9.10.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 257/30

—

uzsver, ka visā Eiropas Savienībā reģionālais un vietējais līmenis uzņemas galveno atbildību par valodu daudzveidības aizsardzību un veicināšanu. Tieši reģionālās un vietējās pašvaldības ir tās, kas var vislabāk veidot konstruktīvas partnerattiecības ar svešvalodu mācīšanas iestādēm, lai noteiktu, kādi mācību kursi un apmācība nepieciešama vietējo vajadzību un pieprasījuma apmierināšanai;

—

uzskata, ka, ņemot vērā valodu daudzveidības nozīmi Eiropas Savienībā, daudzvalodīgas sabiedrības veidošanā pēc iespējas vairāk jāuzsver daudzveidības pozitīvā ietekme un jāmazina tās trūkumi;

—

uzskata, ka katram iedzīvotājam Eiropas Savienībā līdzās dzimtajai valodai, kas ir kultūras identitātes pazīme, dzīves laikā papildus jāapgūst aktīvas un pasīvas zināšanas otrajā valodā un trešā valoda, kas izraudzītas, pamatojoties uz kultūru līdzību vai arī uz sociālās un ekonomikas mobilitātes prasībām izcelsmes valstī vai reģionā;

—

uzsver, ka, lai sasniegtu mērķi “dzimtā valoda plus divas svešvalodas”, reģioniem jāuzņemas vadošā loma, jo īpaši izglītības programmu īstenošanā;

—

aicina rosināt visus reģionus organizēt vietējos forumus par daudzvalodību, lai uz vietas novērotu sociālās, saimnieciskās un izglītības tendences, kā arī piedāvātu izpratnes veicināšanas un iedzīvotāju motivēšanas pasākumus saistībā ar mūžizglītības koncepciju “dzimtā valoda plus divas svešvalodas”.

Ziņotājs

:

Roberto PELLA kgs (IT/PPE), Bjellas (Biella) apgabala padomes loceklis un Valdengo mēra vietnieks

1.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija, 2007. gada 1. janvārī izstrādājot tematisku dokumentu kopumu un iesniedzot to komisāram Leonard Orban kgam, ir devusi spēcīgu stimulu daudzvalodības jautājumam. Ņemot vērā minēto dokumentu nozīmi un attiecīgā jautājuma risināšanas grūtības, tas būtu jānostiprina, lai nodrošinātu attīstību un lai efektīvi varētu īstenot noteiktos mērķus;

2.

uzsver daudzvalodības prioritāro nozīmi Eiropas politiskajā programmā. Tā ir prioritārs jautājums, kas skar katru Eiropas sociālās, saimnieciskās un kultūras dzīves jomu;

3.

atbalsta darba programmu, ko izstrādājis komisārs Orban kgs, uzskatot daudzvalodību par instrumentu, lai veicinātu Eiropas integrāciju un sekmētu starpkultūru dialogu;

4.

uzskata, ka, ņemot vērā valodu daudzveidības nozīmi Eiropas Savienībā, daudzvalodīgas sabiedrības veidošanā pēc iespējas vairāk jāuzsver daudzveidības pozitīvā ietekme un jāmazina tās trūkumi, lai neizmantotu daudzveidību kā pašmērķi;

5.

vērš uzmanību uz augsta līmeņa grupas 2005. gadā izstrādāto pētījumu par daudzvalodību un atbalsta tajā minētos šādus pasākumus:

6.

norāda uz 2007. gada septembrī tiešsaistē uzsākto apspriešanu, kuras galvenie secinājumi par pasākumiem daudzvalodības jomā ir šādi:

7.

uzsver un atbalsta priekšlikumus, ko iesniegusi pēc Eiropas Komisijas iniciatīvas izveidotā un Amin Maalouf kga vadītā inteliģentu grupa starpkultūru dialoga jautājumos, un piekrīt šādiem apgalvojumiem:

8.

uzsver, ka kultūru un valodu daudzveidības veicināšana un saglabāšana ir viena no prioritātēm. Eiropas Savienībā ar valodu daudzveidību būtu jāizprot šādu valodu atzīšana un lietojums:

Savienībai un tās dalībvalstīm to attiecīgajās darbības jomās būtu jāsekmē valodu daudzveidība;

9.

