(1)

Komisija 2017. gada 22. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot 2018. gada Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Tajā pienācīgi ņēma vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Eiropas Parlaments, Padome un Komisija pasludināja 2017. gada 17. novembrī. Gada izaugsmes pētījumā iekļautās prioritātes Eiropadome apstiprināja 2018. gada 22. martā. Komisija 2017. gada 22. novembrī uz Regulas (ES) Nr. 1176/2011 pamata arī pieņēma brīdināšanas mehānisma ziņojumu, kurā Vācija bija minēta to dalībvalstu vidū, par kurām tiks izstrādāts padziļināts pārskats. Tajā pašā dienā Komisija pieņēma arī ieteikumu “Padomes ieteikums par eurozonas ekonomikas politiku”, kuru Eiropadome apstiprināja 2018. gada 22. martā. Padome ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku (3) (“eurozonai adresētais ieteikums”) pieņēma 2018. gada 14. maijā.

(2)

Ņemot vērā to, ka Vācija ir dalībvalsts, kuras valūta ir euro, un ka ekonomiskajā un monetārajā savienībā ekonomikas ir savstarpēji cieši saistītas, Vācijai būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā un laikus tiktu īstenots eurozonai adresētais ieteikums, kurš atspoguļots turpmāk sniegtajā 1. un 2. ieteikumā.

(3)

2018. gada ziņojums par Vāciju tika publicēts 2018. gada 7. martā. Tajā tika izvērtēts, kā Vācija īstenojusi tai adresētos ieteikumus, ko Padome pieņēma 2017. gada 11. jūlijā (4), turpmākie pasākumi, kas veikti pēc tai adresētajiem ieteikumiem, kuri pieņemti iepriekšējos gados, un Vācijas progress virzībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” valsts mērķu sasniegšanu. Tajā bija ietverts arī padziļināts pārskats, kurš veikts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 5. pantu un kura rezultāti arī tika publicēti 2018. gada 7. martā. No Komisijas veiktās analīzes tika secināts, ka Vācijā pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība. Konkrētāk, pastāvīgi augstajam tekošā konta pārpalikumam ir pārrobežu nozīme, un tas atspoguļo pieticīgas investīcijas attiecībā pret uzkrājumiem gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Pārpalikums, kas lielākoties ir ar trešām valstīm, kopš 2016. gada ir nedaudz samazinājies, un paredzams, ka tas pakāpeniski samazināsies, jo nākamajos gados pieaugs iekšzemes pieprasījums, taču šis pārpalikums prognozes periodā joprojām saglabāsies vēsturiski augstā līmenī. Kaut arī pašlaik notiek pāreja uz iekšzemes pieprasījuma virzītu izaugsmi, gan patēriņa, gan investīciju īpatsvars IKP joprojām ir neliels, neraugoties uz labvēlīgajiem cikliskajiem un finansēšanas apstākļiem un vajadzību pēc investīcijām infrastruktūrā, kurām vēl ir fiskālā telpa. Lai gan ir veikti daudzi pasākumi, lai stiprinātu publiskās investīcijas, šie centieni vēl nav vainagojušies ar publisko investīciju īpatsvara IKP ilgtspējīgu augšupejošu tendenci. Progress, īstenojot ieteikumus citās jomās, arī ir bijis ierobežots.

(4)

Vācija savu 2018. gada valsts reformu programmu iesniedza 2018. gada 30. aprīlī un 2018. gada stabilitātes programmu – 2018. gada 19. aprīlī. Lai ņemtu vērā abu programmu savstarpējo saistību, tās izvērtētas vienlaikus.

(5)

Attiecīgie šai valstij adresētie ieteikumi ir ņemti vērā, plānojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (“ESI fondi”) 2014.–2020. gada plānošanas periodam. Kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (5) 23. pantā, Komisija var pieprasīt dalībvalstij pārskatīt tās partnerības nolīgumu un attiecīgās programmas un ierosināt grozījumus, ja tas vajadzīgs, lai palīdzētu īstenot attiecīgos Padomes ieteikumus. Sīkāku informāciju par to, kā tā izmantotu minēto noteikumu, Komisija ir sniegusi norādēs par to, kā piemērojami pasākumi, kuri saista ESI fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību.

