—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Turciju, jo īpaši 2021. gada 19. maija rezolūciju par Komisijas 2019.–2020. gada ziņojumu par Turciju (1) un 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Turcijā, jo īpaši Selahattin Demirtaş un citu pārliecības dēļ ieslodzīto lietu (2),

—

ņemot vērā Parlamenta pastāvīgā referenta Turcijas jautājumos un Delegācijas ES un Turcijas Apvienotajā parlamentārajā komitejā priekšsēdētāja 2022. gada 21. aprīļa paziņojumu par Gezi tiesas procesa galīgo uzklausīšanu un 2020. gada 18. decembra paziņojumu par tiesas lēmumu attiecībā uz Osman Kavala, kā arī Delegācijas ES un Turcijas Apvienotajā parlamentārajā komitejā priekšsēdētāja 2020. gada 20. februāra paziņojumu par Osman Kavala aizturēšanu,

—

ņemot vērā Komisijas 2021. gada 19. oktobra paziņojumu “2021. gada paziņojums par ES paplašināšanās politiku” (COM(2021)0644) un tam pievienoto 2021. gada ziņojumu par Turciju (SWD(2021)0290),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2021. gada 24. jūnija secinājumus un visus iepriekšējos attiecīgos Padomes un Eiropadomes secinājumus,

—

ņemot vērā Padomes 2021. gada 14. decembra secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu,

—

ņemot vērā Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2022. gada 26. aprīļa paziņojumu par Osman Kavala notiesāšanu un iepriekšējos Eiropas Ārējās darbības dienesta paziņojumus par viņa lietu,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 2019. gada 10. decembra spriedumu lietā Kavala pret Turciju (28749/18), kas 2020. gada 11. maijā kļuva par galīgo spriedumu,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas attiecīgās rezolūcijas, tostarp 2021. gada 2. decembra starpposma rezolūciju par Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma izpildi lietā Kavala pret Turciju un 2022. gada 2. februāra starpposma rezolūciju par to pašu tematu, kuras rezultātā tika uzsākta pārkāpuma procedūra pret Turciju, ņemot vērā tās atteikšanos īstenot 2019. gada ECT spriedumu un atbrīvot Osman Kavala,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes ģenerālsekretāra 2020. gada 18. februāra reakciju uz spriedumu Osman Kavala lietā Turcijā un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2020. gada 19. februāra reakciju uz Osman Kavala atkārtotu apcietināšanu,

—

ņemot vērā 1950. gada 4. novembra Eiropas cilvēktiesību konvenciju (ECTK), kuras dalībvalsts ir Turcija,

—

ņemot vērā ECTK 46. pantu, kurā noteikts, ka “Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ievērot galīgos Tiesas spriedumus ikvienā lietā, kurā tās ir puses”, un tādēļ ņemot vērā Turcijas pienākumu īstenot visus ECT spriedumus,

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuru ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1966. gada 19. decembrī un kuram Turcija ir pievienojusies, un jo īpaši tā 9. pantu par patvaļīgu apcietināšanu un aizturēšanu,

—

ņemot vērā Stambulas 13. Augstās krimināltiesas 2022. gada 25. aprīļa lēmumu par Gezi tiesas procesu,

—

ņemot vērā Stambulas 30. Augstās krimināltiesas 2020. gada 18. februāra lēmumu par Gezi tiesas procesu,

—

ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—

ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.

tā kā 2022. gada 25. aprīlī Stambulas 13. Augstā krimināltiesa, tiesneša Mesut Özdemir vadībā, piesprieda filantropam un ievērojamam cilvēktiesību aizstāvim Osman Kavala mūža ieslodzījumu bez nosacītas atbrīvošanas iespējas, atzīstot viņu par vainīgu mēģinājumā gāzt valdību, bet attaisnojot viņu apsūdzībā par spiegošanu; tā kā septiņi citi atbildētāji, tostarp arhitekts Mücella Yapıcı, jurists Can Atalay, pilsētplānotājs Tayfun Kahraman, Boğaziçi Eiropas Politikas skolas direktors Ali Hakan Altınay, Stambulas Bilgi Universitātes dibinātājs Yiğit Ali Ekmekçi, filmu producents Çiğdem Mater Utku un dokumentālo filmu režisors Mine Özerden tika notiesāti uz 18 gadiem apcietinājumā, balstoties uz tām pašām apsūdzībām; tā kā tiesa izdeva rīkojumu nekavējoties apcietināt viņus tiesas zālē; tā kā šie apgalvojumi ir politiski motivēti un nekad nav tikuši pamatoti, pat ne 2022. gada 25. aprīļa nolēmumā;

B.

