Apelācija, ko 2007. gada 6. martā ierosinājusi Bank Austria Creditanstalt AG par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG u.c./Eiropas Kopienu Komisiju, kas attiecas uz lietu T-260/02

(Lieta C-135/07 P)

(2007/C 117/19)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Bank Austria Creditanstalt AG (pārstāvji — C. Zschocke un J. Beninca, advokāti)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Ar savu apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlas panākt Tiesas 2006. gada 14. decembra sprieduma atcelšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz vairākiem trūkumiem pamatojumā, tiesību un procesuālajām kļūdām.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka apstrīdētais spriedums neizprotamā veidā apstiprina Komisijas uzskatu, ka banku apspriedēm ir bijušas negatīvas ekonomiskas sekas. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, apstrīdētais spriedums pārkāpj pierādīšanas procedūras principus, nepareizi saprotot prasības pēc ekonomikas zinātņu atzinuma, lai pierādītu trūkstošās ekonomiskās sekas. Pamatojoties uz iesniegto atzinumu, nosakot naudas sodu nedrīkstēja ņemt vērā ekonomiskās sekas.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet, ka apstrīdētajā spriedumā nav ņemtas vērā Kopienu tiesām izvirzītās prasības obligāti samazināt naudas sodu, pamatojoties uz naudas sodu samazinošiem apstākļiem. Pamatojoties uz šo tiesību kļūdu, apstrīdētajā spriedumā nav izlabota Komisijas kļūda vērtējumā, kurā nav ņemts vērā kā naudas sodu samazinošs apstāklis tas, ka banku apspriedēs piedalījās publiskas iestādes un par tām bija plaši un aptveroši zināms atklātībā.

Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst pret pamatojuma trūkumu, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumiem, kā arī citām apstrīdētā sprieduma tiesību un procedūras kļūdām saistībā ar tās devuma sadarbībai ar Komisiju novērtēšanu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja strādāja kopā ar Komisiju pie faktisko apstākļu pārbaudes jau kopš sākuma. Tā iesniedza aptverošu banku apspriežu apskatu agrā procedūras stadijā, kā arī aptverošus dokumentus, kurus iesniegt nebija tās pienākums un ko Komisija — atbilstoši Pirmās instances tiesas konstatējumiem par faktiem — izmantoja, pieņemot apstrīdēto lēmumu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja savā atbildē uz paziņojumu par apsūdzības punktiem iesniedza faktu aprakstu, kuru tāpat — saskaņā ar konstatējumiem apstrīdētajā spriedumā — Komisija varēja izmantot apstrīdētajā lēmumā.

Apstrīdētajā spriedumā — tāpat kā apstrīdētajā lēmumā — par šo apelācijas sūdzības iesniedzējas aptverošo, lietderīgo un pierādīto sadarbību netika samazināts naudas sods. Tas ir kļūdains paziņojuma par sadarbību piemērošanas gadījums, kas pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus. Turklāt apstrīdētajā spriedumā, izdarot apsvērumus par apelācijas sūdzības iesniedzējai piemēroto naudas sodu, par ko apelācijas sūdzības iesniedzējai iepriekš nebija iespējams paust savu nostāju, ir pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai.

(1)  OV C 331, 29. lpp.