visā Eiropas Savienībā reģionālais un vietējais līmenis uzņemas atbildību par valodu daudzveidības aizsardzību un veicināšanu. Reģionālais un vietējais līmenis atbild arī par izglītību, apmācību un pieaugušo izglītību, kā arī iesaistās sociālajās partnerattiecībās un koordinē izaugsmi un attīstību reģionālajā un vietējā mērogā;

10.

ja profesionālā apmācība ir virzīta uz mūžizglītību, “zināšanu” un “mācīšanās” koncepcijas nozīme palielinās arī tādēļ, ka plašās iespējas darba tirgū prasa labākas svešvalodu prasmes;

11.

tieši reģionālās un vietējās pašvaldības ir tās, kas var vislabāk veidot konstruktīvas partnerattiecības ar svešvalodu mācīšanas iestādēm, lai noteiktu, kādi mācību kursi un apmācība nepieciešama vietējo vajadzību un pieprasījuma apmierināšanai;

12.

tādēļ uzskata, ka reģionālo un vietējo pašvaldību rīcībā ir vispiemērotākie instrumenti, lai apmierinātu vietējās vajadzības svešvalodu jomā, neierobežojot atbalstu, ko tās varētu saņemt no galvenajām kompetentajām iestādēm un valsts iestādēm;

13.

uzskata, ka Eiropā jāveicina sociālā un ekonomiskā kohēzija, pēc iespējas labāk izmantojot ar mobilitāti, globalizāciju, Eiropas kultūru un Eiropas pilsoniskumu saistītās iespējas;

14.

galvenais veids, kā to panākt, ir novērst valodu šķēršļus, kas jāpārvar valstīm un atsevišķām personām, jo

15.

attiecībā uz atklāto koordinācijas metodi daudzvalodības jomā Komisijai jācenšas iesaistīt ne tikai valsts līmeņa administrāciju, bet arī vietējā un reģionālā līmeņa administrāciju, jo bieži vien tieši minētais līmenis uzņemas galveno atbildību par dažādu pasākumu īstenošanu attiecīgajā apgabala vai reģionā;

16.

šajā sakarā aicina pievērst uzmanību tam, ka jāņem vērā un jāciena neoficiālās mazākumtautību valodas, kas tāpat kā oficiālās valodas veido reģiona kultūras daudzveidību, kura jāņem vērā Eiropas integrācijas programmās;

17.

RK uzskata, ka ceļā uz mērķi “dzimtā valoda plus divas svešvalodas” ir svarīgi ņemt vērā Eiropas daudzvalodības pasākumu mērķus;

18.

RK uzskata, ka katram iedzīvotājam Eiropas Savienībā līdzās dzimtajai valodai, kas ir kultūras identitātes pazīme, dzīves laikā papildus būtu jāapgūst aktīvas un pasīvas zināšanas otrajā un trešajā valodā, kas izvēlētas, pamatojoties uz kultūru līdzību vai arī uz sociālās un ekonomikas mobilitātes prasībām izcelsmes valstī vai reģionā;

19.

papildu svešvalodu var izvēlēties ne tikai no valodām, kas tiek uzskatītas par oficiālajām ES valodām, bet arī no Eiropas mazākumtautību valodām, jo īpaši no trešo valstu valodām, kas piedāvā būtiskas iespējas kultūras, ekonomikas un sociālajā jomā, lai veicinātu Eiropas konkurētspēju;

20.

RK ierosina tālāk dokumentā minētos svarīgos ieteikumus iekļaut Eiropas daudzvalodības politikas prioritātēs un īstenot, lai motivētu iedzīvotājus, saglabātu daudzveidību un vietējām un reģionālajām iestādēm piešķirtu izšķirošu nozīmi izglītības koncepcijas izvēlē;

21.

vietējās un reģionālās pašvaldības ir nozīmīgas ne tikai tāpēc, ka daudzām no tām ir politiskā un administratīvā kompetence izglītības un apmācības jomā, bet arī tādēļ, ka tās spēj efektīvāk uzraudzīt situāciju saistībā ar sabiedrības daudzvalodību un sekot līdzi šīm tendencēm Kopienas direktīvu un programmu īstenošanas laikā. Tieši reģionālajā un vietējā līmenī tiek izvērtētas iegūtās kompetences un īstenotie pasākumi, un, pateicoties to pārbaudei, var dot spēcīgus impulsus Eiropas politiskajai darbībai;

