Lieta C‑121/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Spānijas Karalisti

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 75/442/EEK un Direktīva 91/156/EEK – Atkritumu jēdziens – Direktīva 85/337/EEK un Direktīva 97/11/EK – Dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 80/68/EEK – Gruntsūdeņu aizsardzība pret dažu bīstamu vielu radītu piesārņojumu – Direktīva 80/778/EEK – Lietošanai pārtikā paredzēta ūdens kvalitāte

Ģenerāladvokātes Kristīnes Štiksas‑Haklas [Christine Stix‑Hackl] secinājumi, sniegti 2005. gada 26. maijā 

Tiesas spriedums (trešā palāta) 2005. gada 8. septembrī 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Vide — Atkritumi — Direktīva 75/442 — Jēdziens — Viela, no kuras atbrīvojas — Kūtsmēsli — Izslēgšana — Nosacījumi — Tādu mājlopu līķi, kas nobeigušies saimniecībā — Iekļaušana

(Padomes direktīvas 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 1. panta a) punkts)

2.     Vide — Atkritumi — Direktīva 75/442 — “Citi normatīvie akti” 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē — Kopienu vai valsts tiesību akti — Nosacījumi

(Padomes direktīvas 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

3.     Vide — Dažu projektu ietekmes uz vidi novērtējums — Direktīva 85/337 — II pielikumā uzskaitīto projektu pakļaušana novērtējumam — Dalībvalstu izvērtēšanas pilnvaras — Piemērojamība un ierobežojumi

(Padomes direktīvas 85/337, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/11, 2. panta 1. punkts, 4. panta 2. punkts un II pielikums)

4.     Vide — Ūdeņu aizsardzība pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti — Direktīva 91/676 — Piemērošanas joma — Kūtsmēsli — Iekļaušana — Kūtsmēslu kā lauksaimniecības mēslojuma izmantošana — Izslēgšana no gruntsūdeņu aizsardzības sistēmas, kas ieviesta ar Direktīvu 80/68

(Padomes direktīvas 80/68 5. pants un Padomes direktīva 91/676)

1.     Jēdziena “atkritumi” piemērošanas joma Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, nozīmē ir atkarīga no minētās direktīvas 1. panta a) punkta pirmajā daļā paredzētā termina “atbrīvoties” nozīmes.

Šajā ziņā dažos gadījumos lieta, viela vai izejviela, kas rodas ieguves vai ražošanas procesā, kura galvenais mērķis nav to saražot, var būt nevis atlikumi, bet gan blakusprodukts, no kura uzņēmums nevēlas “atbrīvoties” minētās normas nozīmē, bet gan kuru tas ir paredzējis izmantot vai laist tirdzniecībā tam izdevīgos apstākļos vēlākā procesā, neveicot iepriekšēju pārstrādi. Šādā gadījumā uz šīm lietām, vielām vai izejvielām, kam piemīt ekonomiska preces vērtība neatkarīgi no jebkādas pārstrādes un uz ko attiecas šīm precēm piemērojamās tiesību normas, neattiecas minētās direktīvas noteikumi, kuru mērķis ir reglamentēt atkritumu apglabāšanu vai pārstrādi, pastāvot nosacījumam, ka to otrreizējā izmantošana, neveicot iepriekšēju pārstrādi, nav tikai varbūtība, bet tā ir noteikti iespējama un tā notiek nepārtrauktā ražošanas procesā.

Līdz ar to, pastāvot tādiem pašiem apstākļiem, kūtsmēsli varētu netikt kvalificēti kā atkritumi, ja tos izmanto kā augsnes mēslojumu atbilstoši atļautai mēslošanas praksei skaidri noteiktās teritorijās un ja to krājumi tiek veidoti tikai šīm mēslošanas vajadzībām. Tam, ka šādus kūtsmēslus neizmanto [kā mēslojumu] zemēm, kas pieder tai pašai lauku saimniecībai, kurā šie kūtsmēsli rodas, bet tos izmanto citu uzņēmumu vajadzībām, šajā ziņā nav nozīmes.

Savukārt mājlopu līķus, ja šie mājlopi saimniecībā ir nobeigušies, nevis nokauti lietošanai uzturā, nekādā gadījumā nevar izmantot tādos apstākļos, kuros uz tiem var neattiecināt atkritumu definīciju minētās direktīvas nozīmē. Šo mājlopu līķu īpašniekam ir pienākums no tiem atbrīvoties, tāpēc tie ir jāuzskata par atkritumiem.

(sal. ar 57., 58., 60.–62. un 64. punktu)

2.     Direktīvas 75/442 par atkritumiem, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156, 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais jēdziens “citi normatīvie akti” var nozīmēt gan Kopienu, gan arī valsts tiesību aktus, kas attiecas uz minētajā normā norādīto atkritumu kategoriju, ar nosacījumu, ka šie Kopienu vai valsts tiesību akti reglamentē minēto atkritumu apsaimniekošanu un nodrošina tādu vides aizsardzības līmeni, kas ir vismaz līdzvērtīgs minētajā direktīvā noteiktajam.

(sal. ar 69. punktu)

3.     4. panta 2. punkts Direktīvā 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/11, paredz, ka dalībvalstis, pārbaudot katru atsevišķu gadījumu vai pamatojoties uz to noteiktām robežām vai kritērijiem, noskaidro, vai saistībā ar šīs direktīvas II pielikumā minētajiem projektiem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Šai normai būtībā ir tāda pati piemērošanas joma kā Direktīvas 85/337 tās sākotnējā redakcijā 4. panta 2. punktam. Ar to nav grozīta šīs direktīvas 2. panta 1. punktā iekļautā vispārējā norma, saskaņā ar kuru attiecībā uz projektiem, kas var būtiski ietekmēt vidi to rakstura, mēroga vai izpildes vietas dēļ, ir jāveic to ietekmes uz vidi novērtējums.

(sal. ar 91. un 92. punktu)

4.     Ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, kas rodas no kūtsmēsliem, Kopienā nereglamentē Direktīva 80/68 par gruntsūdeņu aizsardzību pret dažu bīstamu vielu radītu piesārņojumu, bet gan Direktīva 91/676 par ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti. Pēdējās minētās direktīvas īpašais mērķis ir cīnīties pret ūdeņu piesārņojumu, ko rada mēslošana vai atbrīvošanās no dzīvnieku ekskrementiem, kā arī pārmērīga mēslojuma izmantošana. Tajā paredzētā aizsardzība izpaužas kā precīzi apsaimniekošanas pasākumi, kurus dalībvalstīm ir jāliek veikt lauksaimniekiem un kuros ir ņemts vērā, cik lielā mērā teritorija, kurā tiek novadīti notekūdeņi, ir pakļauta riskam. Kaut arī Direktīvas 80/68 5. pants šajā sakarā tika interpretēts tādā veidā, ka dalībvalstīm ir jāveic iepriekšēja pārbaude, kas iekļauj it īpaši hidroģeoloģisku izpēti, attiecībā uz jebkāda veida kūtsmēslu izmantošanu mēslojumam lauksaimniecībā, Direktīvā 80/68 izveidotā aizsardzības sistēma daļēji aizstāja to, kas īpaši izveidota ar Direktīvu 91/676.

(sal. ar 101. un 102. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2005. gada 8. septembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 75/442/EEK un Direktīva 91/156/EEK – Atkritumu jēdziens – Direktīva 85/337/EEK un Direktīva 97/11/EK – Dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 80/68/EEK – Gruntsūdeņu aizsardzība pret dažu bīstamu vielu radītu piesārņojumu – Direktīva 80/778/EEK – Lietošanai pārtikā paredzēta ūdens kvalitāte

Lieta C‑121/03

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2003. gada 19. martā cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv G. Valero Hordana [G. Valero Jordana], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Spānijas Karalisti, ko pārstāv N. Diasa Abada [N. Díaz Abad], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet] (referents), S. fon Bārs [S. von Bahr], U. Lehmuss [U. Lõhmus] un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh],

ģenerāladvokāte Kristīne Štiksa‑Hakla [C. Stix‑Hackl],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 15. decembrī,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 26. maijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka:

–       neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu pienākumus, kurus tai uzliek 4., 9. un 13. pants Padomes 1975. gada 15. jūlija direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1991. gada 18. marta direktīvu 91/156/EEK (OV L 78, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 75/442”), neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka atkritumi no cūkkopības saimniecībām Baiksteras [Baix Ter] apgabalā, kas atrodas Heronas provincē, tiktu apglabāti vai reģenerēti, neapdraudot cilvēku veselību un neradot kaitējumu videi, ļaujot vairākām no šīm saimniecībām darboties bez atļaujas, kas nepieciešama atbilstoši šai direktīvai, un neveicot vajadzīgo periodisko kontroli šajās saimniecībās,

–       pirms minēto saimniecību izveidošanas vai to projektu pārveidošanas nenovērtējot to ietekmi un tādējādi pārkāpjot 2. pantu un 4. panta 2. punktu Padomes 1985. gada 27. jūnija direktīvā 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 85/337 tās sākotnējā redakcijā”) vai pārkāpjot šīs direktīvas noteikumus ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta direktīvu 97/11/EK (OV L 73, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 85/337”),

–       neveicot vajadzīgo piesārņojuma apdraudētā apgabala hidroģeoloģisko izpēti tiktāl, ciktāl tā saistīta ar šajā prasībā paredzētajām cūkkopības saimniecībām, pretēji prasībām, kas iekļautas 3. panta b) punktā, 5. panta 1. punktā un 7. pantā Padomes 1979. gada 17. decembra direktīvā 80/68/EEK par gruntsūdeņu aizsardzību pret dažu bīstamu vielu radītu piesārņojumu (OV 1980, L 20, 43. lpp.),

–       vairākos sabiedriskās ūdens piegādes tīklos Baiksteras apgabalā pārsniedzot maksimālo pieļauto “nitrātu” koncentrāciju, kas noteikta I pielikuma C daļas 20. punktā Padomes 1980. gada 15. jūlija direktīvā 80/778/EEK par lietošanai pārtikā paredzētā ūdens kvalitāti (OV L 229, 11. lpp.), pārkāpjot šīs direktīvas 7. panta 6. punktu,

Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek minētās direktīvas.

