31.7.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 229/126

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Enerģētikas ceļvedis 2050””

COM(2011) 885 final

2012/C 229/25

Ziņotājs: COULON kgs

Līdzziņotājs: ADAMS kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 304. pantu 2011. gada 15. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Enerģētikas ceļvedis 2050””

COM(2011) 885 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 10. maijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 481. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 23. un 24. maijā (23. maija sēdē), ar 137 balsīm par, 6 balsīm pret un 9 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   EESK ir ļoti ieinteresēta par “Enerģētikas ceļvedi 2050” un tajā izvirzīto mērķi izveidot vienotu politikas sistēmu Eiropas enerģētikas nozares ievērojamai dekarbonizācijai līdz 2050. gadam (Eiropadomes 2009. gada oktobra sanāksme). Uzdevums ir ne tikai nodrošināt ilgtspējīgus un drošus dažādus zemas oglekļa emisijas energoavotus konkurētspējīgā tirgū, bet arī pārliecināt pilsonisko sabiedrību par šā mērķa sasniedzamību.

1.2   ES dalībvalstis izmanto dažādus energoavotus un infrastruktūra, un dažās valstīs enerģētikas dekarbonizācija ir daudz sarežģītāks uzdevums nekā citās. Ceļvedī ietverta elastīga pieeja, kas dod dalībvalstīm iespējas izstrādāt atbilstīgus rīcības plānus. Lai sasniegtu dekarbonizācijas mērķi, dalībvalstīm būs jāuzņemas kopīgs ievērojams slogs.

1.3   Tas ir vērienīgs, bet ļoti svarīgs mērķis, ja Eiropa vēlas sniegt savu ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām un panākt lielāku drošību enerģētikas jomā. Būs vajadzīga iespējami plaša šā jautājuma apspriešana Eiropas sabiedrībā un Komiteja uzskata, minētais Ceļvedis var būt lietderīgs dialoga uzsākšanā. Dialogam jāveicina katra līmeņa — personiskā, vietējās kopienas, reģionālā, valsts un ES līmeņa — iesaistīšana, un jo īpaši papildu rīcība globālā mērogā.

1.4   Ceļveža noslēgumā ir izklāstīti desmit nosacījumi vai prioritātes tūlītējai rīcībai. EESK piekrīt visiem nosacījumiem un jo īpaši pēdējam minētajam nosacījumam, kurā ieteikts izvirzīt konkrētus un specifiskus starpposma mērķus, lai vadītu attīstības virzību tuvākajos gados. Komiteja piekrīt arī tam, ka politikas satvara 2030. gadam izveide kļūst loti svarīga, lai nodrošinātu uzticamu ceļvedi lēmumu pieņemšanai investīciju jomā nākamajos gados, kas dos iespēju aprēķināt ieguvumus un peļņu no ieguldījumiem vēl pēc 2020. gada.

1.5   Līdz tam EESK iesaka steidzami pārskatīt stratēģiju “Enerģētika 2020”. Tas ir ļoti svarīgi, lai pielāgotu galīgo virzību līdz 2030. vai 2050. gadam. Komiteja būtu gandarīta, ja tiktu izstrādāti ziņojumi par katru valsti un par katru nozari attiecībā uz pašreizējai desmitgadei noteiktajiem trim galvenajiem mērķiem.

1.6   Ir svarīgi iegūt agrīnas norādes par to, vai Ceļvedī izvirzītie sarežģītie mērķi ir sasniedzami, un izskatīt to ietekmi uz ES ekonomiku, tai skaitā vispārējo konkurētspēju, nodarbinātību un sociālo nodrošinājumu.

1.7   Sabiedrības iesaistīšana enerģētikas pārejas jautājumu risināšanā ir būtiska. Gan Eiropas pilsoniskās sabiedrības forums, gan aktīvi pasākumi virzībā uz Eiropas Enerģētikas kopienas izveidi būs konstruktīvi soļi, lai pietuvinātos vēlamajam mērķim, proti, ilgtspējīgai enerģētikas nākotnei.

2.   Ievads

2.1   “Enerģētikas ceļvedis 2050” ir noslēdzošais priekšlikums politikas satvaram virknē priekšlikumu, ko Eiropas Komisija izvirzīja, lai atbalstītu Eiropas politiku enerģētikas un klimata pārmaiņu jomās. (skat. jo īpaši “Ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” — COM(2011) 112 final). Ceļvedī ir izklāstīts satvars, kurā būtu iespējams īstenot Eiropas enerģētikas politikas trīs mērķus, proti, dekarbonizāciju, apgādes drošību un konkurētspēju. Ceļvedī nav konkrētu ieteikumu par pasākumiem politikas jomā vai starpposma mērķiem, un izklāstītais scenārijs nebūtu uzskatāms par priekšlikumiem politikas veidošanai.

