6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/112

A.

tā kā ES un ĀKK valstu līdzšinējās tirdzniecības attiecības, kas bija spēkā līdz 2007. gada 31. decembrim un nodrošināja šīm valstīm vienpusēji preferenciālu piekļuvi ES tirgiem, bija pretrunā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumiem;

B.

tā kā EPN atbilst PTO noteikumiem un šo nolīgumu mērķis ir atbalstīt un veicināt ĀKK valstu ekonomikas pakāpenisku integrāciju pasaules ekonomikā, tādējādi veicinot to ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko attīstību un sekmējot kopējos centienus izskaust nabadzību ĀKK valstīs;

C.

tā kā PTO noteikumi neprasa EPN valstīm uzsākt liberalizāciju pakalpojumu, ieguldījumu, valsts iepirkuma, intelektuālā īpašuma tiesību, konkurences, tirdzniecības veicināšanas, datu aizsardzības, kapitāla plūsmas vai nodokļu pārvaldības jomās un tā kā sarunām par šiem jautājumiem vajadzētu notikt tikai tad, kad abas puses to vēlas; tā kā EPN paustie mērķi veicināt attīstību un mazināt nabadzību ir jāsasniedz ar pakāpenisku un attiecīgi izstrādātu tirdzniecības liberalizāciju, kuras pamatā būtu attīstības standarti, kas var būt svarīgi tirgus daudzveidības, ekonomiskās izaugsmes un attīstības veicināšanai;

D.

tā kā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada 26.–27. maija secinājumos ir uzsvērta elastīgas pieejas nepieciešamība, nodrošinot atbilstošu progresu, un Komisija ir aicināta izmantot visu PTO pieļauto elastību un asimetriju, lai ņemtu vērā ĀKK valstu un reģionu dažādās vajadzības un attīstības līmeņus;

E.

tā kā agrākās tirdzniecības preferenču sistēmas nespēja būtiski veicināt šo valstu ekonomiskās situācijas uzlabošanos;

F.

tā kā pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (PEPN) ir preču tirdzniecības nolīgumi, lai novērstu tirdzniecības pārtraukšanu starp ĀKK un Eiropas Savienību, un tos vajadzētu uzskatīt par pagaidu risinājumu, kamēr norit sarunas par pilnīgā EPN noslēgšanu ar Rietumāfrikas reģionu;

G.

tā kā ar EPN ieviesto tirdzniecības noteikumu kopējā ietekme varētu būt krietni lielāka par tarifu atcelšanu;

H.

tā kā Kotonū nolīguma 37. panta 6. punkts paredz ĀKK valstu tiesības uz EPN alternatīvu izpēti;

I.

tā kā PEPN ir atspēriena punkti pilno EPN noslēgšanai;

J.

tā kā Eiropas Savienība nodrošina ĀKK valstīm pieeju ES tirgum, piedāvājot simtprocentīgu atbrīvojumu no kvotām un nodokļiem, ar pārejas periodu rīsiem (līdz 2010. gadam) un cukuram (līdz 2015. gadam);

K.

tā kā veiktspējas līmeņi starp dažādām ĀKK valstīm, kā arī starp ĀKK valstīm un Eiropas Savienību ievērojami atšķiras;

L.

tā kā konkurence starp ES un ĀKK ekonomikām ir ierobežota, jo ES eksporta lielākā daļa ir preces, ko ĀKK valstīs neražo, bet izmanto vai nu tiešam patēriņam, vai kā izejvielas vietējai rūpniecībai;

M.

tā kā pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze liecina, ka tirdzniecības politika jaunattīstības valstīm ir svarīgāka nekā jebkad, lai šīs valstis varētu pilnībā izmantot iespējas starptautiskajā tirdzniecībā;

N.

tā kā EPN tekstā ir iekļauta vislielākās labvēlības režīma (MFN) klauzula, ar ko nosaka parastu, nediskriminējošu tarifu preču importam, tādējādi nodrošinot, ka pret visām eksportētājvalstīm ir tāda pati attieksme kā pret eksportētājvalsti, uz kuru attiecas vislielākās labvēlības režīms;

O.

