Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (trešā palāta) 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-176/06 Sviluppo Italia Basilicata SpA/Eiropas Kopienu Komisija 2008. gada 23. septembrī iesniegusi Sviluppo Italia Basilicata SpA

(Lieta C-414/08 P)

(2008/C 301/37)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Sviluppo Italia Basilicata SpA (pārstāvji — F. Sciaudone, R. Sciaudone un A. Neri, advokāti)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa noraidīja Sviluppo Italia Basilicata SpA celto prasību, pirmkārt, atcelt Komisijas 2006. gada 20. aprīļa Lēmumu C(2006) 1706 (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”) par tādas Eiropas Reģionālā attīstības fonda finansiālās palīdzības samazināšanu, kura attiecas uz vispārējo dotāciju, lai īstenotu veicināšanas pasākumus par labu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri darbojas Bazilikātas reģionā Itālijā, un, otrkārt, par tādu zaudējumu atlīdzību, kurus tā ir cietusi šī lēmuma pieņemšanas dēļ.

Savu prasījumu atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda vairākas Pirmās instances tiesas pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesa, izvērtējot prasībā, kas bija celta pirmajā instancē, izvirzītos pamatus citā kārtībā, nekā tie bija izvirzīti, acīmredzami ir izkropļojusi visas prasības jēgu un saturu.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda vairākas kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz vispārējā piešķīruma, līguma un Lēmuma 97/322/EK (1) 19. datu lapas interpretāciju. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav pareizi saskaņā ar iepriekš minētajiem aktiem interpretējusi vispārējā piešķīruma 2. pasākuma faktisko saturu un mērķi. Tādējādi šādas uzreiz pieļautās būtiskās kļūdas rezultātā Pirmās instances tiesa turpinājumā kļūdaini interpretēja būtiskus jēdzienus (piemēram, “saistības”, “izdevumi”, “ilgums”).

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesai esot vajadzējis atzīt apstrīdēto lēmumu par prettiesisku, jo tas esot ticis pieņemts, pārkāpjot nosacījumu (“lietderības nosacījumu”), kas nav iekļauts nedz lēmumā par finansiālās palīdzības piešķiršanu, nedz vispārējās dotācijas programmā un kas rada problēmas saistībā ar tiesisko drošību un plašo rīcības brīvību, ar kādu šis nosacījums tiek piemērots.

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini ir interpretējusi un līdz ar to nav piemērojusi principus, kurus Tiesa noteica 2000. gada 21. septembra spriedumā lietā C-462/98 P Mediocurso/Komisija (2).

Piektkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz Regulas Nr. 4253/88 (3) 25. un 26. panta pārkāpumu saistībā ar Komisijai noteikto uzraudzības un kontroles pienākumu. Pirmās instances tiesas apgalvojumi it īpaši norādot uz to, ka nav jāpiemēro un jāievēro attiecīgajās normās paredzētā uzraudzības un monitoringa sistēma.

Sestkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz tiesiskās paļāvības principa un tiesiskās drošības principa pārkāpumu saistībā ar to, ka Pirmās instances tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto pamatu, balstoties uz kļūdainu argumentu, ka Komisijas (inter alia Uzraudzības komitejas) radītā paļāvība katrā ziņā ir pretrunā piemērojamajiem noteikumiem un tāpēc tā nav aizsargājama.

Septītkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus un pārkāpusi vispārīgos principus pierādīšanas pienākuma jomā, jo Pirmās instances tiesa ir noraidījusi kā pierādījumu faktus, kurus atbildētāja nebija apstrīdējusi, un prasītājas iesniegtos pierādījumus.

Astotkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka ir pārkāpta Kopienu judikatūra samērīguma principa piemērošanā Kopienu finansiālās palīdzības samazināšanas gadījumos, jo Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā faktus, kuru rezultātā finanšu korekcija būtu bijusi mazāka.

Attiecībā uz apelācijas sūdzībā izvirzītajiem pamatiem saistībā ar prasību atlīdzināt zaudējumus apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā — daļā, kurā ir noraidīta prasība par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no Kopienas atbildības par prettiesisku darbību, — ir sniegts kļūdains un nepietiekams pamatojums.

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā — daļā, kurā ir noraidīta prasība par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no Kopienas atbildības par tiesisku darbību (tā sauktā — “objektīvā atbildība”), — ir sniegts kļūdains un nepietiekams pamatojums.

(1)  Komisijas 1997. gada 23. aprīļa lēmums, ar kuru groza attiecībā uz Itāliju pieņemtos lēmumus, ar kuriem apstiprina Kopienas atbalsta ietvarus, vienotos programmas dokumentus un Kopienas iniciatīvas programmas (OV L 146, 11. lpp.) [Neoficiāls tulkojums].

(2)  Recueil, I-7183. lpp.

(3)  Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4253/88, ar kuru nosaka īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz dažādu struktūrfondu veikto darbību koordinēšanu savā starpā un to koordinēšanu ar Eiropas Investīcijas bankas un citu finanšu instrumentu darbībām (OV L 374, 1. lpp.) [Neoficiāls tulkojums].