15.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 169/29

—

ņemot vērā Lisabonas līgumu, ar kuru groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā I un XVIII sadaļu,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta secinājumus,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē — ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

—

ņemot vērā ESAO 2009. gada ziņojumu,

—

ņemot vērā “Veiksmīgas partnerības — pamatnostādnes”, ESAO 2006. gada Vietējās ekonomikas un nodarbinātības attīstības forums partnerībai un vietējai pārvaldībai,

—

ņemot vērā Ziņojumu par globālo konkurētspēju 2009.–2010. gadā, Pasaules Ekonomikas forums, Šveice, 2009. gads,

—

ņemot vērā neatkarīgo ziņojumu, ko pēc reģionālās politikas komisāres Danuta Hübner lūguma 2009. gada aprīlī sagatavoja Fabrizio Barca, “Darba kārtība reformētai kohēzijas politikai — uz vietējās attīstības prioritātēm balstīta pieeja Eiropas Savienības problēmu pārvarēšanai un plānu īstenošanai”,

—

ņemot vērā Eiropas Pašvaldību un reģionu padomes politikas dokumentu “ES kohēzijas politikas nākotne”, Brisele, 2009. gada decembris,

—

ņemot vērā Eiropas Reģionu asamblejas (ERA) rezolūciju par reģionālo politiku pēc 2013. gada, ko ERA Ģenerālā asambleja pieņēma 2007. gada 8. novembrī Udinē, Itālijā,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par pārrunu rezultātiem saistībā ar kohēzijas politikas stratēģijām un programmām 2007.–2013. gada plānošanas periodam (COM(2008)0301),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par Struktūrfondu regulas 2007.–2013 gada plānošanas periodam īstenošanu — pārrunu rezultāti saistībā ar valstu kohēzijas politikas stratēģijām un rīcības programmām (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par paraugpraksi reģionālās politikas jomā un šķēršļiem struktūrfondu izmantošanā (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. oktobra rezolūciju par pārvaldību un partnerību reģionālās politikas jomā valstu, reģionu un projektu līmenī (3),

—

ņemot vērā 2009. gada 24. marta rezolūciju par Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju un statusu debatēm par kohēzijas politikas nākotnes reformu (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “ES 2020” (5),

—

ņemot vērā Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju (COM(2007)0273),

—

ņemot vērā Komisijas 20. gada ziņojumu par struktūrfondu izmantojumu (2008) (COM(2009)0617),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Privātā un publiskā sektora ieguldījumu mobilizēšana ekonomikas atveseļošanai un ilgtermiņa strukturālo pārmaiņu nodrošināšanai: publiskā un privātā sektora partnerību veidošana” (COM(2009)0615),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 14. februāra rezolūciju par valsts atbalsta reformu 2005.–2009. gadam (6),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A7-0309/2010),

A.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā minēts, ka viens no Eiropas Savienības mērķiem ir veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un dalībvalstu solidaritāti;

B.

tā kā Savienība var būt globāli konkurētspējīga tikai tādā mērā, cik ar iekšējo politiku tiek stiprinātas tās spējas reaģēt uz globāliem uzdevumiem, veidojot ilgtspējīgu, zemas oglekļa emisijas ekonomiku, kas saglabā bioloģisko daudzveidību, bet lejupslīdes periodi uzskatāmi parāda, ka mazāk attīstītajiem reģioniem ir mazāk atjaunotnes spēju;

C.

tā kā konkurētspēja un kohēzija nerada pretrunas un ir saderīga, turklāt ietver papildināmības elementus;

D.

tā kā, lai gan Savienībā ir panākta būtiska attīstība konverģences jomā, ir vērojama tendence palielināties teritoriālajām atšķirībām starp ES reģioniem, piemēram, pieejamības ziņā, jo īpaši strukturāli mazattīstītos reģionos, turklāt atšķirības vērojamas gan atsevišķu reģionu iekšienē, gan ES teritorijās, un līdz ar to var veidoties teritoriālā segregācija, palielināties labklājības līmeņu atšķirības ES reģionos un pazemināties vispārējā ES konkurētspēja;

