Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā””

(COM(2018) 28 final),

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ostas atkritumu pieņemšanas iekārtām kuģu atkritumu nodošanai un ar ko atceļ Direktīvu 2000/59/EK un groza Direktīvu 2009/16/EK un Direktīvu 2010/65/ES”

(COM(2018) 33 final – 2018/0012 (COD))

(2018/C 283/09)

Ziņotājs:

Antonello PEZZINI

Apspriešanās	Eiropas Parlaments, 5.2.2018. Padome, 9.2.2018. Eiropas Komisija, 12.2.2018.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punkts un 304. pants
Pilnsapulces lēmums	19.9.2017.
Atbildīgā specializētā nodaļa	Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	3.5.2018.
Pieņemts plenārsesijā	23.5.2018.
Plenārsesija Nr.	535
Balsojuma rezultāts (par / pret / atturas)	193/00/01

1.   Secinājumi un priekšlikumi

1.1.

EESK, kas jau sākotnēji ir atbalstījusi Komisijas aprites ekonomikas politiku, tomēr uzskata, ka šāda politika ir jāīsteno ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, izmantojot prognozēšanu un iesaistot akadēmiskās aprindas un dažādus mācību centrus.

1.1.1.

Tāpat nevar abstrahēties no atbilstīgiem pasākumiem izglītības un apmācības jomā, plānošanas un uzvedības stimuliem, kopīgiem kvalitātes tehniskajiem un normatīvajiem standartiem, pievilcīgām un prēmējošam sistēmām (arī nodokļu un finanšu sistēmām), sistēmiskas un starpnozaru pieejas, digitālo lietojumprogrammu viedas un visaptverošas izmantošanas.

1.2.

To labumu respektēšana un aizsardzība, kuri ir daļa no biosfēras dinamiskā līdzsvara, nerodas spontāni, bet ir rezultāts izpratnei, ko veidojusi kultūra un apziņa, ka viss, kas ir radīts, nav paredzēts tikai tam, lai to patērētu un iznīcinātu ekonomiskā nolūkā, bet gan, lai to saprātīgi izmantotu, uzlabotu un saglabātu “universāla antropomorfisma ģenēzē” (1).

1.3.

Jaunie atklājumi, piemēram, polimēru materiāli, ir cilvēkiem atvieglojuši darbu un uzlabojuši viņu labklājību, bet šie materiāli savā aprites ciklā ir jāpārvalda, lai tie negatīvi neietekmētu procesus dabā.

1.3.1.

Komiteja uzskata, ka ir būtiski veicināt polimēru materiālu ekoizstrādes kultūras attīstību, lai pēc pirmās lietošanas veicinātu polimēru materiālu kā otrreizējas izejvielas turpmāku izmantošanu.

1.3.2.

Lai atkritumus pārveidotu par vērtīgiem, izmantojamiem resursiem, gan uzvedības modeļos, gan ražošanas, izplatīšanas un patēriņa struktūrās ir vajadzīga kultūras revolūcija, neatstājot novārtā ne pilsonisko sabiedrību, ne jebkāda veida un līmeņa skolas.

1.3.3.

EESK uzskata, ka īpaši iepakojuma nozarē, kas šobrīd ir ārkārtīgi plaši sazarota, ekonomikas un higiēnas apsvērumu dēļ ir jāizstrādā piegādes ķēdes stratēģija, kas paredzētu materiālu atkārtotu izmantošanu, tajā iesaistot uzņēmumus, kuriem ir pieredze pārstrādes procesos. Būtu jāsaskaņo un jānosaka inženiertehniskā kompetence procesa augšupējā un lejupējā posmā.

1.3.4.

Valstu standartizācijas iestādēm ciešā sadarbībā ar Eiropas un starptautiskajām iestādēm būtu jāpastiprina sekundāro izejvielu atpazīšanas procesi, izmantojot marķējumu, lai, veicot Eiropas līmeņa saskaņošanu, palielinātu patērētāju drošību attiecībā uz jauniem izstrādājumiem.

1.3.5.

EESK uzskata, ka svarīga loma jāuzņemas pētniecībai un inovācijai, jo īpaši kopīgu tehnoloģiju ierosmēm (JTI) – institucionālajām publiskā un privātā sektora partnerībām pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ietvaros, kuru mērķis ir bioproduktu attīstība (2), un citām ilgtspējīgas aprites iniciatīvām nākamajā – Devītajā pētniecības pamatprogrammā.

