākumus pret secīgu līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, kas uzskaitīti šīs klauzulas 1. punkta no a) līdz c) apakšpunktā, ja valsts tiesībās jau ir paredzēts — kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai — “attiecīgs tiesisks pasākums” minētās klauzulas izpratnē, proti, Likuma Nr. 2112/1920 par privātā sektora darbinieku darba līgumu obligātu izbeigšanu 8. panta 3. punkts, taču ar nosacījumu, ka minētais tiesiskais regulējums, pirmkārt, neietekmē preventīvo pasākumu pret līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu efektivitāti, kas izriet no minētā attiecīgā tiesiskā pasākuma, un, otrkārt, ir saderīgs ar Kopienu tiesībām un it īpaši minētā nolīguma 8. klauzulas 3. punktu;

2) 

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz, ka tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā attiecīgās dalībvalsts iestādes piemēro tādējādi, ka secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku atjaunošana publiskajā sektorā tiek uzskatīta par pamatotu “objektīvu iemeslu” minētās klauzulas izpratnē dēļ tikai tāpēc, ka šie līgumi ir pamatoti ar tiesību normām, kas ļauj to atjaunošanu, lai apmierinātu noteiktas pagaidu vajadzības, kaut arī realitātē minētās vajadzības ir pastāvīgas un ilgstošas. Turpretim šī klauzula nav piemērojama, noslēdzot līgumu pirmo vai vienīgo reizi vai attiecībā uz darba attiecībām uz noteiktu laiku;

3) 

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 8. klauzulas 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā klauzulā paredzētā “samazināšana” ir jāizvērtē salīdzinājumā ar vispārējo aizsardzības līmeni, kas attiecīgajā dalībvalstī bija piemērojams gan attiecībā uz darba ņēmējiem, kas noslēdza secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, gan darba ņēmējiem, kas noslēdza līgumu uz noteiktu laiku pirmo vai vienīgo reizi;

4) 

pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 8. klauzulas 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā Prezidenta dekrēts 164/2004, kas atšķirībā no agrākas valsts tiesību normas, tādas kā Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punkts, pirmkārt, neparedz gadījumā, ja tika ļaunprātīgi izmantoti publiskajā sektorā noslēgtie darba līgumi uz noteiktu laiku, pēdējo minēto pārkvalifikāciju par līgumiem uz nenoteiktu laiku vai tiem piemērot noteiktus kumulatīvus un ierobežotus nosacījumus, un, otrkārt, izslēdz tajā paredzēto aizsardzības pasākumu izmantošanas iespēju darba ņēmējiem, kas noslēguši līgumu pirmo vai vienīgo reizi uz noteiktu laiku, jo šādi grozījumi — kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai — attiecas uz ierobežotu darba ņēmēju kategoriju, kas noslēguši darba līgumu uz noteiktu laiku, vai tiek kompensēti ar preventīvo pasākumu pieņemšanu attiecībā uz darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu minētā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē;

5) 

tomēr tas, ka tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā Prezidenta dekrēts 164/2004 ir paredzēta pamatnolīguma īstenošana, nenozīmē, ka aizsardzība, kas agrāk bija piemērojama valsts tiesību sistēmā darba ņēmējiem, kas noslēguši līgumu uz noteiktu laiku, tiek paredzēta zemākā līmenī, nekā tas ir noteikts noteikumos par minimālo aizsardzību, kas paredzēti šajā pašā pamatnolīgumā. It īpaši minētā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta ievērošana prasa, lai šāds tiesiskais regulējums, ciktāl tas attiecas uz secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, paredz efektīvus un obligātus preventīvos pasākumus attiecībā uz šādu ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī sodus, kuriem ir pietiekami efektīvs un preventīvs raksturs, lai nodrošinātu šādu preventīvo pasākumu pilnīgu efektivitāti. Šādā gadījumā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai ir izpildīti šie nosacījumi;

6) 

tādos apstākļos, kādi ir pamata lietās, pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā attiecīgajā sektorā ir paredzēti citi efektīvi pasākumi, lai izvairītos un vajadzības gadījumā sodītu par secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu šī nolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē, netiek kavēta tādas valsts tiesību normas piemērošana publiskajā sektorā, kas pilnībā aizliedz pārveidot par darba līgumu uz nenoteiktu laiku secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kas, lai atbilstu pastāvīgām un ilgstošām darba devēja vajadzībām, ir jāuzskata par ļaunprātīgiem. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, kādā mērā piemērošanas nosacījumi, kā arī atbilstošo valsts tiesību normu efektīva piemērošana ir uzskatāma par atbilstošu pasākumu, lai izvairītos un vajadzības gadījumā sodītu par secīgu darba līgumu vai attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu no valsts pārvaldes puses;

7) 

turpretim, tā kā minētā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts nebija piemērojams darba ņēmējiem, kas bija noslēguši darba līgumu uz noteiktu laiku pirmo vai vienīgo reizi, tad šī tiesību norma nenosaka pienākumu dalībvalstīm paredzēt sodus, ja šāda līguma mērķis patiesībā ir izpildīt darba devēja pastāvīgas un ilgstošas vajadzības;

8) 

iesniedzējtiesai ir jāinterpretē attiecīgās valsts tiesību normas pēc iespējas atbilstošāk pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punktam un 8. klauzulas 3. punktam, kā arī jānosaka šajā sakarā, vai “attiecīgs tiesisks pasākums” pirmās no šīm klauzulām izpratnē, kāds ir paredzēts Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punktā, ir jāpiemēro strīdiem pamata lietā noteiktu citu valsts noteikumu vietā.