E.

tā kā ESAO 2009. gada ziņojumā ir dots ieteikums ilgtermiņa izaugsmei, uzsverot, kāda nozīme ir nodokļu politikai, ieguldījumiem infrastruktūrā, izglītība un darbaspēkā, kā arī ražošanas tirgu noregulēšanai, tādējādi uzsverot to nozīmi;

F.

tā kā Pasaules ekonomikas foruma 2009. gada Ziņojumā par globālo konkurētspēju, kā arī citos ziņojumos ir norādīts uz infrastruktūras izšķirošo nozīmi kā otro no 12 pīlāriem, pamatojoties uz kuriem tiek vērtēta globālā konkurētspēja, un uzsvērts, ka kvalitatīva infrastruktūra ir priekšnoteikums, lai samazinātu attālumu radīto ietekmi, piesaistītu ārvalstu investīcijas un nodrošinātu ekonomiskās attīstības iespējas;

G.

tā kā konkurētspēju var palielināt vienīgi tad, ja ekonomikas izaugsme ir īsteni ilgtspējīga visā ES;

H.

tā kā ziņojumā “Inovatīvas Eiropas radīšana”, ko sniegusi neatkarīgu ekspertu grupa pētniecības, attīstības un inovācijas jautājumos, kas iecelta pēc Hemptonkortas samita un ko vadīja Esko Aho, norādītas galvenās jomas — e-veselība, farmaceitiskie produkti, transports un loģistika, vide, digitālais saturs, enerģētika un drošība —, kurās var izvērst inovāciju tirgu un būtiska ietekme var būt valsts politikai;

I.

tā kā, lai sasniegtu stratēģijas “ES 2020” mērķus, ir jāatzīst sākuma stāvokļa atšķirības attīstības līmeņos un ierobežojumos un ir jānosaka tādi mērķi, kas atbilst reālajai situācijai, un vajadzības, ko nosaka, konsultējoties ar visiem iesaistītajiem dalībniekiem dažādos valdības līmeņos;

J.

tā kā 2010. gada marta Eiropadome atzina, ka ir būtiski ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju veicināt, cita starpā attīstot arī infrastruktūru, lai nodrošinātu panākumus ES stratēģijai laika posmam līdz 2020. gadam apstākļos, kad ar šo jauno stratēģiju tiks risināti jautājumi saistībā ar ekonomiskās attīstības blokādēm;

K.

tā kā kohēzijas politika ir bijis efektīvs instruments, ar ko elastīgi risināt finanšu krīzes radītos sociālekonomiskos uzdevumus;

L.

tā kā papildus labai infrastruktūrai galvenie konkurētspējas priekšnoteikumi ir pētniecības, inovācijas un tehnoloģiskās attīstības veicināšana un atbilstīgi augstas kvalitātes apmācības sniegšana reģionu iedzīvotājiem;

M.

tā kā reģioniem būs izšķiroša nozīme, lai ierobežotu krīzes seku ietekmi uz sabiedrību, un tāpēc tiem jāizmanto partnerības princips un jāizstrādā piemēroti instrumenti dažādu politikas veidu teritoriālās ietekmes ex-ante novērtēšanai, lai risinātu tādus lielus uzdevumus kā pielāgošanās globalizācijai, demogrāfiskās pārmaiņas un iedzīvotāju skaita samazināšanās reģionos, klimata pārmaiņas, enerģētikas jautājumi un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, kā arī jauni uzdevumi, kurus izvirzījusi krīze;

N.

tā kā debašu rezultātos par kohēzijas politikas stratēģijām un programmās plānošanas periodam no 2007. gada līdz 2013. gadam redzams, ka plānu kvalitāte un ieinteresēto personu iesaistīšanās katrā pārvaldības līmenī ir palielinājusies, tādējādi sekmējot Lisabonas mērķu sasniegšanu ekonomiskās konkurētspējas un nodarbinātības jomā;