tā kā Osman Kavala pirmo reizi tika aizturēts un apcietināts 2017. gada 1. novembrī, pamatojoties uz apsūdzībām saistībā ar Gezi parka protestiem 2013. gadā un apvērsuma mēģinājumu 2016. gadā; tā kā tiesas process par Gezi parka lietu sākās 2019. gada jūnijā; tā kā O. Kavala tika apsūdzēts par Gezi parka protestu finansēšanu un organizēšanu; tā kā 2020. gada 18. februārī Stambulas 30. Augstā krimināltiesa Gezi tiesas procesā attaisnoja O. Kavala un izdeva rīkojumu viņu nekavējoties atbrīvot, atsaucoties uz pilnīgu konkrētu un materiālu pierādījumu trūkumu, kas apstiprinātu, ka iespējamie noziegumi ir izdarīti; tā kā tiesa attaisnoja arī Mücella Yapıcı, Can Atalay, Tayfun Kahraman, Ali Hakan Altınay, Yiğit Aksakoğlu, Yiğit Ali Ekmekçi, Çiğdem Mater Utku un Mine Özerden; tā kā O. Kavala bija vienīgais atbildētājs, kas līdz savam attaisnošanas brīdim joprojām atradās apcietinājumā, jo kopš 2017. gada 18. oktobra viņš tika turēts nelikumīgā pirmstiesas apcietinājumā, pamatojoties uz nepamatotām apsūdzībām;

C.

tā kā 2021. gada 22. janvārī Stambulas apgabaltiesas Trešā krimināllietu palāta, kas ir apelācijas tiesa, atcēla spriedumus, ar kuriem attaisnoja O. Kavala un astoņus citus atbildētājus;

D.

tā kā, atsaucoties uz apsūdzībām, kas šajā lietā izvirzītas pret atbildētājiem, tiesa pamatoja sprieduma atcelšanu, norādot, ka iepriekšējā nolēmuma pieņemšanas brīdī netika ņemti vērā tādi pierādījumi kā atbildētāju ieraksti sociālajos medijos, paziņojumi presei un viņu skandētie saukļi;

E.

tā kā septiņi atbildētāji, tostarp žurnālists Can Dündar un aktieris Mehmet Ali Alabora, tiesas procesa laikā atradās ārzemēs; tā kā tiesa bija nošķīrusi viņu lietas no to deviņu atbildētāju lietām, kuri joprojām atradās valstī, un bija izdevusi viņiem apcietināšanas orderus; tā kā tiesa ar 2020. gada 18. februāra lēmumu atcēla apcietināšanas orderus;

F.

tā kā tikai dažas stundas pēc O. Kavala attaisnošanas un pirms bija iespējams īstenot viņa atbrīvošanas rīkojumu viņš no jauna tika aizturēts un nodots policijas apcietinājumā pēc Stambulas galvenā prokurora İrfan Fidan ierosinājuma saskaņā ar Turcijas Kriminālkodeksa 309. pantu par apsūdzībām par mēģinājumu apdraudēt konstitucionālo kārtību saistībā ar vienlaikus notiekošo izmeklēšanu par viņa iespējamo iesaistīšanos 2016. gada 15. jūlija valsts apvērsuma mēģinājumā;

G.

tā kā 2020. gada 19. februārī Turcijas prezidents Recep Tayyip Erdoğan nosodīja Stambulas 30. Augstās krimināltiesas spriedumu, apgalvojot, ka O. Kavala attaisnošana ir daļa no shēmas, ko izvērsušas personas, kuras “vēlas izraisīt sacelšanos noteiktās valstīs un radīt problēmas”, un atsaucoties uz šīm personām kā uz “apzinātiem valsts un tās iedzīvotāju ienaidniekiem”; tā kā prezidenta R. T. Erdoğan un citu augsta līmeņa amatpersonu paziņojumi aktīvi apdraud Turcijas tiesu iestāžu neatkarību;

H.

tā kā arī Prokuratūra pārsūdzēja attaisnojošos spriedumus un prokurors Edip Şahiner pieprasīja, lai attaisnojošie spriedumi tiktu atcelti, mākslīgi pagarinot procedūru;

I.

tā kā pēc prezidenta R. T. Erdoğan paziņojumiem Tiesnešu un prokuroru padome (HSK), kas ir atbildīga par tiesnešu iecelšanu un administrāciju, uzsāka izmeklēšanu par trim tiesnešiem, kuri attaisnoja O. Kavala un viņa astoņus līdzatbildētājus, atsaucoties uz kļūdām viņu spriedumā; tā kā disciplinārlietas pret šiem tiesnešiem, šķiet, ir tieši iejaukušās viņu lēmumu pieņemšanas pilnvarās un var būt ierobežojoši ietekmējušas visu tiesu iestāžu locekļu neatkarību;

J.

tā kā saskaņā ar Turcijas Likumu Nr. 7188 par grozījumiem Kriminālprocesa kodeksā un dažos tiesību aktos aizdomās turēto, kam izvirzītas apsūdzības terorismā vai noziegumos pret valsti, var turēt pirmstiesas apcietinājumā ne ilgāk kā divus gadus pirms viņa lietas nodošanas tiesai; tā kā izmeklēšana pret O. Kavala saskaņā ar Turcijas Kriminālkodeksa 309. pantu tika sākta 2018. gada 25. februārī; tā kā tāpēc Turcijas iestāžu nespēja 2020. gada 25. februārī atbrīvot O. Kavala ir atzīstama par Turcijas Kriminālkodeksa pārkāpumu;

K.

