10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/28

Ziņotājs:

Thierry LIBAERT

1.1.

Nudges [uzvedinoši pasākumi] varētu būt sabiedriskās politikas rīks, kas varētu papildināt tos rīkus, kurus jau izmanto Eiropas publiskās iestādes (informēšanu un izpratnes veicināšanu, finansiālus stimulus, likumdošanu un piemēra rādīšanu). Šķiet, ka nudges ir ļoti noderīgs rīks dažu sociālo, vides un ekonomikas problēmu risināšanai.

1.2.

Veicināt nudges izmantošanu sabiedriskās politikas jomās kopā ar tradicionālajiem rīkiem, jo īpaši nudges doto iespēju mainīt pieeju cilvēku individuālai rīcībai. Tādējādi nudges varētu iekļaut vispārīgā sabiedriskā politikā un paātrināt tās īstenošanu ar zemākām izmaksām. Ņemot vērā nudges elastīgumu un vienkāršību, to var vienlaicīgi izmantot dažādos apstākļos un dažādas dalībnieku kategorijas: starpvaldību organizācijas, katras ministrijas iekšējās struktūrvienības, teritoriālās pašvaldības, NVO, privātā sektora dalībnieki utt.

1.3.

Priekšroku dot tiem nudges, kas saistīti ar vides, sociālajiem un citiem mērķiem (enerģētikas/ekoloģijas pārkārtošana, resursu nelietderīgas izmantošanas novēršana, sabiedrības labklājība, iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošana u. c.). Nudges var iekļaut pasākumos, kuri paredzēti iepriekš noteiktiem kolektīviem mērķiem, kuru īstenošanai tradicionālie sabiedriskās politikas rīki izrādās neefektīvi un/vai pārāk dārgi.

1.4.

Sekmēt ar nudges saistītās informācijas un labas prakses apmaiņu starp visām potenciāli ieinteresētajām personām (publiskajām iestādēm, pašvaldībām, uzņēmumiem, apvienībām, NVO u. c.) Eiropas līmenī. Varētu apsvērt iespēju izveidot iniciatīvu uzskaites platformu un/vai novērošanas centru.

1.5.

Padziļināti pētīt nudges dažādo ietekmi atkarībā no kultūras tradīcijām, sociāli ekonomiskās situācijas, teritorijām utt. Tas ļautu labāk izprast nudges izplatīšanas un transponēšanas priekšrocības un ierobežojumus valstīs, nozarēs u. c. Padziļināti būtu jāpēta, piemēram, jautājums par to, cik ilga ir nudges ietekme uz rīcību.

1.6.

Izstrādāt nudges izmantošanas vispārīgus nosacījumus, kas ļautu samazināt to negatīvo ietekmi un nodrošinātu, ka tie ir ētiski pieņemami. Šos nosacījumus varētu apkopot labas prakses kodeksā, ko kopīgi sagatavotu dažādas ieinteresētās personas un pieņemtu Eiropas mērogā, bet pēc tam ieviestu katrā dalībvalstī. Varētu arī publicēt un izplatīt ieinteresētajām personām adresētu rokasgrāmatu.

1.7.

Ieviest informēšanas procedūras par dažāda veida nudges izmantošanu, tādējādi nodrošinot nudges pārredzamību personām, uz kurām tie attiecas. Lai nudges tiktu plašāk atbalstīti, tie ir jāizprot, jāapspriež un par tiem ir jāinformē. Tādējādi varētu novērst “novirzes” un manipulāciju risku nudges izmantošanā.

1.8.

Nodrošināt patiesi ētisku nudge izmantošanu, lai nepieļautu novirzīšanos uz neatbildīgiem mērķiem. Īstenojot nudge pieeju, jāievēro četri nosacījumi: procesa pārredzamība, elastīgums attiecībā uz iesaistītajām personām, kam vienmēr ir jābūt izvēlei rīkoties tā vai citādi, tām sniegtās informācijas uzticamība un vainas sajūtas neradīšana cilvēkos.

1.9.