22.

lai sasniegtu mērķi “dzimtā valoda plus divas svešvalodas”, reģioniem jāuzņemas vadošā loma, jo īpaši izglītības programmu īstenošanā;

23.

vienas valsts dažādos reģionos var būt atšķirīgas vēsturiskas, kultūras, sabiedrības, sociālās un saimnieciskās iezīmes;

24.

jāveicina teritoriālā daudzveidība, proti, reģioni jāaicina piedāvāt valodu apmācību, pamatojoties uz analīzēm, pētījumiem un vietējo un reģionālo pašvaldību veiktajām aptaujām par kultūras tradīcijām, iedzīvotāju vēlmēm, kā arī reģiona sociāli ekonomiskajām prasībām un perspektīvām;

25.

līdz ar to minētā metode ļauj pārbaudīt, vai pašreizējās izglītības programmas atbilst vietējām vajadzībām, un, pateicoties vietējo un reģionālo pašvaldību rīcības brīvībai, veikt izmaiņas izglītības pasākumos, kas nav devuši cerētos rezultātus;

26.

attiecībā uz otro valodu jānodrošina brīva izvēle. Ja kādā no dalībvalstīm ir vairāk nekā viena ES oficiālā valoda, jāsekmē arī otras valodas (pārējo valodu) apguve.

27.

uzskata, ka daudzvalodības politikā būtu jāiekļauj arī ievērojams ārējais aspekts. Eiropas valodu popularizēšana ārpus ES izraisa interesi no kultūras un tautsaimniecības viedokļa. ES tāpat būtu jābūt atvērtai trešo valstu valodām, piemēram, ķīniešu, arābu, indiešu, krievu u.c. valodām;

28.

tādēļ ierosināts visus reģionus aicināt organizēt vietējos forumus par daudzvalodību, lai uz vietas novērotu sociālās, saimnieciskās un izglītības tendences, kā arī piedāvātu izpratnes veicināšanas un iedzīvotāju motivēšanas pasākumus saistībā ar mūžizglītības koncepciju “dzimtā valoda plus divas svešvalodas”;

29.

jāsniedz arī spēcīgs atbalsts migrantu integrācijas programmām. Jāsekmē un jāatvieglo attiecīgo valodu apguve, kuras viņiem un viņu bērniem nepieciešamas, lai pilnībā attīstītu savas spējas Eiropas sabiedrībā, un tajā pašā laikā pilnībā jānodrošina viņu tiesības uz dzimtās valodas saglabāšanu. Viena no valodām, kas viņiem jāapgūst un jāprot, ir ES oficiālā valoda kādā teritorijā, t.i., dalībvalstī, kurā viņi dzīvo, kā arī citas oficiālās valodas reģionos vai teritorijās, kur tādas ir un kā tas noteikts attiecīgās valsts konstitucionālajās normās.

30.

īsi sakot, vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm jāaicina izglītības iestādes savos mācību plānos iekļaut daudzas valodas. Izglītības sistēmās jānodrošina iespējas apgūt dažādas valodas, kas piemērotas reģionālajām sabiedrības, tautsaimniecības un kultūras vajadzībām.

31.

uzskata, ka valodu prasme ir konkurētspējas pamatnosacījums. Pētījumi liecina, ka Eiropas uzņēmumi zaudē tirgus, ja nav attiecīgo valodas zināšanu;

32.

tādēļ aicina Komisiju turpināt pasākumus minētajā jomā;

33.

attiecībā uz maz izplatītām valodām un mazākumtautību valodām būtu jāatceras, ka tās dod ieguldījumu Eiropas kultūras pamatvērtības, t.i., daudzveidības, nostiprināšanā, un tāpēc tās ne tikai nav jādiskriminē šajā procesā, bet gan īpaši jāaizsargā;

34.

apzīmējums “mazākumtautības valoda” vai “maz izplatīta valoda” nedrīkst kļūt par valodas diskriminācijas iemeslu;

35.

iesaka sekmēt debates, lai ieviestu piemērotākus terminus, kas labāk atbilst faktiskajam stāvoklim;

36.