O.

tā kā kohēzijas politikas reformai jāveicina šīs politikas uzlabošanās, sekmējot Eiropas politikas virzienu atbilstību un sinerģiju, kā arī labāku koordinēšanu starp tiem, neizdarot politikas jomu savstarpēju pakārtošanu un pamatojoties uz Savienības vajadzībām un mērķiem, ko nosaka ilgtspējīga attīstība;

P.

tā kā vietējo un reģionālo dalībnieku iesaistīšanās kohēzijas politikā ir uzskatāmi parādīta to reģionālajās un vietējās stratēģijās, kuru mērķis ir veicināt ekonomisko attīstību un sociālo integrāciju;

Q.

tā kā atpalikušo reģionu ekonomiskā konkurētspēja tiek atbalstīta, attīstot to veiktspēju, kas veicina piekļuvi izglītībai, pētniecībai un inovācijai;

R.

tā kā, lai gan atsevišķi šo instrumentu struktūras elementi, piemēram, kopīgs termiņš un atbilstība Lisabonas programmai, ir sinerģiski, vēl aizvien pastāv atšķirības tādas kā dažādi juridiskie pamati, tematisko un teritoriālo mērķu pretstatījums un dalītas pārvaldības pretstatīšana centralizētai;

1.

uzsver ES kohēzijas politikas sasniegtos rezultātus un to, ka tās īstenošana ir neatsverama, lai stratēģija “ES 2020” būtu sekmīga un lai tā būtu instruments, ar ko izlīdzināt reģionu atšķirības un tādējādi palielināt to konkurētspēju, sekmējot strukturālu reformu sākšanu un veicinot reģionu spēju pielāgoties globālajam ekonomiskajam klimatam;

2.

atzinīgi vērtē to, ka laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam visas dalībvalstis ievērojamu summu no saviem kopējiem finanšu līdzekļiem ir piešķīrušas pētniecībai un izstrādei, inovācijai un uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstībai, kas ļāva sagatavot 246 valsts vai reģionālās darbības programmas, pētniecībai un inovācijai piešķirot ap 86 miljardiem euro, no kuriem 50 miljardi euro jau tika piešķirti pētniecības, izstrādes un inovācijas darbībām; uzsver — tā kā pētniecība un inovācija ir būtiska, lai uzlabotu ES konkurētspēju saistībā ar globālu uzdevumu risināšanu, ir jāturpina ieguldījumi šajās jomās un regulāri jāveic ar rezultātiem pamatoti attīstības novērtējumi; tāpēc saistībā ar nākamo plānošanas periodu iesaka dalībvalstīm un Komisijai no struktūrfondiem piešķirt pietiekamus līdzekļus pētniecībai un inovācijai, jo īpaši ilgtspējīgai inovācijai, un uzlabot veiktspēju pētniecībā; uzsver, ka zinību triādē ir jāpopularizē un jāievieš veiksmīgi modeļi, lai sadarbībā ar uzņēmumiem, pētniecības centriem, universitātēm un valsts iestādēm nodrošinātu reģionālās pētniecības un inovācijas stratēģisko programmu ilgtspējīgu attīstību; uzsver potenciālu, kāds reģionālās konkurētspējas veicināšanā ir reģionālajām zināšanu un inovāciju kopienām, un aicina labāk koordinēt strukturālos fondus un 7. pamatprogrammu pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai;

3.

uzsver, ka, veicinot kohēzijas politikas resursu koncentrēšanu, var panākt, ka šī politika būtiski sekmē konkurētspēju, inovāciju un nodarbinātību ES;

4.

uzsver būtisko nozīmi, kāda kohēzijas politikas īstenošanā ir gan valsts sektoram — visos valsts pārvaldes līmeņos —, gan privātajam sektoram, atjaunojot uzticību un solidaritāti lejupslīdes laikā un pēc tās, garantējot vienlīdzīgas iespējas piekļūt valsts ieguldījumiem, jo īpaši infrastruktūrā, jaunās tehnoloģijās un cilvēkkapitālā, un nodrošinot ilgtspējīgu attīstību;

