1

Apelācijas sūdzībā Inivos Ltd un Inivos BV lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 21. maija rīkojumu Inivos un Inivos/Komisija (T‑38/21 R, EU:T:2021:287, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), kurā tas noraidīja viņu pieteikumu par “pamatlīgumu par dezinfekcijas robotu Eiropas slimnīcām (COVID‑19)”, FW-00103506 un FW-00103507, ko Eiropas Komisija 2020. gada 19. novembrī ir noslēgusi ar diviem pretendentiem (turpmāk tekstā – “strīdīgie pamatlīgumi”), piemērošanas apturēšanu.

2

Padomes Direktīvas 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma [publiskā iepirkuma] līgumus valsts vajadzībām (OV 1989, L 395, 33. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) (OV 2014, L 94, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 89/665”), 2. panta 7. punktā ir noteikts:

“Izņemot 2.d līdz 2.f pantā paredzētos gadījumus, šā panta 1. punktā minēto pilnvaru īstenošanas ietekmi uz līgumu, kas noslēgts pēc tā slēgšanas tiesību piešķiršanas, nosaka attiecīgo valstu tiesību aktos.

Turklāt, izņemot gadījumus, kad pirms zaudējumu atlīdzināšanas lēmums ir jāatceļ, dalībvalstis var paredzēt, ka pēc līguma noslēgšanas [..] par pārskatīšanas procedūrām atbildīgā struktūra ir pilnvarota lemt vienīgi par zaudējumu atlīdzināšanu personām, kurām ar pārkāpumu nodarīts kaitējums.”

3

Šīs direktīvas 2.a panta 2. punktā ir noteikts:

“Pēc lēmuma par tāda līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu [..] līgumu nevar noslēgt, kamēr nav pagājis termiņš, kas ir vismaz 10 kalendārās dienas no nākamās dienas pēc dienas, kad attiecīgajiem pretendentiem un kandidātiem ir nosūtīts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ja izmanto faksu vai elektroniskus līdzekļus, vai – ja izmanto citus saziņas līdzekļus – kamēr nav pagājis termiņš, kas ir vai nu vismaz 15 kalendārās dienas no nākamās dienas pēc dienas, kad attiecīgajiem pretendentiem un kandidātiem ir nosūtīts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, vai arī vismaz 10 kalendārās dienas no nākamās dienas pēc dienas, kad saņemts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

[..]”

4

Saskaņā ar minētās direktīvas 2.b panta a) punktu:

“Dalībvalstis var noteikt, ka šīs direktīvas 2.a panta 2. punktā minētos termiņus nepiemēro šādos gadījumos:

5

Direktīvas 89/665 2.d panta 1. punkta a) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nodrošina, ka visos turpmāk norādītajos gadījumos līgumu par spēkā neesošu atzīst no līgumslēdzējas iestādes neatkarīga pārskatīšanas struktūra vai ka tā spēkā neesamība ir šādas pārskatīšanas struktūras lēmuma iznākums:

6

Direktīvas 2014/24 32. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Sarunu procedūru bez iepriekšējas publicēšanas var izmantot publiskiem būvdarbu līgumiem, publiskiem piegādes līgumiem un publiskiem pakalpojumu līgumiem jebkurā no šādiem gadījumiem:

[..]

7

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), 175. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Ņemot vērā izņēmumus un nosacījumus, kas precizēti šīs regulas I pielikumā, [..] līgumslēdzēja iestāde neparaksta līgumu vai pamatlīgumu ar izraudzīto pretendentu, pirms nav beidzies nogaidīšanas termiņš.

3.   Ja tiek izmantoti elektroniski saziņas līdzekļi, nogaidīšanas termiņš ir 10 dienas, ja izmanto citus līdzekļus – 15 dienas.”

8

Šīs regulas I pielikuma 11.1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

“[..]

Līgumslēdzēja iestāde var izmantot sarunu procedūru bez iepriekšēja paziņojuma par līgumu publicēšanas neatkarīgi no līguma lēstās vērtības šādos gadījumos:

[..]

