19.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/80

1.1.

Komiteja atbalsta mērķus, ko Komisija ir noteikusi, lai īstenotu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu (CEAS), tomēr vēlas norādīt, ka valstu prakse neatbilst ES izvirzītajiem mērķiem, turklāt ekonomikas krīze un tās sociālās un politiskās sekas varētu vēl vairāk palielināt minēto neatbilstību.

1.2.

Komiteja uzskata, ka direktīvas pārskatīšana palīdzētu izveidot tiesību un institucionālo bāzi, kas būtu daudz piemērotāka, lai nodrošinātu augsta līmeņa un viendabīgu atbalstu personām, kuras lūdz starptautisku aizsardzību.

1.3.

Komiteja tomēr brīdina, ka arī šajā ES politikas jomā pastāv risks, ka pārmērīgās runas un labo nodomu apliecinājumi varētu nonivelēt ES kopīgo vērtību patieso jēgu. Tādēļ īstenojot minētās politikas otro posmu, uz kuru attiecas koplēmuma procedūra, jāpiemēro tiesiski nosacījumi, kas nodrošinātu patvēruma meklētājiem reālu piekļuvi darba tirgum un apmācības programmām.

1.4.

Komiteja vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi apzināties, cik liela nozīme ir pilsoniskajai sabiedrībai kopumā un jo īpaši tām nevalstiskajām organizācijām (NVO) kuras darbojas patvēruma jomā un risina ar patvērumu un bēgļiem saistītos jautājumus, un aicina sniegt tām pilnu piekļuvi visām procedūrām un teritorijām, kas saistītas ar minēto NVO darbu. EESK tomēr uzsver, ka NVO minētajā jomā nevar aizstāt valdību funkcijas un uzņemties to atbildību.

1.5.

Komiteja norāda, ka diemžēl prakse, ko valstis un ES īsteno, izraidot cilvēkus, kuriem varētu būt vajadzīga starptautiska aizsardzība, nav tik pārredzama, lai būtu leģitīma attiecīgo valstu iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības acīs.

1.6.

Komiteja uzskata, ka dažādie budžeta ierobežojumi, ko ir radījusi ekonomikas krīze, nedrīkstētu mazināt sniegtās starptautiskās aizsardzības apjomu un kvalitāti.

1.7.

Komiteja atbalsta mērķi uzlabot starptautiskās aizsardzības saturu, nodrošinot kvalifikācijas atzīšanu un labāku piekļuvi profesionālajai apmācībai un nodarbinātībai, kā arī integrācijas mehānismiem un mājokļiem.

2.1.

Iecere brīvības, drošības un tiesiskuma telpas ietvaros izveidot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu izriet no mērķa pilnībā īstenot Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu (1951) un ir saskaņā ar humānajām vērtībām, kas kopīgas visām dalībvalstīm. Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumos un vēlāk Hāgas programmā uzsvērts, ka CEAS ir svarīgākais instruments, lai izveidotu kopēju patvēruma piešķiršanas procedūru un visā Eiropas Savienībā vienotu aizsardzības statusu.

2.2.

No 1999. līdz 2006. gadam minētajā jomā notika būtiska attīstība, tostarp pieņēma četras direktīvas, kas veido pašreizējo acquis. Padomes direktīva 2004/83/EK (Kvalifikācijas direktīva) ļāva noteikt kopīgus kritērijus attiecībā uz personām, kas tiesīgas pieteikties starptautiskās aizsardzības saņemšanai, un nodrošināja, lai šīm personām visās dalībvalstīs būtu pieejams vismaz minimālais pabalstu līmenis. Hāgas un Stokholmas programmās Komisija apņēmās novērtēt pirmajā posmā paveikto un iesniegt Padomei un Eiropas Parlamentam ierosinājumus par pasākumiem, ko varētu pieņemt līdz 2010. gada beigām.

2.3.

Kopš 2002. gada Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja piedalās kopējās Eiropas patvēruma sistēmas izveidē un īstenošanā un ir izstrādājusi virkni atzinumu, tostarp par šajā atzinumā aplūkojamo direktīvu (1), par Zaļo grāmatu attiecībā uz topošo kopējo Eiropas patvēruma sistēmu (2) un par patvēruma politikas plānu (3).