 Atbilstošās tiesību normas

 Tiesiskais regulējums par atkritumiem

 Kopienu tiesiskais regulējums

2       Direktīvas 75/442 1. panta a) punkta pirmajā daļā atkritumi definēti kā “jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts I pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”.

3       Direktīvas 75/442 1. panta a) punkta otrajā daļā Komisijai ir uzlikts pienākums sagatavot “to atkritumu sarakstu, kas pieder I pielikumā minētajām kategorijām”. 1993. gada 20. decembra Lēmumā 94/3/EK, ar ko izveido atkritumu sarakstu atbilstoši Direktīvas 75/442 1. panta a) punktam (OV 1994, L 5, 15. lpp.), Komisija izstrādāja Eiropas Atkritumu katalogu, kurā “lauksaimniecības pamatražošanas atkritumos” ir iekļauti “ekskrementi, urīns un kūtsmēsli (to skaitā pakaiši), kā arī notekūdeņi, kas savākti atsevišķi un pārstrādāti ārpus saimniecības”. Minētā lēmuma pielikumā iekļautajā iepriekšējā piezīmē ir precizēts, ka šis atkritumu saraksts nav “izsmeļošs”, “tas, ka tajā ir iekļauta kāda viela, nebūt nenozīmē, ka tā vienmēr uzskatāma par atkritumiem”, un ka “iekļaušanai šajā sarakstā ir sekas tikai tad, ja viela atbilst atkritumu definīcijai”.

4       Minētā 1. panta c) punktā īpašnieks ir definēts kā “atkritumu ražotājs [radītājs] vai fiziska vai juridiska persona, kuras īpašumā atrodas atkritumi”.

5       Direktīvas 75/442 2. pantā ir noteikts:

“1.      No šīs direktīvas darbības jomas izslēdz:

a)      gāzveida emisijas atmosfērā;

b)      ja uz tiem jau attiecas citi normatīvie akti, –

[..]

iii)      dzīvnieku līķus un šādus lauksaimniecības atkritumus: kūtsmēslus un citas zemkopībā izmantojamas dabīgas, nekaitīgas vielas;

[..]

2.      Konkrētos gadījumos vai papildus šīs direktīvas noteikumiem atsevišķās direktīvās var paredzēt īpašus noteikumus attiecībā uz konkrētu atkritumu veidu apsaimniekošanu.”

6       Minētās direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi un it īpaši

–       neapdraudot ūdeņus, gaisu, augsni, augus un dzīvniekus,

–       neradot traucējošus trokšņus un smakas,

–       neradot negatīvu ietekmi uz lauku vidi un īpaši aizsargājamām teritorijām.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai aizliegtu atkritumu izmešanu, izgāšanu un nekontrolētu apglabāšanu.”

7       Atbilstoši tās pašas direktīvas 9. pantam, lai piemērotu minēto 4. pantu, jebkuram uzņēmumam, kas nodarbojas ar II A pielikumā minētajām atkritumu apglabāšanas darbībām, ir jāsaņem kompetentās iestādes atļauja, kurā ir noteikti atkritumu veidi un daudzumi, tehniskās īpašības, drošības jomā veicamie piesardzības pasākumi, apglabāšanas vieta un apstrādes metode.

8       Direktīvas 75/442 13. pantā ir noteikts:

“Kompetentās iestādes regulāri inspicē uzņēmumus, kas veic 9.–12. pantā minētās darbības.”

 Valsts tiesiskais regulējums

9       1998. gada 21. aprīļa likuma Nr. 10/1998, kas attiecas uz atkritumiem (1998. gada 22. aprīļa BOE), 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka “šis likums kā papildu tiesiskais regulējums attiecas uz tajā minētajiem materiāliem, ņemot vērā aspektus, ko tas skaidri reglamentē speciālās normās:

[..]

b)      tāda materiāla kā beigti dzīvnieki un dzīvnieku izcelsmes atkritumi apglabāšanu un pārstrādi reglamentē 1993. gada 17. decembra Karaļa dekrēts Nr. 2224/1993 par sanitārajiem standartiem, kas attiecas uz beigtu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes atkritumu apglabāšanu un pārstrādi un aizsardzību pret patogēnām vielām dzīvnieku barībā [..];

c)      tādus materiālus kā atkritumi no lauksaimniecības uzņēmumiem un mājlopu radīti atkritumi, ko veido kūtsmēsli un citas lauksaimniecībā izmantojamas dabīgas, nekaitīgas vielas, reglamentē 1996. gada 16. februāra Karaļa dekrēts Nr. 261/1996 par ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu ar lauksaimniecībā izmantotiem nitrātiem un tiesiskais regulējums, kas jāpieņem valdībai atbilstoši piektajam papildu noteikumam;

[..].”

10     Šajā piektajā papildu noteikumā ir paredzēts, ka uz minētā 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkritumu kā lauksaimniecības mēslojuma izmantošanu attiecas tiesiskais regulējums, ko valdība pieņem šajā nolūkā, un papildu normas, kuras attiecīgā gadījumā pieņem autonomie reģioni. Atbilstoši tam pašam papildu noteikumam šajā tiesiskajā regulējumā ir noteikts to atkritumu veids un daudzums, ko var izmantot kā mēslojumu, kā arī apstākļi, kuros darbības veikšanai nav jāsaņem atļauja, un tajā ir paredzēts, ka minētā darbība ir jāveic, neapdraudot cilvēku veselību un neizmantojot procesus vai metodes, kas var kaitēt videi, it īpaši radīt ūdeņu piesārņojumu. Tāpat minētā papildu noteikuma 3. punktā ir paredzēts, ka tad, ja šajā punktā paredzētie atkritumi tiek izmantoti tajā noteiktajos apstākļos, šī izmantošana nav uzskatāma par darbību, kas rada atkritumu noplūdi, 1985. gada 2. augusta likuma Nr. 29/1985 “Par ūdeņiem” 92. panta nozīmē.

11     Atbilstoši pilnvarojumam, kas izriet no tā paša papildu noteikuma, Spānijas valdība pieņēma 2000. gada 3. marta Karaļa dekrētu Nr. 324/2000, ar ko nosaka pamatnormas cūku audzēšanas saimniecību ierīkošanai (2000. gada 8. marta BOE). Šajā dekrētā ir paredzēts, ka cūku audzēšanas saimniecībās radušos kūtsmēslu apsaimniekošanu var veikt, tos reģenerējot kā organisko minerālmēslojumu, un ka šādi izmantoto kūtsmēslu maksimālajam daudzumam un to slāpekļa saturam ir jāatbilst Karaļa dekrētā Nr. 261/1996 paredzētajām normām.

12     Katalonijas autonomā pašvaldība attiecībā uz savu teritoriju pieņēma 1993. gada 15. jūlija likumu Nr. 6/1993 “Par atkritumiem”. Atbilstoši šī likuma 4. panta 2. punkta c) apakšpunktam tā piemērošanas jomā neietilpst “lauku saimniecību un lopkopības saimniecību atkritumi, kas nav bīstami un kas tiek izmantoti tikai zemkopībā”. 2001. gada 1. augusta dekrēts Nr. 220/2001 “Par lopkopības atkritumu apsaimniekošanu”, kurā ir paredzēts pienākums izstrādāt apsaimniekošanas plānus un uzturēt reģistrus, tika pieņemts, lai papildinātu minēto tiesisko regulējumu. Šajā dekrētā ir noteikts, ka minētie atkritumi ir jāapsaimnieko, ievērojot labu lauksaimniecības praksi saistībā ar slāpekļa izmantošanu, kas ir apkopota 1998. gada 22. oktobra lēmumā.

 Tiesiskais regulējums, kas attiecas uz atsevišķu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu

 Kopienu tiesiskais regulējums

13     2. panta 1. punktā Direktīvā 85/337 tās sākotnējā redakcijā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, tos projektus, kuriem var būt būtiska ekoloģiskā ietekme inter      alia to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, pakļauj novērtējumam attiecībā uz to ietekmi [uz vidi].

Šie projekti ir noteikti 4. pantā.”

14     Atbilstoši minētās direktīvas 4. panta 2. punktam “to veidu projektus, kas ir uzskaitīti II pielikumā, pakļauj novērtējumam saskaņā ar 5.–10. pantu, ja dalībvalstis uzskata, ka šo projektu pazīmes to pieprasa”. Šī II pielikuma 1. punkta f) apakšpunktā ir minētas cūku audzēšanas saimniecības.

15     Atbilstoši Direktīvas 85/377 4. panta 1. punktam “to veidu projektus, kas uzskaitīti I pielikumā, pakļauj novērtējumam saskaņā ar 5.–10. pantu”.

16     Minētā I pielikuma 17. punkta b) apakšpunktā ir iekļautas iekārtas intensīvai cūku audzēšanai ar vairāk nekā 3000 vietām nobarojamām cūkām (virs 30 kg), un tā paša punkta c) apakšpunktā ir iekļautas iekārtas ar vairāk nekā 900 vietām sivēnmātēm.