1.3.6.

Par prioritāti jānosaka digitāla marķējuma piemērošana dažādiem plastmasas veidiem, lai tos varētu identificēt, sašķirot un, iespējams, likvidēt saskaņā ar kopējām metodēm. Konkrētāk, šajās sekundārajās izejvielās nedrīkst būt toksiskas vielas, kas atrodamas tajās izejvielās, kuras nav paredzētas izmantošanai ar pārtikas produktiem un bērnu rotaļlietās.

1.4.

EESK uzskata, ka, veicot ķīmiskās analīzes saistībā ar REACH, jāīsteno pasākumi, lai ierobežotu mikroplastmasas piesārņojumu, kas ir viens no galvenajiem draudiem gan videi, gan cilvēku veselībai.

1.5.

EESK pauž pārliecinošu atbalstu EK priekšlikumiem, kuru mērķis ir ostām nodrošināt atkritumu savākšanas infrastruktūru un kuģu īpašniekiem paredzēt pienākumus ievērot atkritumu izgāšanas procedūras.

1.5.1.

EESK uzskata, ka līdzīga politika būtu jāpiemēro arī attiecībā uz upju pārvaldību, jo upes ir nozīmīgs jūras piesārņojuma uztvērējs.

1.5.2.

EESK uzskata, ka zvejnieku apvienības un sociālie partneri būtu jāiesaista gan ar kultūras veidošanas pasākumiem, gan ar valsts un/vai Kopienas finansējuma palīdzību ūdens attīrīšanā no polimēra atliekām, kā arī jāveicina izpratne par atkritumiem upēs un jūrās. Pēc piemērotas apmācības tie varētu iejaukties pārstrādes procesa sākuma posmos tajā ķēdes daļā, kas izvietota ostās vai gar upēm, jo īpaši zvejas pārtraukumos nārsta laikā.

1.6.

EESK uzskata, ka saistībā ar to, ka aprites ekonomikas ietvaros rodas un attīstās jaunas papildinošas darbības, ir jāpārskata pašreizējie tiesību akti par atkritumiem, tostarp Direktīva 2008/98/EK, kas atkritumu īpašniekam paredz atbildību, bieži vien neradot instrumentus to atkārtotai izmantošanai.

1.7.

EESK uzskata, ka ekodizains (3), kas līdz šim tika piemērots energotaupībā, būtu jāizmanto aprites ekonomikā, jo īpaši attiecībā uz plastmasu.

1.8.

EESK uzskata, ka ir nepieciešami atbilstīgi reģionālie nolīgumi par jūras piesārņojumu, kuri tiktu paplašināti uz kaimiņattiecību politiku, kā arī EUROMED un Baltijas jūras nolīgumiem.

1.9.

Būtu jāatbalsta un jāstimulē rūpniecības un teritoriālo valsts pārvaldes iestāžu nozaru un starpnozaru brīvprātīgi nolīgumi, sekmējot uzņēmumu sertifikāciju (EMAS, korporatīvā sociālā atbildība), Green boat (4).

2.   Ievads

2.1.

Plastmasa, ko saprot kā vispārēju apzīmējumu polimēru materiālu grupai, ir svarīgs un visur klātesošs materiāls gan ekonomikā, gan cilvēku ikdienas dzīvē. Tā palīdz veicināt ilgtspējīgu un konkurētspējīgu izaugsmi, nodarbinātību ilgtermiņā un daudzas tehnoloģiskas un izstrādes inovācijas.

2.2.

Plastmasas atklāšana, sākot no monomēra līdz polimēram, notika divu zinātnieku – Giulio Natta un Karl Ziegler – darba rezultātā piecdesmito gadu vidū. Vācu ķīmiķim Karl Ziegler 1953. gadā izdevās no naftas iegūt plastmasas veidu – polietilēnu, kurš pēc molekulārās uzbūves ir polimērs (5). Itāļu ķīmiķis Giulio Natta ieguva citu polimēru – polipropilēnu, kas patentēts ar nosaukumu Moplen. Šis atklājums ievērojami veicināja krīzi ieguves rūpniecībā, kas vēsturiski bija nodrošinājusi materiālus (6) cilvēku ikdienas dzīvē un darbā nepieciešamu priekšmetu izgatavošanai.

