Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2015. gada 22. aprīļa spriedumu lietā T-190/12 Johannes Tomana u.c./Eiropas Savienības Padome, Eiropas Komisija 2015. gada 3. jūlijā iesniedza Johannes Tomana u.c.

(Lieta C-330/15 P)

(2015/C 302/25)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Johannes Tomana u.c. (pārstāvji – M. O’Kane, Solicitor, M. Lester, Z. Al-Rikabi, Barristers)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Padome, Eiropas Komisija, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienota Karaliste

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

Apelācijas sūdzības iesniedzēji prasa Tiesai atcelt Vispārējās tiesas spriedumu, atcelt apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem, un piespriest atbildētājiem atlīdzināt pirmajā instancē un apelācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka apstrīdētā regula tika pieņemta uz derīga juridiskā pamata. Tajā minētais vienīgais juridiskais pamats pilnvaro Komisiju grozīt Regulu 314/2004 (1), pamatojoties uz kopējo nostāju, kas kopš tā laika ir atcelta, un tas nevar tikt interpretēts tā, kā tajā būtu atsauce uz vēlāku lēmumu.

Otrais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka personas varētu tikt ietvertas apstrīdēto aktu sarakstos tāpēc, ka tās ir “valdības locekļi” vai ar valdības locekļiem “saistītas” personas vienīgi viņu nodarbošanās vai agrākās nodarbošanās dēļ. Turklāt Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka personas bija jāuzskata par “saistītām” ar valdības locekļiem tāpēc, ka apgalvojumi, ar kuriem viņām tika pārmests, ka tās esot iesaistījušās darbībās, kas esot nopietni apdraudējušas tiesiskumu, demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu Zimbabvē, esot pierādījuši viņu “slepeno sadarbību” ar valdību. Vispārēja tiesa nedrīkstēja ļaut atbildētājiem atsaukties uz pieņēmumiem, kas nebija ietverti apstrīdētajos aktos un nebija ne atbilstoši, ne samērīgi ar to mērķiem, bet tai vajadzēja prasīt atbildētājiem izpildīt pienākumu pamatot atkārtotu iekļaušanu sarakstos ar pietiekami drošiem faktiem.

Trešais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka pamatojums bija pietiekams, kaut arī tajā bija tika uzskaitītas funkcijas, kādas valdības locekļi vai ar tiem saistītās personas esot veikušas, vai arī tikai izteikti neskaidri un vispārīgi apgalvojumi par pagātnē veiktām prettiesiskām darbībām. Tāpat Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atļaujot, ka pamatojums tiek papildināts ar papildu pamatiem ex post, kas nav minēti apstrīdētajos aktos. Kad daži apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza apsvērumus, atspēkojot pret viņiem izteiktos apgalvojumus, Vispārējā tiesa nepareizi un negodīgi atzina to pierādījumus par nepieņemamiem un neizvērtēja pēc būtības.

Ceturtais pamats: Vispārējā tiesa esot atkāpusies no iedibinātās judikatūras tiesību uz aizstāvību jomā, uzskatot, ka atbildētājiem nebija jāiesniedz ne pierādījumi, ne pamatojums iekļaušanai sarakstā, ne arī jāļauj apelācijas sūdzības iesniedzējiem iesniegt apsvērumus, pirms pieņemt lēmumus par katra apelācijas sūdzības iesniedzēja atkārtotu iekļaušanu sarakstā.

Piektais pamats: Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi, vai katra no apelācijas sūdzības iesniedzējiem iekļaušana sarakstā bija balstīta uz samērīgu līdzsvaru starp viņu pamattiesību nopietnu pārkāpumu un apstrīdēto aktu mērķiem.

(1)  Padomes 2004. gada 19. februāra Regula (EK) Nr. 314/2004 par dažiem ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz Zimbabvi.