6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/85

A.

tā kā Komisija kā mikrokredītu pašlaik definē aizdevumu EUR 25 000 vai mazākā apmērā un Ieteikumā 2003/361/EK noteikts, ka mikrouzņēmums ir uzņēmums, kurā nodarbināti mazāk nekā 10 darbinieki un kura kopējais gada apgrozījums vai gada bilance nepārsniedz EUR 2 000 000; tā kā šī definīcija nešķiet atbilstoša visu valstu tirgiem un nenosaka skaidru atšķirību ne starp mikrouzņēmumiem paredzētiem mikrokredītiem un mikroaizdevumiem, ne starp mikrokredītiem, kas paredzēti personām, kuras neatbilst banku noteiktajiem kritērijiem, un mikrokredītiem, kas paredzēti mikrouzņēmumiem, kuri šiem kritērijiem atbilst;

B.

tā kā apgrūtinātu pieeju atbilstīgam finansējumam bieži min kā nozīmīgu šķērsli uzņēmējdarbībai un potenciālais pieprasījums pēc mikrokredītiem Eiropas Savienībā, kas šobrīd netiek apmierināts, ir vērā ņemams;

C.

tā kā Komisija nav atbilstoši reaģējusi uz Parlamenta prasību, kas izvirzīta 2007. gada 11. jūlija rezolūcijā, proti, sagatavot mikrofinansēšanas rīcības plānu, koordinēt dažādus politikas pasākumus un optimāli izmantot paraugpraksi gan Eiropas Savienībā, gan trešās valstīs;

D.

tā kā Parlaments 2008. gadā jau otro gadu pēc kārtas apstiprināja, ka budžetā tiek iekļautas apropriācijas, lai finansētu izmēģinājuma projektu “Mikrokredītiem labvēlīgākas vides veicināšana Eiropas Savienībā”, un tā kā — lai gan iepriekš minētajā Komisijas 2007. gada 20. decembra paziņojumā šis aspekts nav minēts — šīs apropriācijas var lietderīgi iezīmēt, lai veidotu pašu kapitālu, kas var kalpot kā sākuma kapitāls;

E.

tā kā mikrokredīts pēc vairākiem parametriem atšķiras no parasta kredīta, tostarp maziem un vidējiem uzņēmumiem paredzēta kredīta, un tā kā uzņēmumus, kas vēršas pēc parasta kredīta, vairumā gadījumu apkalpo visu iespējamo veidu finanšu iestādes, un tā kā jāpatur prātā nozīmīgais galīgais mērķis izveidot formālu finanšu sistēmu, kurā iekļautos visi pilsoņi;

F.

tā kā ar mikrokredītu ir saistītas augstākas darbības izmaksas aizdevuma nelielā apjoma, (pietiekamu) garantiju trūkuma un augstu izskatīšanas izmaksu dēļ;

G.

tā kā uzņēmējdarbībai mikrokredīta jomā raksturīgi novatoriski un subjektīvi elementi, piemēram, alternatīvas prasības garantijām vai garantiju neprasīšana, kā arī netradicionāla kredītspējas novērtēšana, un tā kā mikrokredītu bieži piešķir ne tikai peļņas gūšanas nolūkā, bet arī kohēzijas nodrošināšanas nolūkā, cenšoties (no jauna) integrēt sabiedrībā mazāk aizsargātas personas;

H.

tā kā mikrokredīti saskaņā ar to definīciju ir nelieli, bet to nozīmi palielina iespēja tos izmantot atkārtoti (jauna šāda aizdevuma piešķiršanas pēc iepriekšējā atmaksas), jo aizdevuma laiks parasti ir īss; tā kā mērķi vajadzētu būt atkal iekļaut šo kredītu saņēmējus tradicionālajā banku sistēmā;

I.

tā kā nodrošināt mikrokredītus vai sekmēt piekļuvi finansēm var daudzi pakalpojumu sniedzēji, piemēram, neformāli finanšu pakalpojumu sniedzēji (atļautie privātpersonu aizdevumi privātpersonām), biedru īpašumā esošas sabiedrības (piemēram, krājaizdevu sabiedrības), nevalstiskās organizācijas, pašpalīdzības un sociālās nodrošināšanas sabiedrības, vietējai attīstībai paredzētas finanšu iestādes, garantiju bankas un fondi, kā arī krājbankas, kooperatīvās un komercbankas, un tā kā šo dažādo pakalpojumu sniedzēju sadarbībai varētu būt pozitīvs efekts;

J.

tā kā ir nepieciešams atzīt unikālo struktūru, kas piemīt finanšu pakalpojumu sniedzējiem visā Eiropas Savienības teritorijā, piemēram, krājaizdevu sabiedrībām, kas ir nebanku finanšu iestādes, kuras izmanto biedru noguldījumus mikroaizdevumu sniegšanai, un šo unikālo struktūru dēļ tās nebūtu a priori jāizslēdz no attiecīgām mikrokredītu finansēšanas programmām;

K.

tā kā pašreizējā finanšu krīze un tās iespējamā ietekme uz ekonomiku kopumā liecina par sarežģītu finanšu produktu trūkumiem un nepieciešamību apsvērt veidus, kā uzlabot efektivitāti un izveidot visus iespējamos finansējuma nodrošināšanas kanālus laikā, kad uzņēmumiem samazinās kapitāla pieejamība likviditātes trūkuma dēļ, jo īpaši ekonomiski un sociāli mazāk attīstītajos reģionos, un vienlaikus uzsver to iestāžu nozīmi, kuru uzņēmējdarbība vērsta uz vietējo attīstību, kurām ir spēcīga piesaiste vietējai sabiedrībai un kuras sniedz visaptverošus banku pakalpojumus visiem ekonomikas jomas dalībniekiem;