2.3.

Plastmasa ir naftas produkts; no diviem kilogramiem naftas vidēji var iegūt kilogramu plastmasas.

2.3.1.

No šiem jaunajiem materiāliem (7) veido izturīgus priekšmetus: tie nerūsē, ir viegli un nelūst. 1973. gadā tika izgatavota pirmā PET pudele (8).

2.4.

EESK ir uzsvērusi (9), ka “pāreja uz aprites Eiropas ekonomiku var nodrošināt pozitīvas iespējas, kā īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus”.

2.5.

Komiteja uzskata, ka pāreja uz aprites Eiropas ekonomiku patiešām var radīt pozitīvas perspektīvas attiecībā uz ES sistēmisko konkurētspēju, “ja minētās ekonomikas pamatā būs kopīgs stratēģiskais Eiropas redzējums, kurā aktīvu dalību ņems nodarbinātības jomas dalībnieki, valdības, darba devēji un darba ņēmēji, patērētāji un dažāda līmeņa likumdošanas un pārvaldes iestādes” (10).

2.6.

EESK atgādina, ka tika uzsākta 2014. gada tiesību aktu kopuma (11) īstenošana, kas vēlāk tika atcelts, un 2015. gada decembra dokumentu kopuma ietvaros tika pieņemts rīcības plāns ES aprites ekonomikai, kurā galvenā prioritāte tika piešķirta plastmasai.

2.7.

EESK uzskata, ka “[i]zmaiņas uzvedībā vislabāk var panākt ar nepārprotamiem cenu signāliem, t. i., piedāvāt patērētājiem izdevīgas un konkurētspējīgas cenas. To var panākt, izmantojot ražotāja paplašinātas atbildības (RPA) shēmas un/vai “zaļo” nodokļu sistēmu” (12).

2.8.

2016. gadā Eiropas plastmasas rūpniecība sasniedza gandrīz 350 miljardu euro apgrozījumu, un aptuveni 62 tūkstoši uzņēmumu nodarbināja vairāk nekā 1,5 miljonus darba ņēmēju un saražoja 60 miljonus tonnu produkcijas (13).

2.9.

Šodien plastmasa ir sastopama visās ikdienas dzīves jomās, no transportlīdzekļiem līdz ēkām, no telekomunikācijām līdz plaša patēriņa precēm, no pārtikas ražošanas līdz veselības aizsardzībai.

2.10.

Aptuveni 80 % no plastmasas ražošanas uzņēmumiem ES ir MVU ar mazāk nekā 20 darbinieku, un vidēji/lieli uzņēmumi veido apmēram 20 % (14).

2.11.

Katru gadu eiropieši saražo 25 miljonus tonnu tā dēvēto plastmasas atkritumu. Mazāk nekā 30 % no tiem tiek pārstrādāti (15).

2.12.

Saskaņā ar neseno Eiropas mērogā veikto pētījumu (15. zemsvītras piezīme) plastmasas aizstāšana ar citiem materiāliem tās galvenajos lietojuma veidos radītu gandrīz četras reizes lielāku iepakojuma svaru salīdzinājumā ar plastmasu; saražoto atkritumu apjoms pieaugtu par 60 %; gada enerģijas patēriņa pieaugums būtu 57 % visā aprites ciklā.

2.12.1.

Savukārt iepakojuma vērtība pēc vienreizējas lietošanas samazinās par 95 %. No 78 miljoniem tonnu, kas nodoti patēriņam, 72 % netiek atgūti. No tiem 40 % nonāk poligonos, un 32 % paliek ārpus likumīgajām savākšanas sistēmām.

2.13.

Tādēļ ir nepieciešams attīstīt plastmasas ekoizstrādi, lai to padarītu vairāk pārstrādājamu un tādējādi palielinātu dažādu rūpniecības nozaru un izplatīšanas shēmu, patērētāju un Eiropas iedzīvotāju pieprasījumu pēc pārstrādātas plastmasas.

2.13.1.

Ir svarīgi pastiprināt dialogu ar pārstrādes nozari, lai saprastu tās ražošanas procesus, vajadzības un tehnoloģijas.

2.14.

