Atbildība par defektīviem produktiem

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Ar jauno direktīvu esošie noteikumi par atbildību tiek pielāgoti tālāk tekstā minētajām jomām.

• Digitālā ekonomika. Termina “produkts” definīcija ir precizēta, lai tā attiektos uz programmatūru, arī uz mākslīgā intelekta (MI) sistēmām:
  • jaunā direktīva attiecas uz visu veidu programmatūru, arī lietotnēm un MI sistēmām;
  • izgatavotājs ir atbildīgs par defektiem, kas var rasties, tā kontrolē atjauninot vai jauninot programmatūru;
  • izgatavotājs ir atbildīgs par defektiem, kas var rasties, MI sistēmai pastāvīgi mācoties, ja šī MI sistēma atrodas izgatavotāja kontrolē;
  • direktīva attiecas uz digitāliem pakalpojumiem, kas nepieciešami produkta darbībai un ir integrēti produktā, kas atrodas izgatavotāja kontrolē.
• Globālās vērtības ķēdes. Direktīva nodrošina, ka ES vienmēr ir pieejama atbildīgā persona, kurai cietušais var pieprasīt kompensāciju, ja izgatavotājs ir iedibināts ārpus ES:
  • importētājus un pilnvarotos pārstāvjus var saukt pie atbildības par defektīva produkta radīto kaitējumu;
  • ja importētāja vai pilnvarotā pārstāvja nav, pie atbildības par defektīvu produktu var saukt izpildes pakalpojumu sniedzējus;
  • tiešsaistes platformām, kas pilda izgatavotāja, importētāja, pilnvarotā pārstāvja, izpildes pakalpojumu sniedzēja vai izplatītāja lomu, var noteikt tādu pašu atbildību par defektīvu produktu, kas pārdots to platformā, kā jebkuram citam ekonomikas dalībniekam;
  • tiešsaistes platformas, kas attiecībā uz defektīvo produktu pilda tikai starpnieka lomu, noteiktos apstākļos vienalga var saukt pie atbildības.
• Aprites ekonomika. Uzņēmumu vai personu, kura būtiski modificē produktu ārpus sākotnējā izgatavotāja kontroles, uzskata par minētā produkta izgatavotāju un var saukt pie atbildības par jebkuriem defektiem.

Direktīva aptver arī šādus galvenos elementus.

• Defektivitāte. Produktu uzskata par defektīvu, ja tas nesniedz drošumu, kādu persona ir tiesīga gaidīt vai kāds ir paredzēts ES vai valstu tiesību aktos. Izvērtējot produkta defektivitāti, cita starpā ņem vērā šādus apstākļus:
  • produkta noformējums un raksturlielumi, ieskaitot tā marķējumu;
  • ietekme, kādu uz produktu atstāj spēja turpināt mācīties vai iegūt jaunas īpašības;
  • pamatoti paredzamā ietekme, kādu uz produktu atstāj citi produkti, kuru izmantošana kopā ar konkrēto produktu varētu tikt sagaidīta.
• Kaitējums. Tiesības uz kompensāciju pastāv, ja defektīvais produkts ir radījis vienu no šādiem kaitējuma veidiem:
  • nāve vai personisks aizskārums, tostarp medicīniski atzīts kaitējums psiholoģiskajai veselībai;
  • īpašuma sabojāšana;
  • tādu datu iznīcināšana vai bojājumi, ko neizmanto profesionāliem mērķiem.
• Piekļuve pierādījumiem. Direktīva abām pusēm paredz tiesības pieprasīt piekļuvi pierādījumiem, kas vajadzīgi, lai pamatotu to prasījumus.
• Atbildība un kompensācija.
  • Persona, kura ir saskārusies ar defektīva produkta radītu kaitējumu, var iesniegt prasījumu valsts tiesā.
  • Uzņēmumi atbild par defektīviem produktiem 10 gadus ilgā laikposmā pēc produkta laišanas tirgū.
  • Šo 10 gadu periodu pagarina līdz 25 gadiem gadījumos, kad personiskais aizskārums parādās lēnām (personiska aizskāruma latentums).
  • Cietušajiem ir trīs gadi laika, lai iesniegtu kompensācijas prasījumu valsts tiesā.