9

Minētās regulas I pielikuma 35.1. punktā ir precizēti noteikumi, kas piemērojami, ja nogaidīšanas termiņš beidzas pirms līguma vai pamatlīguma noslēgšanas.

10

Šīs pašas regulas I pielikuma 35.2. punkta d) apakšpunktā ir noteikts:

“Termiņu, kas noteikts 35.1. punktā, nepiemēro šādos gadījumos:

[..]

11

Tiesvedības priekšvēsture ir izstāstīta pārsūdzētā rīkojuma 1.–11. punktā. Šīs pagaidu noregulējuma tiesvedības vajadzībām īsumā to var aprakstīt šādi.

12

Prasītājas Inivos Ltd un Inivos BV ir sabiedrības, kas darbojas medicīnas tehnoloģiju jomā, precīzāk, infekciju novēršanas un kontroles jomā.

13

Saistībā ar veselības krīzi, ko izraisījusi Covid‑19 pandēmija, Komisija nolēma piegādāt dezinfekcijas robotus Eiropas slimnīcām. Ņemot vērā šīs krīzes situācijas radīto steidzamību, minētā iestāde, pamatojoties uz Regulas 2018/1046 I pielikuma 11.1. punkta c) apakšpunktu, izmantoja sarunu procedūru, kurā paziņojums par līgumu netiek iepriekš publicēts.

14

Lai sagatavotu publiskā iepirkuma procedūru un savāktu informāciju par attiecīgo tirgu un potenciālajiem piegādātājiem, Komisija veica iepriekšēju tirgus izpēti.

15

Pēc šīs izpētes Komisija izveidoja piegādātāju datubāzi un pēc tam tos novērtēja, balstoties uz iepriekš noteiktiem kritērijiem.

16

Seši piegādātāji, kuri atbilda šiem kritērijiem, tika uzaicināti iesniegt piedāvājumu sarunu procedūrā bez iepriekšējas paziņojuma publicēšanas.

17

2020. gada 30. oktobrī tika izstrādāts novērtējuma ziņojums, lai piešķirtu līguma slēgšanas tiesības.

18

Strīdīgie pamatlīgumi 2020. gada 19. novembrī tika noslēgti ar diviem pretendentiem, un par to parakstīšanu tika paziņots Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2020. gada 9. decembrī, publicējot paziņojumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu 2020/S 240–592299.

19

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 19. janvārī, prasītājas iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot atcelt lēmumu uzsākt sarunu procedūru bez iepriekšējas paziņojuma par līgumu publicēšanas un 2020. gada 19. novembra lēmumu noslēgt strīdīgos pamatlīgumus.

20

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 28. janvārī, prasītājas iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai apturētu strīdīgo pamatlīgumu izpildi.

21

Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja šo lūgumu.

22

Pārsūdzētā rīkojuma 21. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs uzskatīja, ka ir jāpārbauda, vai bija izpildīts steidzamības nosacījums, nepastāvot vajadzībai lemt par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

23

Šajā ziņā viņš minētā rīkojuma 28. punktā uzskatīja, ka ir jānoraida prasītāju pirmais arguments, saskaņā ar kuru tām šajā gadījumā bija tiesības saņemt steidzamības pastāvēšanas izvērtējuma nosacījumu mīkstināšanu, kas prevalē strīdos par publiskiem iepirkumiem.

24

Attiecībā uz prasītāju otro argumentu, saskaņā ar kuru steidzamības nosacījums ir jāuzskata par izpildītu, pamatojoties uz to vien, ka strīdīgie lēmumi ir acīmredzami prettiesiski, viņš pārsūdzētā sprieduma 34. punktā precizēja, ka iespēja izdot rīkojumu par piemērošanas apturēšanu vai noteikt pagaidu pasākumus, pamatojoties vien uz apstrīdētā akta acīmredzamu prettiesiskumu, nav izslēgta, piemēram, ja šim pēdējam trūkst pat šķietama tiesiskuma.

25

Taču šī rīkojuma 35. punktā viņš norādīja, ka prasītājam ir pienākums pierādīt būtiska un grūti novēršama vai pat neatgriezeniska kaitējuma nenovēršamību, un ka vienīgi fumus boni juris, pat īpaši nopietna, pierādīšana nevar kompensēt pilnīgu steidzamības pierādījuma neesamību, izņemot absolūti īpašos gadījumos.

