–

CR, GF un TY vārdā – J. Ecker, Rechtsanwältin, un D. Bernhart, Austrijas Sarkanā Krusta Ģenerālsekretariāta Ģimenes atkalapvienošanās nodaļas vadītājs,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll, C. Schweda un V.‑S. Strasser, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, M. H. S. Gijzen un C. S. Schillemans, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga, J. Hottiaux un B.‑R. Killmann, pārstāves,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.) 2. panta f) punktu, 7. panta 1. punktu, 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kā arī 12. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp CR un GF, kā arī viņu meitu TY, kuri ir Sīrijas valstspiederīgie, no vienas puses, un Landeshauptmann von Wien (Vīnes federālās zemes valdības vadītājs, Austrija), no otras puses, par to, ka pēdējais minētais ir noraidījis CR, GF un TY iesniegtos pieteikumus par valsts vīzas izsniegšanu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar RI, kam Austrijā ir bēgļa statuss un kas ir CR un GF dēls, kā arī TY brālis.

3

Direktīvas 2003/86 2., 4. un 6.–10. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Direktīvas 2003/86 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.”

5

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

6

Minētās direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, kā arī 16. pantu, dalībvalstis atļauj šādu ģimenes locekļu iebraukšanu un uzturēšanos:

[..]

Šajā pantā minētie nepilngadīgie bērni nedrīkst būt pārsnieguši pilngadību, ko nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akts, un nedrīkst būt precējušies.

[..]

2.   Saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, dalībvalstis ar tiesību aktiem vai noteikumiem var atļaut šādu ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos:

[..]”

7

Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis paredz, vai apgādniekam vai viņa ģimenes locekļiem attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm nepieciešams iesniegt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos, lai īstenotu ģimenes atkalapvienošanās tiesības.

[..]

5.   Izskatot pieteikumu, dalībvalstis pienācīgi izvērtē nepilngadīgo bērnu intereses.”

8

Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja iesniegts pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, atbilstošā dalībvalsts var pieprasīt personai, kas iesniegusi pieteikumu, nodrošināt pierādījumus, ka apgādniekam ir:

9

Šīs direktīvas 10. panta 2. punktā un 3. punkta a) apakšpunktā ir precizēts:

“2.   Dalībvalstis var atļaut ģimenes atkalapvienošanos ar citiem ģimenes locekļiem, kas nav noteikti 4. pantā, ja tie ir atkarīgi no bēgļa.

3.   Ja bēglis ir nepilngadīgais bez pavadības, dalībvalstis:

[..].”

10

Saskaņā ar minētās direktīvas 12. panta 1. punktu:

“Atkāpjoties no 7. panta, dalībvalstis nepieprasa, lai bēglis un/vai ģimenes loceklis(‑i) attiecībā uz pieteikumiem par 4. panta 1. punktā minētajiem ģimenes locekļiem iesniedz pierādījumus, ka bēglis izpilda 7. pantā noteiktās prasības.

Neskarot starptautiskās saistības, ja ģimenes atkalapvienošanās ir iespējama trešā valstī, ar kuru apgādniekam un/vai ģimenes locekļiem ir īpašas saites, dalībvalstis var pieprasīt pierādījumus, kas noteikti pirmajā daļā.

Dalībvalstis var pieprasīt, lai bēgļi ievērotu nosacījumus, ko paredz 7. panta 1. punkts, ja pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos nav iesniegts trīs mēnešos pēc bēgļa statusa piešķiršanas.”

11

2005. gada 16 augustaBundesgesetz über die Niederlassung und den Aufenthalt in Österreich (Niederlassungs‑und Aufenthaltsgesetz – NAG) (Federālais likums par apmešanos uz dzīvi un uzturēšanos Austrijā (Apmešanās uz dzīvi un uzturēšanās likums – NAG); BGBl. I, 100/2005), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, (turpmāk tekstā – “NAG”), 11. pantā “Vispārējie nosacījumi uzturēšanās atļaujas iegūšanai” ir paredzēts:

“[..]

(2)   Uzturēšanās atļauju ārvalstniekam var izsniegt tikai tad, ja:

[..]

[..]

(3)   Pat tad, kad pastāv kāds no 1. punkta 3., 5. vai 6. apakšpunktā minētajiem atteikuma iemesliem vai nav izpildīts kāds no 2. punkta 1.–7. apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, uzturēšanās atļauju var izsniegt, ja vajadzību pēc tās nosaka privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība [ECPAK] 8. panta izpratnē [..].”

12

Šī likuma 46. pantā “Noteikumi par ģimenes atkalapvienošanos” ir noteikts:

“(1)   Trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļiem ir jāpiešķir “sarkanbaltsarkanā – karte plus” [“Rot‑Weiß‑Rot – Karte plus”], ja viņi atbilst pirmajā daļā paredzētajiem nosacījumiem un

[..]

2.   joprojām ir pieejamas kvotas un apgādnieks:

[..]

13

AsylG 34. panta “Ģimenes procedūra valsts teritorijā” 2.–4. punktā ir noteikts:

“(2)   Pamatojoties uz tāda ārvalstnieka ģimenes locekļa pieteikumu, kuram ir piešķirts bēgļa statuss, iestādei ir ar lēmumu šim ģimenes loceklim jāpiešķir bēgļa statuss, ja:

[..]

[..]

(4)   Iestādei patvēruma meklētāja ģimenes locekļu pieteikumi ir jāizskata atsevišķi; procedūras tiek apvienotas; saskaņā ar 2. un 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem visi ģimenes locekļi saņem vienādu aizsardzību. [..]”

