Keywords
Summary

Keywords

1. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Robežas

(EKL 234. pants)

2. Sociālā politika — UNICE, CEEP un EAK pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku — Direktīva 1999/70

(Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts)

3. Sociālā politika — UNICE, CEEP un EAK pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku — Direktīva 1999/70

(Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzula)

4. Sociālā politika — UNICE, CEEP un EAK pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku — Direktīva 1999/70

(Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkts)

5. Iestāžu akti — Direktīvas — Izpilde no dalībvalstu puses

(EKL 10. panta otrā daļa un 249. panta trešā daļa)

Summary

1. EKL 234. pantā paredzētā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, ar kura starpniecību Tiesa tām sniedz Kopienu tiesību interpretāciju, kas nepieciešama, lai rastu risinājumu prāvās, kurās tām ir jāpieņem savs lēmums. Šīs sadarbības ietvaros valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai vienīgajai ir tieši zināmi strīda rašanās faktiskie apstākļi un ir jāuzņemas atbildība par atbilstoša juridiska lēmuma pieņemšanu, ņemot vērā lietas īpatnības, var vislabāk novērtēt gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību sava sprieduma taisīšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums.

Tiesa tomēr uzskata, ka tai, lai noskaidrotu, vai jautājums ir tās kompetencē, ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa tai ir iesniegusi prejudiciālu jautājumu. Ņemot vērā, ka prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā visbūtiskākā nozīme ir sadarbībai, valsts tiesai būtu jāņem vērā Tiesai uzticētais uzdevums, proti, sniegt palīdzību dalībvalstu tieslietu sistēmai, nevis sniegt konsultatīvus atzinumus par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem.

(sal. ar 40.–42. punktu)

2. 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts 1999. gada 18. martā noslēgtajā pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts pielikumā Direktīvai 1999/70 par UNICE , CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, noteikums, kas attiecas uz objektīviem iemesliem, ar kuriem var attaisnot uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību atjaunošanu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz izmantot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus, kurus attaisno vienīgi apstāklis, ka to paredz dalībvalsts vispārīgs likuma vai cita normatīvā akta noteikums. Tieši otrādi, “objektīvo iemeslu” jēdziens minētās klauzulas izpratnē prasa, lai šāda īpaša veida, kas paredzēts valsts regulējumā, darba attiecību izmantošana būtu attaisnota ar konkrētiem elementiem, kas cita starpā ir saistīti ar attiecīgo darbību un tās veikšanas apstākļiem.

Valsts tiesību norma, kas aprobežojas ar to, ka ar likumu vai citu normatīvo aktu vispārīgā un abstraktā veidā atļauj izmantot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus, patiesībā draud izraisīt šāda veida līgumu ļaunprātīgu izmantošanu un tādējādi nav saderīga ar pamatnolīguma mērķi un lietderīgo iedarbību. Tātad secinājums, ka valsts tiesību norma – saskaņā ar likumu un bez jebkāda cita precizējuma – var attaisnot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus, iestātos pret pamatnolīguma mērķi aizsargāt darba ņēmējus no darba nestabilitātes un atņemtu jēgu principam, saskaņā ar kuru uz nenoteiktu laiku noslēgti darba līgumi ir nodarbinātības attiecību vispārējā forma. Konkrētāk, uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu pielietošana, pamatojoties vienīgi uz kādu vispārīgu likuma vai cita normatīvā akta noteikumu, nesaistot to ar attiecīgās darbības faktisko saturu, neļauj izstrādāt objektīvus un pārskatāmus kritērijus, lai pārbaudītu, vai tiešām šādu līgumu atjaunošana atbilst patiesai vajadzībai, ir piemērota attiecīgā mērķa sasniegšanai un ir tai nepieciešama.

(sal. ar 71.–75. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3. 5. klauzula 1999. gada 18. martā noslēgtajā pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts pielikumā Direktīvai 1999/70 par UNICE , CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, noteikums, kas attiecas uz pasākumiem, kuru mērķis ir novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā aizliedz piemērot valsts regulējumu, saskaņā ar kuru par “secīgiem” minētās klauzulas izpratnē uzskata tikai uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, starplaiks starp kurām nepārsniedz 20 darba dienas.

Šāds valsts tiesiskais regulējums ir uzskatāms par tādu, kas apdraud pamatnolīguma priekšmetu, mērķi un lietderīgo iedarbību, tāpēc ka šāda stingra un ierobežota definīcija attiecībā uz vairāku pēc kārtas noslēgtu darba līgumu secīgo raksturu ļautu darba devējam vairāku gadu gaitā nodarbināt darba ņēmējus uz īsiem laikposmiem, jo praksē visbiežāk darba ņēmējam neatliek nekas cits, kā piekrist 20 darba dienu starplaikiem ķēdē, ko veido līgumi starp viņu un darba devēju. Turklāt šāda veida valsts tiesiskais regulējums var ne tikai radīt situāciju, kurā uz lielu skaitu noteikta laika darba attiecību neattiecas Direktīvā 1999/70 un pamatnolīgumā paredzētā darba ņēmēju aizsardzība, lielā mērā atņemot jēgu to mērķiem, bet arī ļaut darba devējiem ļaunprātīgi izmantot šādas attiecības.

(sal. ar 84.–86. un 89. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

4. 1999. gada 18. martā noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts pielikumā Direktīvai 1999/70 par UNICE , CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja vien dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz konkrētu nozari nav paredzēts kāds cits efektīvs pasākums, lai novērstu un nepieciešamības gadījumos sodītu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, minētais pamatnolīgums neļauj piemērot valsts tiesisko regulējumu, ar ko vienīgi attiecībā uz publisko sektoru absolūti tiek aizliegts pārveidot par nenoteikta laika darba līgumiem secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus, kas faktiski ir paredzēti, lai apmierinātu darba devēja “ilgstošas un pastāvīgas vajadzības”, un kas ir jāuzskata par ļaunprātīgi izmantotiem.

(sal. ar 105. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

5. Gadījumos, kad attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā direktīva ir transponēta novēloti un kad attiecīgiem direktīvas noteikumiem nav tiešas iedarbības, valsts tiesām, sākot ar transpozīcijas termiņa beigu datumu, ir pienākums interpretēt valsts tiesības cik vien iespējams saskaņā ar attiecīgās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu tajā noteikto rezultātu, dodot priekšroku tādai valsts tiesību normu interpretācijai, kas vislielākajā mērā atbilst šim mērķim, lai līdz ar to nonāktu – cik vien iespējams – pie risinājuma, kas saderīgs ar šīs direktīvas noteikumiem.

No tā noteikti izriet, ka šādos gadījumos datums, kurā attiecīgajā dalībvalstī faktiski stājas spēkā valsts transponējošie pasākumi, nav pareizs kritērijs. Būtībā šāds risinājums nopietni apdraudētu Kopienu tiesību pilnīgu efektivitāti un šo tiesību vienveidīgu piemērošanu, cita starpā izmantojot direktīvas. Turklāt, sākot ar direktīvas spēkā stāšanās dienu, valsts tiesām cik vien iespējams ir jāatturas interpretēt valsts tiesības tādā veidā, kas pēc transpozīcijas termiņa beigām var nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu.

(sal. ar 115., 116., 123. un 124. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)