4.9.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 291/29

Vienīgais ziņotājs:

Jorge PEGADO LIZ

1.1.

Pašregulācija un kopregulācija ir spontāni vai stimulēti mehānismi ekonomisko un sociālo interešu vai dažādu ekonomikas dalībnieku (iesaistīto pušu) tirdzniecības attiecību vai prakses regulēšanai.

1.2.

Tie jāuzskata par svarīgiem papildinošiem vai aizstājošiem instrumentiem, kas pastāv līdzās ārējai regulācijai (saistošiem tiesību aktiem (hard law)), taču tie nekad nav ārējās regulācijas alternatīva, izņemot, ja tiesību pamataktos ietverts piemērots pilnvarojošs pamats.

1.3.

Šāda pilnvarojoša pamata nav nedz ES līgumos, nedz dalībvalstu konstitūcijās.

1.4.

Lai šie regulācijas instrumenti būtu derīgi un varētu tikt atzīti jebkurā tiesiskā vidē, to konfigurācija un piemērošanas joma ir jādefinē ar šim nolūkam konkrēti paredzētiem un eksplicītiem saistošu tiesību aktu noteikumiem un tie gan valstu, gan Eiropas Savienības līmenī jāpiemēro tiesiskā ceļā, vienlaikus ņemot vērā minēto instrumentu specifisko raksturu, jo īpaši dalībnieku brīvprātīgo vienošanos.

1.5.

Šajā regulējumā ir skaidri jādefinē tie parametri, kas nosaka to atzīšanu, principi, kuriem tie jāpakārto, kā arī to robežas, ņemot vērā, ka tie ir papildinoši regulējoši instrumenti konkrētajā tiesiskajā vidē.

1.6.

Šo vispārīga rakstura principu vidū, ko piemēro gan pašregulācijai, gan kopregulācijai, neraugoties uz jomām, kurās tos piemēro, un neskarot tādu īpašu prasību noteikšanu, kas piemērotas specifiskiem gadījumiem, jo īpaši jāapsver:

1.7.

Iestāžu nolīgums ir būtisks solis virzībā uz konkrētas pašregulācijas un kopregulācijas jomas definēšanu Eiropas Savienības līmenī.

1.8.

Veicot šo pārskatīšanu, vajadzētu rasties iespējai:

1.9.

EESK turklāt uzskata, ka šo nolīgumu būtu vēlams papildināt ar ieteikumu dalībvalstīm, ar kuru tās tiktu mudinātas valsts līmenī pieņemt tādus pašus principus un parametrus.

1.10.

EESK aicina Komisiju, Eiropas Parlamentu, Padomi un dalībvalstis Iestāžu nolīguma pārskatīšanu noteikt par prioritāru atbilstoši šajā atzinumā paustajām nostādnēm un vēlas, lai tai pieprasa atzinumu šīs pārskatīšanas laikā.

2.1.

Daudzās jomās un daudzās valstu un starptautiskajās iestādēs pašregulācija un kopregulācija salīdzinājumā ar ārēju regulāciju jau sen tiek uzskatīta par tiesisko regulējumu papildinošiem un aizstājošiem instrumentiem, kas nepieciešami, lai pienācīgi reglamentētu dažādas ekonomikas un sociālās jomas darbības.

2.2.

Eiropas Savienības līmenī tieši EESK, galvenokārt ar Vienotā tirgus novērošanas centra starpniecību, ir ieguldījusi vislielāko darbu, lai definētu un uzsvērtu pašregulācijas un kopregulācijas nozīmi, šo tematu izskatot neskaitāmos atzinumos. Lielāko daļu no tiem ir izstrādājusi INT specializētā nodaļa (1). Jāpiemin, ka 2008. gada martā EESK Vienotā tirgus novērošanas centra ietvaros tika izveidota pašregulācijas un kopregulācijas datubāze, kas ir pamats tās darbībai un ko tā ir papildinājusi ar daudzveidīgo pieredzi, kas šajā jomā gūta valstu un ES līmenī.