14

Šī likuma 35. pants “Pārstāvniecībās iesniegti ieceļošanas pieteikumi” ir formulēts šādi:

“(1) Ārvalstnieka, kuram ir piešķirts bēgļa statuss un kurš atrodas ārvalstī, ģimenes loceklis 5. punkta izpratnē nolūkā iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu saskaņā ar šī likuma 34. panta 1. punkta 1. apakšpunktu kopsakarā ar 2. panta 1. punkta 13. apakšpunktu var iesniegt pieteikumu par ieceļošanas atļaujas izsniegšanu tādai Austrijas iestādei ārvalstī, kam uzticēti konsulārie uzdevumi (pārstāvniecība). Ja pieteikums par ieceļošanas atļaujas izsniegšanu ir iesniegts vairāk nekā trīs mēnešus pēc bēgļa statusa galīgas piešķiršanas, ir jāizpilda 60. panta 2. punkta 1.–3. apakšpunktā paredzētie nosacījumi.

[..]

(2a) Ja pieteikuma iesniedzējs ir viens no tāda nepilngadīgā bez pavadības vecākiem, kuram ir piešķirts bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statuss, 60. panta 2. punkta 1.–3. apakšpunktā paredzētos nosacījumus uzskata par izpildītiem.

[..]

(5) Saskaņā ar [AsylG 17. panta 1. un 2. punktu] ģimenes loceklis ir tāda ārvalstnieka, kuram piešķirts alternatīvās aizsardzības vai bēgļa statuss, nepilngadīga bērna vecāks, laulātais vai pieteikuma iesniegšanas brīdī nepilngadīgs bērns, ar nosacījumu, ka laulāto gadījumā laulība ir pastāvējusi jau pirms minētās personas, kam ir alternatīvās aizsardzības vai bēgļa statuss, ieceļošanas; tas turklāt attiecas arī uz reģistrētajiem partneriem, ja reģistrētās partnerattiecības ir pastāvējušas jau pirms tās personas ieceļošanas, kurai ir alternatīvās aizsardzības vai bēgļa statuss.”

15

RI, kas dzimis 1999. gada 1. septembrī, Austrijā ieradās 2015. gada 31. decembrī kā nepilngadīgais bez pavadības un 2016. gada 8. janvārī tur iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu saskaņā ar AsylG. Ar Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Federālais ārvalstnieku un patvēruma lietu birojs, Austrija) lēmumu, kas RI tika paziņots 2017. gada 5. janvārī, viņam tika piešķirts bēgļa statuss. 2017. gada 2. februārī šis lēmums kļuva galīgs.

16

2017. gada 6. aprīlī, proti, trīs mēnešus un vienu dienu pēc minētā lēmuma paziņošanas, CR un GF, RI vecāki, kā arī TY, viņa pilngadīgā māsa, saskaņā ar AsylG 35. pantu Austrijas Republikas vēstniecībā Sīrijā iesniedza pieteikumus par ieceļošanu un uzturēšanos Austrijā ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar RI (turpmāk tekstā – “pirmie pieteikumi par ieceļošanu un uzturēšanos”). Šo pieteikumu iesniegšanas datumā RI vēl bija nepilngadīgs. Tomēr šī vēstniecība tos noraidīja ar lēmumu, kas paziņots 2018. gada 29. maijā, jo RI ģimenes atkalapvienošanās procedūras laikā bija sasniedzis pilngadību. 2018. gada 26. jūnijā šis lēmums, kurš netika pārsūdzēts, kļuva galīgs.

17

2018. gada 11. jūlijā CR, GF un TY Vīnes federālās zemes valdības vadītājam iesniedza pieteikumus, lai saņemtu uzturēšanās atļaujas ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar RI saskaņā ar NAG 46. panta 1. punkta 2. apakšpunktu (turpmāk tekstā – “otrie pieteikumi par ieceļošanu un uzturēšanos”). CR un GF pieteikumā atsaucās uz savām no Direktīvas 2003/86 izrietošajām tiesībām, savukārt TY savu pieteikumu pamatoja ar ECPAK 8. pantu. Ar 2020. gada 20. aprīļa lēmumiem Vīnes federālās zemes valdības vadītājs šos pieteikumus noraidīja, jo tie nebija iesniegti trīs mēnešu laikā no datuma, kad RI bija piešķirts bēgļa statuss.

18

CR, GF un TY šos lēmumus pārsūdzēja Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa, Austrija), kas ir iesniedzējtiesa.

19

Pirmām kārtām, iesniedzējtiesai ir šaubas par tiesībām, kādas CR, GF un TY var izrietēt no Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta, ja RI ģimenes atkalapvienošanās procedūras laikā ir sasniedzis pilngadību. Šajā ziņā tā uzskata, ka Tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedumā A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248, 64. punkts) sniegtā tādas situācijas interpretācija, kad nepilngadīgais bez pavadības patvēruma procedūras laikā – un tātad vēl pirms pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanas – sasniedz pilngadību, būtu attiecināma uz tādu situāciju kā pamatlietā aplūkotā, kad apgādnieks šī pieteikuma iesniegšanas brīdī vēl ir nepilngadīgs, un tādējādi arī otrajā minētajā situācijā tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos var tikt pamatotas ar šo tiesību normu.

