18.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 260/20

1.

Vai ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Direktīvas 2012/13/ES (1) 2. pantu un 6. panta 1. un 3. punktu nav saderīgs dalībvalsts tiesību akts, saskaņā ar kuru kriminālprocesā apsūdzētai personai, kura nedzīvo šajā dalībvalstī, ir noteikts pienākums norādīt pilnvaroto personu attiecībā pret šo personu izdota lēmuma par soda uzlikšanu paziņošanai, arī ja apsūdzētās personas rīcībā līdz ar to nav viss termiņš, lai lēmumu par soda uzlikšanu pārsūdzētu, taču tā nevar arī norādīt adresi, izmantojot kuru viņu var pierādāmā veidā informēt par lēmumu par soda uzlikšanu, un informēšana par pilnvarotās personas tiesvedības dokumentu paziņošanai vārdu un adresi tai sniedz iespēju informēt pilnvaroto personu tiesvedības dokumentu paziņošanai, uz kuras adresi tai var tikt nosūtīts lēmums par soda uzlikšanu ar pierādījumu par paziņošanu?

2.

Vai ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Direktīvas 2012/13/ES 2. panta 1. punktu un 6. panta 1. un 3. punktu nav saderīgs dalībvalsts tiesību akts, saskaņā ar kuru kriminālprocesā apsūdzētai personai, kura nedzīvo šajā dalībvalstī, ir noteikts pienākums norādīt pilnvaroto personu attiecībā pret šo personu izdota lēmuma par soda uzlikšanu paziņošanai, un, lai aprēķinātu pārsūdzības pieņemamības termiņu, pietiek, ja lēmumu paziņo pilnvarotajai personai tiesvedības dokumentu saņemšanai, ja apsūdzētā persona šādi aprēķinātas novēlošanās gadījumā var lūgt iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu un šādā gadījumā par attaisnojumu ir uzskatāms fakts, ka tai lēmums par soda uzlikšanu ir ticis pārsūtīts un apsūdzētā persona pēc pārsūtīšanas ir to pārsūdzējusi, ievērojot termiņu, tātad, ja tā iepriekšējā stāvokļa atjaunošanas dēļ nesaīsināto pārsūdzības termiņu var izmantot vēlāk, pat ja likumā ir noteikts, ka lēmums par soda uzlikšanu novēlošanās gadījumā ir jāizpilda?