2.3.

Kopš tā laika šo tematu, īpaši līgumtiesību, uzņēmumu vadības, sociālās atbildības, interneta, elektroniskās tirdzniecības, produktu drošības, profesionālo pakalpojumu, vides, iekšējā tirgus reklāmas un audiovizuālo līdzekļu jomā, akadēmiskā līmenī padziļināti ir skatījuši ievērojami profesori.

2.4.

Taču jākonstatē, ka joprojām trūkst politiski leģislatīvu debašu, lai skaidri noteiktu tiesisko regulējumu, kurā šiem instrumentiem jādarbojas Eiropas līmenī, precizētu to juridisko raksturu, pieņemtu lēmumu par to derīguma nosacījumiem, norobežotu to piemērošanas jomas, precizētu to attiecības ar ārēju regulējumu un norādītu to robežas stabilā, konsekventā un saskaņotā satvarā.

3.1.

Ārēja regulācija (angliski straight regulation) parasti apzīmē visa tā regulējuma kopumu, ko izveidojušas valstis, un tādējādi tā sakņojas valstī un valdībā, ko veido tradicionālās demokrātijas sistēmas nacionālās valstīs un tām ekvivalentās valstīs pārvalstiskās iestādēs, kas tapušas demokrātisku vēlēšanu rezultātā. Kā piemēru varētu minēt Amerikas Kongresa likumus, kā arī Eiropas Savienības regulas un direktīvas. Ar šo terminu parasti apzīmē to likumu kopumu plašā nozīmē, ko ir radījusi parlamentārā vara vai izpildvara, kad tai ar deleģēšanu ir atļauts to darīt, un šo likumu noteikumi ir papildināti ar piespiedu līdzekļiem, kas izmantojami, lai panāktu to ievērošanu, vajadzības gadījumā ar spēka palīdzību, kā arī ar civiltiesiskiem un krimināltiesiskiem pasākumiem, kurus piemēro to neievērošanas gadījumā (saistoši tiesību akti, angliski hard law).

3.2.

Pašregulācija ir jēdziens, kura izcelsme meklējama uzvedības psiholoģijā, bet ekonomikā tas parasti nozīmē pašu ekonomikas dalībnieku pieņemtus noteiktus rīcības noteikumus, kas nosaka to savstarpējās attiecības vai attiecības ar trešām pusēm tirgū un sabiedrībā. Par to ievērošanu viņi vienojas savā starpā, neizmantojot ārējus piespiedu mehānismus.

3.3.

Doktrīna ietver plašu pašregulācijas formu spektru, kas kārtots atkarībā no dažādiem klasifikācijas kritērijiem, kuri ir vairāk vai mazāk zinātniski, un to vidū iespējams izšķirt:

3.4.

Visbeidzot, par kopregulāciju parasti sauc tādu ieinteresēto personu (iesaistīto pušu) regulācijas formu, ko stimulē, virza, vada vai kontrolē kāda trešā struktūrvienība, kas var būt oficiāla organizācija vai neatkarīga regulatīva iestāde, kam parasti ir dotas pārraudzības, kontroles un dažos gadījumos arī sankciju pilnvaras.

3.5.

Lai gan ētikas kodeksus un labas prakses kodeksus bieži vien uzskata par sinonīmiem, tie ir atsevišķi jēdzieni, kurus vajadzētu šķirt.

3.6.

Abi jēdzieni attiecas uz standartu vai noteikumu kopumu, kas saistīts ar pašregulācijas vai kopregulācijas procesu, un tie apzīmē vissīkāk izstrādātos starp ieinteresētajām pusēm noslēgtā līguma noteikumu izklāstus, un to mērķis ir panākt šo standartu un to piemērošanas kārtības pārredzamību un pieejamību visām iesaistītajām pusēm.

3.7.