5.

uzsver to, ka ES reģionu ekonomiskā konkurētspēja ir cieši saistīta ar pienācīga līmeņa nodarbinātību, izglītotu un kvalificētu darbaspēku, sociālo drošību un piekļuvi publiskiem pakalpojumiem; šajā ziņā norāda, ka atbalsts, ko sociālajai kohēzijai nodrošina kohēzijas politika, palielina šīs politikas ietekmi uz vispārējo reģionālo konkurētspēju globālā mērogā;

6.

uzskata, ka atbilstīgi Līgumu garam kohēzijas politika ir apliecinājusi, ka tai ir izšķiroša nozīme Eiropas integrācijas procesā, un tās mērķis ir mazināt reģionālās atšķirības attīstības līmeņos, sagatavot reģionus saistībā ar ilgtermiņa un īstermiņa uzdevumiem (globalizācija, demogrāfiskās pārmaiņas, iedzīvotāju skaita samazināšanās lauku rajonos, klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība), ņemot vērā reģioniem raksturīgās priekšrocības un nepilnības;

7.

norāda, ka, pastiprinot pētniecības, attīstības, inovācijas politikas un kohēzijas politikas mijiedarbībā radītās sinerģijas, var labāk sagatavoties, lai risinātu ES stratēģijas 2020. gadam uzdevumus; uzsver, ka kohēzijas politikai jāieņem nozīmīga vieta stratēģijas “ES 2020” īstenošanā, jo šī politika sekmē strukturālas izmaiņas visā Eiropā un atbalsta galvenās ieguldījumu prioritātes visos līmeņos vietējā, reģionālā, valsts un pārrobežu mērogā, nodrošinot sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju; tomēr norāda, ka kohēzijas politikas prioritātēm, lai arī tām jāatbilst stratēģijas “ES 2020” mērķiem, jāsaglabā to neatkarīgās politikas raksturs, spējot ņemt vērā reģionālās īpatnības un atbalstīt vājākos reģionus un reģionus, kuriem visvairāk vajadzīga palīdzība, ar mērķi pārvarēt to sociālekonomiskās grūtības un dabiskos trūkumus, kā arī samazināt atšķirības; uzskata, ka, turpinot jau sākto kohēzijas politikas pamatnostādņu īstenošanu, tiks saglabāts pētniecības, izstrādes un inovācijas reģionālais mērogs un radītas darbvietas inovatīvās nozarēs;

8.

atbalsta viedokļus, kas pausti Zaļajā grāmatā par teritoriālo kohēziju attiecībā uz konkurētspēju, kas ir atkarīga no sakaru veidošanas ar citām teritorijām, lai kopīgus līdzekļus izlietotu saskaņotā un ilgtspējīgā veidā ar mērķi izmantot iespējas, ko rada ES teritoriālā daudzveidība; šajā saistībā uzsver, ka priekšnoteikumi turpmākajai konkurētspējas sekmēšanai ir vienmērīga un koordinēta transporta pakalpojumu darbība, pietiekama piekļuve telekomunikācijām, kā arī attiecīgā gadījumā enerģētikas, veselības aprūpes, pētniecības, izglītības un vides aizsardzības infrastruktūras apvienošana; aicina Komisiju izvirzīt konkrētus priekšlikumus teritoriālās kohēzijas mērķu noteikšanai un konsekventai īstenošanai;

9.

uzskata, ka, izstrādājot un īstenojot kohēzijas politiku, dalībvalstīm ir jāatbalsta attiecīgajai vietai pielāgota pieeja; atzīst, ka reģionu nozīme katrā dalībvalstī ir citāda atkarībā no to politiskās un administratīvās struktūras; prasa pienācīgi piemērot subsidiaritātes principu tā nostiprinātajā un plašākajā nozīmē, kā to paredz LESD, un prasa panākt uzlabojumus pašreizējā plānošanas periodā, veicinot decentralizācijas principa piemērošanu pašvaldību līmenī nolūkā uzlabot līdzekļu apguvi; šajā ziņā par neproduktīvu uzskata to, ka reģioni vidēji pārvalda tikai 30,5 % no kopējā kohēzijas politikai piešķirtā budžeta, bet atlikušo daļu — centrālās pārvaldes struktūras; tāpēc uzskata, ka nākotnē būtiski ir jānostiprina partnerības princips;

