1)

Vai tāda situācija, kāda ir izskatāmajā lietā, — kurā Lietuvas pilsone, kuras pastāvīgā dzīvesvieta viņas nāves dienā, iespējams, bija citā dalībvalstī, bet kura nekādā gadījumā nekad nebija pārrāvusi saikni ar savu dzimto zemi, un kura cita starpā pirms savas nāves Lietuvā bija sastādījusi testamentu un ar to atstājusi visus savus īpašumus mantiniekam, Lietuvas pilsonim, un mantojuma atklāšanās brīdī tika konstatēts, ka viss mantojums sastāv no nekustamā īpašuma, kas atrodas tikai Lietuvā, un minētās citas dalībvalsts pilsonis, kas ir pārdzīvojušais laulātais, skaidri izteica nodomu atteikties no visām prasībām uz mirušās personas mantojumu, nepiedalījās Lietuvā uzsāktā tiesvedībā, un piekrita Lietuvas tiesu jurisdikcijai un Lietuvas tiesību normu piemērošanai, — ir uzskatāma par mantošanu ar pārrobežu elementiem Regulas Nr. 650/2012 nozīmē, un kā tādai tai ir piemērojama minētā regula?

2)

Vai Lietuvas notārs, kurš uzsāk mantojuma lietu, izdod mantojuma apliecību un veic citas darbības, kas nepieciešamas mantiniekam, lai viņš vai viņa pieteiktu tiesības uz mantojumu, ir uzskatāms par “tiesu” Regulas Nr. 650/2012 (1) 3. panta 2. punkta izpratnē, ņemot vērā, ka savā darbībā notāri ievēro objektivitātes un neatkarības principus, viņu lēmumi ir saistoši viņiem pašiem un tiesu iestādēm, un viņu rīcība var būt tiesvedības priekšmets tiesā?

3)

Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai mantojuma apliecības, ko izdod Lietuvas notāri, ir uzskatāmas par nolēmumiem Regulas Nr. 650/2010 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, un vai šādu apliecību izdošanai ir jāpierāda jurisdikcija?

4)

Ja atbilde uz otro jautājumu ir noliedzoša, vai Regulas Nr. 650/2012 4. un 59. panta noteikumi (lasot kopā vai atsevišķi, bet neaprobežojoties tikai ar šiem pantiem) ir jāsaprot kā tādi, kas nozīmē, ka Lietuvas notāriem ir tiesības izdot mantojuma apliecības, neievērojot jurisdikcijas vispārējos noteikumus, un ka šādas apliecības tiek uzskatītas par publiskiem aktiem, kuriem var būt juridiskas sekas citās dalībvalstīs?

5)

Vai Regulas Nr. 650/2012 4. pants (vai citi tās panti) ir jāsaprot kā tāds, kas nozīmē, ka mirušās personas pastāvīgā dzīvesvieta var būt tikai vienā konkrētā dalībvalstī?

6)

Vai Regulas Nr. 650/2012 4., 5., 7. un 22. pants (lasot tos kopā vai atsevišķi, bet neaprobežojoties tikai ar šiem pantiem) ir jāsaprot un jāpiemēro tādējādi, ka izskatāmajā lietā saskaņā ar pirmajā jautājumā minētajiem faktiem ir secināms, ka iesaistītās puses vienojās, ka jurisdikcija ir Lietuvas tiesām un ir piemērojami Lietuvas tiesību akti?