17     Direktīvas 85/337 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis attiecībā uz šīs direktīvas II pielikumā uzskaitītajiem projektiem, pamatojoties uz katra atsevišķa gadījuma pārbaudēm vai pamatojoties uz dalībvalsts noteiktām robežām vai kritērijiem, nosaka, “vai projekts jānovērtē saskaņā ar 5.–10. pantu”. Tā paša 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka, “pārbaudot katru atsevišķu gadījumu vai nosakot robežas vai kritērijus, kas izvirzīti atbilstoši 2. punktam, jāņem vērā III pielikumā paredzētie atbilstošie atlases kritēriji”.

18     Direktīvas 85/337 II pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā ir paredzētas “intensīvās mājlopu audzēšanas iekārtas (projekti, kas nav iekļauti I pielikumā)”, un tā paša pielikuma 13. punktā – “jebkādas izmaiņas vai papildinājumi projektos, kas uzskaitīti I vai II pielikumā, kas jau ir apstiprināti, pabeigti vai ir veikšanas procesā un kam var būt būtiska nelabvēlīga ekoloģiska ietekme”. Direktīva 85/377 dalībvalstīm bija jātransponē līdz 1999. gada 14. martam.

 Valsts tiesiskais regulējums

19     Atbilstoši Katalonijas autonomās pašvaldības 1998. gada 27. februāra likumam Nr. 3/1998 “Par vides pārvaldes pilnīgu iesaistīšanos”, kā arī tā izpildes dekrētam, proti, 1999. gada 18. maija dekrētam Nr. 136/1999, saimniecībām ar vairāk nekā 2000 nobarojamām cūkām vai ar 750 sivēnmātēm ir jāsaņem iepriekšēja atļauja saistībā ar vides aizsardzības prasību izpildi, kas ļauj pieņemt, ka ir izpildīti attiecīgie pienākumi, kuri ir saistīti ar kūtsmēslu un dzīvnieku līķu apsaimniekošanu. Saimniecībām ar 200–2000 cūkām pirms to izveidošanas ir jāsaņem atļauja no vides pārvaldes iestādes. Tas pats likums paredz, ka esošajām cūku audzēšanas saimniecībām, kurām nav vides pārvaldes iestādes izdotas atļaujas, ir jāiesniedz pieteikumi atļaujas saņemšanai, lai legalizētu savu stāvokli.

20     Valsts mērogā 2001. gada 8. maija likums Nr. 6/2001, ar ko groza 1986. gada 28. jūnija Karaļa dekrētu–likumu Nr. 1302/1986 “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (2001. gada 9. maija BOE), noteic, ka attiecībā uz jaunām iekārtām intensīvai vairāk nekā 2000 nobarojamo cūku un 750 audzējamo cūku audzēšanai ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

 Tiesiskais regulējums par gruntsūdeņu aizsardzību

 Kopienu tiesiskais regulējums

21     Direktīvas 80/68 3. pantā ir noteikts, ka

“dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai

[..]

b)      ierobežotu II saraksta vielu novadīšanu gruntsūdeņos, tādējādi izvairoties no ūdens piesārņošanas ar šīm vielām.”

22     Minētā II saraksta 3. punktā ir minētas “vielas, kurām ir postoša iedarbība uz gruntsūdeņu garšu un/vai smaržu, un savienojumi, kas var izraisīt šādu vielu veidošanos šajos ūdeņos un padarīt tos nederīgus cilvēku patēriņam [lietošanai uzturā]”.

23     Direktīvas 80/68 5. pantā it īpaši ir paredzēts, ka dalībvalstis veic iepriekšēju izmeklēšanu attiecībā uz tajā pašā II sarakstā iekļauto vielu novadīšanu un var piešķirt atļauju ar nosacījumu, ka tiek ievērota tehniskā piesardzība, kas novērš gruntsūdeņu piesārņošanu ar šīm vielām.

24     Atbilstoši minētās direktīvas 7. pantam “iepriekšējā izmeklēšanā, kas minēta 4. un 5. pantā, pārbauda attiecīgā apgabala hidroģeoloģiskos apstākļus, augsnes un augsnes apakškārtas iespējamo attīrīšanas spēju, kā arī piesārņojuma risku un gruntsūdeņu kvalitātes izmaiņas, ko varētu radīt novadīšana, un konstatē, vai vielu novadīšana gruntsūdeņos ir apmierinošs risinājums no vides viedokļa”.

 Valsts tiesiskais regulējums

25     Tiesai šajā lietā netika norādīts neviens atbilstošs tiesiskais regulējums, kura īpašais mērķis būtu nodrošināt Direktīvas 80/68 transponēšanu.

 Tiesiskais regulējums par lietošanai pārtikā paredzēta ūdens kvalitāti

 Kopienu tiesiskais regulējums

26     Direktīvas 80/778/EEK 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā lietošanai pārtikā paredzēts ūdens ir šim nolūkam izmantots ūdens tā sākotnējā stāvoklī vai pēc attīrīšanas neatkarīgi no šā ūdens izcelsmes,

–       ko piegādā patēriņam

vai

–       ko

–       izmanto pārtikas uzņēmumā lietošanai pārtikā paredzētu produktu vai vielu ražošanā, pārstrādē, konservēšanā vai realizācijā

un

–       kas ietekmē pārtikas produkta veselīgumu šī produkta gatavā formā.” [Neoficiāls tulkojums]

27     Minētās direktīvas 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nosaka vērtības, kas piemērojamas lietošanai pārtikā paredzētam ūdenim attiecībā uz I pielikumā dotajiem parametriem.”

28     Tā paša panta 6. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka lietošanai pārtikā paredzēts ūdens atbilst vismaz I pielikumā noteiktajām prasībām”.

29     Minētā I pielikuma C daļas 20. punktā ir paredzēts, ka maksimālā pieļaujamā “nitrātu” koncentrācija ir 50 mg/l.

 Valsts tiesiskais regulējums

30     Apgabals, uz kuru attiecas šī prasība, tika atzīts par tādu, kas pakļauts piesārņojuma riskam atbilstoši Katalonijas autonomās pašvaldības 1998. gada 21. oktobra dekrētam Nr. 283/1998. Atbilstoši šim dekrētam tika pieņemts 2000. gada 2. maija dekrēts Nr. 167/2000 “Par ārkārtas pasākumiem jautājumā par sabiedriskās ūdens piegādes avotiem, kas piesārņoti ar nitrātiem”, lai garantētu lietošanai pārtikā paredzētā ūdens kvalitāti.

 Pirmstiesas procedūra

31     2000. gadā Komisijai tika iesniegta sūdzība, kurā norādīts uz plūstošās grunts, kas atrodas Ter upes grīvā, Baiksteras apgabala Heronas provincē, kā arī vairākās tajā pašā provincē ietilpstošā Empordas [Empordà] reģiona pašvaldībās piegādātā ūdens piesārņojumu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šis piesārņojums ar dažādām vielām, it īpaši nitrātiem, bija saistīts ar intensīvas cūku audzēšanas darbības paplašināšanu, kuras rezultātā radušies notekūdeņi tika tieši novadīti ūdens vidē, neveicot nekādu kontroli vai attīrīšanu. Kaut arī sūdzības iesniedzējs bija nodevis Komisijai analīžu rezultātus, darot zināmu attiecīgo ūdeņu nitrātu saturu, šis sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Heronas provinces Veselības dienests atteicies sniegt viņam konkrētu informāciju par minēto ūdeņu kvalitāti.

32     2000. gada 2. maija vēstulē Komisija aicināja Spānijas iestādes iesniegt savus apsvērumus par šo sūdzību un nosūtīt informāciju par konkrētām lopkopības saimniecībām, kā arī par plūstošās grunts stāvokli Baiksteras apgabalā.

33     Ar 2000. gada 13. jūlija vēstuli Spānijas iestādes nosūtīja vairākus ziņojumus, ko sagatavojusi Katalonijas autonomās pašvaldības Vides direkcija. Atbildē Spānijas iestādes apgalvoja, ka lauksaimniecības atkritumi neietilpst Direktīvas 75/442 piemērošanas jomā un ka konkrētās darbības nav pakļautas Direktīvā 85/337 paredzētajai novērtēšanas procedūrai, kas saistīta ar to ietekmi uz vidi. Šai atbildei pievienotie dokumenti liecināja, ka pēc lopkopības saimniecību radīto atkritumu noplūžu pārbaudes tika piemērotas sankcijas un ka plūstošās grunts piesārņojums ar nitrātiem bija palielinājies, jo puse no 2000. gada pirmajā ceturksnī ņemtajiem paraugiem apstiprināja, ka bija pārsniegta maksimālā koncentrācija 50 mg/l. Saistībā ar Direktīvu 80/778 Spānijas iestādes ir minējušas dekrētu Nr. 167/2000.

34     Uzskatot, ka Spānijas iestādes nav ievērojušas Direktīvu 75/442, Direktīvu 85/337 tās sākotnējā redakcijā, Direktīvu 80/68 un Direktīvu 80/778, Komisija 2000. gada 25. oktobrī nosūtīja Spānijas Karalistei brīdinājuma vēstuli.