2.1.1   Kopumā, pamatojoties uz pašreizējām tendencēm un politiku, var paredzēt, ka enerģijas primārais pieprasījums laika posmā no 2010. gada līdz 2035. gadam pieaugs par vienu trešdaļu, un šo pieaugumu tikai minimāli ietekmēs ekonomikas lēnāka izaugsme. Fosilā kurināmā īpatsvars kopējā primārajā enerģijas patēriņā samazināsies ļoti nedaudz (no 81 % 2010. gadā līdz 75 % 2035. gadā), līdz ar to ar enerģijas patēriņu saistītās CO2 emisijas minētajā periodā palielināsies vēl par 20 %, kas nozīmē vidējās globālās temperatūras ilglaicīgu paaugstināšanos vairāk nekā par 3,5 C. (Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, “World Energy Outlook”, 2011).

2.1.2   Lai gan Ceļvedī galvenā uzmanība pievērsta energosistēmas dekarbonizācijai, tajā atzītas divas galvenās vājās vietas. Enerģijas imports attiecināms uz 55 % ES energoavotu sadalījuma, un starptautiskais enerģijas tirgus ir ļoti konkurējošs un nestabils. Galu galā vienīgi ar saskaņotu globāla mēroga rīcību iespējams atrisināt šo patiesi globālo problēmu. Eiropa varētu uzņemties vadošo lomu, pierādot, kā enerģijas pārveidošanu iespējams veikt pasaules vienā lielā reģionā, potenciāli saņemot ieguvumus kā procesa virzītāja un samazinot atkarību no importa.

2.2   Minētā problēma jārisina steidzami. Investīcijas enerģētikā parasti ilgst 40 gadus vai vairāk. Lai īstenotu nepieciešamo enerģijas pāreju līdz ar ievērojamām izmaiņām apgādē un pieprasījumā, jāsāk darboties jau tagad un jāizvairās no ieguldījumiem, kas saistīti ar lielām oglekļa dioksīda emisijām. Politiskā, tehniskā un ekonomikas nenoteiktība nozīmē, ka Ceļvedis nepiedāvā vienu vienīgu attīstības ceļu līdz 2050. gadam. Tajā ir izpētīti iespējamie pārejas ceļi un atzīts, ka mainīgā un nenoteiktā pasaulē ir vajadzīga elastība. Lai gan ar Lisabonas līgumu Komisijas pilnvaras attiecībā uz enerģētikas politiku ir paplašinātas, energoavotu sadalījums speciāli ir atstāts valstu valdību ziņā un ikvienā Eiropas līmeņa pasākumā ir jāakceptē šis kompetences sadalījums. Ceļvedī tomēr ir norādīts, ka optimāla rezultāta sasniegšanai ir jārada jauna veida sadarbība praksē, un Komiteja stingri atbalsta šādu pragmatisku pieeju, piemēram, Eiropas Enerģētikas kopienas izveidi.

3.   “Enerģētikas ceļveža 2050” kopsavilkums

3.1   Līdz 2020. gadam virzība enerģētikas jomā lielā mērā jau ir noteikta ar esošajiem plāniem un rīcībpolitikām, kas ieviestas stratēģijas 20-20-20 īstenošanai. Ceļvedī tagad ir uzsvērts, ka steidzami jāizstrādā enerģētikas stratēģijas laika posmam pēc 2020. gada. Valdībām jārīkojas, lai nodrošinātu energoapgādes nepārtrauktību, investoru drošību un samazinātu iestrēgšanas efektu. Vilcināšanās paaugstinās izmaksas un pastiprinās turpmākus pasākumus oglekļa emisiju samazināšanai.

3.2   Atzīstot grūtības pārliecinoši prognozēt enerģētikas nākotni, ir izstrādāti vairāki alternatīvi ilustratīvi scenāriji. Pirmie divi no tiem parāda rezultātu, kāds iespējams nedarot nekā vairāk par esošās politikas un pašreizējo iniciatīvu turpināšanu, — īstenojot abus minētos scenārijus, 2050. gada mērķus oglekļa emisiju samazināšanas jomā nebūs iespējams sasniegt. Pārējie pieci scenāriji piedāvā dažādus citus ceļus 2050. gada mērķa sasniegšanai, pamatojoties uz dažādām tehnoloģijas un politikas alternatīvām:

—	ļoti stingri pasākumi energoefektivitātes jomā;

—	oglekļa dioksīda cenu stingra piemērošana, lai tirgū konkurētu dažādi zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa risinājumi;

—	plašs atbalsts pasākumiem atjaunojamo energoresursu attīstīšanai;

—	palielināt kodolenerģijas izmantošanu un samazināt oglekļa dioksīda uztveršanu un uzglabāšanu (CCS);

—	palielināt oglekļa dioksīda uztveršanu un samazināt kodolenerģijas izmantošanu.

