10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/75

Ziņotājs:

Peter CLEVER

1.1.

Ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas, ES ir atkarīga arī no augsti kvalificētu darba ņēmēju imigrācijas, kas ļauj nodrošināt izaugsmi un labklājību. Šajā gadījumā nepietiek ar dalībvalstu darba tirgus iespēju izmantošanu, lai arī valstu politikā tām neapšaubāmi ir svarīga nozīme; drīzāk ir nepieciešama kopīga Eiropas stratēģija kvalificēta darbaspēka piesaistīšanai, jo starptautiskajā konkurencē par speciālistiem Eiropai kā vienam veselumam ir labākas izredzes nekā dalībvalstīm atsevišķi.

1.2.

Kopējai stratēģijai, kas ļautu piesaistīt speciālistus no trešām valstīm, vajadzētu būt vispusīgai, un tai jāaptver visi aspekti, no pirmajiem kontaktiem ar speciālistiem, kuri ir ieinteresēti ieceļot, līdz pat pensiju tiesību izskatīšanai. Šajā sakarā jāpievēršas arī imigrantiem, kas ir absolvējuši tikai daļu no augstskolas programmas savā valstī. Jāņem vērā arī speciālistu imigrācijas ietekme uz viņu izcelsmes valstīm, un šīs valstis jāatbalsta to izglītības sistēmu pilnveidošanā.

1.3.

Turklāt ir svarīgi panākt iespējami lielu vienprātību, kas nodrošina, ka arī dalībvalstis atbalsta šo stratēģiju un konsekventi īsteno ES līmenī apstiprinātos pasākumus. Šajā sakarā jācenšas, lai tiktu cieši iesaistīti valstu un Eiropas sociālie partneri. Nodarbinot trešo valstu valstspiederīgos, jānodrošina vienlīdzīgas iespējas un nediskriminācija.

1.4.

Nozīmīgs saskaņotas darbaspēka imigrācijas politikas aspekts ir uzņemšanas politika. Kopīgi noteikumi var atvieglot trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi Eiropas darba tirgiem, taču vienlaikus tā vienmēr ir iejaukšanās dalībvalstu suverenitātē. Tāpēc šajā saistībā ir rūpīgi jāizvērtē tālākas saskaņošanas priekšrocības un trūkumi. Uzņemšanas politikas pilnīga saskaņošana pašreizējā situācijā nešķiet ne lietderīga, ne nepieciešama.

1.5.

Eiropas Komisijas iesniegtais priekšlikums pārstrādāt zilās kartes sistēmu šobrīd ir pārāk tālejošs, jo tas dalībvalstīm atņem iespēju saglabāt savus, savām konkrētajām vajadzībām pielāgotus augsti kvalificētu darba ņēmēju piekļuves ceļus. Tomēr ir pareizi censties nodrošināt, lai nākotnē augsti kvalificētu darba ņēmēju, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, ieceļošanai Eiropas Savienībā tiktu vairāk izmantota zilā karte. Līdzīgi ASV zaļajai kartei tā varētu būt zīmols, kas Eiropas Savienību padara par augsti kvalificētiem darba ņēmējiem pievilcīgu galamērķa reģionu.

1.6.

Kopumā Komisijas priekšlikums pārskatīt zilās kartes noteikumus vērtējams atzinīgi, jo ar to zilā karte ir padarīta pievilcīgāka kā veids iekļūšanai ES, un tas ievērojami atvieglo zilās kartes turētāju mobilitāti Eiropas Savienībā. Šajā saistībā ir ļoti vēlams radīt citās ES dalībvalstīs labākas iespējas uzturēties tajās darba nolūkos.

1.7.

Arī kartes piešķiršanas atvieglojumi ir pareizi. Tomēr algas sliekšņa pazemināšana ir jāvērtē kritiski. Līmenis, kas ir zemāks par vidējo algu, attiecībā uz augsti kvalificētiem darba ņēmējiem, ir noraidāms.

1.8.