35     2001. gada 1. un 15. februāra vēstulē Spānijas iestādes atbildēja uz brīdinājuma vēstuli, nosūtot Komisijai Katalonijas autonomās pašvaldības Vides direkcijas sagatavotu ziņojumu, kurā norādīts, ka Katalonijas pārvaldes iestādei ir zināma norādītā problēma, kas ir saistīta ar piesārņojumu ar nitrātiem Baiksteras apgabalā. Spānijas iestādes atzina, ka sešās pašvaldībās, kas atrodas teritorijā ar attiecīgo plūstošo grunti, nitrātu koncentrācija pārsniedza maksimālo robežu 50 mg/l. Spānijas iestādes tomēr norādīja, ka dekrētā Nr. 283/98 konkrētais apgabals bija norādīts kā Katalonijas apgabals, kas pakļauts piesārņojuma riskam ar lauksaimniecībā izmantojamiem nitrātiem, un ka 2000. gada 3. aprīlī valdība apstiprinājusi programmu ūdens resursu apsaimniekošanas pasākumiem apgabalos, kuri bija pakļauti šī piesārņojuma riskam. Spānijas iestādes norādīja arī uz to, ka attiecīgajā apgabalā bija obligāti jāievēro labas lauksaimniecības prakses noteikumi, kas paredzēti 1998. gada 22. oktobra lēmumā, tāpat kā dekrēts Nr. 205/2000 “Par lauksaimniecības pasākumu programmu, kas piemērojami piesārņojuma riskam pakļautajiem apgabaliem”. Spānijas iestādes norādīja, ka tās nebija pārkāpušas Direktīvu 75/442 un Direktīvu 80/68, jo visas attiecīgās cūku audzēšanas saimniecības bija pakļautas procedūrai, kas paredzēta, lai garantētu pareizu tajās radušos atkritumu apsaimniekošanu.

36     Ar 2001. gada 15. marta vēstuli Spānijas iestādes nosūtīja Komisijai Katalonijas autonomās pašvaldības Veselības un sociālās drošības direkcijas sagatavotu sanitāro ziņojumu, darot zināmu, ka vairākās pašvaldībās, kas atrodas teritorijā ar attiecīgo plūstošo grunti, kā arī lielākajā daļā aku ir pārsniegta maksimālā nitrātu koncentrācija 50 mg/l.

37     Uzskatot, ka sniegtās atbildes tomēr nebija apmierinošas, Komisija 2001. gada 26. jūlija vēstulē nosūtīja Spānijas Karalistei argumentētu atzinumu, aicinot to veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu pienākumus divos mēnešos, skaitot no šī atzinuma paziņošanas dienas.

38     2001. gada 3. decembra vēstulē Spānijas iestādes atbildēja uz argumentēto atzinumu, nosūtot Komisijai jaunu Katalonijas autonomās pašvaldības Vides direkcijas sagatavotu ziņojumu. Šajā ziņojumā Spānijas iestādes norādīja, ka tiek veikti pasākumi attiecīgajās cūku audzēšanas saimniecībās pastāvošā stāvokļa uzlabošanai un ka tiks darīti zināmi vides ziņojumi, kas šajā nolūkā sagatavoti pirms atļaujas piešķiršanas vai atteikšanās piešķirt atļauju. Tās norādīja arī uz to, ka pastāv minēto saimniecību pārbaudes plāns un ka ir piemērotas sankcijas. Spānijas iestādes apgalvo, ka attiecībā uz visām jaunajām intensīvas cūku audzēšanas iekārtām ar vairāk nekā 2000 vietām nobarojamām cūkām un 750 vietām audzējamām cūkām tika veikts to ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši likumam Nr. 6/2001. Tās atzina, ka maksimālā nitrātu koncentrācija bija pārsniegta piecās attiecīgā apgabala pašvaldībās, kurās atbilstoši Katalonijas autonomās pašvaldības Sabiedrības veselības direkcijas 2001. gada 14. septembra ziņojumam bija tikai 1424 iedzīvotāji.

39     Uzskatot, ka Spānijas Karaliste nebija veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu savus pienākumus, Komisija cēla šo prasību.

40     Spānijas Karaliste lūdz minēto prasību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par prasību

 Par iebildumiem, kas balstīti uz Direktīvas 75/442 pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

41     Komisija apgalvo, ka strīdā iesaistītajās saimniecībās rodas ievērojums daudzums atkritumu, it īpaši vircas un dzīvnieku līķu, un ka gadījumā, ja nav citu īpašu Kopienu tiesību aktu, kas attiecas uz jebkādu šo atkritumu izraisītu risku nodarīt kaitējumu videi, šos atkritumus reglamentē Direktīva 75/442.

42     Komisija uzskata, ka Baiksteras apgabala plūstošās grunts ūdeņu piesārņojums, ko Spānijas iestādes atzina 2001. gada 1. un 15. februāra, 2001. gada 15. marta un 2001. gada 3. decembra vēstulēs, ir radies tāpēc, ka, neveicot ne apsaimniekošanu, ne arī kontroli, ir novadīts arvien lielāks apjoms vircas, pārkāpjot minētās direktīvas 4. pantu. To apstiprina vairāku veikto analīžu rezultāti. Vidējais nitrātu daudzums Baiksteras hidroģeoloģiskā apgabala ūdeņos bija 61 mg/l, kas pārsniedz pieļauto maksimālo koncentrāciju.

43     Komisija turklāt apgalvo, ka argumentētajā atzinumā noteiktajā datumā attiecīgās cūku audzēšanas saimniecības darbojās, kaut arī tās nebija saņēmušas tās pašas direktīvas 9. pantā paredzēto atļauju. Spānijas iestādes to atzina, norādot, ka vairākās no šīm saimniecībām stāvoklis tiek legalizēts, kas pierāda, ka šo iestāžu norādītais valsts tiesiskais regulējums nav ievērots.

44     Visbeidzot, apmēram 200 attiecīgajā apgabalā esošajās cūku audzēšanas saimniecībās kompetentās iestādes nav veikušas atbilstošu regulāru un efektīvu kontroli, tādējādi pārkāpjot Direktīvas 75/442 13. pantu. Spānijas iestādes ir tikai nosūtījušas pārskatu par 1994.–1998. gadu un atsaukušās uz kontroles plānu, kā arī dažām sankcijām.

45     Spānijas valdība iebilst pret to, ka cūku virca ir kvalificēta kā atkritumi Direktīvas 75/442 nozīmē. Šī virca tika izmantota kā augsnes organiskais minerālmēslojums, un tādējādi tā nebija uzskatāma par atkritumiem, bet gan par izejvielu. Uz šo vircu, kas tika izmantota kā izejviela, faktiski attiecās Padomes 1991. gada 12. decembra direktīva 91/676/EEK par ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV L 375, 1. lpp.), kuras mērķis ir novērst lauksaimniecības izcelsmes nitrātu radītu piesārņojumu.

46     Spānijas valdība turklāt norāda, ka Direktīva 91/676 jebkurā gadījumā ir jāuzskata par “citu normatīvo aktu” Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta nozīmē, kā rezultātā šī pēdējā minētā direktīva nav piemērojama cūku vircai. Ja pieņem, ka šo “citu normatīvo aktu” jēdzienu varētu interpretēt kā tādu, kas attiecas arī uz valsts tiesību aktiem, būtu jāuzskata, ka Karaļa dekrēts Nr. 261/1996 un Karaļa dekrēts Nr. 324/2000 ietilpst minētajā jēdzienā.

47     Papildus tam, pieņemot, ka Tiesa atzīst, ka virca ietilpst Direktīvas 75/442 piemērošanas jomā, Spānijas valdība uzskata, ka Komisija, kurai ir jāpierāda, ka tās izklāstītie fakti ir pareizi, nav pierādījusi, ka šī direktīva nav izpildīta. Spānijas kompetento iestāžu darbība šajā jautājumā bija noteikta un ļāva iegūt konkrētus rezultātus.

48     Replikas rakstā Komisija apgalvo, ka “citu normatīvo aktu” jēdzienā Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta nozīmē ietilpst tikai citi Kopienu tiesību akti, neiekļaujot tajā dalībvalstu tiesību aktus. Tādējādi Tiesai vajadzētu mainīt judikatūru, kas izriet no 2003. gada 11. septembra sprieduma lietā C‑114/01 AvestaPolarit Chrome (Recueil, I‑8725. lpp.), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka arī valsts tiesību aktus var uzskatīt par “citiem normatīvajiem aktiem”.

49     Katrā ziņā Komisija uzskata, ka pašreizējais Spānijas tiesiskais regulējums, proti, Karaļa dekrēts Nr. 261/1996 un Karaļa dekrēts Nr. 324/2000, negarantē tādu pašu cilvēku veselības un vides aizsardzības līmeni, kādu garantē Direktīva 75/442. Turklāt nav neviena cita Kopienu tiesību akta, kas būtu piemērojams vircai, kā tikai šī direktīva. Direktīvai 91/676 ir īpaša piemērošanas joma, kurā neietilpst jebkurš kaitējums videi, kas radies saistībā ar kūtsmēsliem. Spānijas valdība savos apsvērumos nav pieminējusi dzīvnieku līķus, un Padomes 1990. gada 27. novembra direktīvu 90/667/EEK, ar ko paredz veselības aizsardzības noteikumus par dzīvnieku izcelsmes atkritumu apglabāšanu un reģenerāciju, to laišanu tirgū un dzīvnieku vai zivju izcelsmes dzīvnieku barības aizsardzību no piesārņojuma ar patogēniem organismiem un ar ko groza Direktīvu 90/425/EEK (OV L 363, 51. lpp.), kuras piemērošanas jomā neietilpst jebkurš kaitējums, ko radījuši dzīvnieku līķi, ne arī jebkura atkritumu apsaimniekošanas darbība, nevar uzreiz kvalificēt kā “citu normatīvo aktu”. Tādējādi Direktīva 75/442 ir vienīgais tiesību akts, kas ir piemērojams atkritumiem (vircai un dzīvnieku līķiem), kuri ir radušies cūku audzēšanas saimniecībās.

50     Komisija apstrīd Spānijas valdības apgalvojumu, ka virca nav atkritumi, bet gan izejviela. Tas, ka cūku virca tiek reģenerēta un ka tā minēta Eiropas Atkritumu katalogā, pamato, ka šī viela ir kvalificēta kā atkritumi. Vienīgi vircu, ko lopkopības saimniecībā izmanto kā mēslojumu atbilstoši labai lauksaimniecības praksei, var uzskatīt par blakusproduktu. Ne visās šajā prasībā paredzētajās lopkopības saimniecībās virca tika attiecīgi izmantota, jo vircas daudzums tajās bija pārāk liels, lai to izmantotu tikai kā mēslojumu.