20

Gadījumā, ja šis secinājums tiktu apstiprināts, iesniedzējtiesai, otrām kārtām, nav skaidrs, vai precizējums, kuru Tiesa sniegusi minētā sprieduma 61. punktā – ka pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, ko saskaņā ar Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu ir iesniedzis apgādnieks, kurš patvēruma procedūras laikā ir sasniedzis pilngadību, principā jāiesniedz trīs mēnešu laikā no dienas, kad viņam piešķirts bēgļa statuss –, ir jāattiecina arī uz tāda apgādnieka situāciju, kas pilngadību ir sasniedzis ģimenes atkalapvienošanās procedūras laikā. Iespējams, ka šādā situācijā šim termiņam nevajadzētu sākties, pirms bēglis sasniedz pilngadību. Līdz ar to šis termiņš noteikti esot ievērots, ja, kā tas ir šajā gadījumā, apgādnieks pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanas brīdī vēl ir nepilngadīgs.

21

Savukārt gadījumā, ja šāds termiņš būtu jāpiemēro arī šajā situācijā un tas sāktos dienā, kad attiecīgajam nepilngadīgajam tiek piešķirts bēgļa statuss, iesniedzējtiesa, trešām kārtām, vaicā, vai šis termiņš ir jāuzskata par ievērotu, ja, kā tas ir šajā gadījumā, no tāda lēmuma paziņošanas, ar ko apgādniekam tika piešķirts šis statuss, līdz pirmajiem pieteikumiem par ieceļošanu un uzturēšanos, attiecībā uz kuriem, kā uzskata šī tiesa, būtu jāvērtē minētā termiņa ievērošana, ir pagājuši trīs mēneši un viena diena. Šajā kontekstā tā it īpaši vēlas noskaidrot, kādi kritēriji jāpiemēro, lai novērtētu, vai pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir iesniegts termiņā.

22

Ceturtām kārtām, iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai Direktīvas 2003/86 7. pantā paredzēto nosacījumu izpilde – proti, lai apgādniekam būtu, pirmkārt, pajumte, kura uzskatāma par normālu, sev un savai ģimenei, otrkārt, apdrošināšana slimības gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem sev un savas ģimenes locekļiem un, treškārt, stabili un pastāvīgi ienākumi, kas ir pietiekami, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, – var tikt pieprasīta arī ģimenes atkalapvienošanās gadījumā saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Šajā ziņā tai nav arī skaidrs, vai iespēja pieprasīt minēto nosacījumu izpildi ir atkarīga no tā, vai pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir iesniegts pēc minētās direktīvas 12. panta 1. punkta trešajā daļā paredzētā trīs mēnešu termiņa beigām.

23

Piektām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar piemērojamajām Austrijas tiesībām TY kā apgādnieka RI māsa neietilpst “ģimenes locekļos”, kuriem ir paredzētas tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos. Tomēr šī tiesa uzsver, ka TY, kas Sīrijā dzīvo kopā ar vecākiem, sirgst ar cerebrālo trieku, un viņai pastāvīgi ir vajadzīgs ratiņkrēsls, kā arī ikdienas personīgā aprūpe, tostarp palīdzība ēdiena uzņemšanā. Šo aprūpi galvenokārt nodrošina viņas māte CR, jo TY savā pašreizējā dzīvesvietā nevar izmantot nevienu sociāla atbalsta tīklu, lai saņemtu minēto aprūpi. Šādos apstākļos TY vecāki nevarot viņu atstāt vienu pašu Sīrijā, kur nedzīvo neviens cits ģimenes loceklis.

24

Iesniedzējtiesa konstatē, ka, ņemot vērā īpašo situāciju, kādā slimības dēļ ir RI māsa, RI vecāki faktiski būtu spiesti atteikties no savām tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos, kuras izriet no Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta, ja uzturēšanās atļauja netiktu piešķirta arī TY.

25

Visbeidzot minētā tiesa norāda, ka saskaņā ar Austrijas tiesībām, lai gan likumiskie nosacījumi nav izpildīti, apgādnieka pilngadīgajai māsai, iespējams, uzturēšanās atļauja varētu tikt piešķirta primāru ar privāto un ģimenes dzīvi saistītu apsvērumu dēļ ECPAK 8. panta izpratnē. Tomēr, tā kā tiesības saņemt uzturēšanās atļauju, kuras izriet tieši no Savienības tiesībām, var pārsniegt ECPAK 8. pantā paredzēto aizsardzību, būtu jānosaka, vai TY var atsaukties uz šādām tiesībām.

26

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Ar 2021. gada 9. jūlija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs šo tiesvedību apturēja līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai apvienotajās lietās C‑273/20 un C‑355/20, kā arī lietā C‑279/20.

28

Ar 2022. gada 8. augusta lēmumu Tiesas priekšsēdētājs iesniedzējtiesai paziņoja 2022. gada 1. augusta spriedumu Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes atkalapvienošanās ar nepilngadīgu bēgli) (C‑273/20 un C‑355/20, EU:C:2022:617) un 2022. gada 1. augusta spriedumu Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes atkalapvienošanās ar pilngadību sasniegušu bērnu) (C‑279/20, EU:C:2022:618), aicinot norādīt Tiesai, vai, ņemot vērā šos spriedumus, iesniedzējtiesa vēlas pilnībā vai daļēji uzturēt spēkā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

29

2022. gada 30. augusta vēstulē, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2022. gada 6. septembrī, šī tiesa norādīja, ka tā uztur spēkā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, bet vairs nelūdz atbildi uz pirmo jautājumu, jo, ņemot vērā minētos spriedumus, uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizēja – tā kā tā uzskata, ka nosacījums, ar kādu tā bija uzdevusi otro un trešo jautājumu, ir izpildīts, uz tiem ir jāatbild.

