20.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/15

(1)

Direktīvā 2014/59/ES dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt konkrētu vienošanos kategoriju aizsardzību noregulējamās iestādes aktīvu, tiesību un saistību daļējas pārvešanas laikā. Tāda pati aizsardzība ir vajadzīga, ja noregulējuma iestāde piespiedu kārtā maina tāda līguma noteikumus, kurā noregulējamā iestāde ir viena no pusēm. Minētās aizsardzības mērķis ir novērst, ka ar vienošanos savstarpēji saistīti aktīvi, tiesības un saistības tiek sadalītas daļējas pārvešanas vai līguma izmaiņu gadījumā.

(2)

Lai nodrošinātu, ka minētā aizsardzība tiek pareizi piemērota, ir nepieciešams precīzi identificēt tos vienošanos veidus, kuri ietilpst katrā saskaņā ar Direktīvu 2014/59/ES noteiktajā kategorijā. Šādai identifikācijai vispiemērotākā metode ir sniegt sīki izstrādātus noteikumus un definīcijas papildus tām, kas ir noteiktas saskaņā ar Direktīvu 2014/59/ES. Šī metode ir labāka par tādu konkrētu vienošanos saraksta izveidi, kuras var noslēgt saskaņā ar dažādu dalībvalstu tiesību aktiem, jo šādu sarakstu būtu grūti pabeigt un tas būtu pastāvīgi jāatjaunina. Šai regulai būtu jāprecizē un jāierobežo, ja nepieciešams, dažādo Direktīvā 2014/59/ES paredzēto aizsardzības veidu piemērošanas joma attiecībā uz katru vienošanos kategoriju.

(3)

Par dažādajām Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punktā noteiktajām vienošanos kategorijām informācija ir izklāstīta atšķirīgā mērā: dažas kategorijas ir pilnībā precizētas, savukārt citas ir noteiktas plašāk. Turklāt dažas kategorijas attiecas uz viena veida līguma attiecībām un saistībām vai uz ierobežotu līguma attiecību un saistību kopumu, savukārt citas aptver lielāku skaitu un atvērtu līguma saistību, darījumu un attiecību virkni. Šīs pēdējās kategorijas varētu ietvert visas tiesiskās un līgumiskās attiecības starp iestādi un vienu vai vairākiem tās partneriem. Ja šo vienošanos kategorijas tiktu pilnībā aizsargātas, noregulējuma iestādēm būtu grūti vai neiespējami īstenot daļēju pārvešanu. Tādēļ ir lietderīgi izvairīties no pārmērīgas aizsardzības, kas varētu tikt attiecināta uz visiem aktīviem, tiesībām un saistībām starp iestādi un tās darījuma partneriem.

(4)

Dažas aizsargātu vienošanos kategorijas Direktīvā 2014/59/ES ir plašāk definētas. Lai uzlabotu noteiktību attiecībā uz darbības jomu, proti, attiecībā uz nodrošinājuma pasākumiem, savstarpējās dzēšanas un savstarpējā ieskaita līgumiem un strukturētā finansējuma līgumiem, minētās kategorijas būtu sīkāk jāprecizē. Šai deleģētajai regulai nebūtu jārada šķēršļi noregulējuma iestādēm daļējas pārvešanas gadījumā sīkāk noteikt tos savstarpējās dzēšanas un savstarpējā ieskaita līgumu veidus, kas ir jāaizsargā atsevišķas daļējas pārvešanas gadījumā, ja minētie līgumi riska mazināšanas nolūkos tiek atzīti saskaņā ar piemērojamajiem prudenciālajiem noteikumiem un ja aizsardzība, it īpaši ar nenodalāmības noteikumu, ir minētās atzīšanas nosacījums. Noregulējuma iestādēm būtu jābūt iespējai atsevišķos noregulējuma gadījumos lemt par šādu paplašinātu aizsardzību.

(5)

Iestādes darījuma partneri var vienoties par tā saukto visaptverošo (catch all vai sweep-up) savstarpējās dzēšanas līgumu, tostarp par visām pušu tiesībām un saistībām. Šāda veida līguma rezultātā visas pušu saistības tiktu aizsargātas pret nodalīšanu vienu no otras. Tas nozīmētu, ka daļēja pārvešana attiecībā uz šo darījuma partneri nav paveicama un kopumā apdraudētu instrumenta iespējamību, jo noregulējuma iestādes varētu pat nebūt spējīgas atpazīt, uz kurām saistībām attiecas vai neattiecas minētās vienošanās. Tas tad būtu arī jāprecizē, ka visaptverošie (catch-all vai sweep-up) savstarpējā ieskaita un savstarpējās dzēšanas līgumi, tostarp jebkādi un visi aktīvi, tiesības un saistības starp pusēm, nebūtu jākvalificē kā aizsargātas vienošanās.

(6)

Direktīvas 2014/59/ES 80. pantā norādīts, ka aizsargāto vienošanos definīciju darbības jomas sašaurināšanai saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punktu nevajadzētu ietekmēt tirdzniecības, tīrvērtes un norēķinu sistēmu darbību, ciktāl uz šīm sistēmām attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/26/EK (2) 2. panta a) punkts. Noregulējuma iestādēm tādēļ vajadzētu būt pienākumam aizsargāt visus vienošanos veidus, kas minēti Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punktā un kas ir saistīti ar darījuma partnera kā centrālā darījuma partnera (CCP) darbību. Tas citstarp ietver darbību, uz ko attiecas saistību neizpildes fonds saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 648/2012 (3) 42. pantu.