51     Visbeidzot, Komisija uzskata – tā ir atbilstoši pierādījusi, ka Spānijas iestādes nav izpildījušas pienākumus, kas izriet no Direktīvas 75/442.

52     Atbildes rakstā uz repliku Spānijas valdība norāda, ka tai nešķiet pamatoti apšaubīt, kā Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā AvestaPolarit Chrome ir interpretējusi “citu normatīvo aktu” jēdzienu.

53     Spānijas valdība apgalvo, ka visi valstī piemērojamie valsts tiesību akti, proti, pirmkārt, Karaļa dekrēts Nr. 261/1996, kas attiecas uz piesārņojuma riskam pakļautiem apgabaliem, un Karaļa dekrēts Nr. 324/2000, kas attiecas uz pārējiem apgabaliem, kuri papildināti ar likumu Nr. 10/1998, un, otrkārt, Katalonijas autonomās pašvaldības sīki izstrādāts tiesiskais regulējums, kas pieņemts attiecībā uz liellopu ekskrementiem (apsaimniekošanas plāni, apsaimniekošanas žurnāli, noteikumi par mēslošanu un transportēšanu ārpus saimniecības, atļauju saņemšanas un sodu uzlikšanas kārtība utt.), ir uzskatāmi par “citiem normatīvajiem aktiem” Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē un ka tādējādi pēdējā minētā direktīva nav piemērojama. Komisija savā replikas rakstā ir nepamatoti vērsusi uzmanību uz dzīvnieku līķiem, jo šī prasība tomēr attiecas uz ūdeņu piesārņojumu ar liellopu ekskrementiem.

54     Spānijas valdība norāda, ka Kopienas mērogā Direktīva 91/676 reglamentē kūtsmēslu pārstrādi lauksaimniecībā. Direktīva 90/667 savukārt nav piemērojama vircai, jo dzīvnieku ekskrementi neietilpst tās piemērošanas jomā. Virca ir uzskatāma par blakusproduktu tad, ja to izmanto kā mēslojumu atbilstoši labai lauksaimniecības praksei. Fakts, ka to ir viegli pārdot pat ārpus ražošanas apgabala, pierāda, ka tā neietilpst “atkritumu” jēdzienā Direktīvas 75/442 nozīmē. Dzīvnieku līķiem kā speciālais tiesību akts ir piemērojama Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 3. oktobra regula (EK) Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam (OV L 273, 1. lpp.).

55     Visbeidzot, Spānijas valdība uzsver, ka Katalonijas iestādes ir veikušas darbības lauksaimnieku izglītošanai, lai tie atbilstoši apsaimniekotu kūtsmēslus, un ka tās sekmē kompostēšanas rūpnīcu izveidi pārpalikušo ekskrementu pārstrādei. Divpadsmit no šīm rūpnīcām jau darbojas, un desmit ir plānots būvēt, lūdzot piešķirt atļauju to būvniecībai.

 Tiesas vērtējums

56     Jānorāda, ka savā prasībā Komisija dzīvnieku līķus ir skaidri minējusi pie atkritumiem, kas rodas konkrētajās cūku audzēšanas saimniecībās. Iebildumi, kas ir balstīti uz Direktīvas 75/442 pārkāpumu, tādējādi attiecas ne tikai uz to, ka Spānijas iestādes, kas bija atbildīgas par minētajās saimniecībās radušos cūku vircas apsaimniekošanu, nav izpildījušas šo direktīvu, bet arī uz to, ka attiecībā uz dzīvnieku līķiem nav piemēroti vairāki minētās direktīvas noteikumi.

57     Jāatgādina, ka jēdziena “atkritumi” piemērošanas joma Direktīvas 75/442 nozīmē ir atkarīga no minētās direktīvas 1. panta a) punkta pirmajā daļā paredzētā termina “atbrīvoties” nozīmes (skat. 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑129/96 Inter-Environnement Wallonie, Recueil, I‑7411. lpp., 26. punkts).

58     Dažos gadījumos kāda lieta, viela vai izejviela, kas rodas ieguves vai ražošanas procesā, kura galvenais mērķis nav to saražot, var būt nevis atlikumi, bet gan blakusprodukts, no kura uzņēmums nevēlas “atbrīvoties” Direktīvas 75/442 1. panta a) punkta pirmās daļas nozīmē, bet gan kuru tas ir paredzējis izmantot vai laist tirdzniecībā tam izdevīgos apstākļos vēlākā procesā, neveicot iepriekšēju pārstrādi. Šādā gadījumā uz šīm lietām, vielām vai izejvielām, kam piemīt ekonomiska preces vērtība neatkarīgi no jebkādas pārstrādes un uz ko attiecas šīm precēm piemērojamās tiesību normas, neattiecas minētās direktīvas noteikumi, kuru mērķis ir reglamentēt atkritumu apglabāšanu vai pārstrādi, pastāvot nosacījumam, ka otrreizējā izmantošana, neveicot iepriekšēju pārstrādi, nav tikai varbūtība, bet tā ir noteikti iespējama un tā notiek nepārtrauktā ražošanas procesā (skat. 2002. gada 18. aprīļa spriedumu lietā C‑9/00 Palin Granit un Vehmassalon kansanterveystyön kuntayhtymän hallitus, Recueil, I‑3533. lpp., 34.–36. punkts).

59     Tiesa ir nospriedusi, ka akmens šķembas un smiltis, kas paliek pāri no rūdas bagātināšanas darbībām rūdas raktuvēs, nav kvalificējamas kā atkritumi Direktīvas 75/442 nozīmē, ja to īpašnieks tās izmanto likumīgi, lai vajadzības gadījumā aizpildītu minētās raktuves pēc to izmantošanas, un sniedz atbilstošas garantijas par šo vielu identificēšanu un efektīvu izmantošanu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā AvestaPolarit Chrome, 43. punkts). Tiesa ir atzinusi, ka minētās direktīvas nozīmē par atkritumiem nav uzskatāms naftas kokss, kas saražots ar nolūku vai kas radies vienlaicīgi, ražojot citas degvielas naftas pārstrādes uzņēmumā, un ko noteikti izmanto kā degvielu enerģijas ražošanai pārstrādes uzņēmumā un citos uzņēmumos (2004. gada 15. janvāra rīkojums lietā C‑235/02 Saetti un Frediani, Recueil, I‑1005. lpp., 47. punkts).

60     Kā pamatoti norāda Spānijas valdība, pastāvot tādiem pašiem apstākļiem, kūtsmēsli varētu netikt kvalificēti kā atkritumi, ja tos izmanto kā augsnes mēslojumu atbilstoši atļautai mēslošanas praksei skaidri noteiktās teritorijās un ja to krājumi tiek veidoti tikai šīm mēslošanas vajadzībām.

61     Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, iepriekš izklāstītos argumentus nevajadzētu attiecināt tikai uz kūtsmēsliem, kurus izmanto kā mēslojumu zemes gabalos, kas pieder tai pašai lauku saimniecībai, kurā šie kūtsmēsli rodas. Tiesa jau ir nospriedusi, ka vielu var neuzskatīt par atkritumiem Direktīvas 75/442 nozīmē, ja tā noteikti tiek izmantota to uzņēmumu vajadzībām, kuros tie nav radušies (šajā sakarā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Saetti un Frediani, 47. punkts).

62     Tieši pretēji – izklāstītos argumentus, kas atsevišķos gadījumos ļauj uzskatīt, ka ražošanas procesā radušies atlikumi nav atkritumi, bet gan blakusprodukts vai izejviela, kuru var otrreiz izmantot turpmākajā ražošanas procesā, nevar attiecināt uz mājlopu līķiem, ja šie dzīvnieki saimniecībā nobeigušies, nevis nokauti lietošanai uzturā.

63     Šos dzīvnieku līķus parasti nevar izmantot, lai pēc tam tos lietotu cilvēku uzturā. Kopienas tiesiskajā regulējumā, proti, Direktīvā 90/667, kura pēc argumentētajā atzinumā noteiktā datuma tika atcelta ar Regulas Nr. 1774/2002 37. pantu, dzīvnieku līķus uzskata par “dzīvnieku izcelsmes atkritumiem” un turklāt par atkritumiem, kas ietilpst “paaugstināta riska materiālu” kategorijā, kuri jāpārstrādā dalībvalstu atzītās rūpnīcās vai jāiznīcina sadedzinot vai aprokot. Minētajā direktīvā ir paredzēts, ka šīs vielas var izmantot to dzīvnieku barībā, kuri nav izmantojami cilvēku uzturā, tikai atbilstoši dalībvalstu izsniegtām atļaujām un kompetento iestāžu veterinārā uzraudzībā.

64     Mājlopu līķus attiecīgajā saimniecībā nekādā gadījumā nevar izmantot tādos apstākļos, kuros uz tiem var neattiecināt atkritumu definīciju Direktīvas 75/442 nozīmē. Šo mājlopu līķu īpašniekam ir pienākums no tiem atbrīvoties, tāpēc tie ir jāuzskata par atkritumiem.

65     Šajā gadījumā, pirmkārt, attiecībā uz vircu, kas radusies attiecīgajās lopkopības saimniecībās, no lietas materiāliem izriet, ka šī virca tiek izmantota kā lauksaimniecības mēslojums saskaņā ar Katalonijas autonomās pašvaldības izstrādātajiem mēslošanas noteikumiem, kas atbilst labai lauksaimniecības praksei. Personas, kas vada minētās saimniecības, nevēlas no tiem atbrīvoties, jo šī virca nav atkritumi Direktīvas 75/442 nozīmē.