26

Pārsūdzētā rīkojuma 36. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs piebilda, ka lietas materiāli turklāt sākotnēji neradīja iespaidu par apgalvotā prettiesiskuma acīmredzamo raksturu.

27

Pirmkārt, šī rīkojuma 37. un 38. punktā viņš uzskatīja, ka sākotnēji jāsecina, ka Regulas 2018/1046 I pielikuma 11.1. punkta c) apakšpunktā minētie kumulatīvie nosacījumi šajā gadījumā bija izpildīti un Komisija līdz ar to varēja pamatoti īstenot sarunu procedūru bez iepriekšējas paziņojuma par līgumu publicēšanas.

28

Otrkārt, minētā rīkojuma 39. un 40. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nosprieda, ka sākotnēji nešķita, ka pastāvētu acīmredzams interešu konflikts starp Komisiju un vienu no izvēlētajiem pretendentiem, kas liecinātu par acīmredzamu un ļoti nopietnu prettiesiskumu.

29

Prasītājas lūdz Tiesu:

30

Komisija lūdz Tiesu:

31

Apelācijas sūdzības pamatojumam prasītājas izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais ir balstīts uz to atbilžu nepienācīgu pārbaudi, kuras Komisija sniedza pēc procesa organizatoriskajiem pasākumiem, un otrais – uz steidzamības nosacījuma nepienācīgu pārbaudi.

32

Pirmajā pamatā prasītājas apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir pieļāvis tiesību kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 39. un 40. punktā atbilstoši neizvērtēdams un nepārbaudīdams Komisijas sniegtās atbildes pēc procesa organizatoriskā pasākuma pieņemšanas saistībā ar iespējamu interešu konflikta pastāvēšanu.

33

Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka, ciktāl šīs Komisijas atbildes bija nozīmīgas, lai noraidītu pieteikumu par pagaidu noregulējumu, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nevarēja, nekaitējot viņu tiesībām uz aizstāvību, netieši noraidīt viņu 2021. gada 21. aprīļa vēstulē formulēto pieteikumu, kura mērķis bija saņemt atļauju apsvērumu iesniegšanai par minētajām atbildēm.

34

Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka no 2015. gada 12. marta sprieduma eVigilo (C‑538/13, EU:C:2015:166) izrietot, ka ar apgalvojumu vien, ka persona, kas saistīta ar vienu no izvēlētajiem pretendentiem, neietilpa vērtēšanas komisijā, nepietiek, lai secinātu, ka nepastāv interešu konflikts. Vispārējās tiesas priekšsēdētājs esot kļūdaini paļāvies uz Komisijas apgalvojumiem, nepārbaudīdams, vai šī informācija bija pareiza, uzticama un atbilstoša aktīvai pieejai, ko Tiesa apstiprinājusi šajā spriedumā, lai atklātu šādus konfliktus un tos novērstu.

35

Treškārt, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs esot pārkāpis savu pienākumu norādīt pamatojumu.

36

Komisija atsaucas uz šī pamata nepieņemamību.

37

Šajā sakarā tā apgalvo, ka minētajā pamatā prasītājas apšauba Vispārējās tiesas priekšsēdētāja faktu konstatējumus, neapgalvojot un nepierādot faktu sagrozīšanu. Turklāt, atsaucoties uz 2015. gada 12. marta spriedumu eVigilo (C‑538/13, EU:C:2015:166), prasītājas vien atkārtojot argumentus, kas jau sniegti Vispārējās tiesas priekšsēdētājam, un šādi cenšoties panākt vienkāršu pirmajā instancē izvirzītā pamata pārskatīšanu.

38

Pirmkārt, ir jāpārbauda Komisijas argumenti, kuru mērķis ir pirmā pamata pieņemamības apstrīdēšana.