3.3   Pamatojoties uz scenāriju modelēšanu, Komisija izdara desmit secinājumus par energosistēmas strukturālajām pārmaiņām. Secinājumos ir atzīts, ka dekarbonizācija ir iespējama — un ilgtermiņā tā var izmaksāt mazāk nekā pašreizējie politikas virzieni. Tas notiks tādas energostruktūras ietvaros, kurā aizvien palielinās elektroenerģijas loma, pieaugot cenām reālajā izteiksmē un kā mājsaimniecības izdevumu daļai līdz 2030. gadam. Palielināsies kapitālizdevumi, bet izšķiroša nozīme būs zemākām kurināmā izmaksām un energoietaupījumiem visā sistēmā. Visos scenārijos ievērojami pieaugs atjaunojamo energoresursu īpatsvars un pieņem, ka sistēmas pārveidošanā īpaši svarīga loma ir oglekļa dioksīda uztveršanai un uzglabāšanai, bet kodolenerģija joprojām sniegs ievērojamu ieguldījumu, jo, alternatīvām paplašinoties, decentralizētās un centralizētās sistēmas arvien vairāk mijiedarbojas.

3.4   Ceļvedī ir norādīts, ka energoapgādes drošībai ir vajadzīga īpaša Eiropas politika energoapgādes drošības jomā, kā arī jāattīsta infrastruktūra un attiecības ar tranzīta un ražojošām trešām valstīm. Jaunu tehnoloģiju izstrādes, atjaunojamo energoresursu integrācijas tirgū, energoefektivitātes un energotaupības un infrastruktūras attīstības politika būs daudz efektīvāka, ja to koordinēs Eiropas līmenī.

3.5   Visos scenārijos ir paredzēta enerģijas lietotāju izturēšanās izmaiņas un pielāgošanās, un Komisija atzīmē, ka jāiesaistās visai sabiedrībai, kā arī jāatzīst politikas sociālā ietekme. Būs vajadzīgi lielāki ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, kā arī tehnoloģiskajā inovācijā un jārisina svarīgi jautājumi saistībā ar vienoto tirgu un reglamentējoši jautājumi. Enerģētikas infrastruktūrai ir vajadzīga ievērojama modernizācija un jauna jauda, bet dalībvalstīm un ieguldītājiem ir vajadzīgi konkrēti starpmērķi. Komisija ir paredzējusi publicēt vēl citus attiecīgus paziņojumus — par atjaunojamajiem energoresursiem, iekšējo tirgu, CCS, kodoldrošību un enerģētikas tehnoloģijām. Minētie paziņojumi veidos politikas satvaru 2030. gadam.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1   Ņemot vērā ļoti lielo tehnisko un politisko nenoteiktību par nākotni, Komiteja piekrīt, ka Ceļvedī izklāstītā 2050. gadam paredzēto alternatīvo scenāriju modelēšanas metode ir atbilstoša pieeja, kas dod iespēju salīdzināt un izvērtēt dažādu tehnoloģisku risinājumu, dažādu politikas jomu apvienošanas un dažādu ārējo pasākumu ietekmi.

4.2   Attiecībā uz modelēšanas metodoloģiju un tajā iekļautajiem pieņēmumiem trūkst pārredzamības. Par minēto jautājumu jābūt pieejamai plašākai informācijai, lai citi eksperti varētu izsekot pieejai un izstrādāt citus scenārijus, balstoties uz dažādiem pieņēmumiem. Komiteja tomēr uzskata, ka Ceļveža pielikumos iekļautā informācija ir vērtējama atzinīgi, un atbalsta Ceļvedī izvirzīto galveno secinājumu, ka būtiska dekarbonizācija līdz 2050. gadam ir tehniski iespējama un ka rezultātā Eiropa ilgtermiņā iegūs drošāku un ilgtspējīgāku enerģētikas bāzi nekā turpinot pašreizējo politiku, un tas notiks par kopumā līdzvērtīgu cenu 40 gadu laika posmā līdz 2050. gadam. Lai gan Ceļvedī minētā dekarbonizācija ir tehniski iespējama, pašlaik tās īstenošana sastopas ar ievērojamām problēmām un daudziem šķēršļiem.

4.3   Ceļvedī norādīts, ka dekarbonizācija ir sasniedzama dažādos veidos. Visiem veidiem ir daži kopīgi galvenie elementi — spēcīgs uzsvars uz energoefektivitāti, atjaunojamo energoresursu plaša izvēršana, lielāka paļaušanās uz elektroenerģiju kurināmo kombinācijā, plašāks un viedāks tīkls un jaunas iekārtas elektroenerģijas uzkrāšanai vai rezerves jauda. Pārējie elementi ir vairāk atkarīgi no tehnikas sasniegumiem, kas vēl pilnībā jāpierāda, vai no resursu bāzes un katras valsts izvēles (attīrītas akmeņogles, kodolenerģija utt.). Visos variantos nozīmīgi faktori ir sabiedrības atbalsts un izmaksu izmaiņas, bet neviens ceļš nav bez zināma riska.