66     Pamatojoties uz to, ka Eiropas Atkritumu katalogā pie “atkritumiem, kas lauksaimniecībā rodas ražošanas rezultātā”, ir pieskaitāmi “ekskrementi, urīns un kūtsmēsli (to skaitā pakaiši), kā arī notekūdeņi, kas savākti atsevišķi un pārstrādāti ārpus saimniecības”, šo secinājumu nevar apšaubīt. Šajā kopējā kūtsmēslu novērtējumā nav ņemti vērā apstākļi, kādos šie kūtsmēsli tiek izmantoti, un kas ir noteicošie, izvērtējot atkritumu jēdzienu. Minētā lēmuma pielikumā iekļautajā iepriekšējā piezīmē ir precizēts, ka šis atkritumu saraksts ir “nepilnīgs”, “tas, ka tajā ir iekļauta kāda viela, nebūt nenozīmē, ka tā vienmēr uzskatāma par atkritumiem” un ka “iekļaušanai šajā sarakstā ir sekas tikai tad, ja viela atbilst atkritumu definīcijai”.

67     Līdz ar to iebildumi, kas balstīti uz Direktīvas 75/442 pārkāpumu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz cūku vircas apsaimniekošanu, ir jānoraida.

68     Otrkārt, attiecībā uz beigtiem dzīvniekiem, kas nobeigušies šajā lietā iesaistītajās lopkopības saimniecībās un kas jāuzskata par atkritumiem Direktīvas 75/442 nozīmē, kā minēts šī sprieduma 65. punktā, Spānijas valdība tomēr apgalvo, ka attiecībā uz šiem dzīvnieku līķiem “bija piemērojami citi normatīvie akti” un ka tādējādi tie neietilpa šīs direktīvas piemērošanas jomā atbilstoši minētās direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) daļai.

69     Tiesa jau iepriekš ir nospriedusi, ka šis jēdziens “citi normatīvie akti” var nozīmēt gan Kopienu, gan valsts tiesību aktus, kas attiecas uz Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā norādīto atkritumu kategoriju, ar nosacījumu, ka šie Kopienu vai valsts tiesību akti reglamentē minēto atkritumu apsaimniekošanu un nodrošina tādu vides aizsardzības līmeni, kas ir vismaz līdzvērtīgs minētajā direktīvā noteiktajam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā AvestaPolarit Chrome, 61. punkts).

70     Tā kā nav vajadzības šajā lietā aplūkot argumentus, ko Komisija izvirzījusi saistībā ar iepriekš minēto spriedumu lietā AvestaPolarit Chrome, ir jāatgādina, ka attiecībā uz konkrētiem dzīvnieku līķiem “citus [Kopienu] normatīvos aktus”, izņemot Direktīvu 75/442, šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē ir pieņēmis Kopienas likumdevējs.

71     Direktīva 90/667 attiecas uz dzīvnieku līķu kā atkritumu apsaimniekošanu. Tajā ir iekļautas precīzas normas, kas piemērojamas šai atkritumu kategorijai, it īpaši nosakot, ka tie jāpārstrādā atzītās rūpnīcās vai jāiznīcina sadedzinot vai arī aprokot. Tajā, piemēram, paredzēti iespējamie gadījumi, kad, nepastāvot iespējai šos atkritumus pārstrādāt, šie atkritumi jāsadedzina vai jāaprok. Minētās direktīvas 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šos atkritumus var sadedzināt vai aprakt tad, ja “atkritumu daudzums un atrašanās vieta neattaisno to savākšanu”, un ka “atkritumi jāierok pietiekami dziļi – lai novērstu, ka gaļēdāji dzīvnieki izrok dzīvnieku līķus vai atkritumus, – un atbilstošā zemes gabalā, lai izvairītos no gruntsūdens piesārņojuma vai jebkāda kaitējuma videi. Pirms aprakšanas dzīvnieku līķi vai atkritumi jāapsmidzina ar atbilstošu dezinfekcijas šķīdumu, ko atļāvusi izmantot kompetentā iestāde”. Tajā pašā direktīvā ir paredzēts, ka dalībvalstis veic pārbaudes un kontroli, un tās 12. pantā ir noteikts, ka atsevišķos gadījumos Komisijas veterinārie eksperti var veikt pārbaudes uz vietas, sadarbojoties ar valsts iestādēm. Regula Nr. 1774/2002 stājās spēkā pēc tam, kad bija beidzies argumentētajā atzinumā paredzētais termiņš, un tādējādi tā nav piemērojama šajā lietā. Tā kā tā ir pieņemta pēc veterinārās krīzes, kas pazīstama ar nosaukumu “govju trakumsērga”, tajā ir iekļautas vēl precīzākas prasības attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes atkritumu uzglabāšanu noliktavās, pārstrādi un sadedzināšanu.

72     Direktīvas 90/667 noteikumi reglamentē dzīvnieku līķu pārstrādes ietekmi uz vidi un, tā kā tie ir ļoti precīzi, paredz tādu vides aizsardzības līmeni, kas ir vismaz līdzvērtīgs Direktīvā 75/442 paredzētajam. Pretēji tam, ko replikas rakstā apgalvo Komisija, šie noteikumi tādējādi ir uzskatāmi par “citiem normatīvajiem aktiem”, kuri attiecas uz šo atkritumu kategoriju, kas ļauj uzskatīt, ka šī kategorija neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, līdz ar to nav jāpārbauda, vai paši Spānijas valdības norādītie valsts tiesību akti ir uzskatāmi par “citiem normatīvajiem aktiem”.

73     Tādējādi Direktīva 75/442 nav piemērojama attiecīgajiem dzīvnieku līķiem. Tā kā Komisija ir norādījusi tikai uz šīs direktīvas neizpildi, iebildumi, kas balstīti uz tās pārkāpumu, ir jānoraida tiktāl, ciktāl tie attiecas uz minētajiem dzīvnieku līķiem.

74     Līdz ar to visi šie iebildumi ir jānoraida.

 Par iebildumiem, kas balstīti uz Direktīvas 85/337 pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

75     Komisija apgalvo, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai 4. panta 2. punkts Direktīvā 85/337 tās sākotnējā redakcijā nepiešķir dalībvalstīm pilnvaras vispārīgi un galīgi atbrīvot no pienākuma novērtēt vienu vai vairākus projektu veidus, kas paredzēti minētās direktīvas II pielikumā. Dalībvalstīm piešķirtās izvērtēšanas pilnvaras tiktāl, ciktāl jautājums ir par šajā II pielikumā paredzēto projektu izstrādi, ir ierobežotas, ievērojot pienākumu pārbaudīt visu to projektu ietekmi, kas varētu būtiski ietekmēt vidi, it īpaši ņemot vērā to raksturu, izmēru vai to izpildes vietu. Tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šie noteikumi (2002. gada 13. jūnija spriedums lietā C‑474/99 Komisija/Spānija, Recueil, I‑5293. lpp.).

76     Šajā gadījumā, ņemot vērā cūku audzēšanas saimniecību negatīvo ietekmi uz vidi, it īpaši ūdeņu piesārņojumu un sliktas smakas, šo saimniecību izmēru un straujo attīstību tajā pašā apgabalā, to atrašanos apgabalā, ko pašas Spānijas iestādes atzinušas par tādu, kas pakļauts piesārņojuma riskam atbilstoši Direktīvai 91/676, bija jāveic iepriekšējas novērtēšanas procedūras. Spānijas iestādes to ir atzinušas 2001. gada 31. oktobra ziņojumā, kas ir pievienots atbildei uz argumentēto atzinumu.

77     Līdz ar to Komisija apgalvo, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi 2. pantu un 4. panta 2. punktu Direktīvā 85/337 tās sākotnējā redakcijā atkarībā no tā, vai diena, kurā tika iesniegts pieteikums attiecīgo projektu atzīšanai vai grozījumu izdarīšanai tajos, ir pirms 1999. gada 14. marta, t.i., dienas, kurā stājās spēkā ar Direktīvu 97/11 izdarītie grozījumi, vai pēc tam.

78     Spānijas valdība uzskata, ka Komisija nav precizējusi, kurā no abām redakcijām Direktīva 85/337 nav izpildīta, un ka tādējādi iebildums nav pieņemams.

79     Pakārtoti tā pati valdība apgalvo, ka šis iebildums katrā ziņā ir jānoraida. Cūku audzēšanas saimniecību īpašnieki, kuru saimniecības atrodas Baiksteras apgabalā, no 2000. līdz 2003. gadam iesniedza divpadsmit pieteikumus atļaujas saņemšanai vai vides pārvaldes iestādes atļaujas saņemšanai, un deviņi no šiem pieteikumiem attiecās uz jau izveidoto saimniecību stāvokļa legalizāciju. Tādējādi tikai trīs dokumenti faktiski bija saistīti ar lopkopības saimniecību paplašināšanu. Četrus no šiem lūgumiem tika nolemts noraidīt.

80     Replikas rakstā Komisija uzsver – tā ir precīzi norādījusi, ka Spānijas iestādes ir pārkāpušas Direktīvu 85/337 arī tās sākotnējā redakcijā, ņemot vērā datumu, kurā lopkopības saimniecības tika izveidotas vai paplašinātas. Tādējādi iebildums ir pieņemams. Spānijas valdība pēc būtības neapstrīd argumentāciju, uz kuru balstīts šis iebildums.

81     Atbildes rakstā uz repliku Spānijas valdība apgalvo, ka Komisijas iebildumi ir neprecīzi, ņemot vērā attiecīgo saimniecību skaitu, proti, 387 saimniecības 1989. gadā, un ka līdz ar to šis iebildums nav pieņemams.