39

No vienas puses, jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzības ir tikai par tiesību jautājumiem. Līdz ar to vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt tai iesniegtos atbilstošos faktus un pierādījumus. Tādēļ šo faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot gadījumos, kad tie ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir iesniegts pārbaudei Tiesā saistībā ar apelācijas sūdzību (Tiesas priekšsēdētāja vietnieces rīkojums, 2020. gada 17. decembris, Anglo Austrian AAB un Belegging‑MaatschappijFar‑East/ECB, C‑207/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:1057, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Līdz ar to, tā kā nav apgalvots, ka būtu sagrozīti fakti, prasītāju izvirzītais arguments, kas balstīts uz kļūdu, ko pieļāvis Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, veikdams faktu konstatāciju uz Komisijas iesniegtās informācijas pamata, taču pietiekami nepārbaudīdams šīs informācijas pareizību un ticamību, ir jānoraida kā nepieņemams.

41

Turpretim argumentus, kas balstīti uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, tiesību kļūdu un pamatojuma trūkumu, nevar uzskatīt par tādiem, kuru nolūks būtu Vispārējās tiesas priekšsēdētāja apsvērumu par atbilstošo faktu konstatāciju un novērtējumu apšaubīšana. Tādēļ šie argumenti ir jāuzskata par pieņemamiem.

42

No otras puses, ja no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tās kompetencē nav izskatīt apelācijas sūdzības pamatu, kurā nav ietverti argumenti, kuru nolūks ir tieši identificēt tiesību kļūdu, kas pieļauta pārsūdzētajā spriedumā, bet vienīgi tiek atkārtoti jau Vispārējā tiesā sniegti argumenti (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 1995. gada 21. jūlijs, Komisija/Portugāle, C‑93/95, nav publicēts, EU:C:1995:258, 22. punkts), jāsecina, ka pirmā pamata atbalstam sniegtajos argumentos ir kritizētas tieši tās kļūdas, kuras prasītāju ieskatā pieļautas pārsūdzētajā rīkojumā.

43

No tā izriet, ka pirmo pamatu, pretēji Komisijas apgalvotajam, nevar kopumā noraidīt kā nepieņemamu.

44

Runājot par šī pamata pārbaudi pēc būtības, vispirms jāpārbauda apgalvojums, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs esot pārkāpis prasītāju tiesības uz aizstāvību, neļaujot tām paust nostāju par Komisijas sniegtajām atbildēm pēc procesa organizatorisko pasākumu pieņemšanas.

45

Šajā ziņā jāatgādina, ka saistībā ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājam ir jānovērtē nepieciešamība rīkot tiesas sēdi un uzklausīt pušu mutvārdu apsvērumus. Turklāt vienīgi šī tiesa ir kompetenta novērtēt procesa organizatoriskos pasākumus, ko tā uzskata par piemērotiem, lai lemtu par pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Šajā sakarā tai ir plaša rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2012. gada 19. jūlijs, Akhras/Padome, C‑110/12 P(R), nav publicēts, EU:C:2012:507, 57. un 59. punkts).

46

Ar to vien, ka Komisijas sniegtā informācija pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā tika uzskatīta par tādu, kam ir noteicoša nozīme, lemjot par prasītāju pamatu, kas balstīts uz interešu konfliktu, nepietiek, lai pierādītu, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs šajā gadījumā ir pārsniedzis savas diskrecionārās varas robežas.

47

Ņemot vērā steidzamību, kas pēc būtības raksturo pagaidu noregulējuma tiesvedību, pagaidu noregulējuma tiesnesim nav pienākuma sistemātiski uzklausīt prasītāju par jebkuru informāciju, ko sniedzis atbildētājs un ko šis tiesnesis plāno ņemt vērā, lemjot par pieteikumu par pagaidu noregulējumu.

48

Otrkārt, ir jāpārbauda arguments, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs esot novirzījies no Tiesas 2015. gada 12. marta spriedumā eVigilo (C‑538/13, EU:C:2015:166) izstrādātajiem principiem.

49

Pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā, lai pārbaudītu prasītāju apgalvojumu, ka procedūrā, kurā piešķirtas pamatlīgumu slēgšanas tiesības, bija pieļauts interešu konflikts, jo Komisijas vārdā pienākumus pildīja viena no izvēlētajiem pretendentiem vadītājs, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir balstījies vienīgi uz faktu, ka šis vadītājs nekādā veidā nav piedalījies šajā procedūrā iesniegto piedāvājumu vērtēšanā un pārbaudē.