Pārstrādātajai plastmasai jāveic atbilstoša pārveide un kvalitātes paaugstināšana standartizācijas un sertifikācijas procesa ietvaros, izmantojot marķējumu.

2.15.

Aprites ekonomikā plastmasa jāuzskata par vērtīgu kopīgu materiālo labumu, jo šis materiāls ir būtisks ilgtspējīgai un konkurētspējīgai ekonomikas attīstībai, un kalpo iedzīvotājiem, veselības un vides jomā, ar nosacījumu, ka priekšmeti, kas ietver šo izejvielu, nav uzskatāmi par “likvidējamiem atkritumiem”, bet gan par “atgūstamiem priekšmetiem”.

3.   Jūras un plastmasa

3.1.

70 % planētas virsmas klāj jūras un okeāni, un jūras ūdens veido 97 % no visiem ūdens resursiem. Okeāni ir mūsu lielākie sabiedrotie cīņā pret klimata pārmaiņām, un tie ir iekļauti Parīzes nolīgumā ar IPCC īpašo ziņojumu, kas veltīts okeāniem.

3.2.

Jūras piegružojums un jo īpaši plastmasas un mikroplastmasas atkritumi ir vēl viens liels drauds okeāniem, un tāpēc tā ir pasaules mēroga problēma, kas skar visus pasaules okeānus. Katru gadu visā pasaulē miljoniem tonnu atkritumu tiek izgāzti okeānos, radot vides, ekonomiskās, estētiskās un veselības problēmas. Jūras piegružojums var radīt nopietnus ekonomiskus zaudējumus, piemēram, zaudējumus piekrastes kopienām, tūrisma ierobežojumus, šķēršļus jūras transportam un zvejai.

3.3.

Tiek lēsts, ka piekrastes un pludmales tīrīšanas potenciālās izmaksas visā ES ir aptuveni 630 miljoni euro gadā.

3.4.

Savas uzkrāšanās un izplatīšanās dēļ jūras piegružojums rada milzu draudus pasaules okeānu veselībai, jo īpaši ņemot vērā tā straujo pieaugumu. Šajā sakarā starptautiskā un Eiropas līmenī ir vajadzīgi līdzsvaroti un efektīvi aprites ekonomikas pasākumi, kuru mērķi būtu līdz 2025. un 2030. gadam attiecīgi samazināt ES jūras piesārņojumu par 30 % un 50 %.

3.4.1.

Lai sasniegtu šos mērķus, vispirms ir jāmaina spēkā esošie tiesību akti, kas atkritumu īpašumtiesības piešķir tām personām, kuras tos savāc, tādējādi atturot no to savākšanas.

3.4.2.

Būtu jāizpēta, kādi būtu piemēroti stimuli personām, jo īpaši zvejniekiem, kuri var sadarboties, lai attīrītu jūru un upes, piemēram, pienācīgi izmantojot Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF).

3.5.

Padome 2017. gada 18. decembrī pieņēma secinājumus par ekoloģijas jauninājumiem, kā arī uzsvēra “vajadzību nodrošināt saskaņotību starp inovācijas atbalsta politiku un citām politikas jomām, jo īpaši uzmanību pievēršot cilvēku veselības aizsardzībai, videi un pārejai uz aprites ekonomiku” (16).

3.6.

Savukārt Eiropas Parlaments ir pieņēmis dažādus dokumentus par šo jautājumu: 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu efektivitāti: pāreja uz aprites ekonomiku; 2017. gada februāra rezolūciju par tiesību aktu kopumu atkritumu jomā, kā arī 2017. gada 18. decembra rezolūciju “Starptautiskā okeānu pārvaldība”.

3.7.

Pasākumi Vidusjūras attīrīšanai varētu notikt sinerģijā ar PRIMA programmu (PPP), kas paredz ekoloģiskus intervences pasākumus vides aizsardzības mērķiem (17).

4.   Eiropas Komisijas priekšlikumi

4.1.

EK ierosinātā stratēģija ir vērsta uz to, lai aizsargātu vidi no plastmasas piesārņojuma, vienlaicīgi veicinot izaugsmi un inovāciju, tādējādi cenšoties pārveidot lineāras paradigmas ekonomikas problēmu, t. i., ražošana-izplatīšana-patēriņš-uzvedība, par aprites modeli, kas būtu pašpietiekams, jo tajā resursi tiek izmantoti efektīvi un atkritumi tiek uzskatīti par “atjaunojamiem resursiem”.