4.4   Komiteja piekrīt minētajai analīzei un nešaubīgajam secinājumam, ka ES vajadzētu vērst tās primāros kolektīvos centienus uz to, lai pēc iespējas ātri, saskaņoti un efektīvi virzītu kopīgos elementus, kas būs vajadzīgi visā Eiropā.

4.5   Komiteja ir vienisprātis arī ar Ceļvedī ietverto analīzi par galvenajām problēmām un iespējām, kas jārisina Eiropas līmenī, lai pārveidotu energosistēmu, pārskatītu enerģijas tirgus, mobilizētu investorus, iesaistītu sabiedrību un virzītu pārmaiņas starptautiskā līmeniī. Komiteja ir gatava atzīt ierosinātās prioritātes par pieņemamām, ja tiks ņemti vērā turpmāk minētie iebildumi un piezīmes, un jo īpaši noslēguma iedaļa, kurā noteikti desmit pamatnosacījumi vai problēmas, kam steidzami jāpievēršas, lai virzītos uz priekšu.

4.6   Komiteja tomēr izsaka bažas par to, kādā apmērā progress ES un dažās tās dalībvalstīs jau atpaliek no izvirzītajiem mērķiem. Komiteja mudina atzīt, ka šā trūkuma apmēru maskē ražošanas procesu ar augstu oglekļa dioksīda emisijas līmeni samazināšanās ES, to izvēršana citur pasaulē un tai sekojošs imports ES.

4.7   Lai tehnoloģijas sasniegumi būtu pilnībā pieejami par konkurējošām cenām, ir vajadzīgs laiks. Īpaši ilgs cikls, parasti 40 gadi, ir investīcijām enerģētikā, un tāpēc ES un dalībvalstīm steidzami ir jānosaka indikatīvi mērķi 2030. gadam, kā arī atbalstīšanas politika, lai izvairītos no iestrēgšanas efekta iekārtās, kas rada ievērojamas oglekļa emisijas. Tieši šo investīciju ciklu grafiks var noteikt tempu virzībai uz galīgo 2050. gada mērķi, kā arī to, vai minētais mērķis ir reāli sasniedzams. Būs vajadzīga politiķu un uzņēmēju labās gribas apvienošana un tās pārveide praktiskā darbībā ar atbalsta programmu un tiesību aktu palīdzību.

4.8   Šobrīd virzība energoefektivitātes un ietaupījumu jomā nenotiek pietiekami ātri, it īpaši, ņemot vērā starpiestāžu sarunas par pašreizējo priekšlikumu energoefektivitātes direktīvai. Komisijas paredzētajai valstu energoefektivitātes programmu pārskatīšanai vajadzētu stimulēt papildu pasākumus, bet jāapzinās, ka pieprasījuma samazināšanās var ietekmēt arī investīcijas enerģētikā. Progresu atjaunojamo energoresursu jomā bremzē valdību svārstīgais atbalsts un dažos gadījumos ar vietējā līmeņa pretestība. Pārāk lēni notiek tīkla un enerģijas uzkrāšanas modernizācija. Patiesi elastīgam “viedajam” tīklam vajadzīgas papildu investīcijas, bet Komiteja uzskata, ka ieguvumi no tā, kas veidos Eiropas savstarpēji izdevīgas enerģētikas kopienas pamatus, ir noteicošie. Sīkākas piezīmes par šo tematu iekļautas atzinumā par Infrastruktūras regulu (1).

4.9   Oglekļa dioksīda emisiju cena, ko bija paredzēts noteikt ar ETS, ir pārāk zema un nestabila, lai ieinteresētu investorus. Ar pieņēmumiem par augstām ETS cenām nākotnē (200-300 euro/t laika posmā no 2040. līdz 2050. gadam) saistītās sekas tomēr vēl jāanalizē sīkāk. Minētais jautājums, kā arī pārējie neatrisinātie jautājumi rada šķēršļus Ceļvedī noteikto desmit nosacījumu izpildei. Galvenajai prioritātei jābūt minēto problēmu atklātai un godīgai izskatīšanai un tūlītējai risināšanai, lai nekavētu turpmāko virzību.

4.10   Ilgākā laika posmā šāda rīcība, nevis tikai pašreizējās politikas turpināšana padarīs Eiropas ekonomiku stiprāku un konkurētspējīgāku pasaulē. Bet īsākā laika posmā vajadzīgās investīcijas neizbēgami radīs enerģijas cenu paaugstināšanos un papildu izmaksas patērētājiem, uzņēmējiem vai valdībām (un, ļoti iespējams, visos trijos minētajos aspektos). Tas dažādi ietekmēs arī dalībvalstis, kurās pašreiz ir lielas atšķirības attiecībā uz to atkarību no fosilā kurināmā, energoefektivitātes dažādajiem līmeņiem un atjaunojamo energoresursu attīstības potenciālu.

