13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/18

—

atbalsta prasību ieviest vienotas stratēģijas pilsētu attīstībai, horizontālu un vertikālu sadarbību tādā līdzdalības pārvaldības sistēmā, kurā ņemta vērā pilsētu daudzveidība, kā arī sociālās inovācijas un tālredzīgas plānošanas nozīme;

—

uzsver, ka uz pieaugošo ekonomisko un sociālo šķelšanos mūsu sabiedrībā steidzami jāreaģē ar ieguldījumiem izglītībā visiem, sākot no agras bērnības, ar iekļaujošu darba tirgu, mūžizglītības pasākumiem, aktīvas integrācijas politiku un taisnīgu, iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu darba samaksu, kas ir vienlīdzīga vīriešiem un sievietēm;

—

norāda, kas ir svarīgi sabiedrībai nodrošināt tādas būtiskas pamatvajadzības kā mājokļu, silīšu, bērnudārzu, drošu rotaļu laukumu un bērnu attīstības veicināšanas centru pieejamība, un tas var palīdzēt likvidēt šķēršļus, kuri kavē ģimenes dibināšanu un tās locekļu skaita palielināšanos;

—

uzsver ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas un nepieciešamību samazināt enerģijas patēriņu, izmantojot cirkulācijas procesus un augstāku energoefektivitāti, tīklā savienotas sistēmas, atklātas ainavas un zaļās zonas, jaunas būvniecības formas un resursu ziņā neitrālus, veselīgus un drošus mobilitātes veidus;

—

norāda, ka kultūra un radošums ir nozīmīgi ne tikai ekonomikas izaugsmei, bet it īpaši dzīves kvalitātes, īstas demokrātijas un miera nodrošināšanā un savstarpējā vērtību respektēšanā;

—

uzsver, ka politikas veidošanā fundamentāla nozīme ir līdzdalības elementiem;

—

uzskata, ka Eiropas iestāžu daudzveidīgie centieni atbalstīt pilsētas ir vajadzīgi, un aicina, lai nākamajā atbalsta periodā tiktu dots skaidrs signāls par atbalstu pilsētām, nodrošinot spēcīgu pilsētu dimensiju, līdzekļu izmantošanas elastīgumu un vietējā līmeņa centrālo lomu īstenošanā;

—

atzinīgi vērtē to, ka struktūrpolitikā turpina attīstīt ilgtspējīgus finansēšanas instrumentus, kas kalpo arī kā radoši un stabili atbalsta mehānismi.

Ziņotāja

Hella DUNGER-LÖPER (DE/PSE), Berlīnes federālās zemes pārstāve federācijā un pilnvarotā pārstāve Eiropas jautājumos

1.

augstu vērtē to, ka ES prezidentvalsts Dānija pieprasījusi šā atzinuma izstrādi, kā arī aktīvi palīdzējusi organizēt 2012. gada 22. un 23. martā Kopenhāgenā notikušo reģionu un pilsētu 5. sammitu par tematu “Eiropas pilsētvides struktūra 21. gadsimtā”, un uzskata, ka ar minēto tiek atzīts pilsētu un reģionu ieguldījums Eiropas integrācijā un to centrālā loma stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā;

2.

ar interesi pieņem zināšanai Eiropas Komisijas ziņojumu “Rītdienas pilsētas — izaicinājumi, vīzijas, ceļi uz priekšu” (2011. gada oktobris) un piekrīt tajā formulētajam redzējumam par rītdienas pilsētu kā “ievērojama sociālā progresa vietu ar augstu sociālās kohēzijas pakāpi, sociāli taisnīgu apgādi ar mājokļiem, kā arī ar sociāliem, veselības aprūpes un principam “izglītība visiem” atbilstošiem pakalpojumiem; demokrātijas, kultūras dialoga un daudzveidības platformu; vietu, kur norit “zaļa”, ekoloģiska vai vides atjaunošana; augstas pievilcības vietu un ekonomikas izaugsmes virzītājspēku”;

3.

piekrīt ziņojumā “Rītdienas pilsētas” paustajām bažām par pilsētu nākotni saistībā ar draudiem, ko rada demogrāfiskās pārmaiņas, izaugsmes samazināšanās, vājākas saites starp ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību un sociālo progresu. Draudus rada arī pieaugošas ienākumu līmeņa atšķirības, aizvien lielāka sabiedrības polarizācija un segregācija, pieaugošs sabiedrības atstumto cilvēku skaits, pilsētu teritoriju paplašināšanās un aizvien lielāks spiediens uz pilsētu ekosistēmām;

4.