Tas pats attiecas uz brīvprātīgo iespēju augstākās izglītības kvalifikāciju aizstāt ar atbilstīgu profesionālo pieredzi. Šajā gadījumā vajadzētu apsvērt iespēju pārskatīt nepieciešamās salīdzināmās profesionālās pieredzes samazinājumu no pieciem uz trim gadiem, un būtu lietderīgi sniegt vismaz norādes, pēc kādiem kritērijiem šāda pieredze būtu jāvērtē.

2.1.

Migrācijas politikai ir dažādi mērķi. Viens no tiem ir stabilizēt darbaspēka bāzi valstīs, ko spēcīgi skārušas demogrāfiskās pārmaiņas. Vēl viens mērķis ir uzņemties sociālo atbildību pasaulē, piemēram, uzņemot bēgļus. Apzinoties temata sarežģītību, šajā atzinumā izskatīta augsti kvalificētu darba ņēmēju, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, ieceļošana.

2.2.

Ja nenotiks migrācija no trešām valstīm, demogrāfiskās pārmaiņas tuvāko divdesmit gadu laikā izraisīs ievērojamu darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita samazinājumu Eiropas Savienībā. Vienlaikus būtiski pieaugs vecu cilvēku skaits. Šādas pārmaiņas rada lielus izaicinājumus attiecībā uz publiskā budžeta plānošanu, jo faktiskais nodokļu maksātāju skaits samazinās, bet faktiskais valsts pabalstu saņēmēju skaits – palielinās. Turklāt darba tirgum draud darbaspēka trūkums.

2.3.

Lai demogrāfisko pārmaiņu negatīvās sekas būtu pārvaldāmas, vispirms ir jāpalielina ES dalībvalstu pašreizējā darbaspēka potenciāls. Jāpieliek lielas pūles, lai nodrošinātu it īpaši sociāli nelabvēlīgā situācijā esošu mērķgrupu kvalifikāciju darba tirgum. Arī mobilitāte Eiropas Savienībā vidējā termiņā var veicināt darba tirgus stabilizēšanu valstīs, ko īpaši smagi skārušas demogrāfiskās pārmaiņas. Šī Eiropas iekšējā mobilitāte vēl netiek izmantota tik lielā mērā, cik tas būtu juridiski un faktiski iespējams. Tomēr ar abiem minētajiem elementiem kopā nepietiks. Līdztekus nepieciešama mērķtiecīga ilgtermiņa stratēģija, lai veicinātu kvalificēta darbaspēka likumīgu imigrāciju no trešām valstīm.

2.4.

Pašlaik darba tirgus stāvoklis katrā ES dalībvalstī ir ļoti atšķirīgs. Dažās valstīs trūkst kvalificēta darbaspēka, savukārt citām ir raksturīgs augsts bezdarba līmenis. Tādēļ ievērojami atšķiras gan pieprasījums pēc imigrantu darbaspēka, gan integrācijas iespējas imigrantiem no trešām valstīm. Tāpēc arī katras valsts imigrācijas stratēģijas būtu jāveido atšķirīgi.

2.5.

Vienlaikus ir vajadzīga ciešāka sadarbība, lai Eiropas darba tirgum piesaistītu augsti kvalificētus speciālistus. Atšķirībā no zemu kvalificētiem darbiniekiem šīm personām ir iespējas doties arī uz citām valstīm, it īpaši anglosakšu valstīm, kur tās tiek augstu vērtētas, tādēļ šajā saistībā Eiropai ir jākonkurē. Tikai 31 % augsti kvalificēto migrantu no trešām valstīm, kas ir ESAO dalībvalstis, izvēlas doties uz kādu no ES dalībvalstīm. Viens no lielākajiem šķēršļiem augsti kvalificētu speciālistu ieceļošanai ES ir nepietiekamas attiecīgo valstu valodu zināšanas. Vēl viens šķērslis ir tas, ka jo īpaši mazākās dalībvalstis ir maz zināmas ārpus Eiropas, tādēļ tās bieži tiek nepamatoti uzskatītas par mazāk pievilcīgām.

2.6.