Sagatavot nudges uzraudzības un novērtēšanas mehānismus, ņemot vērā dažādus (sociālos, vides, ekonomiskos) kritērijus. Tas varētu būt pirmais izmēģinājuma posms, lai izprastu nudge faktisko ietekmi atkarībā no nudge rakstura, mērķauditorijas, apstākļiem utt. Tas ļautu ātri veikt korekcijas, ja nudge rezultāti nav apmierinoši, vai pat atteikties no nudge, ja to vērtē kā neefektīvu.

1.10.

Sākotnējās izglītības un turpināmizglītības programmās veicināt tādu priekšmetu apgūšanu, kas saistīti ar uzvedības ekonomiku. Tas dažādai publikai (valsts pārvaldes darbiniekiem, uzņēmumu algotiem darbiniekiem, ievēlētajām amatpersonām u. c.) ļautu uzlabot zināšanas par šo rīku un veicināt tā saprātīgu un kritisku izmantošanu. Tas nozīmē arī robežu nojaukšanu starp augstskolu mācību priekšmetiem, jo nudge pamatā ir transversāla pieeja.

1.11.

Nodrošināt zināmu elastīgumu nudge izmantošanā, lai pēc iespējas labāk izlietotu tā potenciālu. Tāpat kā citi publisko iestāžu rīcībā esošie rīki, nudge nav ne brīnumrīks, ne arī pilnīgi jauns izgudrojums, bet tas var būt papildinošs un ļoti noderīgs, lai panāktu izmaiņas dažos rīcības modeļos. Tā galvenais uzdevums ir mudināt sabiedriskās politikas izstrādes posmā ņemt vērā ne tikai rīcības “ekonomisko izdevīgumu”, bet arī psiholoģiskos aspektus.

1.12.

Pēc EESK iniciatīvas organizēt pirmo Eiropas mēroga konferenci par nudge , kas būtu unikāla iespēja par šo rīku ieinteresētajām personām apmainīties ar pieredzi Eiropas Savienībā.

1.13.

Lai īstenotu kraso pāreju uz jaunu ekonomikas modeli, kas atstās būtiskas un sistēmiskas sekas daudzās nozarēs, izveidot komitejā jaunu pastāvīgu transversālu struktūru, kuras uzdevums būs analizēt šīs pārmaiņas tostarp nudge un citus saistītos jautājumus, kuru vidū ir, aprites ekonomika, sadarbīgā ekonomika un funkcionālā ekonomika.

2.1.

Lai mainītu cilvēku uzvedību, publisko iestāžu rīcībā parasti ir četru veidu rīki – informēšana un izpratnes veicināšana, finansiāli stimuli, likumdošana (aizliegšana vai pienākums) un piemēra rādīšana. Bet šie četri rīki ir izrādījušies ierobežoti, jo īpaši attiecībā uz atbildīgu rīcību un patēriņu, proti, dabas resursu mazāku patēriņu. Patiešām, bieži vien cilvēku informētība joprojām neatbilst viņu rīcībai ikdienā.

2.2.

Apņemšanās un rīcības neatbilstības iemesli analizēti uzvedības ekonomikā uz uzvedības zinātnēs – nozarē, kuras specialitāte ir izprast, kādi faktori ietekmē cilvēku rīcību. Šīs nozares pētnieku atziņas liecina, ka cilvēka rīcību nosaka daudzi faktori. Mēs esam sarežģītas, ļoti emocionālas būtnes ar ierobežotu racionalitāti, mūs ietekmē citi cilvēki un sociālā mijiedarbība, kā arī apstākļi un vide, kurā mēs pieņemam lēmumus.

2.3.

Līdz ar to mūsu lēmumi un rīcība galvenokārt ir atkarīga no tā, ko Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Daniel KAHNEMAN sauc par mūsu “1. sistēmu” – lielākoties neapzināta, automātiska, ļoti ātra domāšanas veida, kas mums ikdienā ļauj pieņemt daudzus lēmumus, samazinot mūsu piepūli un taupot mūsu uzmanības resursus, bet ko ietekmē stereotipi un asociācijas, bieži vien attālinot mūs no matemātiskās racionalitātes.