50

Šajā ziņā, protams, jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka ar līgumslēdzējas iestādes aktīvo lomu, lai nepieļautu un atklātu interešu konfliktus, kā arī vajadzības gadījumā novērstu to sekas, nebūtu saderīgi uzlikt pienākumu prasītājam apelācijas tiesvedībā pierādīt līgumslēdzējas iestādes iecelto ekspertu konkrēto neobjektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 12. marts, eVigilo (C‑538/13, EU:C:2015:166, 43. punkts).

51

Ja noraidītais pretendents iesniedz objektīvus pierādījumus, ar ko var apšaubīt līgumslēdzējas iestādes eksperta objektivitāti, šai līgumslēdzējai iestādei ir jāizvērtē visi attiecīgie apstākļi, kuru rezultātā ticis pieņemts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, lai nepieļautu un atklātu interešu konfliktus, kā arī novērstu to sekas, tostarp vajadzības gadījumā pieprasot pusēm iesniegt noteiktu informāciju un pierādījumus (spriedums, 2015. gada 12. marts, eVigilo (C‑538/13, EU:C:2015:166, 44. punkts).

52

Paturot to prātā, no pārsūdzētā rīkojuma 39. punkta izriet, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nav uzskatījis, ka šī rīkojuma 40. punktā minētā informācija ļautu noraidīt interešu konflikta pastāvēšanu, bet vienīgi, ka šī informācija sākotnēji lika domāt, ka nepastāv acīmredzams interešu konflikts, kas liecinātu par acīmredzamu un ļoti nopietnu prettiesiskumu Komisijas 2020. gada 19. novembra lēmumā par strīdīgo pamatlīgumu noslēgšanu.

53

Lai arī ir taisnība, ka šī informācija obligāti neļauj pierādīt, ka Komisija ir pilnībā izpildījusi aktīvo lomu, ko prasa šī rīkojuma 50. un 51. punktā minētā Tiesas judikatūra, tomēr nav iemesla uzskatīt, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir pieļāvis tiesību kļūdu, nospriežot, ka, tā kā viena no izvēlētajiem pretendentiem vadītājs nav tieši iesaistīts procedūrā, kurā piešķirtas pamatlīgumu slēgšanas tiesības, interešu konflikts, par ko sūdzas prasītājas, katrā ziņā nevarēja tikt kvalificēts kā “acīmredzams un ļoti nopietns prettiesiskums”.

54

Šis vērtējums jāuzskata par pietiekamu, lai pamatotu to, ka tiek noraidīts prasītāju arguments, saskaņā ar kuru, lai tiktu noteikti lūgtie pagaidu pasākumi, vienkāršam secinājumam, ka pastāv interešu konflikts, būtu tās jāatbrīvo no pienākuma pierādīt tām nodarīta būtiska un neatgriezeniska kaitējuma esamību.

55

Kā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs būtībā ir atgādinājis pārsūdzētā rīkojuma 34. un 35. punktā, vienīgi tik acīmredzams akta prettiesiskums, ka tam trūkst pat šķietama tiesiskuma, nozīmētu, ka šī akta izpilde tiktu apturēta un prasītājam nebūtu jāpierāda būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanās šīs izpildes turpināšanas gadījumā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1981. gada 7. jūlijs, IBM/Komisija, 60/81 R un 190/81 R, EU:C:1981:165, 7. un 8. punkts, kā arī 1987. gada 26. marts, Hoechst/Komisija, 46/87 R, EU:C:1987:167, 31. un 32. punkts).

56

Treškārt, attiecībā uz apgalvoto pārsūdzētā rīkojuma pamatojuma trūkumu no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Vispārējās tiesas pienākums norādīt pamatojumu liek tai skaidri un nepārprotami norādīt tās argumentāciju, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā lēmuma pamatojumu un Tiesai īstenot tās pārbaudi (Tiesas priekšsēdētāja vietnieces rīkojums, 2020. gada 17. decembris, Anglo Austrian AAB un Belegging‑MaatschappijFar‑East/ECB, C‑114/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:1059, 86. punkts).

57

Šajā gadījumā, ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka pārsūdzētā rīkojuma 39. un 40. punktā, lasot tos kopsakarā ar tā 34. un 35. punktu, ir ietverts pietiekams pamatojums, lai izpildītu Vispārējās tiesas priekšsēdētājam izvirzītās prasības.

58

No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

59

Otrajā pamatā prasītājas, atsaucoties uz Vispārējās tiesas judikatūru, apgalvo, ka kritēriji, kas noteikti steidzamības novērtēšanai publisko iepirkumu jomā, atšķiras no tiem, kas piemērojami citās Savienības tiesību jomās. Tādēļ, ņemot vērā prasības, kuras izriet no tiesību aizsardzības tiesā, kas jānodrošina publisko iepirkumu jomā, nevar prasīt noraidītam pretendentam, kurš spēj pierādīt īpaši nopietna fumus boni juris esamību, lai tas pierādītu, ka viņa pieteikuma par pagaidu noregulējumu noraidījums varētu viņam radīt neatgriezenisku kaitējumu.

60

Prasītājas uzskata – ja šī judikatūra principā ir piemērojama vienīgi pirmslīguma posmā, šāds ierobežojums de facto liedz uzņēmējiem apstrīdēt tiesību slēgt līgumus piešķiršanu atbilstoši sarunu procedūrai bez paziņojuma par līgumu publicēšanas, jo šāda procedūra neietver nogaidīšanas termiņu starp līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un tā noslēgšanu. Tādēļ Vispārējās tiesas priekšsēdētājam, lai nodrošinātu prasītājām efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, būtu jāpielāgo sava argumentācija minētās procedūras īpatnībām.

61

Komisija lūdz noraidīt otro pamatu kā nepieņemamu, ciktāl tajā ir vienīgi atkārtoti argumenti, kas jau sniegti Vispārējās tiesas priekšsēdētājam, vai katrā ziņā kā nepamatotu.

62

Iesākumā ir jānoraida Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību, jo otrais prasītāju izvirzītais pamats ietver Vispārējās tiesas priekšsēdētāja pārsūdzētajā rīkojumā izvēlētās argumentācijas kritiku, lai noteiktu steidzamības nosacījuma piemērošanu.

63

Šajā argumentācijā pārsūdzētā rīkojuma 23., 24., 29. un 30. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, nepieļaudams tiesību kļūdu, izklāstīja kritērijus, kas izriet no Tiesas judikatūras un kuri jāizvēlas publisko iepirkumu jomā, lai noteiktu, vai šis nosacījums ir izpildīts.

64

Atbilstoši šai judikatūrai pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nodrošināt pieņemamā galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti, lai izvairītos no nepilnībām Tiesas garantētajā tiesiskajā aizsardzībā. Tieši šī mērķa sasniegšanai steidzamība ir jāvērtē attiecībā pret nepieciešamību pieņemt pagaidu nolēmumu, lai izvairītos no tā, ka lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu aizsardzību, tiktu nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums. Šim lietas dalībniekam ir pienākums sniegt pierādījumus, ka tas nevarēs sagaidīt tiesvedības, kurā lieta tiek skatīta pēc būtības, iznākumu, neciešot šādu kaitējumu. Kaut arī ir taisnība, ka, lai pierādītu šāda kaitējuma esamību, nav jāpieprasa, lai tā rašanās un nenovēršamība tiktu pierādīta pilnīgi droši, un ka pietiek ar to, ka šis kaitējums ir paredzams ar pietiekamu ticamības pakāpi, tomēr lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu pasākumu noteikšanu, joprojām ir jāpierāda fakti, kuri uzskatāmi par šāda kaitējuma iespējamas rašanās pamatu (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2021. gada 16. jūlijs, Symrise/ECHA, C‑282/21 P(R), nav publicēts, EU:C:2021:631, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Taču, ņemot vērā prasības, kuras izriet no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā, kas jānodrošina publisko iepirkumu jomā, jāuzskata – ja noraidītais pretendents spēj pierādīt īpaši nopietna fumus boni juris esamību, nevar prasīt, lai tas pierādītu, ka viņa pieteikuma par pagaidu noregulējumu noraidīšanas dēļ viņam varētu rasties neatgriezenisks kaitējums, pretējā gadījumā pārmērīgi un nepamatoti tiktu aizskartas viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas viņam ir nodrošinātas saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk & Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 41. punkts).