Ņemot vērā iepriekšminēto, Eiropas Savienībai ir svarīga funkcija apvienot dalībvalstu pasākumus augsti kvalificētu darba ņēmēju piesaistīšanai no trešām valstīm, tādējādi padarot šos pasākumus efektīvākus. Turklāt, ja dalībvalstis tiek kopīgi prezentētas kā Eiropa, tiek nodrošinātas lielas priekšrocības konkurencē par starptautiski mobilu kvalificētu darbaspēku. Lai padarītu ES pievilcīgāku kā galamērķi augsti kvalificētiem migrantiem no trešām valstīm, ir vajadzīga mērķtiecīga Eiropas stratēģija kvalificēta darbaspēka piesaistīšanai, jo tikai tā ES var saglabāt un uzlabot savu pozīciju starptautiskajā konkurencē par augsti kvalificētu darbaspēku.

2.7.

Tomēr tas, cik veiksmīga būs Eiropas stratēģija kvalificēta darbaspēka piesaistīšanai, būtībā ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā tajā būs ņemtas vērā valstu atšķirības un cik lielā mērā ES dalībvalstis šo stratēģiju atzīs. Tādēļ atbilstošu pasākumu gadījumā jāpanāk pēc iespējas plašāka vienprātība arī attiecībā uz nepieciešamo regulējumu kvalificēta darbaspēka migrācijai.

3.1.

Saskaņā ar kopīgu stratēģiju, kuras mērķis ir veicināt augsti kvalificēta darbaspēka likumīgo imigrāciju, Eiropas līmenī būtu jāīsteno pasākumi, lai piesaistītu un pieņemtu darbā kvalificētu darbaspēku no trešām valstīm. Ļoti daudzsološa šķiet Eiropas talantu datubāze, kurā – līdzīgi kā EURES – kvalificēti darba ņēmēji, kas vēlas imigrēt no trešām valstīm, varētu reģistrēties un norādīt savu kvalifikāciju un kurā darba devēji varētu ar viņiem tieši kontaktēties. Citi neatņemami elementi ES stratēģijā kvalificēta darbaspēka piesaistīšanai būtu sagatavot informācijas piedāvājumu par Eiropas Savienību, attiecīgajiem imigrācijas noteikumiem un darba tirgus situāciju. Būtu jāievieš arī piemērots satvars trešo valstu speciālistu mobilitātei Eiropas Savienībā, saskaņota procedūra trešās valstīs iegūtu kvalifikāciju atzīšanai un Eiropas viesmīlības kultūra, kas būtu vērsta pretēji vietējo iedzīvotāju noraidošajai attieksmei pret imigrantiem. Šā satvara veidošanā būtu jāiesaista valstu un Eiropas sociālie partneri.

3.2.

Stratēģijā, ar ko veicina augsti kvalificētu darba ņēmēju likumīgu imigrāciju no trešām valstīm, būtu jāņem vērā ne tikai cilvēki, kas ierodas ES dalībvalstīs jau ar pilnībā pabeigtu izglītību, bet arī cilvēki, kas šeit vispirms pabeigs studijas vai daļu no tām. Šajā saistībā ļoti atzinīgi vērtējams ar jauno ES direktīvu par uzturēšanos studiju un pētniecības nolūkā (Direktīva (ES) 2016/801) pieņemtais lēmums atvieglot studentu iesaistīšanos papilddarbos un iespēja pēc studiju pabeigšanas vismaz deviņus mēnešus uzturēties valstī darba meklēšanas nolūkā. Jānodrošina arī mērķtiecīgs informācijas un konsultāciju piedāvājums universitātēm, kuras trešo valstu studentus informē par viņu darba tirgus izredzēm Eiropas Savienībā.

3.3.

Eiropas Savienībā likumīgi uzņemtus trešo valstu valstspiederīgos nedrīkst diskriminēt. It īpaši viņu darba samaksai un darba apstākļiem jābūt tādiem pašiem kā vietējiem iedzīvotājiem.

3.4.