30

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos varētu pamatot ar šo tiesību normu un līdz ar to izmantot labvēlīgākus nosacījumus, kas tajā paredzēti, minētajā tiesību normā nepilngadīga bēgļa bez pavadības pirmās pakāpes radiniekiem taisnā augšupējā līnijā (turpmāk tekstā – “vecāki”) ir noteikts pienākums pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā iesniegt noteiktā termiņā, ja pieteikuma iesniegšanas datumā šis bēglis vēl ir nepilngadīgs un pilngadību sasniedz ģimenes atkalapvienošanās procedūras laikā.

31

Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/86 1. pantu tās mērķis ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.

32

Šajā ziņā no šīs direktīvas 8. apsvēruma izriet, ka tajā bēgļiem ir paredzēti labvēlīgāki nosacījumi ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai, jo viņu situācijai ir pievēršama īpaša uzmanība, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ tie bijuši spiesti pamest savu valsti un nevar dzīvot parastu ģimenes dzīvi šajā valstī.

33

Viens no šiem labvēlīgākiem nosacījumiem skar ģimenes atkalapvienošanos attiecībā uz bēgļa pirmās pakāpes radiniekiem taisnā augšupējā līnijā. Kā Tiesa jau ir konstatējusi, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu šādas atkalapvienošanās iespēja principā ir atstāta katras dalībvalsts ziņā un citastarp pakļauta nosacījumam, ka pirmās pakāpes radinieki taisnā augšupējā līnijā ir atkarīgi no apgādnieka un nesaņem pienācīgu ģimenes atbalstu izcelsmes valstī, šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts izņēmums no šī principa – nepilngadīgiem bēgļiem bez pavadības ir tiesības uz šādu atkalapvienošanos, kuras nav pakļautas ne dalībvalstu rīcības brīvības īstenošanai, ne arī šī 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem. Minētā 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta konkrētais mērķis tādējādi ir garantēt paaugstinātu aizsardzību bēgļiem, kuriem ir nepilngadīgo bez pavadības statuss (spriedums, 2018. gada 12. aprīlis, A un S, C‑550/16, EU:C:2018:248, 33., 34. un 44. punkts).

34

2018. gada 12. aprīļa spriedumā A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248, 64. punkts) Tiesa jau ir atzinusi, ka Direktīvas 2003/86 2. panta f) punkts, kurā definēts jēdziens “nepilngadīgais bez pavadības” kopsakarā ar tās 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka par “nepilngadīgo” šīs tiesību normas izpratnē ir jākvalificē trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks, kas ieceļošanas dalībvalsts teritorijā un tā patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī šajā valstī ir jaunāks par 18 gadiem, bet patvēruma procedūras laikā sasniedz pilngadības vecumu, un kam vēlāk tiek piešķirts bēgļa statuss.

35

Ja Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos tiktu padarītas atkarīgas no tā, kurā brīdī kompetentā valsts iestāde formāli pieņem lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu attiecīgajai personai, un tādējādi no ātrākas vai lēnākas šīs iestādes veiktās starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas, tiktu apdraudēta šīs tiesību normas lietderīgā iedarbība un tas būtu pretrunā ne vien šīs direktīvas mērķim veicināt ģimenes atkalapvienošanos un šajā ziņā piešķirt īpašu aizsardzību bēgļiem, it īpaši nepilngadīgajiem bez pavadības, bet arī vienlīdzības un tiesiskās drošības principiem (spriedums, 2018. gada 12. aprīlis, A un S, C‑550/16, EU:C:2018:248, 55. punkts).

36

Turklāt jānorāda, ka šie paši apsvērumi vēl jo vairāk ir attiecināmi uz situāciju, kad nepilngadīgais bez pavadības pilngadību sasniedz nevis patvēruma procedūras, bet ģimenes atkalapvienošanās procedūras laikā. Tādējādi šāds nepilngadīgs bēglis var pamatoties uz Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, lai izmantotu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar saviem vecākiem, balstoties uz labvēlīgākiem nosacījumiem, kas paredzēti šajā tiesību normā, un attiecīgā dalībvalsts nevar noraidīt pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos tāpēc, ka attiecīgais bēglis vairs nav nepilngadīgs datumā, kad tiek pieņemts lēmums par šo pieteikumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes atkalapvienošanās ar nepilngadīgu bēgli),C‑273/20 un C‑355/20, EU:C:2022:617, 52. punkts).

37

Tomēr 2018. gada 12. aprīļa spriedumā A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248, 61. punkts) Tiesa arī atzina – tā kā ar Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta mērķi nebūtu saderīgi, ja bēglis, kuram patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī ir bijis nepilngadīgā bez pavadības statuss, bet kurš procedūras attiecībā uz šo pieteikumu laikā ir sasniedzis pilngadību, varētu atsaukties uz šo tiesību normu “bez jebkāda laika ierobežojuma”, lai panāktu ģimenes atkalapvienošanos, pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir jāiesniedz saprātīgā termiņā. Šajā ziņā Tiesa norādīja – lai noteiktu šādu saprātīgu termiņu, indikatīva nozīme ir risinājumam, ko Eiropas Savienības likumdevējs ir sniedzis salīdzināmajā šīs direktīvas 12. panta 1. punkta trešās daļas kontekstā, un tādējādi ir jāuzskata, ka šādā situācijā pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, kurš balstīts uz šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, principā ir jāiesniedz trīs mēnešu laikā no dienas, kad attiecīgajam nepilngadīgajam piešķirts bēgļa statuss.