10.

uzskata, ka pierobežas teritorijās jo īpaši aktuālas ir problēmas, ar kurām ES saskaras, īstenojot robežu atvēršanas, iekšējā tirgus izveides pabeigšanas un globalizācijas uzdevumus; uzsver, ka šādu teritoriju konkurētspēju var apdraudēt vajadzība risināt uzdevumus, ko izvirza konkurējošas fiskālās un labklājības sistēmas, kompleksi administratīvie režīmi un migrācijas plūsmas starp reģioniem un valstīm; uzsver, cik būtiski ir izstrādāt pārrobežu sadarbības un daudzlīmeņu pārvaldības īstenošanai vajadzīgos instrumentus, un aicina Komisiju sekmēt apmaiņu ar informāciju un labāko praksi;

11.

norāda, ka teritoriālajai kohēzijai ir horizontāls, starpnozaru raksturs, un līdz ar to Savienības politikai ir jāsekmē tās sasniegšana; atkārtoti uzsver, ka šis jēdziens ietver ne tikai reģionālās politikas aspektus, bet arī saskaņotību ar citiem Savienības politikas virzieniem, kuru mērķis ir ilgtspējīga attīstība un kuri nodrošina izmērāmus rezultātus reģionālā mērogā nolūkā izstrādāt un pilnībā izmantot īpašus reģionālo iespēju veidus un palielināt to ietekmi uz vietas, vairojot reģionu konkurētspēju un pievilcību un sasniedzot teritoriālo kohēziju; uzskata, ka koncentrācija, sadarbība un sakari ir teritoriālās kohēzijas pamatjomas, lai teritoriālā attīstība ES būtu līdzsvarotāka;

12.

uzsver, ka daudzlīmeņu pārvaldība ietver atbildības par programmām nodošanu, kas ļaus labāk izmantot teritoriālās sadarbības iespējas, un ka līdz ar to ir jāīsteno daudzlīmeņu pārvaldības principi, lai Savienība spētu sasniegt kopīgus mērķus, izmantojot saskaņotus un uz rezultātiem orientētus pasākumus, vienlaikus nosakot konkrētas reģionālās un vietējās prioritātes;

13.

atzinīgi vērtē iniciatīvu URBAN un LEADER rezultātus un uzsver, ka ir jāizmanto iepriekš gūtā pieredze un ar to saistītie labākās prakses piemēri nolūkā izveidot integrētu un līdzsvarotu pilsētu–lauku attīstības programmu, kas atbilstu katra reģiona vajadzībām; aicina Komisiju izskatīt un piedāvāt darba metodoloģijas, ar kurām varētu veicināt pilsētu un lauku partnerības, novērst iedzīvotāju skaita samazināšanos lauku rajonos un stimulēt ilgtspējīgu pilsētu attīstību, jo gandrīz 80 % ES iedzīvotāju dzīvo pilsētās; norāda, ka gan pilsētām, gan lauku rajoniem ir dinamiska nozīme reģionālās ekonomikas izaugsmē un uzsver, ka nākamajā plānošanas periodā ir jāiegulda pilsētu, kā arī priekšpilsētu attīstības projektos un jāpanāk labāka saskaņotība ar lauku attīstības programmām;

14.

uzskata partnerību par galveno principu kohēzijas politikas satura noteikšanā, izmantojot augšupēju pieeju, kas veicina administratīvās veiktspējas un plānošanas procesa kvalitāti; uzskata, ka visiem valdības līmeņiem jābūt kohezīviem, papildinošiem un produktīviem, palielinot ES ekonomisko konkurētspēju; aicina Komisiju skaidrāk formulēt partnerattiecību principu, lai izveidotu īstenas partnerattiecības ar reģionālajām un vietējām iestādēm un veicinātu labākās prakses apmaiņu starp reģioniem;