3.1.

Uzvedības ekonomikā (Behavioral Economics) uzskata, ka tradicionālie sabiedriskās politikas līdzekļi var būt nepietiekami, lai panāktu izmaiņas rīcībā, jo tajos netiek ņemti vērā dažādi apstākļi, kas var ietekmēt lēmuma pieņemšanu. Pamatojoties uz šo konstatējumu, divi amerikāņu profesori – Richard THALER (ekonomikas profesors Čikāgā un vadošais uzvedības ekonomikas speciālists) un Cass SUNSTEIN (tieslietu profesors Hārvardā) 2008. gadā publicēja pirmo darbu par nudges  (1), kura pamatā ir ideja, ka izmaiņas rīcībā ir jāpanāk ar “maigiem stimuliem”. Saskaņā ar autoru definīciju nudge ir jebkāds izvēles iespēju aspekts, kas maina cilvēku paredzamo rīcību, neaizliedzot nevienu iespēju vai būtiski nemainot finanšu stimulus. Lai darbību uzskatītu par nudge, no tās ir jāvar viegli izvairīties, jo nudge nekādā gadījumā nav saistošs.

3.2.

Nudge mērķis ir radīt “izvēles iespējas”, priekšplānā izvirzot to izvēli, kas uzskatāma par labvēlīgu cilvēkam un/vai sabiedrībai, bet nemainot pieejamo izvēļu skaitu un raksturu. Tas nozīmē virzīt patērētāju vai lietotāju tādas izvēles virzienā, kas uzskatāma par vislabāko. Nudge raksturīgas trīs iezīmes – cilvēkam atļauta pilnīga izvēles brīvība, vienkārša īstenošana un intervences nelielās izmaksas.

3.3.

Dažās valstīs pieaug publisko iestāžu interese par nudges, jo tiem ir divas lielas priekšrocības – nudge neierobežo personas brīvību, un izmaksas ir nelielas, toties ietekme var būt liela. Tāpēc nudges var būt papildu rīks, ko sabiedriskajā politikā izmanto, lai veidotu “atbildīgāku” cilvēku rīcību attiecībā uz veselību, vidi utt. Cilvēkam nudge ļauj izdarīt vienkāršāku izvēli, atvieglojot viņam lēmuma pieņemšanu.

4.1.

Izvēle pēc noklusējuma. Tas nozīmē piedāvāt automātisku risinājumu pēc noklusējuma, ko iestāde, kura to piedāvā, uzskata par vēlamāko un visvienkāršāk īstenojamo. Tas ir balstīts uz cilvēku inerces spēku. Tā tas, piemēram, ir ienākumu nodokļa deklarācijās Francijā, kur kopš 2005. gada pēc noklusējuma tiek uzskatīts, ka katrā mājsaimniecībā ir televizors. Tas ļāva samazināt krāpšanas gadījumu līmeni no 6 % līdz 1 %. Izvēli pēc noklusējuma arvien biežāk izmanto arī bankas, enerģijas piegādātāji un citi uzņēmumi, kas piedāvā rēķinus elektroniskā, nevis papīra formātā, abpusēju drukāšanu pēc noklusējuma u. c.

4.2.