4.2.

Atkārtota atkritumu izmantošana, reciklēšana un atgūšana kļūtu par galvenajiem jēdzieniem, ap kuriem veidot jaunu paradigmu, lai veicinātu jaunu plānošanu, ilgtspēju, inovāciju un konkurētspēju visā iekšējā tirgū un arī starptautiskā mērogā.

Ierosinātā stratēģija ietver 40 pasākumus, 15 ieteikumus, kas adresēti valstu un reģionālajām iestādēm, un 8 rūpniecībai adresētus ieteikumus.

4.3.

Ar priekšlikumu direktīvai par ostas atkritumu pieņemšanas iekārtām iecerēts ieviest jaunus noteikumus ar mērķi novērst jūras piegružojumu un īstenot pasākumus, ar ko nodrošina, ka atkritumi, kas rodas uz kuģiem vai ir savākti jūrā, netiek izmesti jūrā, bet aizvesti uz sauszemi un pienācīgi apsaimniekoti. Iekļauti arī pasākumi, ar ko samazina ostu, kuģu un kompetento iestāžu administratīvo slogu.

5.   Vispārīgas piezīmes un ieteikumi

5.1.

Pēc Komitejas domām, lai plastmasas stratēģija būtu veiksmīga, vajadzīgi efektīvi izglītojoši un apmācības pasākumi, izstrādes un uzvedības stimuli, kopīgi tehniski normatīvie kvalitātes standarti, pievilcīgas un atalgojošas sistēmas, tostarp nodokļu un finanšu, sistēmiska un starpnozaru pieeja, vieda un visaptveroša digitālo lietotņu izmantošana, plaša un līdzdalīga plānošana ar mērķi, lai šo procesu caurstrāvotu patiesa Eiropas kultūra plastmasas aprites jomā, kuras pamatā būtu analīze par šo izstrādājumu pilnu aprites ciklu.

5.2.

Mikroplastmasas piesārņojums ir viens no lielākajiem draudiem videi un cilvēku veselībai. Šīs vielas bieži izmanto mazgāšanas līdzekļos, kosmētikā, mēbelēs un lakās. EESK norāda, ka šis piesārņojums ir jānovērš pie tā rašanās avota, izmantojot ES līmeņa pasākumus saskaņā ar  REACH .

5.3.

Eiropas Savienībā aptuveni 40 % plastmasas ir vienreizējas lietošanas un ir galvenais piesārņojuma cēlonis: nosakot minimālu maksu katram atsevišķam plastmasas maisiņam, to patēriņš ievērojami samazinās. EESK iesaka attiecināt šo pasākumu uz visu veidu vienreizējās lietošanas plastmasas izstrādājumiem.

5.4.

EESK uzskata, ka dažādu plastmasas veidu digitālā marķēšana ir prioritāte kaitīgu elementu identificēšanai, atlasei un iespējamai izslēgšanai. Plastmasā bieži ir toksiskas vielas, kuras ir aizliegtas materiālos, kas nonāk saskarē ar pārtiku un rotaļlietām. Plastmasas pārstrāde varētu izraisīt šo vielu nokļūšanu jaunos produktos. Tādēļ ir nepieciešams garantēt un apliecināt, ka “otrreizējos plastmasas materiālos” nav toksisku vielu.

5.5.

Valstu tiesību akti attiecībā uz daudzumiem un atļaujām ir atšķirīgi. Būtu vajadzīgs vienots un stingrāks, saskaņotu tiesību aktu kopums, kas dotu ieguvumus patērētājiem.

5.6.

EESK uzskata, ka intensīvāk jāstrādā, lai izvirzītu šādas prioritātes: — kopīgas metodes attiecībā uz ziņošanu, — produktu, procesu un komponentu digitalizācija, kas notiek, digitāli marķējot dažādus tipus, — savākšanas un šķirošanas infrastruktūra, kas ir ārkārtīgi efektīva un aprīkota ar optiskiem nolasītājiem, — produktu, procesu, iekārtu standarti un sertifikācija, — pārstrādes profesionālisms un uzraudzība, — atalgojošas ražotāja un patērētāja paplašinātas atbildības sistēmas, — ES izmēģinājuma projekts, kas vērsts uz to, lai organizētu, veidotu un komerciāli konkurētspējīgi attīstītu reālu un atbilstīgu Eiropas tirgu kvalitatīvu otrreizēju plastmasas materiālu jomā, veicinot zaļo iepirkumu.