līdz ar to ir svarīgi turpināt darbību, lai piešķirtu oficiālu statusu tām mazākumtautību valodām, kas pārstāv dziļi iesakņojušās Eiropas tradīcijas un kultūru;

37.

tas ļautu ES oficiāli atzīt šīs valodas, un tādēļ dokumenti būtu jātulko nevis pašreizējās 23 valodās, bet gan daudz vairāk valodās, kas veicinātu Eiropas iestāžu tiešu saskarsmi ar iedzīvotājiem;

38.

valodu oficiālās atzīšanas process Eiropas līmenī un teritoriālā daudzveidība veicinās sociālo iekļaušanu;

39.

atzinīgi vērtē 2005. gada 13. jūnija Eiropadomes secinājumus, ar ko ES iestādēs un struktūrās ir atļauts lietot valodas, kuras nav oficiālās valodas saskaņā ar Regulu 1/1958.

40.

valodas, kurām nav oficiāla statusa ne Eiropas, ne vietējā, ne reģionālajā līmenī, tomēr joprojām jāiekļauj kultūras identitātes saglabāšanas programmās;

41.

pastāv arī jautājums, kā atbalstīt iedzīvotājus mūžizglītības procesā;

42.

kaut arī valodu mācīšanu ir vieglāk iekļaut skolu mācību programmās un atbalstīt jauniešus, lai viņi vēlāk nezaudētu skolā apgūto valodas izpratni starpkultūru aspektā, problēma tomēr kļūst sarežģītāka, runājot par paaudzēm, kas jau sen beigušas izglītības procesu un nekad nav piedalījušās daudzvalodīgā mācību procesā. Svarīgi ir nodrošināt valodu kursus arī vecākai paaudzei, kuras daudzi pārstāvji ne privātajā, ne profesionālajā dzīvē nav izmantojuši svešvalodas. Tādējādi vecumdienās uzlabotos viņu spējas izteikties, un šī iedzīvotāju grupa spētu pilnvērtīgāk izmantot ES pilsonības sniegtās iespējas;

43.

tādēļ ir jāveicina mācību metodes, kas ir ne vien pieņemamas cenas ziņā (bieži vien valodu kursu cenas ir šķērslis vecāka gadagājuma cilvēku izglītībai), bet arī pieejamas personām, kurām ir mobilitātes problēmas vai kas nevar aktīvi piedalīties laika trūkuma dēļ;

44.

RK norāda, ka jācenšas pēc iespējas pareizāk iemācīties svešvalodu, jo īpaši ņemot vērā arvien pieaugošo imigrantu kopienu;

45.

tādēļ ir svarīgi uzsvērt, ka pastāv vienkāršotas mācību metodes, kas cilvēkiem ļauj apgūt valodas pamatzināšanas, dodot viņiem iespēju saprast un tikt saprastiem. Valsts, reģionālajām un vietējām izglītības iestādēm jāatbalsta minētās mācību metodes, un tās jāfinansē ar ES līdzekļiem, lai izplatītu informāciju par mācīšanās iespējām un mazinātu plaisu starp paaudzēm svešvalodu apguves jomā;

46.

tas nozīmē, ka jāveicina alternatīvi mācīšanās veidi ar multivides palīdzību, popularizējot televīzijas pārraides oriģinālvalodā ar subtitriem (piemēram, televīzijas programmas, filmas, ziņu raidījumi), kā arī vairāk jāizmanto datorizēti valodu kursi un tiešsaistes tulkošanas pakalpojumi. Runa ir par sava veida mūžizglītību pašmācības ceļā;

47.

savukārt jauniešos un bērnos jau agrā vecumā jārada vēlme apgūt jaunas valodas. Pēc iespējas ātrāk jāsāk mācīt pirmo svešvalodu, lai tādējādi ļautu bērnam iepazīties ar svešvalodas skaņām, kas veicinātu ātrāku un vispusīgāku valodas apguvi;

48.

būtu jāpilnveido valodu prasmes apguve pamatskolā un vidusskolā. Pamatskolā mācību stundās jābūt vairāk iespēju runāt svešvalodā, bet vidusskolā jāmāca otrā izvēlētā svešvaloda;

49.

augstākās izglītības iestādēs jābūt iespējai pilnveidot vai vēl vairāk uzlabot valodu zināšanas, un tas nozīmē, ka jāatbalsta arī programmas Erasmus un Socrates;