Sociālā standarta spēks, ko nudge atbalstītāji uzskata par ietekmīgu rīcības faktoru. Tātad to var izmantot, lai mudinātu cilvēkus rīkoties norādītajā virzienā. Priekšplānā jāizvirza tāda rīcība, kas raksturīga lielākajai daļai apkārtējo cilvēku (kaimiņiem, kolēģiem u. c.). Šis vēstījums ir paredzēts, lai mudinātu cilvēkus rīkoties vienādi, t. i., atbilstīgi sociālajam standartam. Enerģijas piegādātājs OPOWER 2011. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs veica eksperimentu. Pamatojoties uz informāciju par elektroenerģijas patēriņu 600 000 mājsaimniecībās, tām nosūtīja vēstules, kurās norādīja, piemēram: “iepriekšējā mēnesī jūs patērējāt par 15 % vairāk elektroenerģijas nekā jūsu taupīgākie kaimiņi”. Grafiskie attēli ļāva salīdzināt šo mājsaimniecību elektroenerģijas patēriņu ar kaimiņu un citu patērētāju elektroenerģijas patēriņu, mazāku patēriņu atzīmējot ar “smaidiņu”. Pēc šiem sūtījumiem attiecīgajās mājsaimniecībās tika reģistrēts elektroenerģijas patēriņa samazinājums vidēji par 2 %, radot kopējo ietaupījumu 250 miljonu ASV dolāru apmērā, kā lēš OPOWER  (2). Daudzu līdzīgu eksperimentu rezultātā elektroenerģijas patēriņa samazinājums svārstās no 1 līdz 20 %.

4.3.

Zaudējumu risks, kura nolūks ir izvirzīt priekšplānā zaudējumu (tostarp finansiālu), kas cilvēkam var rasties, ja viņš nemainīs savu rīcību, piemēram, saistībā ar enerģijas patēriņu. Var norādīt, piemēram, indikatīvu summu, ko cilvēks zaudē, ja nemaina savus paradumus, vai, tieši pretēji, summu, kuru viņš varētu iegūt, ja to darītu. Šo zaudējumu vizualizāciju var izteikt arī ar finansēm nesaistītu rādītāju palīdzību (kalorijām, CO2 emisijām u. c.).

4.4.

Sacensības, piemēram, rīkojot konkursus ar mērķi veicināt konkrētus paradumus, piemēram, cīņu pret resursu izšķērdēšanu. Francijas NVO “Prioriterre” vēlas veidot izpratni par enerģijas taupīšanu. Šajā nolūkā tā ik gadu organizē konkursu “Plus enerģijas ģimenes”, kurā 2014. gadā iesaistījās apmēram 7 500 ģimeņu, kurām bija jāsamazina elektroenerģijas patēriņš par 8 %, lai iegūtu dažādas balvas (3).

4.5.

Spēļu un izklaidējoša rakstura prezentāciju izmantošana. Viens no pazīstamākajiem nudges piemēriem ieviests Amsterdamas lidostā – pisuāru iekšpusē tika uzzīmētas mušas, lai mudinātu kungus mērķēt pareizajā virzienā. Uzņēmums Volkswagen Stokholmā 2009. gadā pārveidoja kāpnes, kas ved uz Odenplan stacijas izeju, par milzīgiem klavieru taustiņiem. Katru reizi uzkāpjot uz pakāpiena, ieskanējās mūzikas nots (4). Tā mērķis bija mudināt lietotājus izmantot šīs kāpnes, nevis eskalatorus. Dienvidkorejā marķējums uz grīdas norāda uz risku pieņemties svarā tiem cilvēkiem, kas izmanto eskalatorus.

4.6.

Nudge var izmantot arī ar mērķi mainīt izvēles iespēju prezentāciju vai konkrētu produktu izskatu, lai izvirzītu priekšplānā tos, kas tiek uzskatīti par veselīgākajiem, ekoloģiskākajiem utt. Šāda veida nudge reizēm var tuvināties marķējuma principam. Vairāki eksperimenti veikti arī ēdnīcās, lai mudinātu klientus patērēt veselīgu pārtiku. Šajā nolūkā veselīgā pārtika tika izvietota vitrīnas sākumā, un dažos gadījumos tas ļāva palielināt to patēriņu divkārt salīdzinājumā ar situāciju, kad tā bija izvietota vitrīnas vidusdaļā vai galā. Citās ēdnīcās mēģināts samazināt pārtikas izšķērdēšanu, samazinot izmantoto šķīvju izmēru – tie ir tikpat pilni, bet ēdiena ir mazāk (ņemot vērā, ka klientiem vienmēr ir iespēja sev uzlikt vēl, ja viņi to vēlas) (5).

