Apelācijas sūdzība, ko 2008. gada 20. maijā iesniedzis Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) par Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2008. gada 28. februāra spriedumu lietā T-215/06 American Clothing Associates/ITSB

(Lieta C-208/08 P)

(2008/C 209/32)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — A. Folliard-Monguiral)

Otra lietas dalībniece: American Clothing Associates SA

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzējs savu apelāciju pamatojot izvirza vienu vienīgu pamatu, kas saistīts ar Regulas par Kopienas preču zīmi 7. panta 1. punkta h) apakšpunkta, skatot to kopsakarā ar 1883. gada 20. marta Parīzes Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību ar grozījumiem un labojumiem (2) 6.b pantu, pārkāpumu. Pretēji Pirmās instances tiesas nolemtajam šis 6.b pants, uz kuru atsaucas Regulas par Kopienas preču zīmi 7. panta 1. punkta h) apakšpunkts, ir piemērojams bez atšķirības gan preču zīmēm, ar ko apzīmē preces, gan preču zīmēm, ar ko apzīmē pakalpojumus.

Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Parīzes Konvencijas 6.b pantu literāri un bez konteksta, neņemot vērā šīs normas mērķus un Konvencijas mērķus kopumā, kura, pēc tās pārskatīšanas, kas izdarīta ar 1958. gada 31. oktobra Lisabonas Aktu, prasa attiecināt visas normas par preču zīmēm, uz preču zīmēm, ar ko apzīmē pakalpojumus, izņemot noteiktas normas, kas nav piemērojamas izskatāmajā lietā.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pats Kopienas likumdevējs apšauba, vai ir nepieciešams nošķirt preču zīmes, ar ko apzīmē preces, no preču zīmēm, ar ko apzīmē pakalpojumus, jo Regulas par Kopienas preču zīmi 29. pants, ar ko transponē Parīzes Konvencijas 4.a pantu, par prioritātes tiesībām, tieši min pakalpojumus, ko aptver preču zīmes reģistrācijas pieteikums.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs atzīmē, ka, pretēji tam, ko nolēmusi Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā, Ženēvā 1994. gada 27. oktobrī parakstītais Preču zīmju līgums ir interpretējams tādējādi, ka tas precizē Parīzes Konvencijas piemērošanas jomu, tomēr neattiecinot tās piemērošanas jomu uz gadījumiem, ko šī Konvencija tās šā brīža formulējumā izslēdz.

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka nesenā spriedumā pati Tiesa vismaz netieši ir atzinusi, ka Parīzes Konvencija prasa vienlīdzīgu attieksmi pret preču zīmēm, ar ko apzīmē preces, un preču zīmēm, ar ko apzīmē pakalpojumus.

(1)  Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

(2)  Apvienoto Nāciju Līgumu Sērija, 828. sēj., Nr. 11847, 108. lpp.