 Tiesas vērtējums

82     Jāatgādina, ka Komisijai ir pienākums visos saskaņā ar EKL 226. pantu iesniegtajos prasības pieteikumos norādīt precīzus iebildumus, par kuriem tā ir lūgusi Tiesu pieņemt nolēmumu, kā arī vismaz kopsavilkuma veidā norādīt tiesiskos un faktiskos apstākļus, ar kuriem šie iebildumi ir pamatoti (skat. it īpaši 1997. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑375/95 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑5981. lpp., 35. punkts, un 2001. gada 29. novembra spriedumu lietā C‑202/99 Komisija/Itālija, Recueil, I‑9319. lpp., 20. punkts).

83     Iepriekš minētais attiecas uz šo lietu.

84     Komisija norādīja – tās iebildumi attiecas uz to, ka iepriekš nav novērtēta Baiksteras apgabala cūku audzēšanas saimniecību ietekme uz vidi, precīzi norādot vairākas saimniecības, attiecībā uz kurām bija jāveic šāds novērtējums, un norādot, ka direktīva, kura ir pārkāpta, ir Direktīva 85/337 vai Direktīva 85/337 tās sākotnējā redakcijā atkarībā no tā, vai pieteikums atļaujas saņemšanai vai grozījumu izdarīšanai attiecīgajos projektos tika iesniegts pirms 1999. gada 14. marta, proti, dienas, kad stājās spēkā ar Direktīvu 97/11 izdarītie grozījumi, vai pēc tam.

85     Tādējādi iesniegtie iebildumi bija precīzi, ļaujot Spānijas Karalistei aizstāvēties, un līdz ar to ir pieņemami.

86     Būtībā, pirmkārt, attiecībā uz saimniecībām, kas izveidotas vai pārveidotas līdz 1999. gada 14. martam, Komisija pamatoti apgalvo, ka saistībā ar šo saimniecību izveides vai pārveides projektiem, kaut arī tie iekļauti Direktīvas 85/337 tās sākotnējā redakcijā II pielikumā, bija jāveic iepriekšējs to ietekmes uz vidi novērtējums, ņemot vērā to īpašības atbilstoši tās pašas direktīvas 2. panta 1. punktam.

87     Kaut arī Direktīvas 85/337 tās sākotnējā redakcijā 4. panta 2. punkta otrajā daļā dalībvalstīm bija paredzētas izvērtēšanas pilnvaras, lai noskaidrotu, vai šīs direktīvas II pielikumā minēto projektu kategorijas ir jānovērtē, vai lai noteiktu kritērijus un/vai robežas, kas ir jāievēro, šīs izvērtēšanas pilnvaras ierobežoja tās pašas direktīvas 2. panta 1. punktā norādītais pienākums veikt to projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kas varētu būtiski ietekmēt vidi, it īpaši ņemot vērā to raksturu, izmēru vai izpildes vietu (šajā sakarā skat. 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑72/95 Kraaijeveld u.c., Recueil, I‑5403. lpp., 50. punkts; 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑392/96 Komisija/Īrija, Recueil, I‑5901. lpp., 64. punkts; un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija 30. un 31. punktu). Kā Tiesa ir nospriedusi, dalībvalstis nevar vispārīgi un galīgi atbrīvot no pienākuma novērtēt vienu vai vairākus minētās direktīvas II pielikumā paredzēto projektu veidus (šajā sakarā skat. 1996. gada 2. maija spriedumu lietā C‑133/94 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑2323. lpp., 41.–43. punkts).

88     Šajā gadījumā attiecīgo saimniecību pazīmes liecina par to, ka ir jānovērtē to ietekme uz vidi. Vairāku šo saimniecību izmērs, to atrašanās vieta apgabalā, ko Spānijas iestādes 1998. gadā atzinušas par tādu, kas pakļauts piesārņojuma riskam atbilstoši Direktīvai 91/676, to salīdzinoši lielais skaits tajā pašā apgabalā un ar šī veida lopkopības saimniecībām saistīti īpaši trūkumi liecina par to, ka ir jāveic šāds novērtējums.

89     Spānijas valdība nav norādījusi nevienu iepriekšēju novērtēšanas procedūru, kas būtu veikta konkrētajās cūku audzēšanas saimniecībās līdz 1999. gada 14. martam. Pirmstiesas procedūras laikā tā norādīja, ka tajā laikā spēkā esošais valsts tiesiskais regulējums neparedzēja, ka attiecībā uz minētajām darbībām ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Arī argumenti, ko tā izvirza Tiesā, attiecas tikai uz to valsts noteikumu īstenošanu Baiksteras apgabalā, kas stājās spēkā pēc 1999. gada 14. marta.

90     Līdz ar to iebildumiem, kas ir balstīti uz Direktīvas 85/337 tās sākotnējā redakcijā pārkāpumu, ir jāpiekrīt.

91     Otrkārt, attiecībā uz lopkopības saimniecībām, kas ir izveidotas vai pārveidotas pēc 1999. gada 14. marta, proti, dienas, kad stājās spēkā ar Direktīvu 97/11 izdarītie grozījumi, ir jānorāda – Direktīvas 85/337 4. panta 2. punkts paredz, ka dalībvalstis, pārbaudot katru atsevišķu gadījumu vai pamatojoties uz to noteiktām robežām vai kritērijiem, noskaidro, vai saistībā ar šīs direktīvas II pielikumā minētajiem projektiem, no kuriem vairākos ir minētas intensīvas audzēšanas iekārtas, kas nav paredzētas tās pašas direktīvas I pielikumā, ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

92     Šiem noteikumiem būtībā ir tāda pati piemērošanas joma kā Direktīvas 85/337 tās sākotnējā redakcijā 4. panta 2. punktam. Ar tiem nav grozīta šīs direktīvas 2. panta 1. punktā iekļautā vispārējā norma, saskaņā ar kuru attiecībā uz projektiem, kas var būtiski ietekmēt vidi to rakstura, mēroga vai izpildes vietas dēļ, ir jāveic to ietekmes uz vidi novērtējums. Tādējādi ar Direktīvu 97/11 izdarīto grozījumu stāšanās spēkā neietekmēja Spānijas iestāžu pienākumu nodrošināt, lai šāds novērtējums tiek veikts konkrētām lopkopības saimniecībām.

93     Spānijas valdība tomēr apgalvo, ka atbilstoši likumam Nr. 3/1998 un tā piemērošanas dekrētam saimniecībām ar vairāk nekā 2000 nobarojamām cūkām vai 750 audzējamām sivēnmātēm ir iepriekš jāsaņem atļauja saistībā ar vides aizsardzības prasību izpildi, kurā ir iekļauti precīzi pienākumi attiecībā uz kūtsmēslu un dzīvnieku līķu apsaimniekošanu. Saimniecībām, kurās tur 200–2000 cūkas, atļauja saistībā ar vides aizsardzības prasību izpildi ir jāsaņem pirms to izveides. Tas pats likums paredz, ka esošajām cūku audzēšanas saimniecībām, kurām nav vides pārvaldes iestādes izsniegtas atļaujas, ir jāiesniedz pieteikumi atļaujas saņemšanai, lai legalizētu savu stāvokli.

94     Spānijas valdība uzskata, ka tikai trīs pieteikumi, kas iesniegti, pamatojoties uz minēto likumu, attiecas uz lopkopības saimniecību paplašināšanu. Saistībā ar visām jaunajām iekārtām ir jāiesniedz pieteikumi atļaujas saņemšanai no vides pārvaldes iestādes, un svarīgākajām no tām, pamatojoties uz šī sprieduma 93. punktā izklāstītajiem kritērijiem, ir jāveic to ietekmes uz vidi novērtējums.

95     Spānijas valdība norāda, ka cūku audzēšanas saimniecību skaits visās Baiksteras apgabala pašvaldībās, uz kurām attiecas šī prasība, ir samazinājies no 387 saimniecībām 1989. gadā līdz 197 saimniecībām 1999. gadā. Kopš 1999. gada, pat ja minētais skaits ir nedaudz pieaudzis, dzīvnieku skaits noteikti ir samazinājies par 12 017 dzīvniekiem. Spānijas iestāžu darbība izpaudās kā 63 lietu ierosināšana, kuru rezultātā tika uzlikti naudas sodi.

96     Komisija neapstrīd, ka robežas, kas noteiktas Katalonijas autonomās pašvaldības pieņemtajā tiesiskajā regulējumā, ir pamatoti. Turklāt, kaut arī Komisija apstrīd to pasākumu efektivitāti, kas veikti, pamatojoties uz likumu Nr. 3/1998, tā nav pierādījusi, ka dažas saimniecības būtu izveidotas vai pārveidotas pēc 1999. gada 14. marta, neveicot to ietekmes uz vidi novērtējumu. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Spānijas iestādes nav atzinušas, ka saimniecības atradās tādā stāvoklī. Minētās iestādes pieļāva, ka attiecībā uz saimniecībām, kas izveidotas pirms likuma Nr. 3/1998 un tā piemērošanas dekrēta stāšanās spēkā, netika veikts ietekmes uz vidi novērtējums un ka dažām no tām būtu jāiziet atļaujas piešķiršanas procedūra, kuras rezultātā attiecīgā gadījumā tiktu legalizēts to stāvoklis.

97     Šajos apstākļos nav pierādīts, ka Spānijas Karaliste nebūtu izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 85/337 2. pants un 4. panta 2. punkts. Tādējādi iebildumi, kas balstīti uz minēto noteikumu pārkāpumu, ir jānoraida.