tā kā starp Eiropas Kopienas un ĀKK valstīm ir notikušas sarunas par jauniem uzlabotiem noteikumiem attiecībā uz preču izcelsmi un šie noteikumi var dot ĀKK valstīm ievērojamas priekšrocības, ja tos attiecīgi piemēro un ņem vērā šo valstu pazeminātos veiktspējas līmeņus;

P.

tā kā Eiropas Savienības tirdzniecības atbalsta stratēģija ir palielināt jaunattīstības valstu spēju izmantot jaunās tirdzniecības iespējas;

Q.

tā kā pilnais EPN neizbēgami noteiks darbības jomu un saturu turpmākiem starp ĀKK valstīm un citiem tirdzniecības partneriem noslēgtiem nolīgumiem, kā arī reģiona nostāju sarunās;

R.

tā kā tirdzniecības līdzsvars starp ES un Rietumāfrikas valstu ekonomikas savienību (ECOWAS) no starpreģionu tirdzniecības viedokļa ir izlīdzssvarots;

S.

tā kā Gana ietilpst ECOWAS, kas sastāv no 15 dalībvalstīm; tā kā atsevišķas valstis šajā reģionā lielā mērā atšķiras pēc lieluma un IKP;

T.

tā kā 12 no 15 ECOWAS dalībvalstīm tiek uzskatītas par vismazāk attīstītajām valstīm (VAV);

U.

tā kā Gana, Kotdivuāra un Nigērija netiek ierindotas pie VAV; tā kā tādēļ iespējamas potenciālas grūtības, ko rada nevienlīdzīgi valstu resursu un veiktspējas līmeņi ECOWAS reģionālajā grupā, jo šīs savienības dalībvalstu lielākā daļa tiek ierindota pie VAV,

1.

atkārtoti apstiprina savu uzskatu, ka atbilstoši izstrādāti EPN ir iespēja atjaunot ĀKK un ES tirdzniecības attiecības, veicināt ĀKK valstu ekonomikas diversifikāciju un reģionālo integrāciju, kā arī mazināt nabadzību ĀKK valstīs;

2.

atzīst priekšrocības, kādas saistībā ar pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīguma parakstīšanu starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un ĀKK valstīm, no otras puses, bijušas eksportētājiem, paplašinot eksporta iespējas uz Eiropas Savienību pēc Kotonū labvēlīgu tarifu režīma izbeigšanās 2007. gada 31. decembrī un tātad saglabājot un ievērojami paplašinot eksporta iespējas uz Eiropas Savienību Ganai gan ar pilnu piekļuvi tirgum, gan uzlabotiem izcelsmes noteikumiem;

3.

atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Kopiena piedāvā ĀKK valstīm pieeju ES tirgum ar pilnu atbrīvojumu no nodokļiem un kvotām lielākajai produktu daļai, lai atbalstītu tirdzniecības liberalizāciju starp ĀKK valstīm un Eiropas Savienību;

4.

uzsver, ka EPN ar Ganu nekādos apstākļos nedrīkst apdraudēt kohēziju vai vājināt ECOWAS reģionālo integrāciju;

5.

atgādina, ka pagaidu nolīgums gan atbilst PTO noteikumiem un to var uzskatīt par pirmo soli šajā procesā, tomēr tas nenozīmē, ka automātiski tiks parakstīts pilnais EPN;

6.

norāda, ka PTO noteikumos nav prasības vai aizlieguma slēgt nolīgumus par pakalpojumiem vai Singapūras jautājumiem;

7.

pieņem zināšanai, ka PEPN nolīgumā maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ir noteikts pārejas periods, lai tie varētu pielāgoties nolīguma radītajām pārmaiņām, un mudina attiecīgo valstu iestādes turpināt atbalstīt MVU intereses sarunās par pilno EPN;

8.

mudina ĀKK valstis pastiprināt liberalizācijas procesu un, lai palielinātu pakalpojumu tirdzniecības liberalizāciju, aicina attiecināt šīs reformas ne tikai uz preču tirdzniecību;

9.

mudina Komisiju neizdarīt spiedienu uz Ganu par sabiedrisko pakalpojumu liberalizācijas saistību pieņemšanu un tā sauktajiem “Singapūras jautājumiem”;