Tomēr ētikas kodeksos tiek ievēroti to profesiju ētikas noteikumi, kuru pārstāvji saskaņā ar likumu ir tiesīgi izmantot pašregulāciju atbilstoši tam, kā tas ir noteikts valsts tiesību aktos vai starptautiskos noteikumos, kuri nosaka šo brīvo profesiju (ārstu, advokātu, žurnālistu u. c.) darbību.

3.8.

Šajā gadījumā labas prakses kodeksi drīzāk apzīmē pašregulācijas vai kopregulācijas standartu kopumu šā atzinuma nozīmē.

4.1.

ES līmenī tikai pēc Lisabonas Eiropadomes, kas notika 2002. gada martā, Eiropas Komisija nāca klajā ar iniciatīvu, kas pazīstama ar nosaukumu “Labāks likumdošanas process” un balstīta uz 2002. gada jūnija “Rīcības plānu labākam likumdošanas procesam Eiropas līmenī” (2), kam sekoja nozīmīgs iestāžu nolīgums “Labāks likumdošanas process”, kas tika noslēgts starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju (3).

4.2.

“Labāks likumdošanas process” un, ja iespējams, “mazāk tiesību aktu” vienmēr ir bijis viens no vienotā tirgus politikas mērķiem (4), un komiteja tam ir paudusi skaidru atbalstu vairākos atzinumos (5), tiekdamās atrast veidus, kā likumdošanas sistēmu padarīt draudzīgāku un saprotamāku uzņēmumiem, darba ņēmējiem, patērētājiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

4.3.

EESK ir bijusi iespēja sīki un detalizēti paust savu viedokli par šiem tematiem, ne vien reaģējot uz Komisijas priekšlikumiem, bet arī ierosinot savas novatoriskas iniciatīvas, kas izklāstītas, piemēram, atzinumā “Proaktīva tiesiskā pieeja: solis tuvāk labākam tiesiskajam regulējumam ES līmenī” (6).

4.4.

Abstrahējoties no iepriekšminētā Iestāžu nolīguma “Labāks likumdošanas process”, jāatzīst, ka pašregulācijas un kopregulācijas jautājums iepriekšminētajos (7) Komisijas paziņojumos un tās problemātisko tematu lokā minēts samērā reti.

4.5.

Jāuzsver daži svarīgi šā dokumenta aspekti:

4.6.

Tomēr, ņemot vērā šā nolīguma būtību, tas ir kļuvis tikai par starpiestāžu saistībām un nav radījis nekādas juridiskas saistības pret trešām pusēm (11). Turklāt attiecībā uz pašregulāciju Komisija uzskata, ka ES iestādēm nevajadzētu iejaukties ar šīm brīvprātīgajām iniciatīvām (12), bet pārbaudīt tikai šīs prakses atbilstību Līguma noteikumiem.

4.7.

Attiecībā uz kopregulāciju, kurai Iestāžu nolīgumā acīmredzami ir dota priekšroka, iestādes apņemas veicināt ieinteresēto pušu vienošanos, nosakot regulējumu ar leģislatīvu aktu palīdzību, vērtējot to atbilstību leģislatīviem pamataktiem un tiem tiesiskajiem noteikumiem, kas dod iespēju tos izstrādāt, kā arī kontrolējot to piemērošanu. Tomēr šī vēlme ir īstenojusies tikai kādos desmit gadījumos (13).

4.8.

Abos šajos gadījumos Iestāžu nolīgumā nav reāli definēts tiesiskais regulējums šo mehānismu izmantošanai ES līmenī, izņemot to, kas attiecas uz:

4.9.

Eiropas Parlamentā līdztekus jau minētajam Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumam par Iestāžu nolīguma “Labāks likumdošanas process” noslēgšanu starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju (14) šis jautājums ir bijis uzmanības centrā vairākās rezolūcijās.

4.10.