98     No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas iebildumi, kas ir balstīti uz to, ka nav izpildīts pienākums veikt Baiksteras apgabalā esošo cūku audzēšanas saimniecību ietekmes uz vidi novērtējumu, ir pamatoti tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz Direktīvas 85/337 tās sākotnējā redakcijā 2. panta un 4. panta 2. punkta pārkāpumu.

 Par iebildumiem, kas balstīti uz Direktīvas 80/68 pārkāpumu

99     Komisija apgalvo, ka virca ir viela, kas ietekmē gruntsūdeņu garšu un/vai smaržu un kas tādējādi ietilpst Direktīvas 80/68 II sarakstā. Līdz ar to atbilstoši Direktīvas 80/68 3. panta b) punktam 5. panta 1. punktam un 7. pantam atļaujas piešķiršanas procedūras, kurās ietilpst iepriekšējas pārbaudes un hidroģeoloģiskā izpēte, vajadzētu veikt apgabalos, kurus ir ietekmējis piesārņojums un kuros ir paredzēts ierīkot cūku audzēšanas iekārtas, kas netika izdarīts. Par to, ka notikusi nekontrolēta kūtsmēslu novadīšana vidē, liecina Spānijas iestāžu ierosinātās lietas pret personām, kas vada attiecīgās saimniecības.

100   Tomēr vispirms ir jāatgādina, ka vircas izmantošana mēslojumam ir darbība, kas visbiežāk atbilst labai lauksaimniecības praksei un kas tādējādi nav “atbrīvošanās no šīm vielām vai to uzglabāšana, lai vēlāk tās iznīcinātu” minētās direktīvas 5. panta nozīmē.

101   Pirmkārt, pat ja pieņem, ka mēslošana ar vircu ietekmē gruntsūdeņu garšu un/vai smaržu un ka tas var radīt ūdens piesārņojumu, ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, kas rodas no kūtsmēsliem, Kopienā nereglamentē Direktīva 80/68, bet gan Direktīva 91/676. Pēdējās minētās direktīvas īpašais mērķis ir cīnīties pret ūdeņu piesārņojumu, ko rada mēslošana vai atbrīvošanās no dzīvnieku ekskrementiem, kā arī pārmērīga mēslojuma izmantošana. Tajā paredzētā aizsardzība izpaužas kā precīzi apsaimniekošanas pasākumi, kurus dalībvalstīm ir jāliek veikt lauksaimniekiem un kuros ņemts vērā, cik lielā mērā teritorija, kurā tiek novadīti notekūdeņi, ir pakļauta riskam.

102   Kaut arī Direktīvas 80/68 5. pants šajā sakarā tika interpretēts tādā veidā, ka dalībvalstīm ir jāveic iepriekšēja pārbaude, kas iekļauj it īpaši hidroģeoloģisku izpēti, attiecībā uz vircas vai – vispārīgi – kūtsmēslu izmantošanu mēslojumam lauksaimniecībā, no tā izriet plaši pienākumi veikt pārbaudes neatkarīgi no tā, kāds ir attiecīgais apgabals. Šie pienākumi ir acīmredzami stingrāki nekā tie, ko Direktīvā 91/676 Kopienas likumdevējs ir paredzējis uzlikt dalībvalstīm lauksaimniecības jomā. Direktīvā 80/68 izveidotā aizsardzības sistēma daļēji tika aizstāta ar to, kas īpaši ieviesta ar Direktīvu 91/676.

103   Šādai Direktīvas 80/68 interpretācijai nevar piekrist.

104   Spānijas iestādēm līdz ar to nebija pienākuma, pamatojoties uz minēto direktīvu, uzsākt šajā direktīvā paredzēto atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz konkrētajās lopkopības saimniecībās radušās vircas izmantošanu, ne arī šajos apstākļos īstenot hidroģeoloģisko izpēti attiecīgajā apgabalā.

105   Tādējādi iebildumi, kas ir balstīti uz Direktīvas 80/68 pārkāpumu, ir jānoraida.

 Par iebildumiem, kas balstīti uz Direktīvas 80/778 pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

106   Komisija norāda, ka vairākās Baiksteras apgabala pašvaldībās vairākas reizes ir bijusi pārsniegta Direktīvas 80/778 I pielikuma C daļas 20. punktā noteiktā maksimālā nitrātu koncentrācija 50 mg/l, ko Spānijas iestādes atzinušas savās 2000. gada 13. jūlija, 2001. gada 1. un 15. februāra, 2001. gada 15. marta, 2001. gada 3. decembra un 2002. gada 29. janvāra vēstulēs.

107   Spānijas valdība norāda, ka Katalonijas autonomā pašvaldība ir izstrādājusi plānu, lai novērstu ūdeņu piesārņojumu ar nitrātiem, kas izpaudās kā izpēte un daudzas analīzes un ūdens ieguves aizsardzības pasākumi Katalonijas Ūdeņu aģentūras vadībā. Baiksteras apgabalā tika izveidots uzraudzības tīkls, ko veidoja 28 vietas, kurās reizi trijos mēnešos tika veikta analīze. 2003. gadā 73 % no šajā tīklā veikto analīžu rezultātiem liecināja, ka nitrātu koncentrācija pārsniedz 50 mg/l. Līdzīgā veidā tika veiktas analīzes, lai noskaidrotu vai Heronas provinces gruntsūdeņos ir atrodamas slāpekli saturošas vielas. Visu šo pasākumu joprojām neapmierinošie rezultāti daļēji izskaidrojami ar lielo sausumu Katalonijā pēdējos gados. Turklāt lopkopības saimniecībās tika veiktas daudz stingrākas pārbaudes. Arī 2002. gadā vairākās pašvaldībās tika veikti darbi, lai novērstu problēmas, kas radušās dzeramā ūdens piegādē iedzīvotājiem. Drīzumā bija jānovērš arī citos tīklos radušās problēmas.

 Tiesas vērtējums

108   Kā Tiesa ir nospriedusi, Direktīvas 80/778 7. panta 6. punkts neuzliek vienkāršu pienākumu ievērot rūpību, bet gan pienākumu sasniegt konkrētu rezultātu (2002. gada 14. novembra spriedums lietā C‑316/00 Komisija/Īrija, Recueil, I‑10527. lpp., 37. punkts).

109   Spānijas valdība neapstrīd, ka 30–40 % analizēto ūdens paraugu, kas ņemti apgabalā, par kuru ir runa šajā lietā, liecina par nitrātu koncentrāciju, kas neatbilst Direktīvas 80/778 I pielikuma C daļas 20. punktā noteiktajai robežai – 50 mg/l. Šī valdība atzina, ka dažās pašvaldībās un it īpaši Albonsas [Albons], Parlavas [Parlavà], Rupijas [Rupià] un Foiksas [Foixà] pašvaldībās šajā direktīvā paredzētie pienākumi nav izpildīti tiktāl, ciktāl tie attiecas uz nitrātiem.

110   Kaut arī Spānijas iestādes, šķiet, kopumā ir uzlabojušas lietošanai pārtikā paredzētā ūdens kvalitāti Baiksteras apgabalā, pasākumi, ko tās veikušas, tomēr neliecina par to, ka būtu izpildīti Direktīvas 80/778 7. panta 6. punktā paredzētie pienākumi.

111   Spānijas valdības norādītais apstāklis, ka attiecīgo iedzīvotāju veselībai radītais risks tika samazināts, sniedzot tiem atbilstošu informāciju, nekādā veidā neatbrīvo Spānijas iestādes no pienākuma sasniegt konkrētu rezultātu, kas tām uzlikts ar Direktīvu 80/778.

112   Līdz ar to iebildumi, kas balstīti uz Direktīvas 80/778 pārkāpumu, ir pamatoti.

113   No visa iepriekš minētā izriet, ka:

–       pirms Baiksteras apgabalā esošo cūku audzēšanas saimniecību izveidošanas vai to pārveidošanas nenovērtējot to ietekmi un tādējādi pārkāpjot Direktīvas 85/337 tās sākotnējā redakcijā 2. pantu un 4. panta 2. punktu,

–       vairākos sabiedriskajos ūdens piegādes tīklos Baiksteras apgabalā pārsniedzot maksimālo pieļaujamo “nitrātu” koncentrāciju, kas noteikta Direktīvas 80/778 I pielikuma C daļas 20. punktā, tādējādi pārkāpjot šīs direktīvas 7.  panta 6. punktu,

Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek minētās direktīvas.

114   Pārējā daļā prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

115   Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar tā paša Reglamenta 69. panta 3. punktu, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

116   Šajā prāvā ir jāņem vērā, ka Komisijas celtā prasība sakarā ar pienākumu neizpildi ir apmierināma tikai daļēji.

117   Tādējādi Spānijas Karalistei ir jāpiespriež atlīdzināt divas trešdaļas no visiem tiesāšanās izdevumiem. Komisijai ir jāpiespriež atlīdzināt vienu trešdaļu no visiem tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      pirms Baiksteras apgabalā esošo cūku audzēšanas saimniecību izveidošanas vai to pārveidošanas nenovērtējot to ietekmi, tādējādi pārkāpjot 2. pantu un 4. panta 2. punktu Padomes 1985. gada 27. jūnija direktīvā 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, un vairākos sabiedriskajos ūdens piegādes tīklos Baiksteras apgabalā pārsniedzot maksimālo pieļaujamo nitrātu koncentrāciju, kas noteikta I pielikuma C daļas 20. punktā Padomes 1980. gada 15. jūlija direktīvā 80/778/EEK par lietošanai pārtikā paredzētā ūdens kvalitāti, tādējādi pārkāpjot šīs direktīvas 7. panta 6. punktu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek minētās direktīvas;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Spānijas Karaliste atlīdzina divas trešdaļas no visiem tiesāšanās izdevumiem. Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina vienu trešdaļu no visiem tiesāšanās izdevumiem.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – spāņu.