25.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 76/11

A.

tā kā dalībvalstis vilcinās transponēt Direktīvu 2002/14/EK un tā kā dažas dalībvalstis ir aprobežojušās tikai ar to, ka ir transponējušas direktīvā noteiktās minimālās prasības atsevišķos aspektos;

B.

tā kā pašreizējā finanšu krīze ietekmēs ES ekonomiku un šī ietekme izpaudīsies kā uzņēmumu pārstrukturēšana, apvienošana un pārvietošana ES līmenī;

C.

tā kā Direktīvas 2002/14/EK mērķis ir izveidot vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai par to uzņēmumu nākotni, kuros viņi strādā, lai rezultatīvi apsvērtu šo uzņēmumu ekonomisko attīstību;

D.

tā kā darbinieku informēšana un uzklausīšana ir sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas būtiskākie elementi un uzņēmēji tos nedrīkst uzskatīt par uzņēmumu ekonomiskās attīstības traucēkli;

E.

tā kā Eiropas Savienībā ir 23 000 000 uzņēmumu, kuros ir mazāk par 250 algotu darbinieku (tie ir 99 % uzņēmumu, kuros nodarbināti vairāk nekā 100 000 000 cilvēku), un tā kā ES iestāžu pienākums ir nodrošināt un uzlabot darbinieku tiesības būt informētiem un uzklausītiem,

1.

atzīst, ka atsevišķās dalībvalstīs Direktīvas 2002/14/EK transponēšana ir būtiski aizkavējusies un tāpēc būs vajadzīgs vairāk laika tās novērtēšanai; tomēr uzsver, ka dalībvalstīs, kur nav nekādas vispārējas darbinieku informēšanas un uzklausīšanas sistēmas, šai direktīvai būs acīmredzama ietekme;

2.

mudina dalībvalstis, kas vēl nav pienācīgi transponējušas Direktīvu 2002/14/EK, to izdarīt cik iespējams drīz;

3.

uzskata, ka iniciatīvās, ko šajā nolūkā ir ierosinājusi Komisija ciešā sadarbībā ar attiecīgo dalībvalstu iestādēm un sociālajiem partneriem, ir jāatspoguļo un jārisina problēmas, kas konstatētas, interpretējot Direktīvu 2002/14/EK un saskaņojot transponēšanas pasākumus;

4.

konstatē, ka atsevišķas dalībvalstis savos Direktīvas 2002/14/EK transponēšanas pasākumos nav ņēmušas vērā atsevišķas jauno darba ņēmēju grupas, sievietes, kas strādā nepilnu darba dienu, vai darbiniekus, kurus nodarbina neilgu laiku saskaņā ar noteikta termiņa līgumu; ņemot vērā šo situāciju, mudina dalībvalstis savus attiecīgos noteikumus par uzņēmuma darbaspēka aprēķināšanu pielāgot direktīvas saturam un būtībai, proti, robežvērtības vienmēr aprēķināt pēc faktiskā darbinieku skaita, neizvirzot citus nosacījumus;

5.

uzskata, ka būtu vēlams, lai dalībvalstis, ievērojot savas valsts praksi, tomēr precīzi noteiktu nosacījumus un ierobežojumus attiecībā uz Direktīvas 2002/14/EK 6. pantā minēto konfidenciālo informāciju un ņemtu vērā šādus aspektus:

6.

aicina dalībvalstis savos transponēšanas pasākumos nodrošināt, ka

7.

aicina dalībvalstis, kas nav noteikušas iedarbīgas, samērīgas un preventīvas sankcijas, kādas ir paredzētas 6. panta 3. punktā, to izdarīt, ja netiek ievēroti noteikumi par darbinieku informēšanas un uzklausīšanas tiesību īstenošanu;

8.

aicina visas dalībvalstis, kurās nav darbinieku pārstāvju aizsardzības sistēmas, tādu izveidot;

9.

ierosina dalībvalstīm, kurās darbinieku pārstāvju aizsardzību tradicionāli nodrošina vienošanās, kas panākta sarunās starp arodbiedrībām un darba devēju asociācijām, nodrošināt šo darbinieku pārstāvju spēcīgu papildu aizsardzību gadījumā, ja sarunas neizdodas;