L.

tā kā būtu jāveicina uzņēmējdarbība;

M.

tā kā būtu jādara viss iespējamais, lai mazinātu regulējuma slogu mikrouzņēmumiem līdz stingri noteiktam minimumam, un Komisija ir aicināta attiecīgi rīkoties;

N.

tā kā procentu likmju robežas attur aizdevējus no mikrokredīta sniegšanas, ja šādi ierobežojumi traucē tiem segt ar aizdevumu saistītās izmaksas;

O.

tā kā mikrokredīta atbalstam būtu jāierāda ievērojama vieta pārskatītajā Lisabonas stratēģijā;

P.

tā kā ievērojamā skaitā gadījumu tiem, kuri vēlētos piekļūt ES kohēzijas politikā paredzētajam finansējumam, lai izveidotu mazus ģimenes uzņēmumus, varētu būt grūtības nodrošināt nepieciešamo līdzfinansējumu;

Q.

tā kā Eiropas mikrokredīta iniciatīvā galvenā uzmanība ir jāpievērš mazāk aizsargātām personām, kas vēlas izveidot mikrouzņēmumu, piemēram, (ilgtermiņa) bezdarbniekiem, no sociālajiem pabalstiem atkarīgajiem, imigrantiem, etniskajām minoritātēm, piemēram, romiem, personām, kas darbojas neformālajā ekonomikā vai dzīvo atpalikušos lauku reģionos, kā arī sievietēm;

R.

tā kā ir nepieciešama publiskā sektora dalība uzņēmējdarbībā mikrokredīta jomā, lai gan ir jānodrošina pēc iespējas lielāka privātu dalībnieku iesaistīšanās;

S.

tā kā pastāv vairākas ES iniciatīvas, kas ietver mikrokredītu atbalsta elementus, un būtu vēlama pilnīgāka un mērķtiecīgāka pieeja, apvienojot šādas iniciatīvas vienotā sistēmā;

T.

tā kā mikrouzņēmumu dibinātājiem pieeja uzņēmējdarbības atbalstam (piemēram, apmācībai, individuālai apmācībai un veiktspējas palielināšanai) ir ļoti būtiska un mikrokredīta ņēmējiem obligāti būtu jāiziet apmācība, un tā kā patērētāju izglītošanai finanšu jautājumos un atbildīgai kreditēšanai būtu jāieņem nozīmīga vieta visu mikrofinanšu iestāžu politikā;

U.

tā kā potenciālajiem mikrokredītu saņēmējiem vajadzīgas pienācīgas juridiskas konsultācijas attiecībā uz inter alia kredītlīguma noslēgšanu, uzņēmējdarbības veidošanu, parādu piedzīšanu, intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību iegūšanu un izmantošanu, īpaši tad, ja attiecīgais mikrouzņēmums paredzējis vai tam ir iespējas īstenot uzņēmējdarbību citā Eiropas Savienības dalībvalstī;

V.

tā kā pieeja potenciālo kredīta ņēmēju kredītvēsturei atvieglotu mikrokredīta piešķiršanu;

W.

tā kā ir jāveicina pētniecība un paraugprakses apmaiņa mikrokredīta jomā, piemēram, attiecībā uz novatoriskām mikrokredīta piešķiršanas, garantēšanas un riska novēršanas metodēm, kā arī to, cik lielā mērā šāda pieeja darbojas Eiropas Savienībā un kādas ir tās mērķgrupas;

X.

tā kā ir jāizskata starpnieku loma, lai novērstu ļaunprātīgu darbību, kā arī lai apsvērtu alternatīvus veidus, kā radīt aizdevumu ņēmēju uzticēšanos (piemēram, izmantojot interesentu atbalsta grupas);

Y.

tā kā būtu jāizveido ES pamatsistēma nebanku MFI un Komisijai būtu jāizveido mikrokredīta atbalsta mehānisms, kurš ir neitrāls attiecībā pret visiem mikrokredītu sniedzējiem;

Z.

tā kā personām, kurām nav pastāvīgas adreses vai personu apliecinošu dokumentu, nevajadzētu liegt mikrokredīta saņemšanas iespēju, pamatojoties uz tiesību aktiem, kas vērsti pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorismu;

AA.

tā kā būtu jāpielāgo EK noteikumi konkurences jomā, lai mazinātu šķēršļus mikrokredīta piešķiršanai;

AB.

tā kā EK publiskā iepirkuma noteikumiem būtu jānodrošina atbalsts mikrokredīta ņēmējiem,

1.

prasa Komisijai, pamatojoties uz EK līguma 44. pantu, 47. panta 2. punktu vai 95. pantu, iesniegt Parlamentam likumdošanas priekšlikumu vai priekšlikumus par jautājumiem, kas risināti turpmāk tekstā minētajos sīki izstrādātajos ieteikumos;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

3.

uzskata, ka prasītā priekšlikuma vai priekšlikumu finansiālā ietekme attiecīgā gadījumā ir jāsedz no ES budžeta līdzekļiem;

4.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.