(1)

Kopš koronavīrusa SARS-CoV-2 izraisītās epidemioloģiskās krīzes uzliesmojuma ar to saistītā slimība Covid-19 strauji izplatās visā pasaulē un ir sasniegusi arī Savienības teritoriju. Sakarā ar saslimšanas gadījumu skaita straujo pieaugumu Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ģenerāldirektors 2020. gada 11. martāCovid-19 kvalificēja kā pandēmiju. 2020. gada 12. martā, ņemot vērā straujo eskalāciju PVO Eiropas reģionā, kur fiksēti vairāk nekā 20 000 apstiprināti saslimšanas gadījumi un gandrīz 1 000 nāves gadījumi, PVO Eiropas reģionālais direktors norādīja, ka Eiropa ir kļuvusi par šīs pandēmijas epicentru.

(2)

Tādēļ dalībvalstis ir veikušas virkni preventīvu un ierobežojošu ārkārtas pasākumu, piemēram, ieviešot karantīnu, slēdzot mazāk būtiskus veikalus, skolas un universitātes, īstenojot tāldarba pasākumus, kā arī ierobežojot vai aizliedzot pārvietošanos un ceļošanu. Šo pasākumu dēļ dažiem Padomes locekļiem nav iespējams vai ir ļoti sarežģīti ceļot, lai nodrošinātu fizisku klātbūtni Padomes mītnē notiekošajās Padomes sanāksmēs. Tas savukārt apgrūtina kvoruma sasniegšanu, kas prasīts Padomes reglamenta (1) 11. panta 4. punktā, un līdz ar to apgrūtina Padomes oficiālo sanāksmju rīkošanu.

(3)

Ņemot vērā šos ārkārtas apstākļus un lai Padomes lēmumu pieņemšanā nodrošinātu institucionālo nepārtrauktību, ir uz laiku jāatkāpjas no Padomes reglamenta 12. panta 1. punkta pirmās daļas attiecībā uz lēmumiem izmantot parasto rakstisko procedūru. Šā lēmuma piemērošanas laikposmā un tikai šajā laikposmā lēmums izmantot parasto rakstisko procedūru, ko pieņem Dalībvalstu valdību Pastāvīgo pārstāvju komiteja, būtu jāpieņem saskaņā ar balsošanas noteikumu, kas piemērojams attiecīgā Padomes akta pieņemšanai. Šī atkāpe būtu jāpiemēro uz viena mēneša laikposmu, ko var atjaunot.

(4)

Pirms parastās rakstiskās procedūras izmantošanas kā alternatīvas Padomes aktu pieņemšanai Padomes sanāksmēs būtu jāveic rūpīga sagatavošana Pastāvīgo pārstāvju komitejā, un attiecīgais Padomes akts, ja vien tas ir iespējams un ir vietā, būtu iepriekš politiski jāapspriež ministriem, piemēram, izmantojot neoficiālu videokonferenci, lai pēc iespējas cita starpā nodrošinātu koordināciju valsts līmenī, publisku pārredzamību un valstu parlamentu iesaisti saskaņā ar dalībvalstu praksi,