10.

uzskata, ka jāizstrādā un dalībvalstu rīcībā jānodod dažādas iespējamās sankcijas, ko valstis varētu piemērot pret darba devējiem, kuri neievēro Direktīvā 2002/14/EK noteiktās darbinieku tiesības būt informētiem un uzklausītiem;

11.

uzsver, ka dalībvalstis nedrīkst atsaukties uz subsidiaritātes principu, lai pamatotu, kāpēc nav ievērots šo valstu pienākums noteikt pietiekami stingras sankcijas, kas attur darba devējus no Direktīvas 2002/14/EK pārkāpšanas;

12.

norāda uz attiecīgu Eiropas Kopienu Tiesas 1994. gada 8. jūnija spriedumu (10), saskaņā ar kuru ir noteikts princips, ka dalībvalstīm, kuru procesuālie un institucionālie pasākumi nav pietiekami, ir steidzami jāievieš piemērotas tiesiskās normas, nosakot atbilstīgas administratīvās un tiesiskās apelācijas procedūras, kā arī piemērotas, iedarbīgas, samērīgas un preventīvas sankcijas pret darba devējiem, kuri nepilda tiem noteiktos darbinieku informēšanas un uzklausīšanas pienākumus;

13.

aicina dalībvalstis laikā, kamēr Direktīva 2002/14/EK tiek pārstrādāta, vadīties pēc Tiesas judikatūras, lai noteiktu administratīvās vai tiesiskās apelācijas pasākumus un sankcijas pret darba devējiem, kuri nepilda tiem noteiktos darbinieku informēšanas un uzklausīšanas pienākumus;

14.

uzskata, ka dalībvalstu pieņemtajos transponēšanas pasākumos jānodrošina automātiskas tiesības darbinieku pārstāvjiem būt informētiem un uzklausītiem atbilstoši pareizai Direktīvas 2002/14/EK interpretācijai;

15.

uzskata, ka jāizstrādā noteikumi par darbinieku pārstāvja pienākumu pildīšanu tādējādi, lai tos varētu veikt darba laikā un attiecīgi apmaksātu;

16.

uzskata, ka jāgarantē iespēja valsts pārvaldes iestāžu darbinieku pārstāvjiem, kā arī valsts un finanšu sektora darbiniekiem izmantot tādas pašas tiesības uz informēšanu un uzklausīšanu, kādas ir nodrošinātas pārējiem darbiniekiem;

17.

uzskata, ka jāpārskata iespējas piemērot tiešu uzklausīšanu gadījumos, kad darbojas vēlēta pārstāvniecības struktūra vai arodbiedrību struktūra, tādējādi nodrošinot, ka darba devēji neizmanto tiešu uzklausīšanu, lai iejauktos jautājumos, uz kuriem attiecas arodbiedrību tiesības par koplīguma noslēgšanu, piemēram, attiecībā uz darba samaksu;

18.

aicina izvērtēt nepieciešamību mainīt uzņēmuma vai iestādes darbaspēka skaita ierobežojumus, ar kuriem sākot, piemēro Direktīvu 2002/14/EK, paredzot izņēmumu tikai attiecībā uz mikrouzņēmumiem;

19.

norāda dalībvalstīm, ka, kaut gan vēl pastāv šaubas par jēdziena “uzņēmums” precīzu definīciju Direktīvā 2002/14/EK, Tiesas judikatūra šajā jomā ir visaptveroša, un aicina dalībvalstis transponēšanas pasākumos atsaukties uz šo judikatūru, tādējādi novēršot iespēju šos pasākumus apstrīdēt pārkāpumu dēļ;

20.

uzstājīgi prasa, lai Komisija iespējami drīz veic pasākumus, kas ļauj nodrošināt, ka dalībvalstis pareizi transponē Direktīvu 2002/14/EK, un dara to, pārbaudot visus punktus, kuri ir nepilnīgi vai rada grūtības, piemēram, valstu noteikumus un praksi, ko piemēro uzņēmumu darbaspēka aprēķināšanai, 3. panta 2. un 3. punktā paredzēto īpašo noteikumu izmantošanu, kā arī garantijas, kuras būtu jāpiemēro attiecībā uz 6. pantā paredzēto konfidencialitātes klauzulu; aicina Komisiju sākt pārkāpuma izmeklēšanas procedūras pret dalībvalstīm, kas nav transponējušas direktīvu vai nav to transponējušas pareizi;