(6)

(7)

Reālās publiskās investīcijas 2015.–2017. gadā stabili pieauga. Šī tendence liecina par valdības centieniem stiprināt investīcijas. Publiskās investīcijas pieņemas spēkā, bet kā IKP īpatsvars šis pieaugums joprojām ir neliels, un pašvaldību līmenī joprojām pastāv būtiska neveikto investīciju problēma, kas tiek lēstas 4 % apmērā no IKP. Valsts pamatkapitāla apjoms turpina samazināties kā IKP īpatsvars, galvenokārt sakarā ar negatīvo neto investīciju līmeni pašvaldību līmenī (aptuveni 6 miljardi EUR gadā laikposmā no 2010. līdz 2016. gadam). Lai pašvaldību līmenī atbrīvotos no neveikto investīciju problēmas, nākamo desmit gadu laikā būtu nepieciešamas papildu ikgadējās publiskās investīcijas 0,3 % apmērā no IKP. Investīcijas, kas izteiktas procentos no pamatkapitāla, valdības sektorā, un publiskās investīcijas, kas izteiktas procentos no publiskajiem izdevumiem, ir mazākas par eurozonas vidējo rādītāju. Pakalpojumu aģentūra, kas tika izveidota, lai atbalstītu publiskās investīcijas pašvaldību līmenī, sāka darboties 2017. gadā, bet ir vajadzīgi papildu centieni, lai risinātu neveikto investīciju problēmu. Kopā ar labvēlīgo budžeta nostāju tas liecina, ka ir iespējams palielināt investīcijas visos valdības līmeņos, jo īpaši reģionālajā un pašvaldību līmenī.

(8)

Publiskie izdevumi izglītības jomā 2016. gadā joprojām bija 4,2 % apmērā no IKP, kas ir zem Savienības vidējā rādītāja (4,7 %). Izdevumi izglītības un pētniecības jomā 2016. gadā saglabājās 9,0 % apmērā no IKP un nesasniedza valsts izvirzīto mērķi – 10 % no IKP. Tas atbilst aprēķinātajam investīciju iztrūkumam aptuveni 33 miljardu EUR apmērā. Kaut gan izglītības izdevumi ir palielinājušies reālā izteiksmē, joprojām pastāv būtiska neveikto investīciju problēma. Tajā pašā laikā atbilstošs publiskais finansējums būs nepieciešams tādu problēmu risināšanai kā augošais studentu skaits, skolotāju trūkums un agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes turpmāka paplašināšana. Papildu izdevumiem izglītības un pētniecības un inovācijas jomā ir izšķiroša nozīme attiecībā uz Vācijas potenciālo izaugsmi.

(9)

Vācijas ekonomikas digitalizācija notiek lēni, un valsts saskaras ar nopietnām problēmām. Pastāv acīmredzama digitāla plaisa starp pilsētām un laukiem attiecībā uz ātrdarbīga interneta (nākamās paaudzes piekļuve līdz 30 Mbit) pārklājumu (tas ir pieejams tikai 54 % lauku apvidu). Vācija atpaliek ļoti augstas veiktspējas platjoslas (> 100 Mbit) ieviešanā. Tikai nelielu daļu Vācijas teritorijas (7,3 %) sedz augstas veiktspējas optiskās šķiedras piekļuves tīkli, salīdzinot ar Savienības vidējo rādītāju (26,8 %). Tā vietā – esošo vara kabeļu tīklu uzlabošana (vektorēšana) joprojām bija dominējošā vēsturiskā operatora vēlamais tehnoloģiskais risinājums. Daudzi pakalpojumi ir atkarīgi no ļoti ātrdarbīgas savienojamības, un 2017. gadā 25,3 % Vācijas uzņēmumu konstatēja, ka to interneta pieslēgums ir pārāk lēns to faktiskajām darījumdarbības vajadzībām. Šādas savienojamības trūkums kavē investīcijas, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu investīcijas, no kuriem daudzi atrodas lauku un piepilsētu apvidos. Arī digitālo publisko pakalpojumu un e-veselības sniegums stipri atpaliek no Savienības vidējā rādītāja.