10.

prasa Eiropas Savienībai sniegt plašāku un atbilstošu palīdzību gan ĀKK valstu iestādēm, gan privātajam sektoram, lai veicinātu šo valstu ekonomikas pāreju pēc PEPN noslēgšanas;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis precizēt, kāds ir faktiskais to līdzekļu sadalījums ĀKK valstu reģionā, kuru avots ir par prioritārajiem uzskatītie izdevumi saistībā ar palielināto tirdzniecības atbalsta budžetu;

12.

atgādina, ka 2007. gada oktobrī tika pieņemta ES Tirdzniecības atbalsta stratēģija, apņemoties līdz 2010. gadam palielināt ES kolektīvo tirdzniecības palīdzību līdz EUR 2 miljardiem (2 000 000 000) gadā (EUR 1 miljards no Kopienas, EUR 1 miljards no dalībvalstīm); uzstāj, ka Rietumāfrikas reģionam jāsaņem attiecīga un taisnīga daļa;

13.

prasa laikus noteikt tirdzniecības atbalstam paredzēto līdzekļu apjomu un nodrošināt tā sniegšanu; uzsver, ka šiem līdzekļiem jābūt kā papildresursiem, nevis tikai pārdalītam Eiropas Attīstības fonda (EAF) finansējumam, tiem jāatbilst Ganas prioritātēm un tie jāsaņem paredzētajā termiņā, tiem jābūt paredzamiem un saskaņotiem ar valstu un reģionu attīstības stratēģisko plānu izpildes grafikiem; iebilst pret jebkādiem mēģinājumiem saistīt ES atbalsta saņemšanu ar EPN un aicina Komisiju nodrošināt, ka piekļuve 10. EAF līdzekļiem netiek saistīta ar sarunu gaitu un rezultātiem;

14.

mudina attiecīgās valstis sniegt skaidru un pārredzamu informāciju par ekonomisko un politisko situāciju un attīstību šajās valstīs, lai uzlabotu sadarbību ar Eiropas Savienību;

15.

uzsver dabas resursu pārredzamas pārvaldības nozīmi, jo šie resursi ir attīstības pamatā; mudina pilnā EPN sarunu dalībniekus pilnībā ievērot šo mehānismu un nodot paraugpraksi, lai Gana gūtu maksimālu labumu no šiem resursiem; šajā kontekstā vēlreiz apstiprina 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība (11) un aicina Komisiju nodrošināt, lai ES reģistrēti starpvalstu uzņēmumi ar ražošanas iekārtām ĀKK valstīs ievērotu Starptautiskās Darba organizācijas pamatstandartus, sociālās un vides konvencijas, kā arī starptautiskos nolīgumus, lai visā pasaulē panāktu līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi un augstākiem sociālajiem un vides standartiem;

16.

uzsver iekšējās reģionālās tirdzniecības nozīmi un nepieciešamību paplašināt reģionālās tirdzniecības saites, lai nodrošinātu reģionā ilgtspējīgu izaugsmi; uzsver sadarbības un kongruences nozīmi starp dažādām reģionālām struktūrvienībām;

17.

aicina vēl vairāk samazināt tarifus starp jaunattīstības valstīm un reģionālajām grupām, kuri pašlaik sastāda 15 līdz 25 % no tirdzniecības vērtības, lai vēl vairāk veicinātu dienvidu-dienvidu tirdzniecību, ekonomisko izaugsmi un reģionālo integrāciju;

18.

atzinīgi vērtē muitas savienības izveidi Rietumāfrikas grupā un centienus izveidot monetāro savienību, jo īpaši ņemot vērā priekšrocības uzņēmumiem, kas būtu pieejamas, sinhronizējot Rietumāfrikas reģionu, tādējādi paplašinot tirgu, palielinot tirdzniecību un uzlabojot iespējas gūt apjomradītus ietaupījumus;

19.