Pret speciālistu, kuru izglītība jau ir pabeigta, piesaistīšanu jāizturas ļoti piesardzīgi, jo daudzās potenciālajās izcelsmes valstīs pašās trūkst augsti kvalificētu speciālistu. Jānovērš intelektuālā darbaspēka emigrācija no tādām valstīm. Tomēr kvalificētu darba ņēmēju pagaidu imigrācija intelektuālā darbaspēka aprites ietvaros varētu būt ieguldījums šo valstu ekonomikas attīstībā. Šajā gadījumā jānodrošina, ka īslaicīga atgriešanās izcelsmes valstī automātiski nenozīmē ES dalībvalstī saņemtās darba atļaujas izbeigšanos. Mērķtiecīga stratēģija kvalificētu darba ņēmēju piesaistīšanai no mazāk attīstītām valstīm noteikti būtu jāpapildina ar attīstības politikas pasākumiem, lai izcelsmes valstīm cita starpā palīdzētu pilnveidot savas izglītības sistēmas. Šī attīstības politika jāorientē uz izcelsmes valstu interesēm, un to nedrīkst īstenot ar mērķi palielināt potenciālu turpināt kvalificētu darba ņēmēju piesaistīšanu no minētajām valstīm.

3.5.

Lai ierobežotu nelikumīgo imigrāciju, ES plāno migrācijas jomā nodibināt mērķtiecīgas partnerības ar svarīgām izcelsmes un tranzīta valstīm. Šādas partnerības būtu jāizmanto arī likumīgas migrācijas veicināšanai. Esošajās partnerībās šāda iespēja līdz šim gandrīz netiek izmantota. taču tajās var vienoties par mērķtiecīgiem pasākumiem, kas veicina kvalificēta darbaspēka attīstību partnervalstīs un atvieglo – vajadzības gadījumā atbilstīgi kvotām notiekošu – imigrāciju Eiropā. Tādējādi var cīnīties arī pret nelikumīgu migrāciju, jo šādi daudziem, kas vēlas emigrēt, tiek piedāvāta likumīga alternatīva, turklāt tā parasti paredz arī tālākus ieguldījumus izglītībā, un tas savukārt var pozitīvi ietekmēt izglītības līmeni izcelsmes valstīs.

4.1.

Uzņemšanas politika ir svarīgs kvalificēta darbaspēka piesaistīšanas stratēģijas elements. Tā ne tikai reglamentē trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi attiecīgās dalībvalsts darba tirgum, bet arī viņu mobilitāti ES teritorijā un to, vai viņi var ierasties kopā ar ģimeni vai vēlāk to uzaicināt. Arī no šiem faktoriem ir ļoti atkarīgs tas, vai Eiropas Savienība šķiet pievilcīga kvalificētam darbaspēkam no trešām valstīm.

4.2.

Vienota regulējuma noteikšana ES līmenī attiecībā uz uzturēšanās atļauju piešķiršanu vienmēr ir nopietna iejaukšanās valstu suverenitātē. Jāņem vērā, ka, jo vairāk tiek saskaņots nacionālais uzturēšanās regulējums un jo mazāka rīcības brīvība dalībvalstīm tiek atstāta, jo iejaukšanās ir smagāka. Tādēļ lēmums par vienotiem uzņemšanas kritērijiem principā ir jāpieņem pēc tam, kad ir vispusīgi izvērtētas ES līmeņa regulējuma priekšrocības salīdzinājumā ar valstu vajadzību un interešu atšķirībām.

4.3.

Vajadzība pēc kvalificēta darbaspēka no trešām valstīm būtiski atšķiras katrā ES dalībvalstī. Tādēļ LESD 79. pantā ir pamatoti atļauts ES līmenī izstrādāt kopēju uzņemšanas politiku, tomēr vienlaikus nav atceltas dalībvalstu tiesības noteikt savu nacionālo uzņemšanas politiku. Tas ir tādēļ, ka nacionālie uzņemšanas kritēriji attiecībā uz darbaspēka migrāciju no trešām valstīm parasti labāk atbilst attiecīgās valsts darba tirgus īpatnībām. Saistībā ar darbaspēka imigrāciju var būt svarīgas arī darba tirgus pārbaudes, un tām būtu jāpaliek dalībvalstu ziņā.

4.4.

