6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/73

A.

tā kā ir atzīts, ka, kaut gan pilsētu jautājumi ir valstu, reģionālo un vietējo iestāžu kompetencē, pilsētu teritorijām ir nozīmīga loma Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju efektīvā īstenošanā, un tās uzskata par svarīgu prioritāti kohēzijas politikā, par kuru ir atbildīgas ES iestādes;

B.

tā kā Leipcigas hartā izklāstītie ES mērķi ir nodrošināt integrētu pieeju pilsētu attīstības politikas īstenošanai, lai izveidotu kvalitatīvu pilsētas telpu, modernizēt transporta, enerģijas, komunālos pakalpojumu un informācijas tīklus, un veicinātu mūžizglītību, izglītību un jauninājumus īpaši nomaļos rajonos un teritorijās pilsētas iekšienē;

C.

uzskata, ka gan Francijas prezidentūras jau uzsāktā Leipcigas hartas īstenošanas pārbaudes protokola sagatavošana, kas būtu elastīgs, pielāgojams un dinamisks, kā arī ir galvenais priekšnoteikums dažādu Eiropas pilsētu ļoti atšķirīgo vajadzību ievērošanai, gan turpmākā pilsētu integrētu attīstības plānu izstrāde katrā dalībvalstī var izrādīties ļoti lietderīga, lai sniegtu informāciju par dažādām situācijām un pēc tam īstenotu iniciatīvas ar skaidru mērķi;

D.

tā kā ir jāizšķir pilsētas un pilsētu teritorijas;

E.

tā kā 80 % no 492 miljoniem ES iedzīvotāju dzīvo pilsētās, Eiropas Savienībai ir raksturīga policentriska attīstība, tomēr dalībvalstu starpā ir ievērojamas atšķirības iedzīvotāju sadalījumā starp pilsētu, piepilsētu un lauku teritorijām un pastāv problēmas, ko rada pilsētu iedzīvotāju interešu un vajadzību nepietiekams atspoguļojums struktūrfondu darbības programmās;

F.

tā kā pilsētu teritorijās tiek radīti 70 līdz 80 % no ES IKP, un tās ir atzītas par jauninājumu centriem un reģionu, valstu un ES attīstības dzinējspēku;

G.

tā kā pilsētas ir arī atbildīgas par vairāk nekā 75 % pasaules enerģijas patēriņa un tās enerģijas ražošanas, satiksmes, rūpniecības un apkures rezultātā rada 80 % siltumnīcefekta gāzu;

H.

tā kā urbanizācijas tendenci pastiprina iekšēja migrācija uz galvaspilsētām un lielpilsētām; tā kā šā procesa izraisītais iedzīvotāju skaita pieaugums ir ļoti smaga nasta pilsētām, kuras kļūst arvien lielākas un kurām ir jārēķinās ar arvien lielāku atkritumu pārstrādes, mājokļu, izglītības un darba vietu pieprasījumu, un tā kā šī augošā urbanizācijas tendence rada milzīgas problēmas lauku teritorijām cilvēku kapitāla, darba spēka, patērētāju un studentu zaudējuma dēļ;

I.

tā kā nesen īstenotā ES nebijuša mēroga paplašināšanās palielināja reģionālo nevienādību un pievienoja lielu skaitu pilsētu ar degradējušos pilsētvidi;

J.

tā kā neskatoties uz to, ka dalībvalstīs ir dažāda politiskā, iestāžu un konstitucionālā kārtība, ES pilsētu teritorijām ir kopīgas problēmas un kopīgas iespējas to risināšanā, kas izceļ nepieciešamību pēc sīki izstrādātiem statistikas datiem un savstarpējas sadarbības, kā arī labas prakses apmaiņas, lai Eiropas pilsētas varētu konkurēt pasaules līmenī;

K.

tā kā ES telpiskajai attīstībai ir jāatrod risinājumi tādām problēmām kā ekonomiskā pārstrukturēšana, lielas darba tirgus svārstības, nepieejams vai pārslogots sabiedriskais transports, pilsētu izplešanās rezultātā ierobežotas izmantojamās teritorijas, iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošana, iedzīvotāju aizplūšana no lauku teritorijām un mazpilsētām uz lielām pilsētu teritorijām, sociālā atstumtība, augstais un pieaugošais noziedzības līmenis, geto tipa rajonu veidošanās noteiktos pilsētas rajonos, mazi mājsaimniecību ienākumi, dzīves līmeņa pasliktināšanās trūcīgajos pilsētu rajonos, parku un atpūtas zonu nepietiekamība, vides piesārņojums, ūdens, atkritumu un atlieku apsaimniekošanas kontrole un drošas enerģijas piegādes un efektīvas enerģijas izmantošanas nepieciešamība;

L.

tā kā pārvalde ar mūsdienu elektroniskajām tehnoloģijām un īpaši elektroniskā pārvalde, iesaistot visas attiecīgās puses, varētu būtiski samazināt problēmas un varētu panākt pilsētu izplešanās problēmas integrētu risinājumu, sadarbojoties ar piepilsētu zonām, kas atrodas uz lauku zonu robežas, un ņemot tās vērā, kā arī atbilstīgi modernajām pilsētu plānošanas pieejām, piemēram, viedajai izaugsmei, jaunajam teritoriālplānojumam un saprātīgajai pilsētu plānošanai;

M.

tā kā pilsētu attīstības pasākumi ir ļoti izdevīgi attiecībā uz mazu un vidēju uzņēmumu (MVU) dalību un īpaši pakalpojumu jomā, un kohēzijas politika aizvien vairāk ir orientēta uz pilsētu konkurences priekšrocību veicināšanu;

N.

tā kā MVU, īpaši maziem un mikrouzņēmumiem, kā arī amatniekiem un tirgotājiem ir būtiska nozīme nodarbinātības uzturēšanā pilsētās un līdzsvara saglabāšanai dzīvojamos rajonos, un tā kā pilsētpolitika transporta, uzņēmējdarbības, nekustamā īpašuma darījumu jomā un mājokļu sadārdzināšanās, vai tieši pretēji — līdzsvarotas politikas trūkums šajos jautājumos, bieži ir izraisījis gan ekonomiskās darbības apsīkumu, gan pakalpojumu privātpersonām samazināšanos;

O.

tā kā joprojām ir jāstiprina pilsētu un lauku teritoriju partnerība, jo pilsētām ir galvenā nozīme savu perifēriju harmoniskas un integrētas attīstības nodrošināšanā teritoriālās kohēzijas un līdzsvarotas reģionālās attīstības perspektīvā,

1.

uzsver ilgtspējīgas pilsētu attīstības nozīmīgumu un pilsētu zonu ieguldījumu reģionālajā attīstībā un aicina Komisiju regulāri novērtēt, izsvērt, salīdzināt un apspriest ES politikas ietekmi uz ekonomikas un sociālo situāciju — īpaši saistībā ar izglītības un kultūras jautājumiem, kā arī veselības aizsardzības, transporta, vides un drošības situāciju pilsētu teritorijās;

2.

pauž nožēlu, ka ilgtspējīgas pilsētu attīstības noteikšana par stratēģisku prioritāti ir tikai ieteikums, nevis obligāta prasība dalībvalstīm; tādēļ pauž bažas, ka dažas dalībvalstis, īstenojot kohēzijas politiku, nepietiekami ņem vērā pilsētu dimensiju, un aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām iestādēm analizēt un novērtēt URBAN iniciatīvas iekļaušanu un regulāri pārraudzīt un izvērtēt ES fondu īstenošanas rezultātus pilsētu teritorijās;

3.

vērš uzmanību uz Kopienas iniciatīvas URBAN pozitīvo pieredzi saistībā ar partnerattiecībām, integrētu un augšupēju pieeju, jo tās ir ievērojami uzlabojušas atbalstīto projektu efektivitāti un piemērotību; prasa šos sasniegumus ņemt vērā struktūrfondu pilsētas dimensijā un līdzīgus mehānismus paredzēt „parastajā“ finansējumā, kas pieejams pilsētu ilgspējīgai attīstībai, tādējādi ļaujot pēc iespējas lielākam skaitam pilsētu izmantot šos sasniegumus;