uzsver, ka Eiropas Savienība kopumā var sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus tikai tad, ja pilsētas, būdamas sociālās un ekonomikas inovācijas vietas, būs spējīgas pilnībā sekmēt gudru, integrējošu un ilgtspējīgu izaugsmi, kā arī ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju;

5.

tāpēc atzinīgi vērtē ziņojumā “Rītdienas pilsētas” paustos ieteikumus nostiprināt pilsētas, atbalstot ilgtspējīgas vietējās struktūras, lai veidotu izturīgu un iekļaujošu ekonomiku; izmantojot dažādām paaudzēm piemītošo potenciālu, kā arī potenciālu, ko sniedz sociāli ekonomiskā, kultūras un etniskā daudzveidība; apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību ar labāku mājokļu palīdzību; īstenojot vienotas stratēģijas vides un enerģētikas jautājumos; saglabājot un veidojot pievilcīgas sabiedriskās vietas, sekmējot ilgtspējīgas, integrējošas un veselībai nekaitīgas transporta sistēmas un veicinot līdzsvarotu teritoriālo attīstību;

6.

atbalsta prasību ieviest vienotas stratēģijas pilsētu attīstībai, horizontālu un vertikālu sadarbību tādā līdzdalības pārvaldības sistēmā, kas aptver visus līmeņus un politikas jomas un kurā ņemta vērā pilsētu daudzveidība, kā arī sociālās inovācijas un tālredzīgas plānošanas nozīme;

7.

norāda uz Reģionu komitejas 2012. gada 23. marta“Kopenhāgenas deklarāciju”, tajā pausto aicinājumu veidot ekoloģiskākas, sociāli iekļaujošākas un ekonomiski konkurētspējīgākas pilsētas un attiecīgajām prasībām ES iestādēm: īstenot stratēģiju “Eiropa 2020” teritoriālajā līmenī, piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus visaptverošai pilsētu politikai, piešķirt lielāku nozīmi Eiropas pilsētu teritoriālajai sadarbībai un stiprināt pilsētu un reģionu nozīmi Eiropas politikas veidošanā, padziļināt decentralizācijas procesu ES dalībvalstīs un nodrošināt pilsētām un reģioniem lielāku finansiālo rīcības brīvību;

8.

atgādina par savu 2010. gada 10. jūnija atzinumu “Pilsētvides reģenerācijas nozīme turpmākajā pilsētu attīstībā Eiropā” un tajā pausto prasību stiprināt pilsētu dimensiju visās Eiropas Savienības politikas jomās;

9.

atgādina, ka pilsētas vienmēr ir attiecīgo sociālo apstākļu spogulis. Nākotnes pilsētu veidolu un dzīves kvalitāti noteiks ekonomiska un sociāla rakstura lēmumi un norises visos politiskās un ekonomiskās atbildības līmeņos;

10.

konstatē, ka pilsētu nozīme Eiropas Savienībā nebūt neaprobežojas tikai ar ekonomiskiem un demogrāfiskiem faktoriem. Skaistas, inteliģentas, enerģijas un resursu ziņā efektīvas, zaļas un iekļaujošas pilsētas ir pamats harmoniskai un solidārai sabiedrības līdzāspastāvēšanai;

11.

uzsver, ka pilsētas ar sociālām un ekonomiskām saiknēm ir cieši un nedalāmi saistītas ar savu apkaimi, un arī šā iemesla dēļ tām ir būtiska loma līdzsvarotā teritoriālajā attīstībā;

12.

šajā saistībā norāda, ka līdzšinējā pilsētu un lauku teritoriju kategoriskā nošķiršana vairs neatbildīs nākotnes uzdevumiem un tās vietā jānāk skatījumam uz teritoriju mijiedarbību atbilstoši to funkcionalitātei un savstarpējai atkarībai;

13.

uzsver, ka, globālā mērogā salīdzinot pilsētu veidus, Eiropas pilsētai ir raksturīga demokrātiska pašnoteikšanās, spēcīga pilsoniskā sabiedrība, sociālā integrācija, privātuma un publiskuma efektīva mijiedarbība, brīvības, emancipācijas un izteiktas pilsētbūvniecības kultūras apsolījums;

14.

atzīmē, ka deindustrializācija un globalizācija ir likvidējušas svarīgus sociālās un ekonomiskās integrācijas pamatus. Gan plaukstošos, gan nabadzīgākos apgabalos tiek meklētas jaunas stratēģijas sociālās kohēzijas stiprināšanai, kuras līdz šim tomēr nav spējušas ierobežot sociāli teritoriālo sadrumstalošanos. Neraugoties uz minētajiem centieniem, daudzviet ir pieaugusi sabiedrības šķelšanās un segregācija, kas turpmāk būs ievērojams izaicinājums iedzīvotāju līdzāspastāvēšanai pilsētās;