Tomēr kopīgs regulējums ir steidzami vajadzīgs, jo ES dalībvalstu ekonomika ir cieši savienota Eiropas iekšējā tirgū. Daudziem uzņēmumiem ir ražotnes vairākās ES dalībvalstīs, un tie pārdod savas preces un pakalpojumus visā ES. Tāpēc uzņēmumiem bieži dažādās ES valstīs īstermiņā jānodarbina darba ņēmēji no trešām valstīm, kuriem ir īpaša kvalifikācija. Ja uz šiem darba ņēmējiem neattiecas Direktīva par darbinieku pārcelšanu uzņēmuma ietvaros (t. s. ICT direktīva) un attiecīgā uzturēšanās atļauja nedod tiesības strādāt citā ES valstī, būs grūti pieņemt darbā trešo valstu valstspiederīgos. Līdzīgas problēmas rodas migrantiem, kuri kādā ES dalībvalstī kļūst par pašnodarbinātām personām un vēlas vai ir spiesti veikt uzņēmējdarbību vairākās ES dalībvalstīs. Augsti kvalificētu trešo valstu valstspiederīgo mobilitātes vajadzības noteikti ir jāņem vērā.

5.1.

ES zilā karte kopā ar citiem instrumentiem ir svarīgs elements kopīgā stratēģijā, kuras mērķis ir piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku. Zilajai kartei ir liels potenciāls piesaistīt kvalificētu darbaspēku no trešām valstīm, jo tā – tāpat kā ASV zaļā karte – var kalpot par tirgvedības instrumentu ES kā migrācijas reģiona popularizēšanai. Turklāt augsti kvalificētiem darba ņēmējiem, kas vēlas emigrēt, tā ļauj vieglāk izvērtēt viņu iespējas piekļūt Eiropas darba tirgum, jo visās ES dalībvalstīs vismaz struktūras ziņā ir spēkā vieni un tie paši kritēriji. Tādējādi var tikt veicināta arī migrācija uz ES.

5.2.

Tomēr ES zilās kartes panākumi dalībvalstīs ir atšķirīgi. Dažās valstīs, piemēram, Vācijā, tā ir svarīgs kvalificēta darbaspēka piesaistīšanas stratēģijas elements, taču citas valstis to izmanto maz vai vispār neizmanto un turpina paļauties galvenokārt uz valsts uzturēšanās atļaujām. 2015. gadā no pirmreizēji izsniegtajām 16 800 zilajām kartēm aptuveni 14 600 tika izsniegtas Vācijā. Tie ir gandrīz 90 %. Nevienā citā ES dalībvalstī zilo karšu skaits nepārsniedza 1 000. Vairākās ES valstīs tika izsniegts pat mazāk nekā 20 zilo karšu, tostarp valstīs, kurās ir salīdzinoši laba darba tirgus situācija, piemēram, Nīderlandē un Zviedrijā.

5.3.

Tātad daudzas ES dalībvalstis neizmanto ES zilo karti kā stratēģisku instrumentu augsti kvalificēta darbaspēka piesaistīšanai no trešām valstīm. Tas nozīmē, ka kvalificētie darba ņēmēji, kas vēlas emigrēt no trešām valstīm, neuztver ES zilo karti kā ES kopējās uzņemšanas politikas elementu un nevar izmantot šīs kartes potenciālu. Ņemot to vērā, Komisija ir iesniegusi ES zilās kartes reformas priekšlikumu.

5.4.

Kopumā Komisijas priekšlikums pārstrādāt zilās kartes regulējumu ir vērtējams pozitīvi, jo tā mērķis ir pievērsties svarīgajiem jautājumiem par mijiedarbību ar citām valstu uzturēšanās atļaujām, kvalificēta trešo valstu darbaspēka mobilitāti Eiropas Savienībā un atvieglotiem izsniegšanas kritērijiem un piedāvāt risinājumus. Tomēr tajā ir vajadzīgi būtiski labojumi.

5.5.

Komisijas priekšlikumā ir noteikts, ka augsti kvalificētiem darba ņēmējiem no trešām valstīm vairs nebūtu jāsaņem nekādas citas uzturēšanās atļaujas kā tikai ES zilā karte. Izņēmumi būtu tikai tādas profesiju grupas kā pašnodarbinātas personas un zinātnieki. Šāds neelastīgums apgrūtina dalībvalstu iespējas savu uzņemšanas politiku veidot atbilstoši savām vajadzībām pēc kvalificēta darbaspēka un mērķtiecīgi reaģēt uz konkrētu speciālistu trūkumu. Tādēļ nav lietderīgi noteikt stingru aizliegumu, kas neļauj augsti kvalificētiem darba ņēmējiem izmantot citus piekļuves veidus. Gluži pretēji, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai arī turpmāk saglabāt savas nacionālās sistēmas.