4.11   Tāpēc ļoti iespējamā nepārtrauktā atkarība no akmeņoglēm elektroenerģijas ražošanā daudzās Eiropas valstīs līdz ar pieaugošo interesi par slānekļa gāzes izmantošanas iespējām prasīs kopīgus pētījumus un finansēšanas pasākumus, lai īstenotu CCS papildu programmas. Slānekļa gāzes būtu lietderīga, lai mazinātu atkarību no trešo valstu piegādātās enerģijas, tomēr ir pilnībā jāizvērtē tās radītais ievērojamais risks videi Obligātas prasības tāpēc ir pienākumu sadales principu ieviešana un lielo infrastruktūras programmu izmaksu sadale starp valstīm. Valstīm, kur elektroenerģijas ražošana ir atkarīga no akmeņoglēm, vajadzīgs pamudinājums un stimuli pielikt maksimālus pūliņus, lai panāktu dekarbonizāciju.

4.12   EESK uzskata, ka ļoti svarīgi ir visām ieinteresētajām pusēm rūpīgi aprēķināt, apspriest un akceptēt visus minētos ietekmes veidus un veikt pasākumus ar koriģēšanu saistītā sloga sadalei atbilstoši kompetencei un ievērojot solidaritātes principu gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī. Pieredze liecina, ka sabiedrību var pārliecināt akceptēt pārmaiņu nepieciešamību un ar tām saistītās izmaksas, bet tikai tādā gadījumā, ja sabiedrība ir pilnība iesaistīta minētajās norisēs, neuzskata sevi par negodīgi pakļauti nelabvēlīgiem apstākļiem un pati izprot un akceptē iemeslus. Valstu valdībām ir jānodrošina iedzīvotājiem līdzdalības instrumenti, lai viņi varētu piedalīties paredzamajās pārmaiņās, skaidri jānosaka mērķi, kā arī jāizskaidro, kādēļ šādi pasākumi ir vajadzīgi.

4.13   Būtiski ir arī nodrošināt, ka neaizsargātākas patērētāju grupas ir aizsargātas pret augstāku enerģijas cenu ietekmi, ka neaizsargātāki uzņēmēji ir aizsargāti pret negodīgu konkurenci no reģioniem, kas nav ES un uz ko neattiecas tādi paši ierobežojumi. Dalībvalstīm vai reģioniem, kam ir īpašas problēmas ar enerģijas pārveidošanu, varētu būt vajadzīgs papildu atbalsts ar struktūrfondu vai citu mehānismu starpniecību, bet dažādajām atbalsta shēmām nevajadzētu radīt valstu un reģionu nevienlīdzīgu konkurenci. Tādēļ būtu jāsaskaņo pamatotu atbalsta shēmu, kā arī lielo infrastruktūras projektu izmaksu sadales starp valstīm principi. Jāņem vērā arī blakus riski, kas saistīti ar nepieciešamo centrālo plānošanu.

4.14   Eiropas Komisijai būtu efektīvi jāuzrauga ES dalībvalstu stratēģijas, lai garantētu patērētāju interešu ievērošanu un to, ka viedu un zemu oglekļa dioksīda emisiju tehnoloģiju ieviešana ir rentabla. Pārredzamība, pārskatatbildība un sabiedrības informēšana par ilgtspējīgu patēriņu jo īpaši būtu attiecināma uz labi funkcionējošu iekšējo tirgu, energoregulatoru pilnvaru un neatkarības pastiprināšanu un plašām universālā pakalpojuma saistībām.

4.15   Problēmas šobrīd ir arī ar atjaunojamo energoresursu izmantošanas turpmāku paplašināšanu. No tehniskā aspekta raugoties, vēl nav īstenoti plāni un investīcijas, lai dažādo un plaši izplatīto piegādes avotu turpmāko paplašināšanu virzītu tīklā un uzkrāšanas sistēmā. No ekonomikas aspekta — lai gan atjaunojamo energoresursu vidējā vienības cena turpina pazemināties, tas joprojām ir dārgāks elektroenerģijas ražošanas variants nekā tradicionālās metodes (īpaši gāzes spēkstacijas). No patērētāju puses izskan atsevišķi vietēja līmeņa iebildumi pret dažiem spēkstaciju veidiem (īpaši pret stacijām, kurās izmanto vēja enerģiju). Tādēļ, lai gan no 2050. gada pozīcijām raugoties, augsta atjaunojamo energoresursu īpatsvara scenārijs šķiet vispievilcīgākais variants ar vislielāko apgādes drošību un izmantotā kurināmā (saule, vējš utt.) praktiski nulles izmaksām, problēmas to sasniegt ir milzīgas, raugoties no šodienas pozīcijām, turklāt, lai to sasniegtu, būs vajadzīga ļoti noteikta un konsekventa politiskā vadība. Iepriekš minētie argumenti tomēr ir spēkā tikai tādā gadījumā, ja būs pieejamas bezoglekļa enerģijas uzkrāšanas sistēmas vai rezerves spēkstacijas, lai kompensētu atjaunojamo energoresursu lielākā vairuma nepastāvību.