38

Iesniedzējtiesas šaubas būtībā ir par to, vai šāds termiņš jāievēro arī tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie, proti, situācijā, kad pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanas datumā attiecīgais bēglis vēl ir bijis nepilngadīgs un pilngadību ir sasniedzis ar šo pieteikumu saistītās procedūras laikā.

39

Šajā ziņā jānorāda, ka no šī sprieduma 37. punktā minētās judikatūras izriet, ka prasības ievērot šādu termiņu mērķis ir novērst risku, ka uz tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos situācijā, kad bēglis pilngadību ir sasniedzis jau patvēruma procedūras laikā un tātad pat pirms pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanas, varētu atsaukties bez jebkāda ierobežojuma laikā.

40

Tomēr, kā uzsvērusi Eiropas Komisija, šāds risks nepastāv, ja attiecīgais bēglis pilngadību sasniedz ģimenes atkalapvienošanās procedūras laikā. Turklāt, ievērojot Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta mērķi – veicināt konkrēti nepilngadīgu bēgļu bez pavadības atkalapvienošanos ar vecākiem, lai šo nepilngadīgo īpašās neaizsargātības dēļ garantētu tiem paaugstinātu aizsardzību –, pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar šo tiesību normu nevar uzskatīt par novēlotu, ja tas ir iesniegts, kad attiecīgais bēglis vēl ir bijis nepilngadīgs. Tādējādi, ņemot vērā šo mērķi, termiņš šāda pieteikuma iesniegšanai nevar sākties, pirms attiecīgais bēglis sasniedz pilngadību.

41

Tāpēc, kamēr bēglis ir nepilngadīgs, viņa vecāki var iesniegt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar to, pamatojoties uz Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, un viņiem nav pienākuma ievērot termiņu, lai varētu izmantot labvēlīgākus nosacījumus, kas paredzēti šajā tiesību normā.

42

No tā izriet, ka šajā gadījumā apstāklim, ka pirmos pieteikumus par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā prasītāji pamatlietā iesniedza vairāk nekā trīs mēnešus pēc tāda lēmuma paziņošanas, ar kuru apgādniekam tika piešķirts bēgļa statuss, nav nozīmes, jo šis apgādnieks pieteikumu iesniegšanas datumā bija nepilngadīgs. Tādējādi, neskarot iesniedzējtiesai veicamo pārbaudi, šī sprieduma 16. punktā minētais lēmums, ar kuru šie pieteikumi tika noraidīti, nešķiet atbilstošs Direktīvas 2003/86 noteikumiem.

43

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos varētu pamatot ar šo tiesību normu un līdz ar to izmantot labvēlīgākus nosacījumus, kas tajā paredzēti, minētajā tiesību normā nepilngadīga bēgļa bez pavadības vecākiem nav noteikts pienākums pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā iesniegt noteiktā termiņā, ja šī pieteikuma iesniegšanas datumā šis bēglis vēl ir nepilngadīgs un pilngadību sasniedz ģimenes atkalapvienošanās procedūras laikā.

44

Ar ceturto un piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, balstoties uz kādiem kritērijiem jāvērtē, vai pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu ir iesniegts termiņā.

45

Kā norāda šī tiesa, šie jautājumi ir uzdoti gadījumam, ja atbilde uz otro jautājumu būtu apstiprinoša. Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz otro jautājumu, uz ceturto un piekto jautājumu nav jāatbild.

46

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts piešķirt uzturēšanās atļauju nepilngadīga bēgļa bez pavadības pilngadīgajai māsai, kas ir trešās valsts valstspiederīgā un smagas slimības dēļ ir pilnīgi un pastāvīgi atkarīga no vecāku palīdzības, ja šīs uzturēšanās atļaujas piešķiršanas atteikuma gadījumā šim bēglim tiktu liegtas ar šo tiesību normu piešķirtās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar saviem vecākiem.

47

Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam dalībvalstis, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus, ievēro Hartā noteiktās tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.

48

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai dalībvalstīm, it īpaši to tiesām, ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības Savienības tiesībām atbilstošā veidā, bet arī jārūpējas, lai tās nepamatotos uz tādu atvasināto tiesību akta interpretāciju, kas būtu pretrunā Savienības tiesību sistēmā aizsargātajām pamattiesībām (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49

Konkrēti Hartas 7. pantā ir atzītas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tas ir jāskata kopsakarā ar Hartas 24. panta 2. punktā atzīto pienākumu ņemt vērā bērna intereses un ievērojot tās 24. panta 3. punktā pausto nepieciešamību bērnam regulāri uzturēt personiskas attiecības ar abiem vecākiem (spriedums, 2022. gada 1. augusts, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes atkalapvienošanās ar nepilngadīgu bēgli),C‑273/20 un C‑355/20, EU:C:2022:617, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

No tā izriet, ka Direktīvas 2003/86 tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro Hartas 7. panta un 24. panta 2. un 3. punkta gaismā, kā tas piedevām izriet no šīs direktīvas 2. apsvēruma un 5. panta 5. punkta, kuros noteikts, ka dalībvalstīm pieteikumi par ģimenes atkalapvienošanos jāizskata attiecīgo bērnu interesēs un rūpējoties par ģimenes dzīves veicināšanu (spriedums, 2022. gada 1. augusts, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes atkalapvienošanās ar nepilngadīgu bēgli),C‑273/20 un C‑355/20, EU:C:2022:617, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

51

Tas it īpaši attiecas uz Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kura mērķis, kā norādīts šī sprieduma 40. punktā, ir veicināt konkrēti nepilngadīgu bēgļu bez pavadības atkalapvienošanos ar saviem vecākiem, lai šo nepilngadīgo īpašās neaizsargātības dēļ tiem garantētu paaugstinātu aizsardzību, un kuram tāpēc ir īpaša nozīme Hartas 7. pantā un 24. panta 2. un 3. punktā nostiprināto pamattiesību efektīvā ievērošanā.