5.6.

Tomēr ES zilā karte ir vairāk jānostiprina ES dalībvalstu imigrantu uzņemšanas politikā. Šajā nolūkā direktīvas apsvērumos būtu jāiekļauj punkts, ar kuru dalībvalstis tiek aicinātas dot priekšroku zilās kartes piešķiršanai, nevis nacionālajām uzturēšanās atļaujām, ja attiecīgais kandidāts atbilst piešķiršanas kritērijiem. Tādējādi valstu rīcības brīvība netiktu tik ļoti ierobežota, kā aizliedzot citu atļauju piešķiršanu. Turklāt jānorāda, ka ES zilās kartes sekmīga izmantošana nav atkarīga tikai no atbilstošu noteikumu iekļaušanas ES direktīvā, bet arī no tā, ka ES dalībvalstis skaidri atzīst ES zilo karti. Tas var izdoties tikai tad, ja ES dalībvalstis saskata ES zilās kartes pievienoto vērtību.

5.7.

Algas robežvērtību samazināšana ir lietderīga, tomēr Komisijas priekšlikums šajā saistībā ir pārāk tālejošs

5.7.1.

Līdzšinējā algas robežvērtība, proti, atalgojums vismaz 1,5 reižu apmērā no vidējās bruto gada algas vai 1,2 reižu apmērā no algas, ko maksā profesijās, kurās ir darbaspēka trūkums, var būt šķērslis atsevišķās ES dalībvalstīs it sevišķi tiem, kas sāk darba gaitas. Tāpēc šīs robežvērtības samazināšana var būt pareiza rīcība, kuru arodbiedrības tomēr vērtē kritiski. Pēc EESK ieskatiem, jānodrošina, ka augsti kvalificēti speciālisti, kas uzsāk karjeru, nekādā gadījumā nedrīkst saņemt mazāk par vidējo darba algu. Komisijas priekšlikumā minētā robežvērtība 0,8 reižu apmērā ir pārāk zema.

5.7.2.

Šo aplēšu pamatā ir fakts, ka vidējās bruto algas aprēķinā tiek ņemti vērā visi nodarbinātie un ka augsti kvalificētiem darba ņēmējiem jau karjeras sākumā, ja viņi veic kvalifikācijai atbilstošu darbu, kopumā vajadzētu būt iespējai pelnīt algu, kas pārsniedz vidējo līmeni. Ja dalībvalstī trūkst kvalificēta darbaspēka, ir lietderīgi noteikt salīdzinoši zemāku algas robežvērtību ES zilās kartes piešķiršanai, tomēr, ja bezdarba līmenis ir augsts arī tad, ja ir pieejams kvalificēts darbaspēks, parasti ir vajadzīga augstāka robežvērtība. Turklāt nevajadzētu radīt iespaidu, ka ES zilā karte kalpos “lēta” darbaspēka iepludināšanai Eiropas Savienībā. Tas varētu arī mazināt regulējumam nepieciešamo atbalstu.

5.7.3.

Turklāt jānorāda, ka direktīvā joprojām nav skaidri precizēts, kā nosakāmi vidējie ienākumi, uz kuriem balstīties, un tas var būtiski ietekmēt galīgo spēkā esošo algas robežvērtību.

5.8.

Plānotie papildu atvieglojumi ES zilās kartes piešķiršanai ir vērtējami atzinīgi

5.8.1.

Komisijas ierosinājums no divpadsmit uz sešiem mēnešiem samazināt minimālo darba līguma termiņu, kas nepieciešams ES zilās kartes saņemšanai, ir pareizs solis, jo tas darba devējiem, kuri nav pārliecināti par trešās valsts valstspiederīgā faktiskajām spējām, atvieglo iespēju noslēgt darba līgumu un tādējādi veicina imigrāciju.

5.8.2.