4.16   Enerģijas pārveidošanai būs vajadzīgi stingri un saskaņoti pasākumi visos līmeņos. Vajadzīga Eiropas stingra rīcība, lai noteiktu kopīgus energoefektivitātes standartus visās nozarēs, virzītu pamattehnoloģiju inovāciju, integrētu tirgu un saskaņotu fiskālos pasākumus un stimulēšanas sistēmas, reformētu ETS, koordinētu plānus integrētam Eiropas viedajam tīklam un enerģijas uzkrāšanas sistēmām utt. Ļoti svarīgi ir veikt stratēģijas “Enerģētika 2020” agrīnu pārskatīšanu pirms Eiropai tiek noteikts galīgais virziens ceļā uz 2030. vai 2050. gadu. Komiteja būtu gandarīta, ja tiktu izstrādāti ziņojumi par katru valsti un par katru nozari attiecībā uz pašreizējai desmitgadei noteiktajiem trim galvenajiem mērķiem.

4.17   Komiteja uzskata par būtisku, ka Komisija un dalībvalstis izveido efektīvu sadarbības mehānismu pārveides virzīšanai. Komiteja atbalsta integrētas Eiropas Enerģētikas kopienas drīzu izveidi; un pagaidām mudina Komisiju un dalībvalstis kopā ar regulatoriem un elektroenerģijas tirgus dalībniekiem izveidot sadarbības mehānismu, kas dotu iespēju darboties kopīgi tā, it kā jau būtu izveidota Enerģētikas kopiena.

5.   Īpašas piezīmes

5.1   Energoavotu struktūra

5.1.1   Eiropas energosistēmas dekarbonizācija vidējā termiņā varētu sniegt reālu ieguldījumu Eiropas konkurētspējas paaugstināšanā. Tas būs saistīts ar radikālām pārmaiņām dalībvalstu enerģijas ražošanas struktūrā un ietvers pakāpenisku attālināšanos no fosilā kurināmā (naftas, gāzes, akmeņoglēm), kas joprojām veido 80 % Eiropas energoavotu struktūras. Minēto fosilo kurināmo galvenokārt importē, un tas nozīmē Eiropas Savienības finansiālu un saimniecisku atkarību (gandrīz 55 % enerģijas mēs saņemam no avotiem, kas neatrodas Eiropā). ES gadā iepērk naftu un gāzi attiecīgi par EUR 270 miljardiem un EUR 40 miljardiem, un šo kurināmo iegādes cenas turpmākajos gados vēl paaugstināsies naftas un gāzes cenu svārstīguma dēļ.

5.1.2   Pāreja uz zemas oglekļa dioksīda emisijas enerģijas vietējiem avotiem Eiropai izmaksās mazāk nekā tādas energosistēmas uzturēšana, kura ir atkarīga no importētas primārās enerģijas, it īpaši, ņemot vērā pastāvīgi pieaugošo pieprasījumu pasaules mērogā. Izkliedēto enerģijas avotu sistēma veicina vietējo ekonomiku, rada darbavietas un palielina sabiedrības informētību par energoefektivitāti. Šādas sistēmas attīstība viennozīmīgi sekmētu ES mērķu sasniegšanu enerģētikas un klimata jomā. Tas, cik ātri tiks ieviesta vietējo zemas oglekļa dioksīda emisijas enerģijas avotu sistēma, ir atkarīgs no dalībvalstu enerģētikas un finanšu politikas pasākumiem. Komisijai vajadzētu veikt izlēmīgākus pasākumus, kas ļautu atbalstīt valstu politiku vietējo enerģijas avotu attīstībai.

5.1.3   Tādēļ būtu jāatbalsta atjaunojamo energoresursu izmantošana līdz ar tehnoloģijām, kas par zemākām izmaksām spēj palīdzēt sasniegt dekarbonizācijas mērķi. Nozīme var būt arī biomasai, tomēr svarīgi būs nodrošināt, ka izraudzītās metodes veicina oglekļa dioksīda samazināšanu, veicot pilnu ekspluatācijas cikla analīzi, un nelabvēlīgi neietekmē pārtikas nodrošinājumu. Visā Eiropā kodolenerģētika rada bažas un iebildumus pret tās attīstību. Tomēr kodolenerģija varētu veicināt energosistēmas pārveidošanu un samazināt oglekļa dioksīda emisijas tajās valstīs, kas izvēlējušās kodolenerģijas variantu, dodot iespēju pazemināt elektroenerģijas sistēmas izmaksas un cenas, lai gan paliek atklāts jautājums par to, vai atsevišķas izmaksas joprojām būs ārējās izmaksas vai arī tās tiks pārdalītas (piemēram, izmaksas, kas saistītas ar drošību, atkritumu uzglabāšanu, ekspluatācijas pārtraukšanu, atbildību).