52

Turklāt, kā Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā dalībvalstīm ir noteikts konkrēts pozitīvs pienākums, kuram atbilst skaidri definētas tiesības. Tajā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums šajā tiesību normā noteiktajā gadījumā atļaut ģimenes atkalapvienošanos attiecībā uz apgādnieka pirmās pakāpes radiniekiem taisnā augšupējā līnijā un tām nav rīcības brīvības (spriedums, 2018. gada 12. aprīlis, A un S, C‑550/16, EU:C:2018:248, 43. punkts).

53

Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu nepilngadīgam bēglim bez pavadības, kāds ir RI, ir tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar abiem vecākiem.

54

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pieteikumus par ieceļošanu un uzturēšanos Austrijā ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar RI iesniedza abi minētā vecāki un RI māsa TY. Pēdējā minētā, lai gan pilngadīga, ir pilnīgi un pastāvīgi atkarīga no vecāku praktiskās palīdzības smagas slimības dēļ. Konkrēti – viņa sirgst ar cerebrālo trieku un viņai pastāvīgi ir vajadzīgs ratiņkrēsls, kā arī ikdienas personīgā aprūpe, tostarp palīdzība ēdiena uzņemšanā. Šo aprūpi galvenokārt nodrošina viņas māte CR, jo TY savā pašreizējā dzīvesvietā nevar izmantot nevienu sociāla atbalsta tīklu, lai saņemtu minēto aprūpi. Līdz ar to TY vecāki ir vienīgās personas, kas var rūpēties par viņu, un tāpēc nevar atstāt to vienu pašu izcelsmes valstī.

55

Kā konstatējusi iesniedzējtiesa, ņemot vērā šo izņēmuma situāciju un TY slimības īpašo smagumu, abi viņas vecāki nevar Austrijā pievienoties savam dēlam, nepilngadīgam bēglim bez pavadības, neņemot līdzi savu meitu. Tātad ieceļošanas un uzturēšanās atļaujas piešķiršana RI māsai ir vienīgais līdzeklis, lai ļautu RI īstenot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar vecākiem.

56

Šādos apstākļos, ja TY netiktu ļauts kopā ar saviem vecākiem izmantot ģimenes atkalapvienošanos ar RI, pēdējam minētajam faktiski tiktu liegtas no Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta izrietošās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar vecākiem.

57

Šāds rezultāts nebūtu saderīgs ar šo tiesību beznosacījuma raksturu un apdraudētu to lietderīgo iedarbību un nebūtu ievērots gan Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta mērķis, kas atgādināts šī sprieduma 51. punktā, gan no Hartas 7. panta un 24. panta 2. un 3. punkta izrietošās prasības, kuras minētas šī sprieduma 49. punktā un kuru ievērošana ir jānodrošina ar šo direktīvu.

58

No tā izriet, ka, ņemot vērā pamatlietas izņēmuma situāciju, iesniedzējtiesai ir jānodrošina no Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta izrietošo RI tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos ar saviem vecākiem lietderīgā iedarbība, kā arī Hartas 7. pantā un 24. panta 2. un 3. punktā nostiprināto pamattiesību ievērošana, un ieceļošanas un uzturēšanās atļauja Austrijā jāpiešķir arī viņa māsai.

59

Turklāt šo secinājumu neatspēko 2019. gada 12. decembra spriedums Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (Ģimenes atkalapvienošanās – Bēgļa māsa) (C‑519/18, EU:C:2019:1070), kurā Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2003/86 10. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz dalībvalstij atļaut atkalapvienošanos attiecībā uz bēgļa māsu tikai tad, ja viņa veselības stāvokļa dēļ nespēj nodrošināt savas vajadzības un tiek ievēroti noteikti nosacījumi.

60

Šajā ziņā jākonstatē, ka fakti, kādi ir aplūkoti pamatlietā, kā arī iesniedzējtiesas izvirzītie tiesību jautājumi ievērojami atšķiras no tiem, kas bija pamatā minētajam spriedumam. Minētajā spriedumā bija jānosaka, kādos apstākļos ar Direktīvas 2003/86 10. panta 2. punktu, kuram ir fakultatīvs raksturs, attiecīgā gadījumā bēgļiem, tostarp tiem, kas nav nepilngadīgie bez pavadības, ir atļauts patstāvīgi lūgt ģimenes atkalapvienošanos ar saviem brāļiem un māsām. Savukārt šajā gadījumā Tiesai tiek lūgts lemt par nepilngadīga bēgļa bez pavadības tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos ar vecākiem saskaņā ar minētās direktīvas 10. panta 3. punktu tvērumu konkrētā situācijā, kad šīs tiesības nevar tikt īstenotas, ja ieceļošanas un uzturēšanās atļauja netiek piešķirta viņa pilngadīgajai māsai, kas ir smagi slima un tāpēc ir pilnīgi un pastāvīgi atkarīga no minētajiem vecākiem.

61

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts piešķirt uzturēšanās atļauju nepilngadīga bēgļa bez pavadības pilngadīgajai māsai, kas ir trešās valsts valstspiederīgā un smagas slimības dēļ ir pilnīgi un pastāvīgi atkarīga no vecāku palīdzības, ja šīs uzturēšanās atļaujas piešķiršanas atteikuma gadījumā šim bēglim tiktu liegtas ar šo tiesību normu piešķirtās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar saviem vecākiem.