5.7.

PET šķirota savākšana un jo īpaši pārstrāde (18) var dot ekonomiskus ieguvumus ES, radot jaunas ražošanas un nodarbinātības darbības.

5.8.

Līdz šim tika veicināta bioloģiskā pārstrāde, izmantojot kompostēšanu (19); apglabāšana poligonos; enerģijas reģenerācija sadedzināšanas procesā (20), jo īpaši tērauda un cementa rūpniecībā, ar atbilstīgiem izplūdes gāzu filtriem.

5.9.

Aizvien svarīgāk ir pārstrādāt plastmasu jaunos tā paša veida (no pudeles iegūst pudeles) priekšmetos vai cita veida (no plastmasas iegūst audumu) priekšmetos. Bet tas saistīts ar patērētāju stimulēšanas procesu (21) un identifikācijas vieglumu, izmantojot digitālos nolasītājus savākšanas vietās.

5.10.

Pārstrādātu PET var izmantot kā šķiedru vasaras un ziemas audumu, darba tērpu, armijas uniformu, riepu pastiprinājumu, cauruļu, konveijera lenšu, plēves iepakojumu, drukātu izstrādājumu ražošanai.

5.11.

Ar spēcīgu tehnisko un normatīvo standartizāciju un sertifikāciju, arī pēc pārstrādes, ja procesi tiek veikti pareizi un sertificēti (22), PET saglabājas ķīmiski inerts, tādēļ piemērots lietojumam, kā rezultātā tas var nonākt drošā saskarē ar pārtikas produktiem (23).

5.12.

Attiecībā uz jūras piegružojumu Komiteja atbalsta direktīvas koordināciju ar Starptautisko konvenciju par kuģu izraisīta piesārņojuma novēršanu (MARPOL) un uzskata, ka jautājuma par zvejas un izklaides kuģu atkritumiem izskatīšana var sniegt risinājumus jūras piesārņojuma problēmai, ar nosacījumu, ka ir noteikti pienācīgi izņēmumi attiecībā uz mazajiem kuģiem un ierobežotas satiksmes ostām.

5.13.

Jūras piegružojuma savākšanas organizēšanā, izmantojot EJZF, būtu jāiesaista zvejnieku organizācijas; pēc atbilstošas apmācības zvejnieki varētu papildināt savus ne vienmēr stabilos ienākumus no zvejas, iesaistoties atkritumu savākšanā un pārstrādes ķēdē.

5.14.

To pašu var teikt par upju attīrīšanu, izmantojot darba kooperatīvus, veicot izmaiņas spēkā esošajos tiesību aktos (24).

5.15.

EESK uzskata, ka prioritāte ir izstrādāt reģionālos nolīgumus par jūras piesārņojumu, jo īpaši jūras un upju teritorijās.

6.   Īpašas piezīmes

6.1.

No PET līdz pavedienam. PET pārstrāde notiek ar inovatīvu, nepiesārņojošu mehānisku/ķīmisku procesu, kurā tiek saglabāta šķiedru tīrība, samazinot ūdens un enerģijas patēriņu un samazinot CO2 emisijas par aptuveni 30 %. Visā procesā netiek radīti blakusprodukti vai atkritumi.

6.1.1.

Vispirms tiek atgūta izejviela, pateicoties šķirotai savākšanai. Izejot posmus, t. i., sasmalcināšanu, mazgāšanu, malšanu, stiepšanu pavedienā, žāvēšanu, granulēšanu, PET materiāls tiek pārveidots par jaunu polimēru, izmantojot nepiesārņojošu procesu, kurā galvenokārt tiek izmantotas temperatūras svārstības. Visbeidzot, iegūtais kausētais polimērs tiek nosūtīts uz ekstrūderu. To sagriež vēlamajā garumā, materiāls ir pārtapis sintētiskā, pārstrādātā, augstas kvalitātes poliestera pavedienā ar augstu veiktspēju.

6.2.