5.1.4   Elektroenerģijai jāpiešķir lielāka nozīme nekā tai ir pašlaik, jo tā var sniegt ievērojamu ieguldījumu transporta un apkures/dzesēšanas dekarbonizācijā. Elektroenerģijas daļas plānotā dubultošana galapatēriņā jāveic vienlaikus ar krasām izmaiņām elektroenerģijas ražošanas metodēs un pasākumos tās tirdzniecībai Eiropas valstīs, kā arī ar elektroenerģijas ražotāju un pārdevēju pastiprinātu un faktisku konkurenci.

5.1.5   Nafta joprojām būtu jāizmanto galvenokārt transportlīdzekļos, ar ko pārvadā pasažierus un kravas lielos attālumos; gāzi var izmantot kā vislielāko piesārņojumu izraisošo energoavotu (akmeņogļu vai naftas) pagaidu aizstājēju, tomēr tās primārā funkcija laika posmā līdz 2050. gadam būtu pārejas degviela virzībā uz zemas oglekļa dioksīda emisijas energoavotiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, būtu jāveic ES iekšējo gāzes rezervju sīka inventarizācija, jo minētie resursi var palīdzēt veicināt ES enerģētisko neatkarību.

5.1.6   Attiecībā uz fosilo kurināmo kopumā Eiropai vajadzētu steidzami veikt tālākus pētījumus par izvietojuma un ekonomiskajiem apstākļiem oglekļa dioksīda uztveršanai un uzglabāšanai apvienojumā ar reālas vērtības piešķiršanu oglekļa dioksīdam un sabiedrības informētības palielināšanu.

5.1.7   Radikālas organizatoriskas izmaiņas jo īpaši būs vajadzīgas trijās darbības nozarēs. Elektroenerģijas ražošanai jāsamazina emisijas vismaz par 95 %; katra dalībvalsts varēs brīvi noteikt atjaunojamo energoresursu, kodolenerģijas un oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas samēru. Būs jāpielāgo arī dzīvojamās ēkas un komercēkas; emisiju samazināšanas mērķis ir noteikts 90 % apmērā, pamatojoties uz stingrākiem standartiem jaunu ēku celtniecībā un jaunu iekārtu energoefektivitāti, kā arī esošo ēku renovāciju. Rūpniecības nozarei būs jāsamazina emisijas par 85 % un jāuzrauga iespējamās oglekļa dioksīda noplūdes risks, pārvietojot ražošanu uz valstīm, kurās piemēro mazāk ierobežojošus standartus attiecībā uz emisijām.

5.2   Saimnieciskās un finansiālās saistības

5.2.1   Pāreja enerģijas jomā dos iespēju atdzīvināt Eiropas rūpniecību, stimulēt saimniecisko darbību un visaptveroši pārskatīt mūsu ražošanas un patēriņa veidus. Eiropas konkurētspējai jābalstās uz pētniecību, inovāciju un spēju laist tirgū tīrās tehnoloģijas. Ņemot vēra iepriekš minēto, ES un tās dalībvalstu prioritātei jābūt liela mēroga projektiem, kurā iesaistīti Eiropas tirgus dalībnieki, lai sniegtu labumu rūpniecībai kopumā, bet jo īpaši MVU, tāpat ir jāapsver un jāizvērtē arī vietējās enerģijas ražošanas nozīme.

5.2.2   Pārejai uz ekonomiku ar zemām oglekļa dioksīda emisijām jāveicina nodarbinātība iekšējā tirgū. Līdztekus enerģētikas nozares pārveidošanai jārada atbilstoši apstākļi jaunu darba vietu izveidei. Būvniecības nozarei un atjaunojamo energoresursu nozarei līdz 2020. gadam vajadzētu izveidot 1,5 miljonus papildu darba vietu.

5.2.3   EESK piekrīt Komisijas izteiktajam novērtējumam, ka papildu investīcijas (EUR 270 miljardi gadā laika posmā līdz 2050. gadam vai 1,5 % ES IKP) palīdzēs Eiropai veicināt izaugsmi. Tikai uz ogļūdeņraža importu vien gadā iespējams ietaupīt EUR 175 miljardus. Investori tomēr pieprasa saskaņotu un viendabīgu tirgu visā Eiropā un dalībvalstu lielāku sadarbību. Ir jāizstrādā novatoriski finanšu investīciju instrumenti, it īpaši, lai atbalstītu MVU, kas darbojas enerģētikas jomā.

5.2.4   Nepieciešamie finanšu resursi jāapvieno un jāiziet no neefektīvu un konkurenci bremzējošu valstu līmeņa atbalsta sistēmu ietvariem. Valsts atbalsta vides aizsardzībai shēmas plānotajai pārskatīšanai 2013. gadā vajadzētu dot iespēju atbalstīt visas tehnoloģijas, kas spēj palīdzēt oglekļa dioksīda emisiju samazināšanā.