prasa īstenot atbilstošus un pārredzamus uzraudzības mehānismus, kuriem ir skaidra nozīme un ietekme, lai sekotu līdzi EPN ietekmei, turklāt arvien paplašinoties ĀKK valstu atbildībai un konsultācijām ar ieinteresētajām pusēm; uzsver, ka EPN visaptveroša pārskatīšana jāveic ne vēlāk kā piecus gadus pēc parakstīšanas dienas, izvērtējot nolīguma sociālekonomisko ietekmi, tostarp īstenošanas izmaksas un rezultātus, kā arī ļaujot izdarīt grozījumus nolīguma noteikumos un koriģēt to piemērošanu;

20.

uzstāj, ka pēc principiem Parīzes deklarācijā par atbalsta efektivitāti atbalsta pasākumi jāīsteno atbilstoši pieprasījumam, un tādēļ aicina ĀKK valstis norādīt, kādam nolūkam vajadzīgi papildu līdzekļi no EPN, jo īpaši attiecībā uz reglamentējošiem noteikumiem, aizsardzības pasākumiem, tirdzniecības veicināšanu, atbalstu starptautisko sanitāro, fitosanitāro un intelektuālā īpašuma standartu izpildei, kā arī attiecībā uz EPN uzraudzības mehānisma struktūru;

21.

aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai atsāktu sarunas par Dohas attīstības programmu (DAP) un nodrošinātu, ka tirdzniecības liberalizācijas nolīgumi turpina veicināt nabadzīgo valstu attīstību;

22.

pauž pārliecību, ka pilniem EPN jāpapildina nolīgums attiecībā uz DAP, nevis jābūt par alternatīvu ĀKK valstīm;

23.

atzīst, ka nolīgumā ir jāiekļauj nodaļa par tirdzniecības aizsardzību ar divpusējiem aizsardzības pasākumiem; aicina abas puses izvairīties no šo aizsardzības pasākumu nevajadzīgas izmantošanas; turpinot sarunas par pilno EPN, aicina Komisiju atbalstīt pagaidu EPN iekļauto aizsardzības pasākumu pārskatīšanu, lai nodrošinātu to atbilstošu, pārskatāmu un ātru izmantošanu gadījumos, ja ir izpildīti kritēriji to piemērošanai;

24.

norāda uz lielo starpību starp valsts izdevumu līmeni lauksaimniecības subsīdijām un lauksaimniecības atbalstam; tā kā ES tērē EUR 55 miljardus gadā un ASV attiecīgi tērē 55 miljardus ASV dolāru gadā, Gana kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem nav piešķīrusi saviem zemniekiem un lauksaimniecības produktu ražotājiem nekādas subsīdijas;

25.

kaut arī Ganas lauksaimniecības produktiem ir preferenciāla piekļuvei ES tirgum, uzskata, ka ar EPN nav iespējams attīstīt Ganas lauksaimniecisko ražošanu, ja ražošanas jauda netiek pastiprināta un modernizēta ar tehniskiem un finansiāliem ieguldījumiem;

26.

atzīmē, ka tas nostāda lauksaimniekus ĀKK valstīs neizdevīgā stāvoklī, mazinot viņu konkurētspēju gan vietējā, gan ārvalstu tirgū, jo viņu produkcija reāli maksā dārgāk nekā ES un ASV subsidētā produkcija;

27.

tādēļ atbalsta uz lauksaimniecības produktiem un atsevišķiem pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem attiecinātos saskaņoto tarifu pozīciju izņēmumus, ņemot vērā, ka to pamatā ir galvenokārt nepieciešamība aizsargāt ĀKK valstu jaunās rūpniecības nozares un paaugstināta riska ražojumus;

28.

norāda, ka Gana ir saņēmusi tarifu pozīciju izņēmumus vistas un cita veida gaļai, tomātiem, sīpoliem, cukuram, tabakai un alum;

29.

uzsver, ka pilnam EPN vajadzētu veicināt apstrādātu produktu eksportu ar vienkāršākiem un pilnveidotiem izcelsmes noteikumiem, jo īpaši galvenajās nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā;

30.