PET (polietilēna tereftalāta) (25) pārvēršana par audumu ir inovācija, ievērojot vides un kvalitātes prasības – sākot no ražošanas paņēmieniem līdz izstrādei.

6.2.1.

Tehniskie dati (26): — no 2 kg naftas (C9H18) iegūst 1 kg PET (C10H8O4)N, — viena 1,5 litru pudele sver 38 gramus, — viena 0,5 litru pudele sver 25 gramus, — lai izgatavotu flīsa (pūkdrānas) sporta kreklu (330 gr/m2), mums vajag apmēram 27 1,5 litru pudeles, — 27 pudeles atbilst 1 026 gramiem PET, kas atbilst aptuveni 2 052 gramiem naftas, — CO2 emisijas samazinājums par 2 052 gramiem naftas (24,2136 kWh) (27) ir 6,39239 kg/CO2 .

6.2.2.

Cits piemērs: 53 900 pārstrādātu 1,5 litru plastmasas pudeļu var pārstrādāt lieliskā poliesterā, kas nepieciešams, lai izgatavotu 7 000 mugursomu, ietaupot 3,34 tonnas CO2 (28).

7.   Apspriežamie jautājumi

7.1.

Valstu saistības: — izglītība, sākot no skolas, par atkritumu šķirošanu (tostarp plastmasu!), bet jo īpaši ģimenē, — izveidot kooperatīvus/konsorcijus, kas sadarbībā ar kopienu pašpārvaldēm un uzņēmumiem savāc plastmasu un nodod to apstrādes centros un “otrreizējās plastmasas materiāla” sertificēšanas centros, — pašreiz spēkā esošo noteikumu atkritumu jomā pielāgošana vajadzībām, kas saistītas ar plastmasas savākšanu.

7.2.

EESK atbalsta dialogu starp pusēm ar mērķi izveidot fondu, lai ieguldītu plastmasas pārstrādes tehnoloģijās, un radīt kvalitatīvu otrreizējo plastmasas materiālu Eiropas tirgu.

7.3.

Ņemot vērā programmu “Apvārsnis 2020” un jauno Devīto pētniecības pamatprogrammu, galvenokārt pētījumus par baktērijām (29), EESK atbalsta kopīgo tehnoloģiju ierosmi (JTI), konkrēti, institucionālās publiskā un privātā sektora partnerības biorūpniecības jomā (viena no septiņām JTI).

---

(1)  Benedetto Croce, “Nella storia di tutto ciò che ha forma umana, nell’universo” (“Vēsture par visu to, ko universā skāris cilvēks”).

(2)  Biorūpniecības nozares ierosme ir publiskā un privātā sektora partnerība (PPP) starp Eiropas Komisiju un biorūpniecības nozares konsorciju (BIC). Konsorcijs patlaban apvieno vairāk nekā 60 Eiropas lielos un mazos uzņēmumus, klasterus un organizācijas tehnoloģiju, rūpniecības, lauksaimniecības un mežsaimniecības jomā. Visi minētie uzņēmumi ir apņēmušies partnerības ietvaros ieguldīt līdzekļus kopīgos biorūpniecības tehnoloģiju pētniecības, izstrādes un demonstrējumu pasākumos. Šajā saistībā ir paredzēti arī ieguldījumi 3,8 miljardu euro apmērā bioloģiskās inovācijas iniciatīvām no 2014. līdz 2020. gadam (“Apvārsnis 2020”): 1 miljards EUR no ES līdzekļiem un 2,8 miljardi EUR privāto investīciju veidā.

(3)  Direktīva 2005/32/EK un turpmākie grozījumi.

(4)  Sk. COM(2008) 33, 8. panta 5. punkts.

(5)  Karl Ziegler kopā ar Giulio Natta atklāja polipropilēna, stereospecifisko sintēzi, izmantojot katalizatorus, kas satur titānu; šos katalizatoru veidus parasti sauc par Cīglera-Natas katalizatoriem. 1963. gadā viņi ieguva Nobela prēmiju ķīmijā.

(6)  Cinks, sfalerīts, kalamīns, barīts, bakelīts.

(7)  PE (polietilēns); PP (polipropilēns); PS (polistirols); PET (polietilēna tereftalāts); PVC (polivinilhlorīds).

(8)  Patentējis: N. Convers Wyeth, amerikāņu inženieris.