5.3   Mūsu patēriņa pilnveidošana un samazināšana: lielāku energoefektivitāti un enerģijas tirdzniecību starp dalībvalstīm

5.3.1   Lai samazinātu enerģijas patēriņu, uzlabotu tās izmantošanu — veicinot energotaupību un ne tik energoietilpīgas tehnoloģijas —, un veiktu efektīvu enerģijas tirdzniecību, ir vajadzīgs spēcīgs stimuls Eiropas mērogā. Attiecībā uz ēkām (39 % enerģijas galapatēriņa Eiropā), transportu (30 %) un rūpniecību (25 %) ir vajadzīga vienota saistošu noteikumu sistēma. Enerģiju iespējams ietaupīt milzīgos apmēros; rūpniecības nozare varētu samazināt energopatēriņu par 19 % un transporta nozare — par 20 %.

5.3.2   EESK iesaka racionāli turpināt saskaņā ar klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu uzsāktos pasākumus, ņemot vērā to, ka jāatbalsta Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis.

5.3.3   Atjaunojamo energoresursu ievērojamais pieaugums Ziemeļjūrā un, iespējams (bet ne tik lielā apmērā), arī Baltijas jūrā, saules un vēja enerģijas izmantošanas pieaugums Eiropas dienvidos radīs pieprasījumu pēc jaunas “viedākas” infrastruktūras, lai uzlabotu Eiropas reģionu un valstu savstarpējo tirdzniecību. Šādu “viedo tīklu” izstrāde varētu dot iespēju samazināt patēriņu par 9 % un oglekļa dioksīda emisijas — par 9 % līdz 15 %. Šādā stratēģiskā infrastruktūrā laika posmā līdz 2050. gadam būs vajadzīgi prioritāri ieguldījumi EUR 1,5 līdz 2,2 triljonu apmērā, lai modernizētu un attīstītu Eiropas elektrotīklus un gāzes tīklus.

5.3.4   Būtu lietderīgi, ja dalībvalstu grupas konkrētā ģeogrāfiskā reģionā koordinētu savu enerģijas avotu struktūru, infrastruktūru un tirgus noteikumus, lai kopīgi izmantotu to rīcībā esošos dažādos enerģijas avotus. Valstu tirgi, ja tie būs saskaņotāki un savstarpēji ciešāk saistīti, būtu elastīgāki pret ražošanas un patēriņa svārstībām un būtu labāk sagatavoti, lai nodrošinātu ES energoapgādes drošību.

5.4   Sabiedrības iesaistīšana enerģijas pārejā

5.4.1   Eiropas demokrātijas šodienas problēma ir sabiedrības akcepts energoavotu izvēlei (kodolenerģija, CCS, uzglabāšana, vēja enerģijas ražotnes, augstsprieguma elektrolīnijas utt.). EESK, kā arī valstu ESK, patērētāju organizācijām un citām NVO ir galvenā nozīme, lai veicinātu skaidru un pārredzamu informāciju par minēto politiku un efektīvāk iesaistītu sabiedrību. Ceļvedis ir iespēja izvērst līdzdalības demokrātiju attiecībā uz jautājumu, kas skar ikvienu iedzīvotāju.

5.4.2   EESK iesaka uzsākt plašu informatīvu un izpratnes veidošanas kampaņu, lai informētu Eiropas sabiedrību par enerģijas pārejas dažādajiem variantiem, infrastruktūras centrālo lomu un Eiropas iedzīvotāju jauna veida attieksmi pret patēriņu, kas būtu ļoti vēlama.

5.4.3   EESK uzskata, ka Eiropas pilsoniskās sabiedrības foruma izveide veicinātu informācijas plūsmu ES, rīkojot visu vietējā, reģionālā, valstu un Eiropas līmeņa ieinteresēto pušu regulāras tikšanās, lai kopīgi apspriestu enerģijas pārejas galvenās problēmas laika posmam līdz 2050. gadam.

5.4.4   Eiropas Enerģētikas kopienas izveide vērstu uzmanību arī uz enerģētikas būtisko un stratēģisko dimensiju (pieejamība, pieņemami tarifu un cenas, regularitāte, drošums utt.) un izmaiņām, kas veicamas turpmākajos 40 gados. Tā īstenotu ideju par Eiropu, kas uzklausa iedzīvotājus un risina problēmas, kuras tieši skar viņus. Šis projekts veicinātu sociālo saskaņotību, kas ir vajadzīga, lai stiprinātu Eiropas projektu un piešķirtu tam jaunu jēgu.

5.4.5   EESK iesaka spēcīgāk atbalstīt vietējās un reģionālās iniciatīvas, kas izvirzās priekšplānā, kad problēmas attiecas uz lietpratīgu mobilitāti, infrastruktūru un transportu, jauniem būvniecības un renovācijas projektiem, apkures un dzesēšanas tīkliem un pilsētplānošanu. EESK uzskata, ka būtu jāatbalsta minētās iniciatīvas, jo tās bieži veicina inovatīvu, decentralizētu un demokrātisku enerģētikas politiku.

---

(1)  “Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas”OV C 143, 22.05.2012., 125. lpp.

---

---