62

Ar sesto un septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts var pieprasīt nepilngadīgam bēglim bez pavadības vai viņa vecākiem izpildīt šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, lai tas varētu īstenot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar vecākiem saskaņā ar šo tiesību normu, un vai attiecīgā gadījumā iespēja pieprasīt šo nosacījumu izpildi ir atkarīga no tā, vai pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir iesniegts minētās direktīvas 12. panta 1. punkta trešajā daļā paredzētajā termiņā.

63

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jāatgādina, ka Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punktā, kas ietilpst tās IV nodaļā “Prasības, lai īstenotu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos”, dalībvalstīm ir paredzēta iespēja pieprasīt pierādījumus, ka apgādniekam ir pajumte, kura uzskatāma par normālu dzīvesvietu salīdzināma lieluma ģimenei attiecīgajā dalībvalstī, apdrošināšana slimības gadījumiem sev un savas ģimenes locekļiem, kā arī stabili un pastāvīgi ienākumi, kuri ir pietiekami, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu.

64

Direktīvas 2003/86 12. panta 1. punkta pirmajā daļā, kura, tāpat kā tās 10. pants, ir ietverta šīs direktīvas V nodaļā “Bēgļu ģimenes atkalapvienošanās”, ir noteikts, ka, atkāpjoties no tās 7. panta, dalībvalstis nepieprasa, lai bēglis un/vai viņa ģimenes loceklis(‑i) attiecībā uz pieteikumiem par minētās direktīvas 4. panta 1. punktā norādītajiem ģimenes locekļiem iesniedz pierādījumus, ka apgādnieks izpilda 7. pantā minētos nosacījumus.

65

Atbilstoši minētā 4. panta, kas ir vienīgais pants Direktīvas 2003/86 II nodaļā “Ģimenes locekļi”, 1. punktam saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot tās IV nodaļā izklāstītos noteikumus, kā arī tās 16. pantu dalībvalstis atļauj tajā uzskaitīto ģimenes locekļu – tostarp apgādnieka laulātā, kā arī nepilngadīgo bērnu – ieceļošanu un uzturēšanos.

66

Tādējādi no Direktīvas 2003/86 12. panta 1. punkta pirmās daļas, 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta kopīgas interpretācijas izriet, ka pirmajā tiesību normā ir paredzēti labvēlīgāki nosacījumi attiecībā uz bēgļa ģimenes atkalapvienošanos ar kodolģimenes locekļiem, izslēdzot iespēju dalībvalstīm pieprasīt pierādījumus, ka bēglim ir pajumte, kura uzskatāma par normālu dzīvesvietu salīdzināma lieluma ģimenei, apdrošināšana slimības gadījumiem sev un savas ģimenes locekļiem, kā arī stabili un pastāvīgi ienākumi, kas ir pietiekami, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus.

67

Tomēr Direktīvas 2003/86 12. panta 1. punkta trešajā daļā ir precizēts, ka dalībvalstis var pieprasīt, lai bēglis izpildītu šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, ja pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos nav iesniegts trīs mēnešu termiņā pēc bēgļa statusa piešķiršanas.

68

Tādējādi no Direktīvas 2003/86 12. panta 1. punkta trešās daļas izriet, ka šīs tiesību normas pirmajā daļā minētajos gadījumos Savienības likumdevējs dalībvalstīm ir atļāvis attiecībā uz Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem labvēlīgā režīma vietā, kurš parasti ir piemērojams bēgļiem, piemērot vispārējo tiesību režīmu, ja pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir iesniegts, neievērojot noteiktu termiņu pēc bēgļa statusa piešķiršanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. novembris, K un BC‑380/17, EU:C:2018:877, 46. punkts).

69

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Austrijas Republika ir izmantojusi gan Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punktā paredzēto iespēju, pieprasīdama, lai apgādnieki izpildītu šajā tiesību normā definētos nosacījumus, gan šīs direktīvas 12. panta 1. punkta trešajā daļā noteikto iespēju, paredzēdama, ka šie nosacījumi ir jāizpilda arī apgādniekiem, kuriem ir bēgļa statuss, ja pieteikums par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ir iesniegts vairāk nekā trīs mēnešus pēc šī statusa galīgās piešķiršanas.

70

Tomēr iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai pēdējā minētā iespēja attiecas arī uz Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā minēto nepilngadīgo bez pavadības atkalapvienošanos ar savām ģimenēm un tātad vai dalībvalstis var pieprasīt, lai nepilngadīgais bēglis vai viņa vecāki izpildītu šīs direktīvas 7. panta 1. punktā definētos nosacījumus, ja vien bēgļa pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ar vecākiem nav ticis iesniegts trīs mēnešu laikā pēc bēgļa statusa piešķiršanas šim nepilngadīgajam.

71

Taču, ņemot vērā Direktīvas 2003/86 formulējumu, sistēmu un mērķi, kā arī no Hartas 7. panta un 24. panta 2. un 3. punkta izrietošās prasības, uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.

72

Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā nepilngadīgajiem bēgļiem bez pavadības ir piešķirts preferenciāls režīms, ar kuru tiek nodrošināta ģimenes atkalapvienošanās attiecībā uz viņu pirmās pakāpes radiniekiem taisnā augšupējā līnijā, “nepiemērojot nosacījumus, kas paredzēti [šīs direktīvas] 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā”.