66

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka nosacījumu, kuri ir piemērojami, lai izvērtētu steidzamības esamību, mīkstināšana, ko pamato tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir piemērojama tikai pirmslīguma posmā, ja vien tiek ievērots Regulas Nr. 2018/1046 175. panta 3. punktā paredzētais desmit dienu nogaidīšanas termiņš (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk & Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 42. punkts).

67

Precīzāk, attiecībā uz nepieciešamību pielāgot šos principus īpašajam režīmam, kas piemērojams sarunu procedūrai bez iepriekšēja paziņojuma par līgumu publicēšanas, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, atsaucoties uz 2015. gada 23. aprīļa rīkojuma Komisija/Vanbreda Risk & Benefits (C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275) 38. punktu, pārsūdzētā rīkojuma 32. punktā uzskatīja, ka Savienības tiesa neatzīst tāda vispārēja Savienības tiesību principa esamību, kas izriet no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, saskaņā ar kuru noraidītam pretendentam ir jābūt iespējai ne tikai saņemt zaudējumu atlīdzību, bet arī panākt pagaidu pasākumu noteikšanu, neattiecinot šo konstatējumu tikai uz laikposmu līdz brīdim, kad līgumslēdzēja iestāde noslēdz līgumu ar izraudzīto pretendentu.

68

Turklāt pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā viņš uzskatīja, ka šie apsvērumi vēl jo vairāk ir piemērojami sarunu procedūrai bez iepriekšēja paziņojuma par līgumu publicēšanas, kurā prasītājas nav piedalījušās.

69

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka Direktīvā 89/665 ir precizēts tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā vispārējais princips īpašajā publisko iepirkumu jomā, un tāpēc attiecībā uz Eiropas Savienības pašas piešķirtajiem publiskā iepirkuma līgumiem ir jāņem vērā minētā vispārējā principa, kas ietverts šīs direktīvas noteikumos, izpausme (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk &Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 28. punkts).

70

Saskaņā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas nostiprinātas Cilvēktiesību hartas 47. pantā, Tiesa, balstoties uz Direktīvas 89/665 normām, ir nospriedusi, ka efektīva tiesību aizsardzība tiesā nozīmē, ka par lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības ieinteresētās personas ir jāinformē savlaicīgi pirms līguma noslēgšanas, lai tām būtu faktiska iespēja celt prasību, tostarp pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, līdz līguma noslēgšanai (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk &Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Taču, tā kā Savienības tiesa ievēro direktīvas normas, ar kurām ir precizēts Savienības tiesību vispārējs princips, tā nevar ignorēt šo normu saturu, lai arī konkrētajā gadījumā tās kā tādas nav piemērojamas. Precīzāk, ciktāl no šādas direktīvas normām izriet, ka Savienības likumdevējs ir gribējis izveidot līdzsvaru starp dažādām iesaistītajām interesēm, Savienības tiesai ir jāņem vērā šis līdzsvars, piemērojot šādi precizētu vispārējo principu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk &Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 31. punkts).

72

No Direktīvas 89/665 2. panta 7. punkta izriet, ka dalībvalstu pienākums paredzēt savās valsts tiesībās iespēju personai, kura cietusi lēmuma dēļ, kas pieņemts, noslēdzoties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrai, lūgt pagaidu pasākumu noteikšanu ir ierobežots ar laikposmu no brīža, kad šis lēmums ir pieņemts, līdz līguma noslēgšanas brīdim. Lai garantētu prasības par pagaidu pasākumu noteikšanu efektivitāti, šīs direktīvas 2.a panta 2. punktā ir noteikts desmit dienu nogaidīšanas termiņš, lai dotu ieinteresētajām personām iespēju pirms līguma noslēgšanas celt prasību tiesā par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk &Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 33.–37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