2.4.

Patvēruma politikas plānā (4), kas pieņemts 2008. gada 17. jūnijā, Komisija ierosināja noslēgt CEAS otro posmu, paaugstinot aizsardzības standartus un panākot to viendabīgu piemērošanu visā ES. Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakts, kuru Eiropas Padome pieņēma 2008. gada 17. oktobrī, sniedza papildu politisko atbalstu minētajai politikai un izvirzītajiem mērķiem.

2.5.

Politikas plānā līdz ar citām izmaiņām, tostarp grozījumiem Dublinas un Eurodac regulās un Uzņemšanas nosacījumu direktīvā (5) un līdz ar priekšlikuma izveidot Eiropas patvēruma atbalsta biroju (EASO) (6) pieņemšanu 2009. gada 19. februārī, ierosināti arī grozījumi Kvalifikācijas direktīvā. Papildus ierosināts arī pastiprināt patvēruma ārējo dimensiju, tostarp izmantojot ES pārvietošanas programmu un izstrādājot reģionālās aizsardzības programmas.

2.6.

Grozījumi direktīvā varētu palīdzēt izveidot tiesisko un institucionālo bāzi, lai nodrošinātu augsta līmeņa un viendabīgu atbalstu starptautiskās palīdzības pieprasītājiem. Otrajā posmā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 251. pantu būs jāpiemēro koplēmuma procedūra, kas paredz kvalificētu balsu vairākumu Padomē un Eiropas Parlamenta iesaistīšanu likumdošanas procesā.

2.7.

Direktīva ir jāpārstrādā, jo tās sākotnējais formulējums ir neskaidrs, un dalībvalstis to uzskata par galveno cēloni, kas izraisījis pašreizējās problēmas, tostarp atšķirīgu akceptēto pieteikumu apjomu un lielu skaitu apstrīdētu lēmumu.

2.8.

Grozījumi nodrošinātu direktīvas atbilstību Eiropas Kopienu Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem, kas veido piemērotu bāzi, lai precizētu acquis formulējumu un procedūras, ar ko piešķir starptautisko aizsardzību.

2.9.

Direktīva ir jāpārskata arī tādēļ, ka tā attiecas uz svarīgu starptautiskās palīdzības piešķiršanas mehānisma aspektu. Direktīvā izklāstītie standarti papildina citas acquis daļas, īpaši Patvēruma procedūru direktīvu. Pārstrādājot direktīvu un vienlaikus īstenojot citus institucionālus un finansiālā atbalsta pasākumus, būtu sperts nozīmīgs solis darbotiesspējīgas un efektīvas kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveidē.

2.10.

Komiteja, būdama Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāve, atzinīgi vērtē centienus patvēruma politikas veidošanas procesā apspriesties ar pilsonisko sabiedrību un ekspertiem. Komiteja vēlas īpaši pieminēt apspriešanos par Eiropas Komisijas 2007. gada jūnijā publicētās Zaļās grāmatas (7) izstrādi, apspriešanos par pētījumu sagatavošanu (piemēram, Odysseus ziņojums) par direktīvas īstenošanu, kā arī apspriešanos par ārējo ziņojumu, kurā aplūkoti patvēruma politikas rezultāti (8).

2.11.

Komiteja apzinās, cik liela ir vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme patvēruma politikas veiksmīgā īstenošanā, īpaši attiecībā uz starptautiskās aizsardzības saņēmēju integrāciju. Tādēļ EESK uzskata: par patvēruma politiku jāapspriežas arī ar Reģionu komiteju.

2.12.

Nopietnas bažas Komitejai rada dalībvalstu valdību un Frontex (Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām) rīcība, izraidot cilvēkus, kam varētu būt nepieciešama starptautiska aizsardzība (9). Minētās darbības, kuru biežums un apjoms ir audzis, jāveic pārskatāmi un atbildīgi (10). Komiteja rosina, ka Frontex un Eiropas Patvēruma atbalsta birojam vajadzētu sadarboties cilvēktiesību pārkāpumu novēršanas jomā. Nav šaubu, ka, izraidot cilvēkus uz valstīm vai teritorijām, kur viņu drošība ir apdraudēta, tiek pārkāpts nerepatriēšanas princips. Komiteja aicina steidzami izstrādāt ziņojumu par Frontex darbību un ieviest procedūras, lai regulētu izraidīšanu, kas notiek, sadarbojoties ar valstu pārvaldes iestādēm. Komiteja vēlas brīdināt, ka, pastiprinot Frontex darbību, bet neieviešot procedūras, kas nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, tiek apdraudēta kopējā Eiropas patvēruma sistēma un mazināta uzticība ES un tās dalībvalstīm.