73

Kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 26. punktā, 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir ietverta skaidra atsauce uz nosacījumiem, kas paredzēti IV nodaļā, kurā ietilpst 7. pants. Tādējādi no Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta formulējuma kopsakarā ar tās 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu izriet, ka dalībvalstis nevar pieprasīt, lai nepilngadīgs bēglis bez pavadības vai viņa vecāki izpildītu šīs direktīvas 7. panta 1. punkta nosacījumus, kad pēdējie minētie iesniedz pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar nepilngadīgo bēgli, pamatojoties uz tās 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

74

Šo Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta interpretāciju apstiprina gan šīs tiesību normas mērķis, kas, kā atgādināts šī sprieduma 40. un 51. punktā, ir veicināt konkrēti nepilngadīgu bēgļu bez pavadības atkalapvienošanos ar saviem vecākiem, lai šo nepilngadīgo īpašās neaizsargātības dēļ tiem garantētu paaugstinātu aizsardzību, gan šīs direktīvas sistēma un it īpaši tās 12. panta 1. punkts.

75

Direktīvas 2003/86 12. panta 1. punktā tieši minēti ir tikai “pieteikumi par [tās] 4. panta 1. punktā minētajiem ģimenes locekļiem”, proti, konkrēti apgādnieka laulāto, kā arī nepilngadīgajiem bērniem. Tādējādi no šīs direktīvas sistēmas izriet, ka Savienības likumdevējs 12. panta 1. punktā, no vienas puses, un minētās direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā, no otras puses, ir paredzējis divus atšķirīgus režīmus, no kuriem pirmais attiecas uz ikviena bēgļa ģimenes atkalapvienošanos ar viņa kodolģimenes locekļiem, un, ja pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos nav iesniegts trīs mēnešu laikā pēc bēgļa statusa piešķiršanas, dalībvalstīm ir paredzēta iespēja pieprasīt, lai apgādnieks izpildītu šīs pašas direktīvas 7. pantā definētos nosacījumus, savukārt otrais attiecas konkrēti uz nepilngadīgu bēgļu bez pavadības ģimenes atkalapvienošanos ar saviem vecākiem, un tajā šāda iespēja nav paredzēta.

76

Turklāt – ar Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu pamatotu nepilngadīgu bēgļu bez pavadības pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos ar saviem vecākiem gadījumā izslēgdams iespēju dalībvalstīm pieprasīt, lai būtu izpildīti šīs direktīvas 7. panta 1. punktā definētie nosacījumi, – Savienības likumdevējs ir izpildījis prasības, kas izriet no Hartas 7. panta, kurš attiecas uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī prasības, kas izriet no Hartas 24. panta 2. un 3. punkta, kuros noteikts, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, galvenokārt ņem vērā bērna intereses un ievēro nepieciešamību bērnam regulāri uzturēt personiskas attiecības ar abiem vecākiem.

77

Kā uzsvērusi Komisija, ir praktiski neiespējami, ka nepilngadīgam bēglim bez pavadības būtu pajumte sev un savas ģimenes locekļiem, apdrošināšana slimības gadījumiem, kā arī pietiekami līdzekļi un tātad – iespēja izpildīt Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punktā definētos nosacījumus. Tāpat ļoti grūti izpildīt šos nosacījumus ir šāda nepilngadīgā vecākiem, vēl pirms viņi ir pievienojušies savam bērnam attiecīgajā dalībvalstī. Tādējādi, ja nepilngadīgu bēgļu bez pavadības ģimenes atkalapvienošanās iespēja ar vecākiem tiktu padarīta atkarīga no minēto nosacījumu izpildes, patiesībā šiem nepilngadīgajiem tiktu liegtas tiesības uz šādu atkalapvienošanos un nebūtu ievērotas no Hartas 7. panta un 24. panta 2. un 3. punkta izrietošās prasības.

78

No tā izriet – ja nepilngadīga bēgļa bez pavadības vecāki iesniedz pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās ar viņu nolūkā saskaņā ar Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, dalībvalstis ne šim nepilngadīgajam, ne viņa vecākiem nevar prasīt, lai tie izpildītu šīs direktīvas 7. panta 1. punktā minētos nosacījumus, proti, lai viņiem attiecīgajā dalībvalstī būtu pajumte, kura uzskatāma par pietiekamu visiem ģimenes locekļiem, apdrošināšana slimības gadījumiem visiem šīs ģimenes locekļiem, kā arī stabili un pastāvīgi ienākumi, kas ir pietiekami, lai uzturētu minētās ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu.

79

Tāpat, ciktāl, ņemot vērā pamatlietas izņēmuma situāciju un kā konstatēts šī sprieduma 58. punktā, lai nodrošinātu no Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta izrietošo RI tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos ar abiem vecākiem lietderīgo iedarbību, ir nepieciešams, lai ieceļošanas un uzturēšanās atļauja tiktu piešķirta arī viņa pilngadīgajai māsai – tā kā viņa vecāki nevar Austrijā pievienoties savam dēlam, nepilngadīgam bēglim bez pavadības, neņemot līdzi savu meitu, jo viņai ir smaga slimība, kas to padara pilnīgi un pastāvīgi atkarīgu no vecāku praktiskas palīdzības –, attiecīgā dalībvalsts arī nevar pieprasīt, lai RI vai viņa vecāki izpildītu šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus attiecībā uz nepilngadīgā bēgļa māsu.

80

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz sesto un septīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts nevar pieprasīt nepilngadīgam bēglim bez pavadības vai viņa vecākiem izpildīt šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, lai tas varētu īstenot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar saviem vecākiem saskaņā ar šo tiesību normu, neatkarīgi no tā, vai pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir iesniegts minētās direktīvas 12. panta 1. punkta trešajā daļā paredzētajā termiņā.

81

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: