Lieta C-390/17 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2017. gada 28. aprīļa spriedumu lietā T-580/16 Azoulay u.c./Eiropas Parlaments 2017. gada 28. jūnijā iesniedza Irit Azoulay, Andrew Boreham, Mirja Bouchard, Darren Neville

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2017. gada 28. aprīļa spriedumu lietā T-580/16 Azoulay u.c./Eiropas Parlaments 2017. gada 28. jūnijā iesniedza Irit Azoulay, Andrew Boreham, Mirja Bouchard, Darren Neville

(Lieta C-390/17 P)

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Irit Azoulay, Andrew Boreham, Mirja Bouchard, Darren Neville (pārstāvis – M. Casado García-Hirschfeld, advokāts)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Parlaments

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas vairākas kļūdas tiesību piemērošanā un ir sagrozīti fakti.

Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un sagrozījusi faktus, noraidot izglītības izmaksu jēdziena Savienības tiesību sistēmā autonomo un vienveidīgo interpretāciju un padarot šo jēdzienu atkarīgu no tā nozīmes dažādās ierēdņa dzīvesvietas valsts izglītības sistēmās, neņemot vērā izmaksu raksturu un bērnu intereses.

Atbilstoši Tiesas judikatūrai gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzīgas attieksmes principa izriet, ka tādas Savienības tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un piemērojamību, parasti visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā regulējuma mērķi (spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Axa Belgium, C-494/14, EU:C:2015:692).

Turklāt Vispārējās tiesas secinājums, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 47. punktā, nav saskanīgs un ar to nav ievērota judikatūra par iepriekšējas administratīvas sūdzības un prasības saskaņotību.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu noradīt pamatojumu, nespriežot par vienlīdzīgas attieksmes principa un Pamattiesību hartas 22. panta pārkāpumu, kurš tomēr tika norādīts minētajā tiesā.

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka, izvērtējot trīs atsevišķos apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumus pārāk īsi, Vispārējā tiesa ir izdarījusi secinājumus, kas nav ne tiesiski, ne faktiski pamatoti.