atzīst, ka pagaidu PEPN jau satur nodaļu par sadarbību attīstības jomā (2. sadaļa), kas aptver sadarbību attīstības jomā, fiskālo pielāgošanu, piegādes puses konkurētspēju, uzņēmējdarbību veicinošu infrastruktūru, kas pilnībā jāievieš; uzsver, ka saistībā ar pilntiesīgu reģionālu nolīgumu steidzami jāpabeidz nodaļas par pakalpojumiem, ieguldījumiem un jautājumiem, kas saistīti ar tirdzniecību; aicina abas puses pildīt abpusējo apņemšanos pabeigt sarunas par konkurenci un valsts iepirkumu tikai pēc atbilstošu iespēju nodrošināšanas;

31.

uzsver, ka jebkurā pilnā EPN ir jāparedz arī noteikumi par labu pārvaldību, pārredzamību politiskajās iestādēs un cilvēktiesībām;

32.

norāda, ar EPN vajadzētu veicināt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu;

33.

aicina sarunu puses iekļaut nolīgumā saistošus noteikumus attiecībā uz ieguldījumiem, konkurenci un valsts iepirkumu, kas varētu padarīt Ganu pievilcīgāku uzņēmējdarbībai un ieguldījumiem, un norāda, ka šo noteikumu vispusīga piemērošana dos labumu patērētājiem un vietējām valsts pārvaldes iestādēm;

34.

norāda uz nevalstisko dalībnieku un citu ieinteresētu personu devuma nozīmi ECOWAS reģionā, kā arī nozīmi EPN ietekmes analīzei, kas palīdzēs veidot patiesas partnerattiecības, kādas nepieciešamas EPN uzraudzībai;

35.

aicina veikt ātru ratifikācijas procedūru, lai bez nevajadzīgas kavēšanās padarītu pagaidu EPN priekšrocības pieejamas partnervalstīm;

36.

iesaka pašreizējās sarunās par pilno EPN izvēlēties elastīgu, individuālu un pragmatisku pieeju; šajā sakarībā aicina Komisiju jo īpaši ņemt vērā Ganas lūgumu attiecībā uz nolīguma attīstības aspektiem; tāpat šajā sakarībā atzinīgi vērtē Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada maija secinājumus;

37.

mudina sarunu puses pabeigt sarunas, kā plānots, 2009. gada laikā; aicina puses darīt visu iespējamo, lai noslēgtu pilnu EPN starp ĀKK valstīm un Eiropas Savienību, kā plānots, līdz 2009. gada beigām;

38.

uzsver, ka pilnā EPN vajadzētu ietvert pārskatīšanas klauzulu un globālās ietekmes novērtējumu, kas būtu jāveic 3 līdz 5 gadu laikā pēc nolīguma parakstīšanas; prasa Eiropas Parlamenta un Ganas parlamenta iesaistīšanos jebkurā nolīguma pārskatīšanā;

39.

īpaši uzsver ĀKK valstu parlamentu un nevalstisko dalībnieku izšķirošo nozīmi EPN uzraudzībā un pārvaldībā, kā arī lūdz Komisiju garantēt šo parlamentu dalību notiekošajos sarunu procesos; uzskata, ka tādēļ jāizstrādā skaidra darba kārtība starp Eiropas Savienību un ĀKK valstīm, kuras pamatā būtu līdzdalības pieeja;

40.

uzskata, ka EPN īstenošanas gaitā svarīgi izveidot attiecīgu uzraudzības sistēmu, ko koordinētu attiecīgā Parlamenta komiteja un iesaistītu deputātus no Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Attīstības komitejas, nodrošinot attiecīgu līdzsvaru starp Starptautiskās tirdzniecības komitejas vadošās lomas nodrošināšanu un tirdzniecības un attīstības politikas virzienu vispārēju saskaņošanu; uzskata, ka šai parlamentārajai komitejai jādarbojas elastīgi un aktīvi jāsaskaņo darbs ar ĀKK un ES Apvienoto parlamentāro asambleju; uzskata, ka šāda uzraudzība jāuzsāk pēc katra pagaidu EPN pieņemšanas;

41.

uzstāj, ka Eiropas Parlaments ir pilnībā jāinformē un jāiesaista pārejas posma sarunu procesā;

42.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un ĀKK valstu valdībām un parlamentiem, ĀKK un ES Ministru padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.