21.

aicina Komisiju iesniegt novērtējuma ziņojumu par rezultātiem, kas sasniegti, piemērojot Direktīvu 2002/14/EK, attiecībā uz sociālā dialoga nostiprināšanu, spēju sagatavoties, rīkoties preventīvi un gūt nodarbinātības iespēju darba tirgū, kā arī attiecībā uz tās spēju novērst administratīvas, juridiskas un finansiālas grūtības mazajos un vidējos uzņēmumos, un aicina vajadzības gadījumā pievienot piemērotus priekšlikumus;

22.

atzinīgi vērtē priekšlikumu Padomes direktīvai par privātā uzņēmuma statūtiem (COM(2008)0396), kurā ir ņemtas vērā mazo uzņēmumu īpašās vajadzības;

23.

aicina Komisiju, kas ir atbildīga par uzņēmumu apvienošanas un pārņemšanas uzraudzību, nodrošināt noteikumu atbilstību valsts un Kopienas tiesību aktos par darbinieku informēšanu un apspriešanos ar tiem, kad tiek pieņemti lēmumi par uzņēmumu apvienošanu un pārņemšanu;

24.

uzskata, ka informācijai, kuras publiskošana varētu ārkārtīgi negatīvi ietekmēt uzņēmuma ekonomisko darbību, jābūt pilnībā konfidenciālai, kamēr nav pieņemts galīgais lēmums (piemēram, noslēgts priekšlīgums) par uzņēmumam svarīgiem ekonomiskiem jautājumiem;

25.

aicina Komisiju regulāri ziņot, kā tiek uzlabotas darbinieku tiesības tikt informētiem un uzklausītiem, un iekļaut šo jautājumu Eiropas sociālā dialoga darba kārtībā gan starpnozaru, gan nozaru līmenī;

26.

aicina Komisiju mudināt sociālos partnerus, lai tie īsteno aktīvus, konstruktīvus pasākumus, tādējādi ietekmējot īstenošanu valsts līmenī, piemēram, popularizējot atzītu praksi;

27.

aicina Komisiju pēc iespējas drīz uzņemties iniciatīvas, lai Savienībā darbinieku informēšanas un uzklausīšanas jomā pastiprinātu efektīvu sadarbības kultūru starp sociālajiem partneriem, vienlaikus ņemot vērā temata īpašās iezīmes un uzņēmumu īpatnības un lielumu;

28.

ar gandarījumu konstatē, ka Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju un Eiropas Transporta darbinieku federācijas nolīgumā par 2006. gada konvenciju par darbu jūrniecībā ir iekļauta norāde uz uzklausīšanu attiecībā uz dažādiem jautājumiem, piemēram, darbinieku veselības un drošības apdraudējumiem un priekšlaicīgu darba līguma laušanu;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kas pausta tās 2007. gada 10. oktobra paziņojumā “Sociālā regulējuma atkārtota izvērtēšana vairāk un labākām darba vietām ES jūrniecības nozarē” (COM(2007)0591) un kas paredz pārskatīt Direktīvu 2002/14/EK, un aicina Komisiju, to darot, no jauna izskatīt iespēju atkāpties no Direktīvas 2002/14/EK piemērošanas, kā tas noteikts direktīvas 3. panta 3. punktā;

30.

aicina Komisiju izvērtēt prasības saskaņot Direktīvu 94/45/EK, Direktīvu 98/59/EK, Direktīvu 2001/23/EK, Direktīvu 2001/86/EK, Direktīvu 2002/14/EK, Direktīvu 2003/72/EK un Regulu (EK) Nr. 2157/2001, lai izpētītu nepieciešamību veikt kādus grozījumus, kuru mērķis būtu novērst noteikumu pārklāšanos un pretrunas; uzskata, ka iespējamie grozījumi būtu jāizdara vienlaikus;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.