2.13.

Komiteja uzskata, ka kopēja Eiropas patvēruma sistēma nedarbosies pilnvērtīgi, ja dalībvalstis praksē neīstenos savstarpējas solidaritātes principu. Dažas valstis izjūt lielāku spiedienu nekā citas, un to galvenokārt nosaka to ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Kopēja Eiropas patvēruma sistēma funkcionēs veiksmīgi tikai tad, ja minētās dalībvalstis saņems atbalstu no pārējām dalībvalstīm un specializētajām ES aģentūrām.

3.1.

Komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumu pārstrādāt direktīvu, jo tas atspoguļo EESK iepriekšējos ieteikumus, īpaši jautājumos par attieksmi pret pieteikumu iesniedzējiem un statusa precizējumu personām, kas var saņemt starptautisko aizsardzību. Tomēr, lai radītu darbotiesspējīgu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, vēl daudz ir jāpaveic. Minētā sistēma būs efektīva vien tad, ja tā būs stingri sakņota kopējās vērtībās un principos, kas nosaka: ES un tās dalībvalstu darbības pamatā ir cilvēka cieņa un drošība. Turklāt minētās sistēmas izveidi kavē tas, ka nav instrumentu un resursu, lai nodrošinātu pārredzamu un efektīvu starptautisko aizsardzību līdz ar pasākumiem un programmām, kas paredzēti aizsardzības saņēmēju integrācijai dalībvalstu sabiedrībā un ekonomikā.

3.2.

Joprojām pastāv būtiskas atšķirības starp ES tiesību aktiem un dalībvalstu tiesību aktiem un praksi (11). Tiesību aktu saskaņošanu nedrīkst veikt atbilstoši zemākajiem kopējiem aizsardzības standartiem. Ņemot vērā, ka valstu prakse ir ļoti atšķirīga, kā to atspoguļo akceptēto pieteikumu atšķirīgais apjoms, lielais apstrīdēto pieteikumu skaits un patvēruma meklētāju tālāka pārvietošanās, jāsecina, ka dalībvalstis neievēro nerakstīto solidaritātes principu.

3.3.

Komiteja ir vairākkārt aicinājusi dalībvalstis un ES iestādes ievērot vairākus principus (12): nerepatriēšanas principu, neizraidot bēgļus uz valsti, kur viņu dzīvība un brīvība ir apdraudēta, patvēruma pieteikumos norādītās informācijas neizpaušanas principu, kā arī garantiju, ka patvēruma pieteikuma iesniedzējus neaizturēs vien tādēļ, ka tie lūdz patvērumu.

3.4.

Atzinumā par tematu “Zaļā grāmata par topošo kopējo Eiropas patvēruma sistēmu” (13) Komiteja pauda atbalstu minētajiem principiem un sniedza konkrētus ieteikumus par attieksmi pret personām, kas lūdz starptautisko aizsardzību. EESK aicināja ES un valstu iestādes sadarboties, lai nodrošinātu, ka personas, kurām vajadzīga starptautiskā aizsardzība, jebkurā laikā drīkst ieceļot ES un ka viņu pieteikumus izskatīs katru atsevišķi un pienācīgi iedziļinoties. Komiteja arī ierosināja atcelt “drošo valstu” sarakstus un izveidot Eiropas Patvēruma atbalsta biroju.

3.5.

Komiteja iesaka ne vien precizēt vērtības un principus, kas jāievēro, darbojoties patvēruma jomā, bet arī izvirzīt un īstenot konkrētus mērķus, lai būtiski uzlabotu attieksmi pret personām, kas lūdz un saņem starptautisko palīdzību. Komiteja uzskata, ka ir jānosaka pamata rādītāji, kas ļautu novērtēt un uzraudzīt ceļā uz minētajiem mērķiem sasniegtos rezultātus.