15.

norāda, ka līdzfinansēšana ir kohēzijas politikas pareizas pārvaldības pamatprincips; aicina turpināt tā piemērošanu, lai arī krīzes dēļ ir ierobežoti publiskie izdevumi;

16.

uzsver, ka ir jāsekmē uzņēmējdarbība un jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), atzīstot mazo un vidējo uzņēmumu būtisko nozīmi ekonomikas konkurētspējas veicināšanā un darbvietu radīšanā; uzsver, ka ir jāpārskata un jākonsolidē to ES instrumentu ietekme, kas atbalsta Eiropas konkurētspēju, lai racionalizētu administratīvās procedūras, veicinātu piekļuvi — jo īpaši MVU — finansējumam un ieviestu inovatīvus stimulēšanas mehānismus, orientējoties uz tādu mērķu sasniegšanu, kas saistīti ar progresīvu, ilgtspējīgu un integrētu izaugsmi, un sekmējot ciešāku sadarbību ar Eiropas Investīciju banku un citām finanšu iestādēm; šajā saistībā atzinīgi vērtē finansēšanas instrumentu radīto pievienoto vērtību un mudina tos, kā arī apgrozības fondus un vispārējās dotācijas izmantot pēc iespējas plašākā mērogā, lai papildinātu no struktūrfondiem pieejamos līdzekļus nolūkā radīt konstruktīvu savstarpējo ietekmi un maksimāli uzlabotu rezultātus; aicina arī vienkāršot piekļuvi riska kapitālam un mikrofinansējumam;

17.

turklāt uzsver, ka efektīva kohēzijas politikas īstenošana ir ļoti atkarīga no tās izstrādes kvalitātes, un līdz ar to izšķiroša nozīme ir vietējo un reģionālo iestāžu iesaistīšanai agrīnā izstrādes posmā; tāpat arī uzsver, ka ir jāizstrādā horizontāla un vertikāla partnerība starp publiskām iestādēm visos līmeņos, lai pārvaldība kļūtu pēc iespējas efektīvāka dažādos līmeņos; atgādina, ka daudzlīmeņu pārvalde ir viens no kohēzijas politikas pamatprincipiem un ka ir būtiski nodrošināt kvalitatīvu lēmumpieņemšanas procesu; šajā ziņā uzsver arī, cik būtiskas ir partnerattiecības, kas pastāv starp reģionālajām iestādēm un Reģionu komiteju;

18.

atzinīgi vērtē Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko vienkāršo struktūrfondu un Kohēzijas fonda izmantošanas procedūras, un aicina Komisiju turpināt šādu procedūru vienkāršošanu, lai nodrošinātu to elastīgumu un finansējuma saņēmējiem samazinātu administratīvo slogu, un tādējādi iestādes varētu savlaicīgi risināt liela mēroga uzdevumus ar attiecīgiem resursiem; uzskata, ka ar valsts un privātpersonu partnerībām var nodrošināt reālu atbalstu, papildinot centienus vietējā un reģionālā līmenī, un aicina Komisiju izvirzīt konkrētus priekšlikumus publiskā un privātā sektora partnerību konsolidācijai saistībā ar kohēzijas politiku;

19.

uzsver, ka nolūkā novērst atšķirības ir svarīgi turpināt atbalsta nodrošināšanu galvenokārt projektiem, kuri paredzēti mazāk attīstītiem reģioniem, lai būtu iespējams saglabāt šajā plānošanas periodā gaidīto ietekmi un tā atbilstu sākotnējām aplēsēm; norāda, ka, uzlabojot piekļuvi un infrastruktūras objektus, tiks veicināta mazāk attīstītu reģionu konkurētspēja iekšējā tirgū un līdz ar to visas ES ārējā konkurētspēja; uzskata, ka atbalsta atcelšana varētu mazināt ietekmi, kāda bijusi sākotnējiem labvēlīgajiem rezultātiem;

