Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas 2009. gada 30. novembra spriedumu apvienotajās lietās T-427/04 un T-17/05 Francijas Republika un France Télécom/Komisija 2010. gada 12. februārī iesniedza France Télécom SA

(Lieta C-81/10 P)

2010/C 148/19

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: France Télécom SA (pārstāvji — S. Hautbourg, L. Olza Moreno, L. Godfroid un M. van der Woude, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija un Francijas Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus.

Pirmajā pamatā France Télécom atsaucas uz to, ka Vispārējā tiesa nepareizi ir piemērojusi valsts atbalsta jēdzienu, jo šajā lietā ir pieņēmusi šādu kvalifikāciju, kaut arī tā atzina, ka iespējamas priekšrocības esamība (vai neesamība) šajā gadījumā bija atkarīga nevis no attiecīgajam režīmam piemītošajām īpašībām, bet gan no faktoriem, kas nav saistīti ar pašu režīmu, kura sekas varēja konstatēt tikai vēlāk (ex post). Tādējādi Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā pašu LESD 107. un 108. pantā paredzētās valsts atbalsta iepriekšējas pārbaudes sistēmas raksturu, proti, ex ante sistēmas, kas ir pamatota ar objektīvu režīmiem piemītošo īpašību analīzi, pamatojoties uz iepriekšēju valsts iestāžu paziņojumu, raksturu.

Otrajā pamatā prasītāja norāda, ka Vispārējā tiesa nepareizi ir piemērojusi priekšrocības jēdzienu, jo tā atteikusies vispārēji analizēt visus noteikumus, ko paredz nodokļu atkāpes režīms. Šis režīms, kas ieviests ar likumu Nr. 90-568, paredzēja divas īpašas nodokļu uzlikšanas kārtības, pirmkārt, “iepriekšēju maksājumu” laika posmā no 1991. līdz 1993. gadam, kā rezultātā prasītāja pārmaksāja nodokļus salīdzinājumā ar vispārējām tiesību normām, un, otrkārt, aplikšanu ar nodokļiem atbilstoši vispārējām tiesību normām laika posmā no 1994. līdz 2002. gadam, kas prasītājai radīja labvēlīgas sekas nodokļu ziņā. Atsakoties ar vispārējām tiesību normām salīdzināt nodokļu atkāpes režīma sekas saistībā ar abiem attiecīgajiem laika posmiem, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā.

Trešajā pamatā prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, jo Vispārējā tiesa atteicās uzskatīt, ka Komisijas klusēšana 2005. gada 8. februāra lēmumā attiecībā uz La Poste saistībā ar ieviesto nodokļu režīmu varēja prasītājai radīt paļāvību par attiecīgo pasākumu atbilstību, ņemot vērā tiesību normas valsts atbalsta jomā. Turklāt Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā atsevišķus ārkārtas apstākļus, kas raksturīgi šai lietai un kas pamato tiesiskās paļāvības principa piemērošanu.

Ceturtajā pamatā France Télécom atsaucas uz pamatojuma nenorādīšanu spriedumā, jo Vispārējā tiesa ar savu pamatojumu ir aizstājusi Komisijas pamatojumu, atbildot uz tās argumentiem, kas ir pamatoti ar atbalsta režīma noilguma principa pārkāpumu. Tādējādi prasītāja uzskata, ka desmit gadu noilguma termiņš, kas ir paredzēts 15. panta 1. punktā Regulā (EK) Nr. 659/1999 (1), bija jāaprēķina, sākot no 1990. gada 2. jūlija, kad likums Nr. 90-568 noteica attiecīgo nodokļu režīmu, nevis no dienas, kad atbalsts faktiski tika piešķirts tā saņēmējam.

Piektajā un pēdējā pamatā prasītāja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka Komisija, nepārkāpjot tiesiskās drošības principu, atbalsta apmēru varēja noteikt atbilstoši “amplitūdai” un likt to atgūt, kaut arī nebija iespējams noteikt reālo priekšrocību, ko tā būtu varējusi saņemt. Turklāt Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz visiem tās argumentiem, kas ir pamatoti ar tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

(1)  Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV, L 83, 1. lpp.).