EESK daudzos atzinumos ir norādījusi gan uz priekšrocībām, gan trūkumiem, kā arī precīziem un skaidri definētiem mērķiem pašregulācijas un kopregulācijas izmantošanā (15). Tās pamatdomu iespējams apkopot šādi:

5.1.

Konstitutīvajā dokumentā Eiropas Savienība definēta kā tiesiska kopiena, kas atspoguļo labi zināmo tiesiskuma jēdzienu. Tiesiskā kopienā jebkuras normas derīgums, neraugoties uz tās būtību, ir atkarīgs no pilnvarojoša juridiska noteikuma, kas jau sākumā ir iekļauts tiesību pamataktā un pēc tam pārņemts dažādos likumu piramīdas tiesību aktos.

5.2.

ES konstitutīvo dokumentu pašlaik veido LES un LESD līgumi, kuriem ir vienāds juridiskais spēks (LES 1. panta trešā daļa), un Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kas nu jau ir neatņemama tā sastāvdaļa, un tai ir tāds pats juridiskais spēks (LES 6. pants). Jebkura ES tiesību aktu kopuma noteikuma pamatā (juridiskais pamats) ir jābūt vienam no šā konstitutīvā akta noteikumiem, neraugoties uz to, vai runa ir par tiešas likumdošanas kompetences piešķiršanu vai par šīs kompetences deleģēšanu (deleģētie akti un īstenošanas akti, uz kuriem attiecas LESD 290. un 291. pants).

5.3.

Kompetences, kas Līgumā atzītas Eiropas Savienībai, ir vienīgi tās, ko tai devušas dalībvalstis atbilstoši kompetences piešķiršanas principam (LES 4. panta 1. punkts un 5. panta 2. punkts), un tās var būt ekskluzīva rakstura vai kopīgas ar dalībvalstīm (LESD 2. panta 1. un 2. punkts), vai arī ierobežotas gan attiecībā uz to interpretēšanu, gan piemērošanu saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu (LES 5. panta 3. un 4. punkts).

5.4.

ES savas likumdošanas pilnvaras var deleģēt tikai tad, ja tai dota skaidra atļauja to darīt, un tā var deleģēt tikai tās pilnvaras, kas tai ir piešķirtas (LES 13. panta 2. punkts).

5.5.

Tādējādi tikmēr, kamēr ES iestāžu (Padome, Eiropas Parlaments un Komisija) atzītu ES leģislatīvai kompetencei alternatīvu telpu būs iespējams izprast tikai kā tai piešķirto kompetenču “deleģēšanu”, šķiet svarīgi, lai šī deleģēšanas iespēja, lai to būtu iespējams apstiprināt kā “Kopienas tiesisko regulējumu”, būtu skaidri paredzēta konstitutīvajos aktos, savukārt tās īstenošanas un piemērošanas kārtību, kā arī saistītās prasības ir iespējams atstāt sekundāro tiesību aktu kontrolē.

5.6.

Taču nav iespējams atrast tādu juridisko pamatu, kas būtu eksplicīti vai implicīti iekļauts kaut kur kādā no šiem konstitutīvajiem aktiem (tostarp arī ne Pamattiesību hartā), nedz arī plaši interpretējot LES 11. pantu.

5.7.

Visbeidzot, Iestāžu nolīgums kā tāds nav Kopienas tiesību avots, turklāt tas neatļauj ar saistošu spēku pret trešām pusēm jebkādu kompetenču deleģēšanu, uz kuru gan norāda šajā nolīgumā dotais definējums tam, ka “ir lietderīgi (..) tajos gadījumos, kad EK līgumā nav noteikta kāda juridiska instrumenta obligāta izmantošana, izmantot alternatīvus regulācijas līdzekļus” (16. punkts).

5.8.