5.1.

Kopš 2008. gada arvien vairāk valstu interesējas par tādiem sabiedriskās politikas rīkiem, kas ir saistīti ar nudges, kuriem ir trīs priekšrocības – tos sabiedrība atbalsta vairāk, tie ir lēti un efektīvi. Turpmākajos punktos norādīti daži piemēri.

5.2.

Deivida Kamerona vadītā britu valdība 2010. gadā izveidoja Behavioural Insights Team, kuras vadība tika uzticēta David HALPERN un kuras uzdevums bija uzvedības zinātnes piemērot Lielbritānijas sabiedriskajā politikā. Piemēram, valdības tīmekļa vietnē tika ieviestas izmaiņas, kas nodrošināja iespēju pievienoties orgānu donoriem. Tajā norādīja: “Katru dienu tūkstošiem cilvēku, kas skatās šo lapu, nolemj piereģistrēties” un ievietoja Lielbritānijas sociālā nodrošinājuma aģentūras NHS (National Health Service) logotipu. Viena gada laikā pievienošanās programmai palielinājās no 2,3 % līdz 3,2 % (+96 000 pievienojušos cilvēku). Kopš 2014. gada organizācija Nudge Unit darbojas neatkarīgi un konsultē ārvalstu valdības, vietējās pašvaldības, uzņēmumus utt. (6).

5.3.

Arī prezidenta Obamas administrācija 2014. gadā izveidoja Nudge Squad, ko vada Maya Shankar. Prezidents Obama 2015. gada septembrī publicētajā dekrētā “mudina” valdības departamentus un aģentūras izmantot uzvedības zinātnes (behavioral science) atziņas (7). Singapūras, Austrālijas un Vācijas valdības ir izveidojušas uzvedības ekonomikas speciālistu komandas.

5.4.

Francijā kopš 2013. gada Sabiedrības rīcības modernizācijas ģenerālsekretariāts (SGMAP) un Valsts finanšu ģenerāldirektorāts (DGFIP) (8) veic daudzus eksperimentus saistībā ar nudges.

5.5.

Kopīgajā pētniecības centrā Eiropas Komisija izveidoja Uzvedības zinātņu perspektīvas un ieguldījuma nodaļu, ko vada Xavier Troussard. Komisija 2016. gadā publicēja ziņojumu, kurā uzsvērts, ka Eiropas Savienībā sabiedriskajā politikā arvien vairāk izmanto uzvedības ekonomikas atziņas (9). Komisija uzskata, ka ir vēlams izvērst politisko un akadēmisko aprindu viedokļu apmaiņu par šo tematu. Jo īpaši Komisija iesaka izmantot uzvedības ekonomikas rīkus visos sabiedriskās politikas posmos, vienlaikus uzlabojot komunikāciju attiecībā uz to izmantošanu un izpratni par to ietekmi.

6.1.

Nudge izmantošanai ir ierobežojumi. Tam vajadzīga liela konceptuālā un īstenošanas precizitāte, un tas saistīts gan ar tehniskiem, gan ētikas jautājumiem. Nudge neaizstāj iedzīvotāju informēšanu un izglītošanas pasākumus, kuri palīdzētu izdarīt izvēli, ne arī publisko iestāžu tradicionālos rīcības līdzekļus, proti, likumus un ekonomiskos stimulus. Turklāt nedrīkst par zemu novērtēt ar nudge izmantošanu saistītos riskus un ierobežojumus.

6.2.