4.

uzskata, ka būtu nepareizi un pat problemātiski pieņemt kopēju „pilsētu teritoriju“ definīciju un vispār termina „pilsēta“ definīciju, jo būtu grūti vienā un tajā pašā jēdzienā ņemt vērā dalībvalstu un reģionu dažādās situācijas, un tādēļ uzskata, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu pilsētu teritoriju obligāta definēšana un apzīmēšana ir jāatstāj dalībvalstu ziņā, pamatojoties uz kopējiem Eiropas rādītājiem;

5.

aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atbalstītu galvaspilsētu un citu lielpilsētu darbu pie to problēmu risināšanas, ko rada urbanizācija un iedzīvotāju skaita palielināšanās, jo īpaši atkritumu apsaimniekošanas, mājokļu, nodarbinātības un izglītības jomā; plašākā nozīmē uzskata, ka demogrāfiskās svārstības rada darba tirgus problēmas pilsētu un lauku teritorijās, un papildus arī problēmas izglītības un bijušo darbinieku pārkvalificēšanā jomā, kā arī saistībā ar lauku teritoriju iedzīvotāju skaita samazināšanos;

6.

uzskata, ka šajā sakarībā un, ņemot vērā acīmredzamo faktu, ka dalībvalstu dažādie konstitucionālie mehānismi, neskatoties uz dažādu pārvaldības līmeņu efektivitāti, savā būtībā nav savienojami ar saskaņotu pieeju, būtu vēlams, lai dalībvalstis, vajadzības gadījumā izmantojot atklātu apspriešanu, definētu savu pilsētu dimensijas redzējumu iekšējās saskaņotības uzlabošanai un sadarbības palielināšanai ar Komisiju;

7.

uzsver, ka dalībvalstis var deleģēt pilsētām to Eiropas Savienības struktūrfondu pārvaldību, kas paredzēti pilsētu ilgtspējīgas attīstības pasākumu īstenošanai; uzskata, ka pārdeleģēšanai ir divkārša pievienotā vērtība: no vienas puses, reģionu un Eiropas izaugsme būtu efektīvāka, ja pilsētas uzņemos atbildību gan par darbību plānošanu, gan īstenošanu, vienlaikus risinot vietējas problēmas, un, no otras puses, tā būtu ievērojams vietējās pārvaldes administratīvās veiktspējas uzlabošanas līdzeklis; tomēr pauž nožēlu par to, ka līdz šim pilnībā nav izmantota pilnvaru pārdeleģēšanas iespēja pašvaldību iestādēm, varbūt piešķirot vispārējas dotācijas no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansētajām darbības programmām, un ir pārliecināts, ka nākamajā plānošanas periodā pilsētu teritorijām ir jāparedz starpnieka struktūras izveide daudzlīmeņu pārvaldes pieejā, un uzskata, ka pilsētu dimensijai un pilnvaru pārdeleģēšanai reģionālajā politikā ir jābūt obligātai; tomēr, pārdeleģēšana nedrīkst radīt reģionālās politikas sašķelšanos, un tādēļ rūpīgi jānosaka pārdeleģēšanas metode;

8.

uzsver, ka pilsētu attīstības plānošanai ir svarīgi izmantot integrēto pieeju; ierosina, lai pilsētu attīstības valsts atbalsta pamatā būtu integrēti pilsētu attīstības plāni; prasa, lai integrētā pieeja būtu saistošs nosacījums pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā nākamajā plānošanas periodā, lai piešķirtu un īstenotu struktūrfondus, kā arī lai saņemtu aizdevumus no Eiropas Investīciju bankas; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes ar ieteikumiem un labas prakses paraugiem attiecībā uz integrētiem pilsētu attīstības plāniem un veicināt paraugprakses apmaiņu starp valsts, reģionālām un vietējām iestādēm;