Neraugoties uz dažādos juridiskos instrumentos iecerēto sekundāro aktu leģitimāciju un vairāk vai mazāk detalizēto to principu un nosacījumu definīciju, kas jāpiemēro šādiem mehānismiem, lai tos ES līmenī varētu atzīt ar likumdošanas pilnvarām apveltītas iestādes, trūkst juridiska pilnvarojoša noteikuma, kas dod iespēju šīm iestādēm atteikties no to likumdošanas pilnvarām un tās deleģēt šiem mehānismiem kā Līgumos noteiktiem Kopienas regulācijas instrumentiem leģitīmu alternatīvu.

5.9.

Viss mainās, ja šos mehānismus neuzskata par ES likumdošanas pilnvaru alternatīvu, bet drīzāk par šīs likumdošanas papildinājumu vai aizstājēju iepriekš noteikta un, nodrošinot pārredzamību, definēta tiesiskā regulējuma ietvaros.

5.10.

Tādējādi EESK uzskata, ka šis regulējums būtu jādefinē vispārīgi, pamatojoties uz Līgumiem un Pamattiesību hartu, un ka to nedrīkst ļaut interpretēt katrā gadījumā atsevišķi katra sekundārā vai atvasinātā tiesību akta vajadzībām.

5.11.

Šai definīcijai ir jābūt ietvertai īpašā iestāžu nolīgumā, kas ir saistošs LESD 295. panta izpratnē un kura piemērošanu var kontrolēt Tiesa.

5.12.

Papildus tam un tā kā ES ir jāpanāk, lai dalībvalstis savā valsts tiesiskajā vidē sekotu Eiropas līmenī izveidojamam modelim, pēc kura ir jādefinē pašregulācijas un kopregulācijas veidi valsts, reģionālajā vai vietējā līmenī, ir secināts, ka piemērots instruments varētu būt ieteikums, kurā tiktu pārņemti jaunajā Iestāžu nolīgumā definētie principi un prasības un kurā dalībvalstīm tiktu ieteikts tās pieņemt un īstenot dažādos līmeņos savā iekšējā tiesiskajā sistēmā.

5.13.

Visbeidzot, EESK uzskata, ka tai jāsaņem atzinuma pieprasījums par jaunā nolīguma noteikumiem, jo EESK ir iestāde, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību (LESD 304. pants).

5.14.

Jaunajā Iestāžu nolīgumā būtu realitātei atbilstošākā veidā jāpārdefinē pašregulācijas un kopregulācijas jēdzieni, tipi un kārtība.

5.15.

Patiesībā pašreizējā Iestāžu nolīgumā iekļautās kopregulācijas un pašregulācijas koncepcijas neatbilst nevienam doktrīnas atzītam jēdzienam, turklāt tajās nav precīzi nošķirtas abas sistēmas, ņemot vērā atšķirības starp tām juridiskajām sistēmām, kurām tās ir pakārtotas.

5.16.

Turklāt realitāti nav iespējams aptvert ar šiem diviem Iestāžu nolīgumā iekļautajiem tipiem, jo ārpus tiem paliek, piemēram, situācijas, kurās noteikti režīmi veidojas, apvienojot ieteikuma tiesības (piemēram, ieteikumus) vai privātus līgumus (piemēram, apaļā galda sarunas). Tas pats sakāms par starptautiskiem privāta regulējuma līgumiem.

5.17.

Visbeidzot, Iestāžu nolīgumā nav ne runas par to lomu, kas būs jāuzņemas Eiropas Savienības regulatoriem neatkarīgas un brīvas trešās puses statusā, formulējot un apspriežot regulācijas līgumus līdzīgi tam, kā tas notiek ar dažādiem valsts līmeņa regulatoriem dažādās jomās.

5.18.

Jaunajā Iestāžu nolīgumā būs svarīgi skaidri un precīzi vispārīgi definēt to pamatprincipu un svarīgāko prasību kopumu, kam būs pakļauti pašregulācijas un kopregulācijas mehānismi, lai ES tos varētu atzīt un/vai ieteikt.

5.19.