(9)  EESK atzinums (OV C 230, 14.7.2015., 91. lpp.).

(10)  EESK atzinums (OV C 230, 14.7.2015., 91. lpp.).

(11)  Sk. SWD(2014) 208 un SWD(2015) 259 fin.

(12)  EESK atzinums (OV C 230, 14.7.2015., 91. lpp.).

(13)  Sk. L'eccellenza della filiera della plastica per il rilancio industriale dell'ITALIA e dell'EUROPA 2017 (2017. gada ziņojums par plastmasas piegādes ķēdes izcilību ITĀLIJAS un EIROPAS rūpniecības atveseļošanai), https://www.ambrosetti.eu/wp-content/uploads/parte-2.pdf.

(14)  Ambrosetti, “L'eccellenza della filiera della plastica nell'UE 2015” (“Plastmasas piegādes ķēdes izcilība Eiropas Savienībā”), 2015.

(15)  Eiropas Komisija, paziņojums presei 2018. gada 16. janvārī.

(16)  http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-15811-2017-INIT/lv/pdf, Padomes 2017. gada 18. decembra secinājumi “Ekoinovācija: veicināt pāreju uz aprites ekonomiku”.

(17)  COM(2016) 662 final un EESK atzinums (OV C 125, 21.4.2017., 80. lpp.).

(18)  PET: polietilēna treftalāts, sastāva formula (C10H8O4)n. To izgatavo no jēlnaftas (C9H18). Tie ir termoplastiski sveķi, kas piemēroti saskarei ar pārtiku.

(19)  Komposts ir tas, kas paliek pēc organisko vielu atlieku sadalīšanās un humifikācijas procesa.

(20)  RDF, no atkritumiem iegūts cietais kurināmais. Sadegšanas laikā saišu pārtrūkšana starp plastmasas H un C atomiem atbrīvo lielu daudzumu siltuma.

(21)  Piemēram, obligāts depozīts Vācijā. Tirgotāju pienākums pieņemt tukšo taru (Šveice).

(22)  Acetaldehīda rašanās novēršana, optimizējot kušanas temperatūru un rezidences laiku. Dekontaminācijas izslēgšana.

(23)  Saskaņā ar likumu dažās valstīs pārtikas konteineros otrreizējās pārstrādes plastmasas materiāli nedrīkst pārsniegt 50 % no konteineru sastāva. Un tie nedrīkst nonākt saskarē ar pārtiku, proti, pārstrādātā plastmasa tiek kombinēta ar neapstrādātu plastmasu, kas pārklāj pārtiku.

(24)  Tiek lēsts, ka patlaban okeānos ar upēm katru gadu nonāk no 1,15 līdz 2,41 miljoniem tonnu plastmasas atkritumu un ka vairāk nekā 74 % no šādām noplūdēm notiek no maija līdz oktobrim. Par 67 % no kopējā plastmasas atkritumu daudzuma tonnās, kas ieplūst okeānos, ir atbildīgas 20 vispiesārņotākās upes pasaulē, kuras galvenokārt atrodas Āzijā.

(25)  Poliesterus ražo no PET, un tie ir pieejami vai nu kā štāpeļšķiedras, vai arī kā gludi vai lielgabarīta pavedieni vai kā mikrošķiedras.

(26)  Avots: Pielleitalia S.r.l., Grassobbio, Bergāmo.

(27)  Avots: JRC Ispra, Jēlnaftas pārveides faktors:

—	11,8 MWh/t

—	0,264 tCO2/MWh.

(28)  Skat. 28. piezīmi JRC Ispra.

(29)  Kioto Tehnoloģiju institūts un Keio Augstskola sadarbībā ar citiem Japānas pētniecības institūtiem izolēja baktēriju sugu Ideonella sakaiensis, kas plastmasu spēj “aprīt”, izmantojot to kā iztikas un augšanas avotu tikai divu enzīmu ķīmiskās darbības rezultātā. Sk.: http://science.sciencemag.org/content/351/6278/1196, Yoshida et al. Portsmutas Universitātes biologs prof. John McGeehan un viņa kolēģi nejauši radīja ārkārtīgi spēcīgu enzīmu, kas noārda plastmasu. Viņu darbs ir publicēts zinātniskajā izdevumā “Proceedings of the National Academy of Sciences” 2018. gadā.