15.

norāda, ka uz pieaugošo ekonomisko un sociālo šķelšanos mūsu sabiedrībā steidzami jāreaģē ar ieguldījumiem izglītībā visiem, sākot no agras bērnības, ar iekļaujošu darba tirgu, mūžizglītības pasākumiem, aktīvas integrācijas politiku un taisnīgu, iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu darba samaksu, kas ir vienlīdzīga vīriešiem un sievietēm; norāda, ka tāpēc pilsētās ir būtiski attīstīt ekonomiku un radīt vairāk darba vietu;

16.

ir nobažījusies, ka dažās metropolēs minētās problēmas ir saasinājušās vēl vairāk un tur jau ir notikuši vardarbīgi protesti. Tas arī liecina par daudzu iedzīvotāju neuzticēšanos politiskajām iestādēm;

17.

norāda uz demogrāfisko pārmaiņu un sabiedrības novecošanās sekām vietējā līmenī, kas sociālajai infrastruktūrai un publiskajai telpai radīs jaunas prasības. Pieaugot nabadzībai vecumdienās, rodas vajadzība pēc ilgtspējīgām sociālā nodrošinājuma sistēmām un pakalpojumiem, kas ir iedzīvotājiem pieejami, sasniedzami un respektē kultūras atšķirības;

18.

šajā saistībā uzsver, ka, neraugoties uz šobrīd dramatisko bezdarbu jauniešu vidū, Eiropa nākamajos gadu desmitos būs atkarīga no jaunu cilvēku imigrācijas, lai tādējādi nodrošinātu ekonomikas izaugsmi un mīkstinātu novecošanās ietekmi uz sociālās un veselības aprūpes sistēmām. Imigrācijas priekšnoteikums ir atvērtas un pievilcīgas pilsētas. Tomēr migranti un mazākumtautību pārstāvji līdz šim pilsētās bieži tiek diskriminēti saistībā ar piekļuvi izglītībai, darbam, mājoklim un medicīniskajai aprūpei. Tāpēc tālredzīgas migrācijas politikas obligāta sastāvdaļa ir efektīvas integrācijas stratēģijas vietējā līmenī;

19.

norāda, kas ir svarīgi sabiedrībai nodrošināt tādas būtiskas pamatvajadzības kā mājokļu, silīšu, bērnudārzu, drošu rotaļu laukumu un bērnu attīstības veicināšanas centru pieejamība, un tas var palīdzēt likvidēt šķēršļus, kuri kavē ģimenes dibināšanu un tās locekļu skaita palielināšanos. Tāpēc jāatbalsta visi pasākumi, kas veicina pozitīvu demogrāfisko attīstību;

20.

uzsver ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas un nepieciešamību samazināt enerģijas patēriņu, izmantojot cirkulācijas procesus un augstāku energoefektivitāti, tīklā savienotas sistēmas, atklātas ainavas un zaļās zonas, jaunas būvniecības formas un resursu ziņā neitrālus, veselīgus un drošus mobilitātes veidus;

21.

norāda, ka kultūra un radošums ir nozīmīgi ne tikai ekonomikas izaugsmei, bet it īpaši dzīves kvalitātes, īstas demokrātijas un miera nodrošināšanā un savstarpējā vērtību respektēšanā. Pilsētvides kultūra ietver arī pilsētbūvniecības kultūras, kvalitatīvi augstvērtīgas un visiem pieejamas publiskās telpas saglabāšanu un vietējo un reģionālo īpatnību vērā ņemšanu;

22.

uzsver, ka politikas veidošanā fundamentāla nozīme ir līdzdalības elementiem, lai panāktu iedzīvotāju uzticēšanos un līdzdarbību un stiprinātu sociālo kohēziju; iedzīvotāju līdzdalību varēs nodrošināt tikai tad, ja pilsētu pārvaldes iestādes atklāti un pārredzami pamatos principus, kas ir to pieņemto lēmumu un īstenoto pasākumu pamatā;

23.

uzskata, ka Eiropas iestāžu daudzveidīgie centieni atbalstīt pilsētas ar veicināšanas programmām un iniciatīvām ir vajadzīgi, jo no šiem līdzekļiem ir atkarīgas pašvaldības, kurām nav atbilstīgu finanšu resursu;

24.