Jāuzsver, ka pašregulācijas kārtību Eiropas līmenī var ieviest ārpus Iestāžu nolīguma, balstoties uz līgumslēgšanas brīvību un biedrošanās brīvību. Šāda kārtība ir pilnībā likumīga, ja vien tā atbilst vispārējiem Savienības tiesību principiem, taču to būs iespējams atzīt Iestāžu nolīguma ietvaros tikai tad, ja tā atbildīs tajā noteiktajām prasībām.

5.20.

Pašreizējā Iestāžu nolīgumā tās jau daļēji ir definētas un jau tika minētas iepriekš – tās būs jāsaglabā, lai gan būtu vēlams tās definēt precīzāk. Īpaši tas attiecas uz konstatētajiem nepiemērojamības gadījumiem, kad uz spēles ir pamattiesības, tiek izdarīta svarīga politiska izvēle vai situācijās, kad noteikumi ir jāpiemēro visās dalībvalstīs vienādi.

5.21.

Tomēr doktrīna un dažādu ekonomikas dalībnieku pieredze ir devusi iespēju izkristalizēt virkni citu principu un prasību, ko var apkopot šādi:

5.22.

Rūpīgi ņemot vērā tiesiskās noteiktības un elastīguma jautājumus, Komisijai būs arī jāpauž viedoklis par šos mehānismus strukturējošo elementu varbūtēju iekļaušanu Iestāžu nolīguma tekstā vai ar līdzvērtīgu juridisku spēku apveltītā pielikumā, kuru būtu iespējams vieglāk atjaunināt, protams, ievērojot nosacījumu, ka ir jāapspriežas ar visām iesaistītajām pusēm.

5.23.

Šī vispārēja rakstura definīcija nedrīkst būt pretrunā iespējai, kas skaidri būs jāiekļauj Iestāžu nolīgumā, ka katram leģislatīvajam instrumentam, kas paredz šādu mehānismu izmantošanu, varētu izstrādāt savus nosacījumus un prasības, kas īpaši piemērotas konkrētajai nozarei. Kā piemēru tam var minēt to, kas jau izdarīts dažādās regulās un direktīvās, kurās ir atsauce uz to.

5.24.

Principā EESK skatījumā nav tādu nozaru, kas būtu kopumā jāizslēdz.

5.25.

EESK tomēr pieļauj, ka ir tādas nozares, kam konjunktūras iemeslu dēļ ir jāpiemēro lielākas garantijas vai kurās pašregulācijas un kopregulācijas izmantošanas noteikumi un nosacījumi ir jānosaka precīzāk. Jo īpaši tas attiecas uz finanšu pakalpojumiem, publiskajiem un vispārējas nozīmes pakalpojumiem un dažām jomām, kas, lai gan tās tieši neatbilst pamattiesību satura definīcijai, ir saistītas ar to īstenošanas kārtību; tas, piemēram, attiecas uz patērētāju tiesībām, kā minēts dažādos EESK atzinumos.

5.26.

Īpaši jāizceļ tās jomas, kuras ir saistītas ar pārvaldību un uzņēmumu sociālo atbildību, kā arī ar ekonomiskajām attiecībām.

5.27.

Tāpēc atzinību ir pelnījušas dažas nesenas Komisijas iniciatīvas, piemēram, CoP platforma (Pilot Community of Practice for better self and co-regulation), kas balstīta uz Komisijas paziņojumu par korporatīvo sociālo atbildību (22), atbalsts līgumam starp galvenajiem tīmekļa uzņēmumiem par drošāku internetu, kā arī – piemēra nolūkā – iniciatīvas, kas saistītas ar direktīvu par elektronisko tirdzniecību (23), vai tās, kas ir saistītas ar dažādiem ES instrumentiem, kuri uz to attiecas.

5.28.

Pašregulācijas un kopregulācijas mehānismu izmantošanas priekšrocības jau ir minētas iepriekšējos EESK atzinumos. Rezumējot tās ir šādas: “šķēršļu novēršana vienotajā tirgū, noteikumu vienkāršošana, ieviešanas fleksibilitāte un ātrums, likumdošanas procesa noslogotības mazināšana, dalībnieku līdzatbildība”.