Pozitīvi vērtējama arī saglabātā iespēja aizstāt augstāko izglītību ar atbilstošu profesionālo pieredzi, tomēr tai būtu jāpaliek brīvprātīgai. Būtu jāpārskata arī nepieciešamās profesionālās pieredzes samazinājums no pieciem uz trim gadiem. Šajā saistībā būtu lietderīgi vismaz norādījumi, pēc kādiem kritērijiem jāveic novērtējums, lai dalībvalstis šos noteikumus nevarētu interpretēt pārāk atšķirīgi.

5.8.3.

Ir lietderīgi piedāvāt ES zilo karti tiem aizsardzības saņēmējiem no trešām valstīm, kuri atbilst kvalificētu migrantu prasībām, jo būtu jāatvieglo bēgļu piekļuve darba tirgum.

5.9.

Jaunais regulējums par ES zilās kartes turētāju mobilitāti ES teritorijā ir svarīgs pasākums.

5.9.1.

Augsti kvalificētam darbaspēkam jābūt arī iespējai vajadzības gadījumā īsu periodu strādāt citās ES dalībvalstīs. Tādēļ Komisijas ierosinātais skaidrais regulējums attiecībā uz uzturēšanos darba nolūkos citās ES dalībvalstīs ir nozīmīgs solis pareizajā virzienā. Ierosinātais maksimālais ilgums, proti, 90 dienas 180 dienu periodā, vēl būtu jāapspriež ar ekspertiem.

5.9.2.

Iespēja pēc viena gada pieteikties zilajai kartei citā ES dalībvalstī bez atkārtotas apjomīgas kvalifikāciju pārbaudes ir pareizs veids, kā veicināt mobilitāti Eiropas Savienībā.

6.1.

Lai, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas, Eiropai nodrošinātu nepieciešamo kvalificēto darbaspēku, nepietiek ar to, ka, pateicoties migrācijai, pietiekamā daudzumā ierodas kvalificēts darbaspēks no trešām valstīm. Šiem darba ņēmējiem jāpiedāvā labas integrācijas perspektīvas, lai viņi varētu Eiropas darba tirgū pilnvērtīgi izmantot savu potenciālu un arī izvēlēties uzturēties Eiropā ilgtermiņā. Tādēļ integrācijas jomā Komisijas ierosinātais rīcības plāns ir vērtējams atzinīgi arī no darbaspēka migrācijas skatpunkta.

6.2.

Jebkurš vēlamās imigrācijas veids ir arī rasisma un ksenofobijas noraidījums. Tas atspoguļo ES vērtības un ir viens no vadošajiem principiem politikā un sabiedrībā.

6.3.

Ļoti atzinīgi ir vērtējams fakts, ka integrācijas plānā tiek ņemts vērā arī laiks pirms darba ņēmēja ierašanās Eiropā, tādējādi jau pirms ierašanās galamērķa valstī sagatavojot pamatu nepieciešamajai integrācijai. Tas īpaši attiecas uz valodu apguvi. Tā kā valodu kursi un citi uz iespējamu imigrāciju ES orientēti izglītības piedāvājumi uzlabo karjeras perspektīvas Eiropas Savienībā, tie Eiropas Savienību padara pievilcīgāku kā trešo valstu valstspiederīgo galamērķa reģionu. Tie var arī tieši veicināt kvalificētus darba ņēmēju piesaistīšanu no trešām valstīm.

6.4.

Lai gan integrācijas plānā ir paredzēti īpaši pasākumi attiecībā uz augsti kvalificētiem darba ņēmējiem, piemēram, ciešāka sadarbība ārvalstīs iegūtu izglītības diplomu atzīšanā, tas būtībā ir vērsts uz citām imigrantu grupām, kurām ir nepieciešams lielāks atbalsts. Arī tas ir pareizi. Tomēr kopīgajā stratēģijā kvalificēta darbaspēka piesaistīšanai no trešām valstīm būtu jāiekļauj ne tikai pašreizējais integrācijas plāns, bet arī augsti kvalificēta darbaspēka integrācijai paredzēti īpaši pasākumi. Šajā sakarā tiek norādīts uz 2016. gada aprīlī notikušā Eiropas Migrācijas foruma ieteikumiem.