50.

augstākās izglītības iestādēm jābūt atvērtām ne vien vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas vēlas uzlabot valodu zināšanas, bet arī uzņēmumiem, kuriem jāpalīdz un kas jāiedrošina, lai to personāls un vadība sāktu apgūt jaunas valodas komerciālām vajadzībām. Tādēļ būtu jāveicina uzņēmumu un augstskolu partnerattiecības;

51.

turklāt ir jāorganizē tulkošanas un mutiskās tulkošanas kursi, kuros piedalās ne vien iestādes (sākot ar vietējām pašvaldībām un reģioniem, līdz pat Eiropas Parlamentam, piemēram, atbalstot un apbalvojot pilsētas, kuru tīmekļa vietnes un ārējie dokumenti ir pieejami vairākās valodās, var radīt labus stimulus daudzvalodībai vietējās iestādēs), bet arī dalībnieki, kas sazinās ar plašu sabiedrību;

52.

daudzvalodību var sekmēt ne vien ar izglītības un apmācības, bet arī ar izklaides un atpūtas pasākumu palīdzību;

53.

piemēram, vairāku valodu apgūšana, nodarbojoties ar sportu vai piedaloties kultūras dzīvē, ir veids, kā veicināt izpratni plašā sabiedrībā, sākot ar bērniem un beidzot ar pieaugušajiem;

54.

vēl viens piemērs ir dziesmas, kas jau pašas par sevi ir globālas un daudzvalodīgas. Lietderīgi būtu atbalstīt, piemēram, Eiropas mūzikas atvērto durvju dienas, uzmanību pievēršot dziesmu tekstiem;

55.

jāveicina literāro darbu izplatīšana, izmantojot literāro tulkojumu programmu (izdevumi divās valodās — oriģinālvalodā un tulkojumā), un šīs iniciatīvas īstenošana jāuztic ne vien atsevišķām izdevniecībām, bet arī jāveido publiskās partnerības, lai tādējādi aicinātu vietējās un reģionālās pašvaldības atbalstīt privātās daudzvalodu iniciatīvas;

56.

bez šaubām, ka Eiropas Savienībā ir nepieciešama “institucionālā” daudzvalodība. Tāpēc ES iestādēs nekavējoši jānodrošina vismaz pasīva tulkošana no oficiālajām ES valodām, lai personas, kas piedalās diskusijās, varētu domas izteikt dzimtajā valodā;

57.

kultūras daudzveidības saglabāšana nozīmē garantēt oficiālo un neoficiālo tulkojumu sistēmu visās oficiālajās ES valodās. Daudzvalodība jāatbalsta tā, ka arī neoficiālās sanāksmēs notiktu divpusēja komunikācija dalībnieku izmantotajās valodās;

58.

oficiālajās sanāksmēs darba dokumentiem un oficiālajiem dokumentiem jābūt iztulkotiem visās oficiālajās dalībvalstu valodās. Tā kā katras dalībvalsts respektēšana ir ES stūrakmens, tad ES savukārt ir jābūt pilnībā pieejamai, saskaņā ar attiecīgajām konstitucionālajām normām katrai no tām nodrošinot dokumentus, kas nepieciešami, lai veicinātu iedzīvotāju aktīvu pilsoniskumu Eiropā;

59.

daudzvalodībai ir jāveicina ne tikai sociālā un ekonomikas mobilitāte Eiropas Savienībā, bet arī jāļauj Eiropas iedzīvotājiem būt atvērtiem attiecībā tirgiem un kultūrām ārpus ES;

60.

tas ir svarīgi, ņemot vērā pašreizējo attīstību, kas mudina ES veidot aizvien ciešāku ekonomisko un kultūras sadarbību, piemēram, ar Ķīnu, Krieviju un Japānu;

61.

tātad ES lielāka ārējā konkurētspēja ir atkarīga arī no tā, vai tiek uzlabota trešo valstu valodu apguve izglītības un apmācības jomā;

62.

papildu svešvalodu var izvēlēties no visām valodām, ko Eiropas valstis izmanto sadarbības vajadzībām, taču īpaša uzmanība jāpievērš valodām un kultūras īpatnībām tajās jaunattīstības valstīs ārpus ES, ar kurām Eiropa veido tirdzniecības attiecības.