20.

uzsver — lai gan tradicionāli kohēzijas politikā lielākā uzmanība pievērsta mazāk attīstītiem reģioniem, tā attiecas uz visiem Eiropas reģioniem neatkarīgi no to attīstības līmeņa; tādēļ uzsver, ka ir jāmudina sasniegt reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķi; atkārtoti pauž uzskatu, ka spēcīga un pareizi finansēta kohēzijas politika, kuras budžets gan absolūtā, gan relatīvā izteiksmē atbilst vismaz pašreizējam apmēram, ir priekšnoteikums stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanai, lai nodrošinātu gan progresīvu, ilgtspējīgu un integrētu ekonomikas izaugsmi, padarot ES globāli konkurētspējīgu, gan panāktu, ka visi reģioni attīstās saskaņoti, sasniedzot sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas mērķi;

21.

uzskata, ka IKP arī turpmāk jābūt galvenajam kritērijam, lai noteiktu, vai reģioniem nepieciešams kohēzijas politikas atbalsts, taču papildus var izmantot arī citus izmērāmus rādītājus, par kuriem ir pierādījumi, ka tie ir būtiski, ļaujot dalībvalstu iestādēm attiecīgajā lēmumu pieņemšanas līmenī pielietot citus rādītājus, ņemot vērā reģioniem un pilsētām raksturīgās īpatnības;

22.

uzsver, cik svarīgi, piešķirot līdzekļus, ir ņemt vērā īpatnības, kādas, piemēram, ir raksturīgas piekrastes, kalnu un attāliem reģioniem, reģioniem, kuros samazinās iedzīvotāju skaits, vai nomaļiem pierobežas reģioniem un pilsētām; mudina reģionus izstrādāt iniciatīvas par reģionālo īpatnību izmantošanu; aicina Komisiju pielāgot dažādus finanšu instrumentus tā, lai radītu pievienoto vērtību īsā un vidējā termiņā, ņemot vērā arī ekonomiskās un finansiālās krīzes ietekmi;

23.

aicina Komisiju analizēt veidus, kā jaunās finansēšanas metodes var uzlabot kohēzijas politikas efektivitāti un ietekmi, lai izvēlētie projekti sniegtu iespējami labākus rezultātus;

24.

uzsver dzimumu līdztiesības labvēlīgo ietekmi uz ES ekonomikas izaugsmi un sociālo kohēziju un līdz ar to uz konkurētspēju;

25.

uzsver izšķirošo nozīmi, kāda reģionālajai attīstībai un teritoriālajai kohēzijai ir Eiropas pievienotās vērtības radīšanā visā Eiropā, uzlabojot ES ekonomisko konkurētspēju un tuvinot ES stratēģijas 2020. gadam mērķu sasniegšanu, kā vienu no galvenajiem veidiem ekonomiskā līdzsvara panākšanai izmantojot uz vietu balstītu pieeju;

26.

uzsver, ka ir jāizstrādā integrēta pieeja struktūrfondu piemērošanai, jo tas ir nozīmīgs līdzeklis, ar ko palīdz sasniegt ilgtspējīgu izaugsmi, nodarbinātību un labklājību reģionos;

27.

uzsver, ka ir jāievieš pagaidu režīmi, lai konsolidētu un uzlabotu pašreizējo attīstības līmeni, kas var pasliktināties, ja pēc vēlamā mērķa sasniegšanas būtiski samazina finansējumu; norāda, ka tādējādi pret reģioniem, kuri atrodas līdzīgā situācijā, tiks nodrošināta vienāda attieksme, kas savukārt ļautu efektīvi organizēt programmas;