9.

aicina dalībvalstis valsts stratēģiskajos atsauces dokumentos un rīcības programmās prioritāti piešķirt tādu projektu finansējumam, ar kuriem īsteno pilsētu ilgtspējīgas attīstības plānus;

10.

ierosina ilgtspējīgas pilsētu pārvaldības plānos iekļaut vismaz dažus no šiem elementiem: atkritumu plāns, trokšņa karte un rīcības plāni, vietējās gaisa un vides piesārņojuma programmas, demogrāfiskās izaugsmes perspektīvas, pieprasījumi jaunu zonu attīstībai, neapbūvētu teritoriju un pamestu ēku reģenerācija, panīkušu un deindustrializētu rajonu rehabilitācija, sabiedrisko pakalpojumu esamība un pieejamība, pilsētas struktūra un zaļo zonu īpatsvars, labiekārtojumi cilvēkiem ar invaliditāti, kultūras, vēstures un dabas mantojuma pilnveide, tāme par nepieciešamo ūdens daudzumu un par tā efektīvu izmantošanu, sabiedriskā transporta pieejamība, efektīva satiksmes pārvaldība, mazāk aizsargāto grupu (migrantu, minoritāšu, mazkvalificētu personu, cilvēku ar invaliditāti, sieviešu u.c.) integrācija, mājokļu pieejamība par mērenām cenām un noziedzības apkarošanas plāni;

11.

uzskata, ka tikai tad, ja ir pieejami pietiekami līdzekļi ilgtspējīgai pilsētu attīstībai, būtu efektīvi sagatavot integrētus pilsētu attīstības plānus, un tādēļ iesaka esošos līdzekļus novirzīt īpašām darbībām; ierosina tādu minimālo struktūrfondu izdevumu līmeni, kas jānosaka uz katru pilsētas teritorijas iedzīvotāju vienā plānošanas periodā un kura apjoms reģionam neradītu nepanesamu slogu;

12.

uzskata, ka steidzami ir jāstiprina pilsētu vertikālās un horizontālās pārvaldes administratīvā veiktspēja un pievērš dalībvalstu uzmanību neatliekamajai vajadzībai pieņemt integrētu pieeju pilsētu attīstības politikas īstenošanā (lai tiktu risināti ar pilsoņu ikdienas dzīvi cieši saistīti jautājumi, piemēram, transports, sabiedriskie pakalpojumi, dzīves kvalitāte, nodarbinātība un vietējā ekonomiskā darbība, drošība u.c.), uz partnerības principa pamata šajos centienos iesaistot valstu valdības ar reģionālām un vietējām iestādēm un visām citām attiecīgajām pusēm;

13.

atzīst, ka pilsētu iestādēm ir grūti līdzsvarot Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējuma jomas, īstenojot ekonomikas un sociālo attīstību, ar ERAF finansējuma jomām, plānojot ieguldījumus fiziskajā infrastruktūrā; uzskata, ka ir jāpārskata princips „viena programma, viens fonds“, un, ka vietējām un reģionālajām iestādēm ir labāk jāizmanto ERAF un ESF finansējuma sinerģijas un jāpastiprina integrēta finansēšana; ilgtermiņā, aicina Komisiju izpētīt abu fondu apvienošanas iespēju, ja tādā veidā varētu vienkāršot procedūras;

14.

atbalsta ideju par JESSICA apgrozības fonda principu un tā potenciālu ekonomiskai izaugsmei pilsētu teritorijās un uzskata, ka nākošajā programmas izstrādes periodā reģionālajai politikai ir vairāk jāizmanto finanšu inženierijas mehānismi, piemēram, apgrozības fondi, kas piedāvā izdevīgus aizņēmumus, nevis tikai dotācijas, kā tas ir pašlaik;

15.