5.29.

Tomēr jāatceras šo mehānismu ierobežojumi, “kas ir atkarīgi no kontroles un sankciju efektivitātes un no pilnīgas saderības nosacījumiem ar visiem spēkā esošajiem noteikumiem un attiecīgās likumdošanas kopuma prasībām jomās, kas saistītas ar veselību, drošību un pakalpojumiem, kas skar vispārējās intereses” (24).

5.30.

Ilgā un sarežģītā ceļā tapušās alternatīvās strīdu izšķiršanas sistēmas pašlaik ir pakļautas Kopienas regulējumam, kas paredzēts regulā RLLC (par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē) un direktīvā RELC (par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu) (25), un drīzumā tās tiks ieviestas dažādās dalībvalstīs.

5.31.

Lai gan tas nav pats būtiskākais, no tīri teorētiska viedokļa pašregulācijas un kopregulācijas mehānismu ieviešanas nolūkā EESK iesaka jaunajā Iestāžu nolīgumā precizēt šo mehānismu atbilstības prasību, proti, ka tie vienmēr jāpapildina ar norādi par to potenciālo pakļautību alternatīvai ārpustiesas strīdu izšķiršanai atbilstoši ar to saistītajiem ES instrumentiem.

5.32.

Īstenojot šos instrumentus, visiem likumdošanas procesa dalībniekiem ir noteikta atbildība, un būtu jāpanāk, lai viņi savus pienākumus izpilda.

5.33.

Pirmkārt, Komisijai ir jāuzņemas iniciatīva un jāuzsāk sarunas ar EP un Padomi, lai pārskatītu pašreizējo Iestāžu nolīgumu atbilstoši šajā atzinumā noteiktajiem parametriem.

5.34.

Par apspriežu noteikumiem ir jālūdz viedoklis pilsoniskajai sabiedrībai, un jo īpaši – EESK, savukārt pirms nolīguma galīgās redakcijas oficiālas pieņemšanas ir jāpieprasa EESK atzinums.

5.35.

Dalībvalstīm ar savu parlamentu starpniecību, ievērojot pilnvaras, kas tiem ir piešķirtas Līgumos atbilstoši subsidiaritātes un proporcionalitātes principam, arī ir jāpauž savs viedoklis, un valdībām ir jāapņemas šos principus transponēt savā tiesību sistēmā.

5.36.

Visbeidzot, Tiesai un valstu tiesām ir jāpiešķir pilnvaras un līdzekļi, kas nepieciešami pieņemto pasākumu likumības pārbaudei.

a)

Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 1997. gada 1. decembra rezolūcija par rīcības kodeksu uzņēmējdarbības nodokļu jomā; un

b)

regula par rīcības kodeksu datorizētām rezervēšanas sistēmām (COM(2009) 709 final). Vairāk piemēru šeit: http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.int-opinions&itemCode=32859

—

OV C 14, 16.1.2001., 1. lpp., Simplifying rules in the single market (SMO),

—

OV C 48, 21.2.2002., 130. lpp., Simplification (atzinuma papildinājums),

—

OV C 112, 30.4.2004., 4. lpp.,

—

OV C 255, 14.10.2005., 22. lpp., “Vienotā tirgus prioritātes 2005.–2010. gadam”,

—

OV C 24, 31.1.2006., 52. lpp.“ES tiesību aktu ieviešanas un izpildes uzlabošana”,

—

apmācības standarti, kas sagatavoti ar ceļveža palīdzību, piemērojot Eiropas konservatoru un restauratoru profesionālo noteikumu kodeksu,

—

lietotāja rokasgrāmata, kas paredzēta tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem un ko 2001. gadā izstrādājusi Milānas Tirdzniecības palāta ar mērķi veicināt labu praksi šajā jomā.