tā kā Stambulas galvenās Prokuratūras nespēja veikt jaunu nopratināšanu pēc O. Kavala aizturēšanas liecina, ka kopš 2019. gada 11. oktobraex officio atbrīvošanas rīkojuma nav atrasti jauni pierādījumi, kas pamatotu apsūdzības, kuras izvirzītas saskaņā ar Turcijas Kriminālkodeksa 309. pantu; tā kā jaunu pierādījumu trūkuma dēļ nebija ticamu iemeslu tam, lai no jauna apcietinātu O. Kavala, pamatojoties uz tām pašām apsūdzībām;

L.

tā kā O. Kavala atkārtota apcietināšana ir sliktas izturēšanās piemērs, kā to norādījusi Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāre Dunja Mijatović; tā kā sodošais lēmums par O. Kavala atkārtotu apcietināšanu ir gan valsts, gan starptautisko tiesību skaidrs pārkāpums; tā kā viss pret O. Kavala vērstais process ir tādu juridisku manevru un pārkāpumu virkne, ko aptumšoja politiska iejaukšanās, un tā galvenais mērķis bija pagarināt O. Kavala aizturēšanu;

M.

tā kā līdzās citiem neracionāliem lēmumiem laikā no 2021. gada augusta līdz 2022. gada februārim Gezi lieta tika apvienota ar tā dēvēto Çarşı tiesas prāvu, un apsūdzēto attaisnojošie spriedumi tika atcelti; tā kā Stambulas 30. Augstākās krimināltiesas tiesnesisMahmut Başbuğ, kurš vadīja šīs lietas un lūdza tās apvienot, bija tas pats tiesnesis, kurš apstiprināja lietu apvienošanu 13. Augstākajā krimināltiesā pēc tam, kad bija uz laiku iecelts tajā; tā kā vēlāk –– 2022. gada februārī –– 13. Augstākā krimināltiesa nolēma lietas atkal sadalīt bez acīmredzama iemesla; tā kā Murat Bircan –– viens no 13. Augstākās krimināltiesas 2022. gada 25. aprīļa prāvas tiesnešiem –– 2018. gadā iesniedza pieteikumu kandidēt uz Lielo nacionālo asambleju kā valdošās partijas pārstāvis;

N.

tā kā 2019. gada 10. decembrī ECT nolēma, ka O. Kavala aizturēšana ir pretrunā ECTK 5. panta 1. punktam, jo nav pamatotu aizdomu, Konvencijas 5. panta 4. punktam, jo Konstitucionālā tiesa nav veikusi ātru izskatīšanu, un Konvencijas 18. pantam saistībā ar tās 5. panta 1. punktu, ņemot vērā viņa aizturēšanas politiski motivēto raksturu ar mērķi preventīvi ietekmēt cilvēktiesību aizstāvjus;

O.

tā kā ECT spriedums attiecas gan uz apsūdzībām, kas izvirzītas pret O. Kavala saskaņā ar Turcijas Kriminālkodeksa 312. pantu par viņa iespējamo līdzdalību Gezi parka protestos, gan uz apsūdzībām, kas viņam izvirzītas saskaņā ar tā 309. pantu par viņa iespējamo līdzdalību neveiksmīgajā 2016. gada 15. jūlija valsts apvērsumā;

P.

tā kā ECT spriedumā tika prasīts, lai Turcijas iestādes nekavējoties atbrīvotu O. Kavala; tā kā nav panākts nekāds progress virzībā uz viņa atbrīvošanu, neraugoties uz ECT saistošo spriedumu 2019. gadā un divām Eiropas Padomes Ministru komitejas 2021. gada 2. decembra un 2022. gada 2. februāra starpposma rezolūcijām, ar kurām tika sākta pienākumu neizpildes procedūra pret Turciju par atteikšanos īstenot ECT juridiski saistošo spriedumu un nekavējoties atbrīvot O. Kavala, pastiprinot ES bažas par to, vai Turcijas tiesu iestādes ievēro starptautiskos un ES standartus;

Q.

tā kā Turcijas valdošā partija ir vairākkārt nodarījusi kaitējumu tiesiskumam, demokrātijai un cilvēktiesību standartiem, regulāri apspiežot politiskos oponentus un cilvēktiesību aizstāvjus, kuriem bieži tiek uzrādītas neskaidri definētas terorisma apsūdzības;

R.

tā kā pēc tam, kad vairākas ES dalībvalstis nāca klajā ar paziņojumiem, kuros nosodīja O. Kavala ilgstošo turēšanu apcietinājumā, Turcija draudēja pasludināt desmit šo valstu vēstniekus Turcijā par persona non grata;

S.

tā kā Turcijai kā ES kandidātvalstij ir jāievēro visaugstākie demokrātijas standarti, tostarp cilvēktiesības, tiesiskums, pamatbrīvības un vispārējās tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī stingri jāievēro nevainīguma prezumpcijas princips un tiesības uz pienācīgu procesu;

T.

tā kā Turcija ir Eiropas Padomes locekle kopš 1949. gada 9. augusta, un tai ir saistoša ECTK un ECT nolēmumi,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.