3.6.

Komiteja atbalsta mērķi ar Eiropas Patvēruma atbalsta biroja starpniecību izveidot Eiropas sistēmu drošības draudu analīzei un novērtējumam attiecībā uz personām vai grupām trešās valstīs. Pastāv vairākas sistēmas draudu un politiskās vardarbības novērtējumam, ko izstrādājušas gan valstu pārvaldes iestādes, gan nevalstiskās organizācijas, universitātes un pētniecības centri (14).

3.7.

Komiteja iesaka datu vākšanā vajadzības gadījumā iesaistīt Eiropas Ārējās darbības dienestu (EEAS), dalībvalstu diplomātiskos pārstāvjus un starptautiskās un bezpeļņas organizācijas, kam ir piekļuve trešām valstīm un kas īsteno pasākumus trešās valstīs. Analīzes un novērtējuma sistēma sniegtu valstu valdībām atskaites punktus un veicinātu ātrāku un efektīvāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu apstrādi. Sistēma ļautu izveidot kopēju novērtējuma bāzi un nekavējoties apzināt draudus.

4.1.

Iepazīstinot ar direktīvas priekšlikuma juridiskajiem aspektiem, Komisija ierosina vairākas definīcijas, lai nodrošinātu augstākus aizsardzības standartus un turpinātu pastāvošo standartu saskaņošanu. Komiteja ierosina precizēt un izvērst noteiktus aspektus, lai veicinātu tādu praksi, kas atbilst Eiropas Savienības pamatprincipiem un pamatvērtībām.

4.2.

Aizsardzības dalībnieki. Komiteja uzskata, ka aizsardzības dalībnieku definīciju nevajadzētu paplašināt un pauž nožēlu, ka sākotnēji aizsardzības dalībnieku sarakstā bija iekļautas nevalstiskas struktūras, piemēram, NVO un starptautiskās organizācijas. Arī tad, ja starptautiskās organizācijas un NVO vēlas vai pat spēj aizsargāt cilvēkus no valsts, galīgā atbildība nav šo struktūru kompetencē. Starptautiskās organizācijas ir atbildīgas dalībvalstīm, savukārt NVO ir atbildīgas to locekļiem un finansētājiem. Likumīgu un efektīvu aizsardzību vidējā un ilgā laika posmā var nodrošināt vienīgi valsts, jo tā ir atbildīga saviem iedzīvotājiem, kuri neapšaubāmi ir visvairāk ieinteresēti valsts dzīvotspējā un stabilitātē. Lai arī aizsardzības dalībnieki īstermiņā var nodrošināt noderīgus vai pat būtiskus pakalpojumus, īpaši risinot humānās problēmas, personu aizsardzība valstī ne mazākajā mērā nedrīkst būt nevalstisku struktūru pienākums. Aizsardzības dalībnieku darbība nevar kalpot par ieganstu starptautiskās palīdzības liegšanai.

4.3.

Iekšējā aizsardzība. Ar iekšējo aizsardzību nav pietiekami, lai nodrošinātu starptautiskās palīdzības pieteikumu iespējamo iesniedzēju drošību. Dažos gadījumos droši ir tikai pavisam nelielā valsts daļā, un ir maz ticams, ka turp varētu pārcelties visi apdraudētie. Pastāv arī situācijas, kad noteiktajā teritorijā notiek strīds par varu un nav skaidrs, kas ir atbildīgs par kārtību un drošību. Tādēļ ir vajadzīgs būtisks precizējums. Iekšējā aizsardzība ir efektīva vienīgi tad, ja lielākā daļa teritorijas ir centrālās varas iestādes pakļautībā un ja minētā iestāde vēlas un spēj nodrošināt iekšējo kārtību, minimālo sabiedrisko pakalpojumu līmeni un pietiekamu personas tiesību aizsardzību un personas drošību.

4.4.