(10)

Uzņēmumu investīcijas pētniecības un izstrādes jomā turpina palielināties, un Vācija ir tuvu tam, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” pētniecības un izstrādes intensitātes mērķi. Tomēr investīcijas arvien vairāk koncentrējas lielos uzņēmumos un vidējo un augsto tehnoloģiju ražošanā, savukārt mazo un vidējo uzņēmumu veiktais ieguldījums samazinās. Ir veikti vairāki pasākumi, lai stiprinātu uzņēmējdarbību, it īpaši, piesaistot privātās investīcijas riska kapitālā. Tomēr Vācijas riska kapitāla tirgus joprojām ir mazāk attīstīts nekā citiem starptautiskiem līderiem inovācijas jomā.

(11)

Neraugoties uz dažiem uzlabojumiem pēdējo gadu laikā, Vācijas nodokļu sistēma joprojām ir neefektīva, jo īpaši tādēļ, ka tā ir sarežģīta un kropļo lēmumu pieņemšanu, piemēram, investīciju, finansējuma un līdzdalības darba tirgū jomā. Vācija liek salīdzinoši lielu uzsvaru uz tiešajiem nodokļiem, lai palielinātu ieņēmumus, un pastāv iespēja samazināt kropļojošus tiešos nodokļus vai pāriet uz mazāk kropļojošiem nodokļiem īpašuma, mantojuma un patēriņa jomā. Nodokļi un sociālās iemaksas no algota darba ienākumiem 2015. gadā bija sestie lielākie Savienībā. Kapitāla izmaksas un faktiskā uzņēmumu ienākuma nodokļa vidējā likme, kas dažādos reģionos ir atšķirīga, ir viena no augstākajām Savienībā (28,2 % no valsts kopējā rādītāja, salīdzinot ar Savienības vidējo rādītāju – 20,9 %). Ņemot vērā mijiedarbību starp uzņēmumu ienākuma nodokli, vietējo tirdzniecības nodokli un solidaritātes piemaksu, uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma ir sarežģīta, saistīta ar augstām nodokļu administrēšanas izmaksām un kropļo investīciju līmeni un vietu, kur tie tiek veikti. Turklāt uzņēmumu ienākuma nodoklis kropļo finansēšanas lēmumus ar stimuliem aizņēmuma finansējuma izmantošanai. Šādi stimuli ir septītie lielākie Savienībā. Tas, ka tiktu pazeminātas kapitāla izmaksas pašu kapitālam, varētu palielināt privātās investīcijas un stiprināt salīdzinoši pārāk maz attīstīto riska kapitāla tirgu. Turklāt zaudējumu pārnešanas noteikums joprojām ir salīdzinoši stingrs, jo ierobežo summu līdz 60 % no ienākumiem, ko apliek ar nodokli attiecīgajā gadā.

(12)

Regulējums Vācijā joprojām ir ļoti ierobežojošs, jo īpaši attiecībā uz darījumdarbības pakalpojumiem, regulētām profesijām un administratīvām formalitātēm pakalpojumu pārrobežu sniegšanas jomā. Galvenie ierobežojumi cita starpā attiecas uz juridisko formu un kapitāla daļu turējumu. Mainības koeficients tādās nozīmīgās darījumdarbības pakalpojumu nozarēs kā juridiskie, grāmatvedības, arhitektūras un inženiertehniskie pakalpojumi ir mazāks par Savienības vidējo rādītāju, savukārt bruto darbības rādītāji šajās nozarēs ir augstāki par vidējo līmeni, liecinot par mazāku konkurences spiedienu. Ņemot vērā pakalpojumu kā starpposma ieguldāmo resursu nozīmi, ne tik ierobežojošs pakalpojumu regulējums palielina produktivitāti pakārtotām, pakalpojumu ziņā ietilpīgām nozarēm.

(13)

Vācijas darba tirgus rādītāji ir ļoti labi. Bezdarba līmenis 2017. gada ceturtajā ceturksnī nokritās līdz rekordzemam līmenim (3,6 %), un nodarbinātība sasniedza 79,8 %. Jauniešu bezdarba līmenis (6,8 % 2017. gadā) ir viens no zemākajiem Savienībā. Vācija saskaras ar aizvien lielāku prasmīga darbaspēka trūkumu, savukārt dažu grupu potenciāls darba tirgus jomā joprojām netiek pietiekami izmantots. Nepilnu darba laiku strādājošo, jo īpaši sieviešu un personu ar migrantu izcelsmi un aprūpes pienākumiem, īpatsvars ir viens no lielākajiem Savienībā. Attiecībā uz sievietēm nozīmīgi faktori ir tas, ka trūkst stimula strādāt ilgākas stundas apvienojumā ar to, ka trūkst pietiekamas bērnu aprūpes un visas dienas garumā pieejamas skolas. Konkrēti nodokļu noteikumi, jo īpaši attiecībā uz otriem pelnītājiem un zemu atalgotiem darba ņēmējiem, kā arī bloķējošās sekas, ko rada “minidarbu” peļņas sliekšņa noteikšana 450 EUR apmērā ir vēl vairāk mazinājuši stimulu strādāt ilgākas stundas. Vācijā ir viens no augstākajiem nodokļu īpatsvariem darbaspēka izmaksās attiecībā uz zemu atalgotiem darba ņēmējiem, no kuriem lielākā daļa ir sievietes. Nepilnu darba laiku strādājošo sieviešu lielo īpatsvaru papildina viena no lielākajām vīriešu un sieviešu nepilna darba laika nodarbinātības atšķirībām Savienībā (37,5 % salīdzinājumā ar vidējo rādītāju Savienībā – 23,1 %). Tas veicina ļoti lielu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību Vācijā.

(14)

Nominālais algas pieaugums 2017. gadā joprojām bija mērens (2,4 %), neraugoties uz rekordzemu bezdarba līmeni un lielo skaitu vakanto darba vietu. Šis salīdzinoši pieticīgais rādītājs daļēji izskaidrojams ar lēnu produktivitātes pieaugumu pakalpojumu jomā, darba koplīgumu nelielo piemērojumu dažās nozarēs un strukturālā bezdarba samazināšanos. Reakcija uz inflācijas pieaugumu bijusi ierobežota, un reālais algu pieaugums samazinājies no 1,8 % 2016. gadā līdz 0,7 % 2017. gadā. Koplīgumi no 2018. gada sākuma var izraisīt algu pieauguma nelielu paātrinājumu; šajā jomā ir lietderīgi novērot notikumu attīstību. Zemu atalgotu darba ņēmēju īpatsvars joprojām ir augsts, un ir iespējams palielināt nostrādāto stundu skaitu zemākajās algu decilēs. Pieaugošā imigrācija neliedza algu pieaugumu zemāku algu segmentos. Ieviešot obligāto vispārējo minimālo algu 2015. gadā un pēc tam to palielinot 2017. gadā, alga pieauga sadalījuma skalas apakšējā daļā. Papildus algu pieaugumam sociālie partneri pašreizējā algām veltīto sarunu kārtā galveno uzmanību pievērš darbalaika elastīgumam.

(15)

Vācijai ir kopumā stabila sociālās aizsardzības sistēma. Tomēr to cilvēku īpatsvars, kuriem draud nabadzība, attiecībā pret kopējo iedzīvotāju skaitu līdz 2015. gadam stabili pieauga – pirms šī tendence nedaudz mainījās pretējā virzienā 2016. gadā. 2015. gadā sāka samazināties arī ienākumu nevienlīdzība, uzrādot pieticīgu samazinājumu S80/S20 rādītājā sakarā ar nabadzīgāko mājsaimniecību ienākumu uzlabošanos. Nesenais uzlabojums nodarbinātu personu nabadzības jomā 2016. gadā arī bija pieticīgs un attiecās tikai uz vīriešiem.

(16)

Vācija var uzlabot gados vecāku darba ņēmēju piesaisti darba tirgum, kas palielinātu ienākumus vecumdienās, sekmētu potenciālo izlaides apjomu, palīdzētu pielāgoties saspringtajai situācijai darba tirgū un mazinātu nepieciešamību pēc piesardzības uzkrājumiem vecumdienām. Fiskālās stabilitātes riski pašlaik ir mazi, lielā mērā pateicoties salīdzinoši lielam primārajam pārpalikumam. Tomēr saskaņā ar 2018. gada ziņojumu par novecošanu paredzams, ka Vācijai līdz 2070. gadam būs viens no lielākajiem pensiju izdevumu pieaugumiem Savienībā. To cilvēku īpatsvars, kuriem vecumdienās (t. i., pēc 65 gadu vecuma) draud nabadzība, 2016. gadā bija 17,6 %, kas pārsniedz Savienības vidējo rādītāju (14,7 %). Ir sagaidāms, ka pensiju atbilstības obligātajā pirmajā pīlārā turpmāka pasliktināšanās palielinās nabadzības risku vecumdienās, jo īpaši zemu atalgotiem darba ņēmējiem, cilvēkiem ar netipiskiem darba līgumiem un cilvēkiem, kuriem darba stāžā ir bijuši pārtraukumi. Vīriešu un sieviešu pensiju atšķirība ir viena no lielākajām Savienībā. Tajā pašā laikā nodarbinātības līmenis darba ņēmēju vecuma grupā no 60 līdz 64 gadiem (58,4 % 2017. gadā) bija viens no augstākajiem Savienībā, nodarbinātības līmenis darba ņēmēju vecuma grupā no 65 līdz 69 gadiem bija dalībvalstu vidējā trešdaļā (16,1 %).

(17)

Sociālekonomiskais stāvoklis joprojām ir būtisks izglītības rezultātu un darba tirgus integrācijas faktors. Saskaņā ar Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmu 2015. gadā mācību priekšmetā “zinātne” tas veicina rezultātu starpību trīs gadu mācīšanās apmērā starp zemākajām un augstākajām sociālajam kvartilēm. Valsts dati apstiprina šo būtisko korelāciju arī attiecībā uz pamatizglītību. Migrantu izcelsmes apmācāmie saskaras ar īpašām problēmām. Salīdzinājumā ar valstī dzimušiem skolēniem ir daudz ticamāks, ka viņiem būs vājas pamatprasmes un viņi priekšlaicīgi pametīs skolu vai pārtrauks mācības universitātē. Netiek pilnībā izmantots arī darba tirgus potenciāls attiecībā uz cilvēkiem ar migrantu izcelsmi. 2017. gadā trešo valstu valstspiederīgo nodarbinātības līmenis (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) bija vairāk nekā par 27 procentpunktiem zemāks nekā Vācijas valstspiederīgajiem (gandrīz par 32 procentpunktiem zemāks to sieviešu starpā, kas ir trešo valstu valstspiederīgās). Darba ņēmēju dalība pieaugušo izglītībā rada bažas par turpmākiem darba ņēmēju darba tirgus rādītājiem, jo īpaši par mazkvalificētiem pieaugušajiem, kuru skaits ir 7,5 miljoni iedzīvotāju un kuriem trūkst lasīšanas un rakstīšanas pamatprasmju.

(18)

Komisija 2018. gada Eiropas pusgada ietvaros ir veikusi Vācijas ekonomikas politikas visaptverošu analīzi un to publicējusi 2018. gada ziņojumā par šo valsti. Tā ir arī novērtējusi 2018. gada stabilitātes programmu, 2018. gada valsts reformu programmu un to, kā īstenoti Vācijai iepriekšējos gados adresētie ieteikumi. Tā ņēma vērā ne tikai programmu lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas nodrošināšanā Vācijā, bet arī to, cik lielā mērā tās atbilst Savienības noteikumiem un norādēm, ņemot vērā vajadzību nostiprināt Savienības vispārējo ekonomikas pārvaldību, turpmākajos valsts lēmumos nodrošinot Savienības līmeņa ieguldījumu.

(19)

Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2018. gada stabilitātes programmu un uzskata (7), ka ir sagaidāms, ka Vācija ievēros Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus.

(20)

Ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi 2018. gada valsts reformu programmu un 2018. gada stabilitātes programmu. Tās ieteikumi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1176/2011 6. pantu ir atspoguļoti turpmāk sniegtajā 1. un 2. ieteikumā,

1.

2.