Šobrīd nav daudz pieejamu pētījumu par nudges efektivitāti, īpaši vidējā termiņā un ilgtermiņā. Dažos uzsvērta cilvēku neviendabīgā reakcija attiecībā uz šo rīku. OPOWER eksperiments liecina, ka tajās mājsaimniecībās, kurās elektroenerģijas patēriņš jau bija zemāks par vidējo, bija tendence to palielināt pēc tam, kad tās saņēma informāciju par savu pozīciju citu vidū. Savukārt tiem iedzīvotājiem, kas uzzina, ka viņi patērē daudz vairāk elektroenerģijas nekā viņu kaimiņi, nudge var radīt vainas apziņu vai nepilnvērtības sajūtu. Kā liecina daži pētījumi, atšķirīgā attieksme pret nudge var būt atkarīga no cilvēku vērtībām un uzskatiem (10), kā arī no politiskajiem un kultūras apstākļiem. Kopumā ņemot, veiktie pētījumi parāda, ka nudges iedarbojas atšķirīgi – atkarībā no mērķauditorijas, kultūras tradīcijām un apstākļiem. Tādēļ ir tieši vai izlases veidā jāvērtē nudges ietekme.

6.3.

Jānoskaidro arī tas, cik ilga ir nudges ietekme. Pētījumi ūdens un elektroenerģijas patēriņa jomā liecina, ka sociālo standartu atkārtotai ietekmei ir tendence laika gaitā samazināties pat tad, ja mazāka ietekme var saglabāties vairākus gadus (11). Nudge ilgtermiņa ietekme ir atkarīga no spējas būtiski mainīt paradumus. Ja izvēle pēc noklusējuma ir nomainīta un tā tiek saglabāta, nav iemesla domāt, ka paradumi nesaglabāsies. Problēma drīzāk gan ir saistīta ar iespēju spert soli tālāk vai veikt pielāgošanu. Šķiet, ka tiešām ir vieglāk pakāpeniski koriģēt nodokli vai standartu, nevis izvēles iespēju pēc noklusējuma.

6.4.

Nudges var radīt negatīvas sekas, kas izpaužas tā, ka cilvēkam var būt tendence rīkoties saprātīgāk pēc tam, kad viņš ir rīkojies slikti, un otrādi. Piemēram, eksperimenti parādīja, ka “zaļo” patēriņa preču iegādei noteiktos apstākļos varētu sekot negatīvas rīcības gadījumu, piemēram, krāpšanas vai zādzību, skaita pieaugums (12). Tādējādi centieni veicināt apzinīgu attieksmi vienās jomās var radīt negatīvas sekas citās jomās. Šādas nevēlamas sekas, ja tās apstiprinās, ļoti apgrūtina nudge vispārējās ietekmes novērtēšanu. Šādas sekas, cik zināms, ir vērojamas ļoti reti un nemazina nudge pasākumu lietderīgumu. Tomēr ir jāņem vērā, ka šādas sekas ir iespējamas.

6.5.

Nudge efektivitāti nosaka salīdzinājumā ar vēlamo rīcību, bet tādā gadījumā rodas jautājums, kā definēt un vērtēt to, kas ir vēlams. Var būt ļoti grūti uzzināt iedzīvotāju vērtējumu par pašu laimi. Nudge gadījumā rodas arī jautājums par to, kurš lemj par sasniedzamo mērķi, tātad par to, kas ir vēlams cilvēkam un/vai sabiedrībai. Ja tas ir publisks lēmējs, tas var virzīt šo mērķi, kā arī nudge, mērķtiecīgi vai arī mazāk apņēmīgi, piemēram, informācijas trūkuma dēļ.

6.6.

Taču reizēm ir grūti nošķirt informēšanu, paziņošanu un manipulēšanu. Piemēram, dažas no daudzām viesnīcām, kuras mudina klientus atkārtoti izmantot savus dvieļus, apzināti uzrāda lielāku skaitu klientu, kuri to jau dara (13). Šo vēstījumu mērķis nav maldināt adresātus, bet zināmā mērā īstenot pašpiepildāmu pareģojumu, lai vēstījumi būtu patiesi. Bet faktiski klientiem savu rīcību nākas balstīt uz nepatiesību. Šāda nepatiesība, pat ja tā noved pie apzinīgākas rīcības, šķiet, nav pieņemama no morāles viedokļa, jo īpaši, ja to izmanto publisks lēmējs. Tas var arī sabojāt šā lēmēja reputāciju un galu galā mazināt nudges efektivitāti, infantilizējot patērētājus.