“Cēloņsakarības” prasība. Atbilstību “cēloņsakarības” prasībai ir īpaši svarīgi nodrošināt gadījumos, kad vajāšanu veic nevalstiski dalībnieki. Vajāšanas gadījumos, kad valsts nenodrošina aizsardzību, ir attaisnojama starptautiskās aizsardzības piemērošana. Svarīgi, lai minētās saiknes interpretācija būtu plaša un cieši uzraudzīta ikvienā situācijā, kad valsts tieši vai netieši atsakās aizsargāt savus iedzīvotājus (piemēram, organizētās noziedzības gadījumā).

4.5.

Piederība noteiktai sociālai grupai. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka iespējami apdraudēto sociālo grupu definēšanas kritērijiem tagad pievienots arī dzimums. Turklāt, lai labāk apzinātu situācijas, kad ir īpaši apdraudētas sievietes, būtu jāpieņem transversāla pieeja Ženēvas konvencijas interpretācijai. Komiteja vēlas vērst uzmanību uz to, ka arī seksuālā orientācija var būt vajāšanas iemesls. Noteiktās sabiedrībās personas drošība un labklājība ir saistīta ar dzimumu. Patvēruma politikas apspriešanā ir jāiesaista organizācijas un iestādes, kas ir kompetentas atbilstošajā jomā, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par draudiem, kas saistīti ar piederību noteiktam dzimumam. Komiteja arī iesaka ar dzimumu vienlīdzību saistītās problēmas iekļaut Eiropas patvēruma atbalsta biroja darbā, izveidojot specializētas struktūras.

4.6.

Bēgļa statusa izbeigšana. Komiteja atzinīgi vērtē ierosinātās izmaiņas un uzskata, ka tās atbilst principiem un vērtībām, kas ir patvēruma politikas pamatā. Starptautiskā aizsardzībā esošas personas statusu drīkst izbeigt vienīgi tad, ja atgriešanās izcelsmes vietā vairs nerada draudus.

4.7.

Diferencēšana attiecībā uz abu aizsardzības statusu saturu. Komiteja atzinīgi vērtē un jau vairākkārt ir rosinājusi virzību uz abu aizsardzības statusu apvienošanu. Minētais solis varētu palīdzēt turpmāk nodrošināt apdraudēto personu visaptverošāku aizsardzību un palīdzētu uzlabot viņu integrāciju ES dalībvalstīs. Tomēr abu aizsardzības statusu apvienošanai nevajadzētu nedz tieši, nedz netieši mazināt aizsardzības apjomu un kvalitāti.

4.8.

Aizsardzības saturs. Aizsardzības saturs ir jutīgs jautājums patvēruma politikā. Atšķirības starp dalībvalstīm minētajā jomā ir nozīmīgākas nekā atšķirības starp dalībvalstu procedūrām starptautiskās aizsardzības nodrošināšanai. Būtiski, lai, pilnveidojot patvēruma politiku, Komisija nodrošinātu līdzekļus, kas vajadzīgi, lai rūpīgi izpētītu valstu politikas un programmas attiecīgajā jomā. Ja netiks īstenoti proaktīvi pasākumi, starptautiskās aizsardzības piešķiršana zaudēs jēgu, jo tā var radīt aizsardzības saņēmēju netiešu diskrimināciju. Komiteja arī iesaka patvēruma politikas veidošanā un īstenošanā valstu līmenī iesaistīt arodbiedrības un darba devēju organizācijas.

4.9.

Komiteja atzinīgi vērtē, ka ir iekļauti noteikumi par starptautiskās aizsardzības saņēmēju diplomu un citu kvalifikācijas apliecinājumu atzīšanu/ekvivalenci, kā arī par piekļuves veicināšanu profesionālās apmācības kursiem, jo tā ir nozīmīga virzība uz aizsardzības saņēmēju ekonomisko un sociālo integrāciju. Piekļuve darba tirgum ir jāveicina ar aktīviem pasākumiem, lai apkarotu diskrimināciju un rosinātu uzņēmējdarbību.

4.10.

Ģimenes locekļi. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ir precizēta ģimenes locekļu definīcija, un uzskata, ka tas ļaus precīzāk un viendabīgāk novērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikumus visās ES dalībvalstīs.

4.11.

Komiteja atbalsta bērna interešu aizsardzības kritēriju kā vienu no starptautiskās aizsardzības pieteikumu izvērtēšanas faktoriem.