Lieta C-337/08

X Holding BV

pret

Staatssecretaris van Financiën

(Hoge Raad der Nederlanden lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“EKL 43. un 48. pants — Nodokļu tiesību akti — Sabiedrību ienākuma nodoklis — Vienība aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām, kuru veido mātes sabiedrība rezidente un viena vai vairākas meitas sabiedrības rezidentes — Peļņas aplikšana ar nodokļiem mātes sabiedrībā — Meitas sabiedrību nerezidentu izslēgšana”

Ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumi, sniegti 2009. gada 19. novembrī   I ‐ 1218

Tiesas (otrā palāta) 2010. gada 25. februāra spriedums   I ‐ 1237

Sprieduma kopsavilkums

Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Nodokļu tiesību akti – Sabiedrību ienākuma nodoklis

(EKL 43. un EKL 48. pants)

Ar EKL 43. un 48. pantu netiek aizliegts dalībvalsts regulējums, atbilstoši kuram mātes sabiedrībai ir piešķirta iespēja veidot vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām ar tās meitas sabiedrību rezidenti, bet šādu vienību nav ļauts veidot ar meitas sabiedrību nerezidenti, jo tās peļņa nav pakļauta šīs dalībvalsts nodokļu tiesībām.

Attiecībā uz mātes sabiedrību, kurai ir meitas sabiedrība citā dalībvalstī, šādu priekšrocību izslēdzot, neapšaubāmi rodas brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, jo mātes sabiedrības tai piemītošās brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošana tiek padarīta mazāk pievilcīga, to atturot no meitas sabiedrību citās dalībvalstīs izveidošanas. Šajā sakarā mātes sabiedrības rezidentes, kas vēlas veidot vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām ar meitas sabiedrību rezidenti, un mātes sabiedrības rezidentes, kas vēlas veidot šādu vienību ar meitas sabiedrību nerezidenti, situācijas, ņemot vērā šāda nodokļu režīma mērķi, ir objektīvi salīdzināmas, jo gan viena, gan otra sabiedrība vēlas izmantot šī režīma priekšrocības, kas it īpaši ļauj vienībā aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām integrēto sabiedrību peļņu un zaudējumus konsolidēt mātes sabiedrības līmenī un grupas iekšienē veiktajiem darījumiem saglabāt fiskāli neitrālu raksturu.

Tomēr, ievērojot vajadzību saglabāt kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm nodokļu ieturēšanas jomā, šāds nodokļu režīms ir pamatots. Tā kā mātes sabiedrība var pēc saviem uzskatiem veidot vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām ar savu meitas sabiedrību un brīvi likvidēt šo vienību katrā attiecīgajā gadā, iespēja minētajā vienībā iekļaut meitas sabiedrību nerezidenti nozīmētu, ka mātes sabiedrība varētu brīvi izvēlēties šīs meitas sabiedrības zaudējumiem piemērojamo nodokļu režīmu un šo zaudējumu aplikšanas ar nodokļiem vietu. Tā kā vienības aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām apjoms šādā veidā var tikt grozīts, atļaujas tajā iekļaut meitas sabiedrību nerezidenti sekas būtu tādas, ka mātes sabiedrībai tiktu dota iespēja brīvi izvēlēties dalībvalsti, kurā tā uzrāda šīs meitas sabiedrības zaudējumus.

Attiecībā uz minētā nodokļu režīma samērīgumu tas, ka dalībvalsts izlemj pieļaut pastāvīga ārvalsts uzņēmuma zaudējumu pagaidu ieskaitīšanu galvenajā sabiedrības atrašanās vietā, nenozīmē, ka šādas priekšrocības dalībvalstij ir jāpiešķir arī attiecībā uz mātes sabiedrības rezidentes meitas sabiedrībām nerezidentēm. Citā dalībvalstī esošie pastāvīgie uzņēmumi un meitas sabiedrības nerezidentes attiecībā uz kompetenču nodokļu ieturēšanas jomā sadalījumu, kas izriet no konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, nav salīdzināmā situācijā, jo meitas sabiedrība, kas ir patstāvīga juridiska persona, ir neierobežota nodokļu maksātāja valstī, kura ir šādas konvencijas dalībniece un kurā šī sabiedrība atrodas, bet uz pastāvīgu uzņēmumu, kurš atrodas citā dalībvalstī, principā un daļēji joprojām attiecas izcelsmes dalībvalsts aplikšanas ar nodokļiem kompetence. Protams, ka EKL 43. panta pirmās daļas otrajā teikumā saimnieciskās darbības subjektiem paredzēto iespēju izvēlēties piemērotāko juridisko formu, kādā tie īsteno savas darbības citā dalībvalstī, nedrīkst ierobežot ar diskriminējošām nodokļu tiesību normām. Izcelsmes dalībvalsts tomēr joprojām ir tiesīga brīvi noteikt nosacījumus un līmeni valstī dibinātu sabiedrību, kas darbojas ārvalstīs, dažādu formu nodibinājumu aplikšanai ar nodokļiem, ja vien salīdzinājumā ar līdzīga veida nodibinājumiem iekšzemē attieksme pret tiem nav diskriminējoša. Tā kā citā dalībvalstī esošie pastāvīgie uzņēmumi un meitas sabiedrības nerezidentes attiecībā uz kompetenču nodokļu ieturēšanas jomā sadalījumu nav salīdzināmā situācijā, izcelsmes dalībvalstij tādējādi nav pienākuma meitas sabiedrībām nerezidentēm piemērot to pašu nodokļu režīmu, ko tā piemēro ārvalstu pastāvīgajiem uzņēmumiem. Tātad attiecīgais nodokļu režīms attiecībā uz ar to sasniedzamajiem mērķiem ir uzskatāms par samērīgu.

(sal. ar 19., 24., 31.–33., 37.–40., 42. un 43. punktu un rezolutīvo daļu)