ar bažām atzīmē, ka, neraugoties uz Leipcigas hartā deklarētajiem nodomiem un ar to saistīto politisko procesu, dalībvalstu ieinteresētība attīstīt pilsētu politiku aizvadītajos gados drīzāk ir mazinājusies, nevis palielinājusies. Tas izpaužas tādējādi, ka attiecīgajās nodarbinātības, vides, izglītības, zinātnes un mājokļu politikas jomās ar pilsētām saistītas politikas jautājumus līdz šim tikpat kā nav izdevies noteikt par prioritāriem. Par minēto problēmu liecina arī pilsētu politikas atbalsta programmu samazinātais budžets. Tāpēc ES līmenī iespējami ātrāk jāapzina un jānodrošina līdzekļi, lai pilsētas varētu elastīgi risināt šīs dažādās problēmas;

25.

ir nobažījusies, ka pašvaldībām piešķirto līdzekļu apjoms lielākajā daļā dalībvalstu ir katastrofāli mazs un, ņemot vērā dalībvalstu budžeta politikas prioritātes, tas neuzlabosies, ja dalībvalstis nemainīs savu kursu;

26.

uzskata, ka, ņemot vērā akūtos sociālos, ekonomiskos un ekoloģiskos draudus, līdzšinējie centieni nekādā gadījumā nav pietiekami, lai veidotu Eiropas pilsētas nākotnei tik atbilstīgas, lai tās, būdamas konkurētspējīgas, skaistas, inteliģentas, enerģijas un resursu ziņā efektīvas, zaļas un iekļaujošas sociālās inovācijas vietas, varētu pilnībā palīdzēt stiprināt Eiropas Savienības sociālo, ekonomikas un teritoriālo kohēziju un īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

27.

izsaka pieņēmumu, ka, ņemot vērā sabiedrībā risināmās problēmas, visi politiskās atbildības līmeņi ir ieinteresēti veidot spēcīgas, uz demokrātisku pašnoteikšanos vērstas pilsētas, kas būtu Eiropas sabiedrības pamats. Spēcīga, atsaucīga un rīcībspējīga vietējā demokrātija var dot izšķirošu ieguldījumu, lai atgūtu sabiedrības uzticēšanos pārstāvības demokrātijas iestādēm visos līmeņos;

28.

apstiprina savu prasību pēc sabiedrības attīstības redzējuma, kas balstīts ne tikai uz iekšzemes kopprodukta (IKP) mērījumiem, bet kurā patiesi ņemtas vērā iedzīvotāju rūpes un vajadzības un sabiedrība ir vairāk iesaistīta programmu un pasākumu plānošanā;

29.

sagaida, ka ievēlētie pārstāvji pašapzinīgi un drosmīgi uzņemsies vadošo lomu visos politiskajos līmeņos, lai nodrošinātu miermīlīgu un solidāru līdzāspastāvēšanu. Tikai miera un īstas, pāri robežām ejošas solidaritātes apstākļos ir iespējama gudra, integrējoša un ilgtspējīga izaugsme. Tajā ietilpst aktīva un viesmīlīga migrantu uzņemšanas kultūra, tajā skaitā starpkultūru kompetences veicināšana publiskajā pārvaldē un iestādēs. Tajā ietilpst arī skaidra un nepārprotama apņemšanās aizsargāt bēgļus un cilvēkus, kuri savas izcelsmes, reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas, piederības noteiktai sociālajai grupai vai politiskās pārliecības dēļ cieš no politiskas vajāšanas un diskriminācijas;

30.

uzsver integrētu vietēju, integrētu stratēģiju nozīmi saskaņotā, efektīvā līdzekļu izmantošanā un aicina to izstrādē iekļaut un ņemt vērā visas attiecīgās nozaru politikas. Visu politisko līmeņu un resoru konstruktīva un pašsaprotama sadarbība ir svarīga, lai parādītu iedzīvotājiem, ka iestādes prot atbildīgi izturēties pret tām izrādīto uzticēšanos un uzņēmušās saistības par vietējo vajadzību apmierināšanu;

31.

aicina lēmumu pieņēmējus visos līmeņos apņēmīgi censties nodrošināt veselīgu un ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās un starp tām. Sabiedriskais transports jāatbalsta tā, lai tas būtu pieejams visām sabiedrības grupām. Komiteja arī rosina lēmumu pieņēmējus turpināt pilsētu attīstību, ievērojot Eiropas Pilsētas modeļa tradīcijas un uzmanību veltot dažādiem lietojumiem, blīvumam un (pilsētbūves un arhitektūras) kvalitātei;

32.