atzīmē privātā sektora potenciālu pilsētu attīstībā un uzskata, ka sistemātiski jāparedz un jāveicina publiskā un privātā sektora partnerības izmantošana novatorisku finansējuma mehānismu un projektu izveidei, lai risinātu lielākās pilsētu teritoriju ekonomiskās un sociālās problēmas, īpaši, infrastruktūras un mājokļu būvniecībai; norāda, ka šai pieejai ir nepieciešams skaidrs un pārskatāms rīcības kodekss, īpaši attiecībā uz valsts iestāžu darbībām, kurām saskaņā ar subsidiaritātes principu ir jāpieņem stratēģiski lēmumi par pakalpojuma sniegšanas metodēm, specifikāciju sagatavošanu, kā arī par noteiktas kontroles pakāpes saglabāšanu;

16.

uzsver pilsētu dimensijas īstenošanas un administratīvos aspektus un aicina turpināt kohēzijas politikas īstenošanas noteikumu vienkāršošanu un pārmērīgas birokrātijas samazināšanu saistībā ar fondu un individuālu projektu pārvaldi un kontroli;

17.

atzīmē, ka papildus kohēzijas politikai, arī citas Kopienas politikas sniedz finanšu atbalstu pilsētu teritorijām un tādēļ aicina Komisiju izstrādāt un ierosināt labāku attiecīgās politikas koordināciju, kas apvienotu visus ES resursus, kas piešķirti pilsētu teritorijām, lai praktiski nodrošinātu integrētās pieejas īstenošanu, vienlaikus vienmēr ņemot vērā kohēzijas politiku;

18.

uzskata, ka dalībvalstīs pastāvošās pārvaldības struktūras joprojām nav pietiekami piemērotas horizontālas sadarbības veicināšanai, un stingri aicina Eiropas Komisiju uzsvērt starpnozaru pārvaldības struktūras principu;

19.

aicina efektīvāk izmantot esošos finanšu, cilvēku un organizatoriskos resursus, lai radītu un stiprinātu pilsētu izveidotos tīklus ilgtspējīgas pilsētu attīstības jomā, jo tiem ir nozīmīga loma teritoriālajā sadarbībā; šajā kontekstā uzsver tādas infrastruktūras nepieciešamību, kas veicinātu konkrētu, piemēram, vēsturisku īpašību saglabāšanu, (piemēram, jauninājumu centru) modernizāciju, (piemēram, MVU) ekonomisko izaugsmi un sezonālu darbību, un aicina Komisiju stiprināt pilsētu teritoriju vietu iniciatīvā „Reģioni ekonomiskām pārmaiņām“;

20.

atzīst, ka efektīvai reģionālās attīstības politikas īstenošanai un ilgtspējīgai teritoriālās attīstības stratēģijai ir vajadzīgs pilsētas, piepilsētas un lauku teritorijām paredzētās politikas virzienu līdzsvars, kas veicinātu īstas reģionālas kohēzijas sasniegšanu, un atkārto, ka lauku attīstības politikai ir ievērojama telpiska ietekme un ka pilsētu un lauku attīstības politikas virzieni nav pietiekami integrēti; uzsver, ka vajadzīga patiesa šo politikas virzienu sinerģija, kas radītu attīstības potenciālu un veicinātu lauku teritoriju pievilcību un konkurētspēju; aicina dalībvalstis un reģionus izmantot pilsētas un lauku partnerattiecību instrumentu, lai panāktu vēlamo līdzsvaroto teritoriālo attīstību;

21.

aicina Komisiju tālāk izstrādāt un regulāri atjaunināt Eiropas Pilsētu revīziju, vienlaikus sniedzot informāciju par situāciju saistībā ar visu dalībvalstu pilsētu — lauku atšķirībām, lai varētu iegūt skaidru priekšstatu par situāciju un lai noteiktu kādas ir specifiskas vajadzības līdzsvarotai pilsētu un lauku attīstībai;

22.

iesaka Komisijai un dalībvalstīm izveidot ES augsta līmeņa pilsētattīstības grupu un ES līmenī pilsētu attīstības politikai piemērot atklāto koordinācijas metodi;

23.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.