(7)

Tas pats ir piemērojams aktīviem, tiesībām un saistībām, kas attiecas uz maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmām. Tā kā savstarpējā ieskaita līgumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 98/26/EK darbības joma, ir aizsargāti maksātnespējas gadījumā, tie konsekvences nolūkos būtu jāaizsargā arī saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 76. pantu. Tomēr ir lietderīgi paplašināt aizsardzības darbības jomu saskaņā ar minētās direktīvas 76. panta 2. punktu, iekļaujot visas vienošanās ar maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmām un iekļaujot to saistīto darbību, ja piemērojams.

(8)

Vajadzībai noteikt tās vienošanās darbības jomu, kas gūst labumu no aizsardzības pasākumiem konkrētos gadījumos saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punktu, principā nevajadzētu radīt šķēršļus noregulējuma iestādēm aizsargāt jebkādas vienošanos kategorijas, uz kurām var attiecināt vienu no minētā panta kategorijām un kuras ir aizsargātas maksātnespējas procesā pret to aktīvu, tiesību un saistību nodalīšanu, uz ko attiecas šie nolīgumi saskaņā ar valsts maksātnespējas tiesību aktiem, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/24/EK (4) transponējošajiem valsts tiesību aktiem. Tas tā ir gadījumos, ja kreditors vēl varētu izmantot tiesības, kas izriet no vienošanās, izņemot gadījumus, kad viss darījums ir ticis padarīts spēkā neesošs saskaņā ar valsts maksātnespējas tiesību aktiem. Tas jo īpaši attiecas uz nodrošinājuma pasākumiem un savstarpējās dzēšanas un savstarpējā ieskaita līgumiem, kas ir aizsargāti saskaņā ar valsts tiesību aktiem par maksātnespēju,

1)

terminam “vērtspapīrošana” ir tāda pati nozīme, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (5) 4. panta 1. punkta 61. apakšpunktā;

2)

terminam “savstarpējo prasījumu līgumiskā ieskaita līgumi” ir tāda pati nozīme, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 575/2013 295. pantā.

1)

pasākumus, kas paredz garantijas un personīgo nodrošinājumu;

2)

ķīlas un citu reālu nodrošinājumu tiesības;

3)

vērtspapīru aizdevuma darījumus, kas neietver pilnu nodrošinājuma īpašumtiesību nodošanu un kur viena puse (“aizdevējs”) aizdod vērtspapīrus otrai pusei (“aizņēmējs”) par maksu vai procentu maksājumu, un kur aizņēmējs aizdevējam sniedz nodrošinājumu uz aizdevuma darbības laiku.

a)

ja līgumi ir saistīti ar darījuma partnera kā centrālā darījumu partnera darbību, jo īpaši saistībā ar darbību, uz ko attiecas saistību neizpildes fonds, kas minēts Regulas (ES) Nr. 648/2012 42. pantā;

b)

ja līgumi ir saistīti ar tiesībām un pienākumiem attiecībā uz sistēmām, kā definēts Direktīvas 98/26/EK 2. panta a) punktā, vai citām maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmām un ir saistīti ar to maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmu darbību.

a)

ja līgumi ir saistīti ar darījuma partnera kā centrālā darījumu partnera darbību, jo īpaši saistībā ar darbību, uz ko attiecas saistību neizpildes fonds, kas minēts Regulas (ES) Nr. 648/2012 42. pantā;

b)

ja līgumi ir saistīti ar tiesībām un pienākumiem attiecībā uz sistēmām, kā definēts Direktīvas 98/26/EK 2. panta a) punktā, vai citām maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmām un ir saistīti ar to maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmu darbību.

a)

aizsargāt jebkura veida līgumus, kurus var ietvert vienā no Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punkta a), c), d) vai f) apakšpunktā minētajām kategorijām un kuri parastas maksātnespējas procedūras ietvaros tiek aizsargāti pret to, ka aktīvi, tiesības un saistības, kam saskaņā ar šiem līgumiem piemēro valsts maksātnespējas tiesību aktus, tostarp Direktīvu 2001/24/EK transponējošos valsts tiesību aktus, tiek uz kādu laiku vai uz nenoteiktu laiku nodalītas, apturētas vai atceltas;

b)

aizsargāt jebkura veida līgumus, kurus nevar ietvert vienā no Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punktā minētajām kategorijām un kuri parastas maksātnespējas procedūras ietvaros tiek aizsargāti pret to, ka aktīvi, tiesības un saistības, kam saskaņā ar šiem līgumiem piemēro valsts maksātnespējas tiesību aktus, tostarp Direktīvu 2001/24/EK transponējošos valsts tiesību aktus, tiek uz kādu laiku vai uz nenoteiktu laiku nodalītas, apturētas vai atceltas.

a)

vērtspapīrošanu, kur pamatā esošie riska darījumi ir ievietoti laidienos un ar pilnīgu īpašumtiesību nodošanu ir pārvesti no iniciatora bilances uz noregulējamo iestādi vai vienību (īstas pārdošanas vērtspapīrošana);

b)

vērtspapīrošanu ar līgumiskiem instrumentiem, kur pamatā esošie aktīvi paliek iestādes vai noregulējamās vienības bilancē (sintētiskā vērtspapīrošana).