atbalsta jaunus pūliņus, lai nostiprinātu zināšanas par pilsētu attīstības tehniskajiem un sociālajiem, ekonomiskajiem un ekoloģiskajiem aspektiem. Tajās noteikti jāiekļauj arī nozīme, kāda ir virtuālajai telpai, dzīvojot un strādājot pilsētās un reģionos;

33.

uzsver: lai uzlabotu zināšanas un pilnveidotu pieeju pilsētu attīstības politikas jomā, liela nozīme ir pilsētu partnerībām, Eiropas pilsētu tīkliem, tādiem kā Eurocities, kā arī pašvaldību starptautiskās sadarbības projektiem Urbact, Interreg un ETSG ietvaros; uzsver, ka minētā zināšanu apmaiņa jāizmanto politikas veidošanā, it īpaši struktūrfondu politikā, kā arī tādās saistītajās politikas jomās kā vispārējas nozīmes pakalpojumi, transports un vides aizsardzība;

34.

aicina pašsaprotami iesaistīt pilsētas un reģionus Eiropas Savienības daudzlīmeņu struktūrās visās tajās politikas jomās, kurās ES līmenī tiek pieņemti lēmumi, kas skar vietēja līmeņa pārvaldes iestāžu rīcībspēju;

35.

aicina Eiropas iestādes acīmredzami apņemties stiprināt pilsētas un to atspoguļot nākamā budžeta prioritātēs;

36.

uzsver savu prasību izstrādāt tādu strukturālā atbalsta politiku, kas turpmāk pašvaldībām nodrošinātu pietiekamu rīcības brīvību, lai īstenotu uz vietējām prioritātēm vērstu, vairākus fondus aptverošu, integrētu pieeju, kurā ietilpst investīciju un sociāli pasākumi un kas atbilst vietējā līmeņa vajadzībām. Lai pašvaldības spētu faktiski īstenot strukturālo politiku, ir jāsamazina administratīvais slogs un kontroles izmaksas;

37.

uzsver, ka kohēzijas politika ir nozīmīga kā galvenais instruments, ar ko stiprina sociālo, ekonomikas un teritoriālo kohēziju, un pieprasa, lai nākamajā atbalsta periodā tiktu dots skaidrs signāls par atbalstu pilsētām, nodrošinot spēcīgu pilsētu dimensiju, līdzekļu izmantošanas elastīgumu un vietējā līmeņa centrālo lomu īstenošanā. Ņemot vērā pilsētu centrālo nozīmi sociālās, ekonomikas un teritoriālās kohēzijas īstenošanā, atbalstam jābūt daudz lielākam par līdz šim ierosināto minimālo kvotu 5 % apmērā;

38.

uzsver Reģionu komitejas atzinumā par Komisijas priekšlikumu saistībā ar ERAF izvirzītās prasības, it īpaši attiecībā uz iespēju elastīgi izlietot līdzekļus, nepiešķirot priekšrocības noteiktu veidu teritorijām vai tās nediskriminējot, lai neliegtu lauku un piepilsētu teritorijām iespēju izmantot ERAF piedāvātās priekšrocības. Par ERAF līdzekļu piešķiršanu dažādu veidu teritorijām jālemj uz partnerību balstītā plānošanas procesā, un par to nevar izlemt iepriekš. Uzdevumu deleģēšana pilsētām, piemērojot vispārīgās regulas 99. pantā minēto integrētu teritoriālo ieguldījumu instrumentu, jāparedz kā izvēles iespēja, nevis jāievieš obligāti;

39.

atzinīgi vērtē to, ka struktūrpolitikā turpina attīstīt ilgtspējīgus finansēšanas instrumentus, kas līdztekus publisko subsīdiju nodrošināšanai kalpo arī kā radoši un stabili atbalsta mehānismi;

40.

aicina turpmākās ES migrācijas un integrācijas politikas izstrādē pilsētām un reģioniem paredzēt svarīgu lomu, kurā ņemta vērā vietējā līmeņa galvenā nozīme integrācijas procesā;

41.

aicina dalībvalstis atkārtoti aktivizēt pilsētu politiku un šajā iniciatīvā iekļaut arī tās politikas jomas, kas nav saistītas ar teritoriālo plānošanu. Ilgtspējīga pilsētu attīstība ir atkarīga no labvēlīgiem pamatnosacījumiem, it īpaši nodarbinātības, sociālās, izglītības un vides politikas jomā;

42.

rosina gan pilsētās, gan ar pilsētām vairāk apspriest to, kādi pasākumi īstenojami. Pilsētu un lielpilsētu teritoriju sadarbība ir būtiska, lai nodrošinātu kohēziju un līdzsvarotu attīstību.