28.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka ES sabiedrības cerības pamatojas uz iedzīvotāju vajadzībām un jo īpaši uz vēlmi piekļūt attiecīgai infrastruktūrai un kvalitatīviem sabiedriskiem pakalpojumiem, kuri jānodrošina taisnīgi un par visiem Eiropas iedzīvotājiem pieņemamām cenām neatkarīgi no vietas, kur viņi dzīvo un strādā; prasa ievērot vienlīdzīgu iespēju tiesības un uzsver, ka invalīdiem ir jābūt iespējai piekļūt visām infrastruktūrām un projektiem, kurus finansē no struktūrfondiem;

29.

uzsver — lai konsolidētu zināšanas un inovāciju kā turpmākās ekonomikas izaugsmes un Eiropas konkurētspējas dzinējspēku, ir jāuzlabo izglītības kvalitāte, jāattīsta pētniecības rezultāti, jāveicina inovācija un zināšanu nodošana visā Savienībā, maksimāli jāizmanto IKT iespējas, jānodrošina, ka inovatīvas idejas tiek ietvertas jaunos produktos un pakalpojumos, kas sekmē izaugsmi un darbvietu kvalitāti un tuvina Eiropā un pasaulē vērojamo sociālo pārmaiņu radīto uzdevumu izpildi, jāveicina uzņēmējdarbība, par prioritārām jānosaka patērētāju vajadzības un tirgus iespējas un jāgarantē struktūrfondu finansējums, kas būtu pieejams un pietiekams, pamatojoties uz šo fondu izšķirošo nozīmi;

30.

uzsver to, ka ar ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju tiek nodrošināta iespēja pilnībā izmantot pētniecības, attīstības un inovācijas potenciālu un nodrošināt Eiropas sabiedrībai augstākus dzīves standartus un lielāku uzticību Eiropas Savienībai; selektīvos un kombinētos ieguldījumos pētniecībā, attīstībā un inovācijā jāņem vērā reģionālā un pilsētu veiktspēja un potenciāls un ar to jāpalīdz attīstīt tādas pamatjomas kā e-veselība, farmaceitiskie produkti, transports un loģistika, vide, digitālais saturs, enerģētika un drošība, izmantojot iestāžu attīstības un veiktspējas palielināšanas programmas;

31.

uzskata, ka daļa no pētniecībai, izstrādei un inovācijai piešķirtā kohēzijas politikas finansējuma jāizmanto, lai pasaulē iegūtu un saglabātu vadošo ietekmi nozarēs, kurās Eiropa jau ir konkurētspējīgāka, un nozarēs, kurās tai ir jaunas iespējas kļūt var vadošo pasaulē;

32.

uzskata — lai konsolidētu iekšējo tirgu, ir vajadzīgi īpaši pasākumi, ar kuriem stimulēt konkurētspēju Eiropas mērogā, taču nepieļaujot nelīdzsvarotības rašanos dalībvalstīs; uzskata, ka šādā veidā iespējams panākt pietiekamu stabilitātes un ekonomiskās labklājības līmeni Eiropas mērogā;

33.

iesaka dalībvalstīm un Komisijai lielāku uzmanību pievērst vērienīgu projektu atbalstīšanai, ietverot divas vai vairākas darbības programmas ar lielu Eiropas mēroga ietekmi, kas radīs pievienoto vērtību un kvalitatīvas darbvietas, kā arī saglabās ilgtspējīgu attīstību reģionos;

34.

uzskata, ka ar kohēzijas politiku arī turpmāk jāatbalsta pasākumi, kas radīs pēc iespējas vairāk darbvietu, ļaujot izmantot vietējos cilvēkresursus un nodrošināt to pastāvīgu izaugsmi, tādējādi garantējot augstu produktivitāti;

35.

uzskata, ka ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas sasniegšana ir vajadzīgs nosacījums, taču ar to vien nepietiek, lai garantētu ekonomikas konkurētspēju pasaulē, jo tam vajadzīgi ievērojami ieguldījumi tādās pamatnozarēs kā enerģētika, vide, infrastruktūra, izglītība, pētniecība un izstrāde, kreatīva ražošana un pakalpojumi, loģistika un transports;

36.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.