73

Taču Direktīvas 89/665 2.b panta a) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka šo nogaidīšanas termiņu nepiemēro, ja Direktīvā 2014/24 nav prasīta paziņojuma par līgumu iepriekšēja publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

74

Saskaņā ar Direktīvas 2014/24 32. panta 2. punkta c) apakšpunktu tā ir gadījumā, ja līgumslēdzēja iestāde saskaņā ar valsts tiesībām nolemj izmantot sarunu procedūru bez iepriekšēja paziņojuma par līgumu publicēšanas, ciktāl tas tiešām nepieciešams, ja ārkārtējas steidzamības dēļ, ko izraisījuši notikumi, kurus līgumslēdzēja iestāde nevarēja paredzēt un kuros tā nav vainojama, nav iespējams ievērot termiņus, kas noteikti atklātām vai slēgtām procedūrām vai konkursa sarunu procedūrām.

75

No Direktīvas 89/665 2.b panta a) punkta, to lasot kopsakarā ar 2. panta 7. punktu, izriet, ka šādā situācijā šī direktīva neuzliek dalībvalstīm pienākumu garantēt noraidītajiem pretendentiem vai citām ieinteresētajām personām efektīvu iespēju lūgt pagaidu pasākumu noteikšanu.

76

Šādi Savienības likumdevējs ir vēlējies salāgot noraidīto pretendentu un citu ieinteresēto personu intereses ar līgumslēdzējas iestādes un izraudzītā pretendenta interesēm, visādā ziņā paturot prātā tiesiskās drošības pamatprincipu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2014. gada 11. septembris, Fastweb, C‑19/13, EU:C:2014:2194, 63. punkts, un 2015. gada 12. marts, eVigilo, C‑538/13, EU:C:2015:166, 51. punkts).

77

Faktiski sarunu procedūra bez iepriekšēja paziņojuma par līgumu publicēšanas ir ārkārtējs pasākums, kuru var izmantot tikai Direktīvā 2014/24 ierobežoti uzskaitītos gadījumos (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Komisija/Beļģija, C‑292/07, nav publicēts, EU:C:2009:246, 106. punkts).

78

Viens no gadījumiem, kas pamato īpaša režīma piemērošanu, ir ārkārtēja steidzamība. Tā obligāti paredz, ka attiecīgais publiskā iepirkuma līgums ir jānoslēdz un jāizpilda bez kavēšanās, un šī iemesla dēļ ir iespējams atteikties no parasto termiņu ievērošanas un iespējas noraidītajiem pretendentiem vai citām ieinteresētajām personām panākt līguma noslēgšanas vai izpildes apturēšanu.

79

Kā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir norādījis pārsūdzētā rīkojuma 31. punktā – ir skaidrs, ka strīdīgo pamatlēmumu slēgšanas tiesības tika piešķirtas, pamatojoties uz sarunu procedūru bez iepriekšēja paziņojuma par līgumu publicēšanas, piemērojot Regulas 2018/1046 I pielikuma 11.1. punkta c) apakšpunktu, kurā ir paredzēts, ka līgumslēdzēja iestāde var izmantot šādu procedūru, ciktāl tas noteikti nepieciešams, ja ārkārtējā steidzamība, ko radījuši neparedzēti notikumi, nav savienojama ar termiņiem, kas noteikti šī pielikuma 24., 26. un 41. punktā, un ja šādi ārkārtējas steidzamības apstākļi nav radušies līgumslēdzējas iestādes vainas dēļ.

80

Turklāt šajā pašā pārsūdzētā rīkojuma punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir pamatoti uzskatījis, ka saskaņā ar šīs regulas I pielikuma 35.2. punkta d) apakšpunktu tās 175. pantā paredzētais nogaidīšanas termiņš nebija piemērojams līguma slēgšanas tiesībām, kas tika piešķirtas, balstoties uz šādu procedūru.

81

Tādēļ jāsecina, ka piemērojamās minētās regulas normas būtībā atbilst Direktīvas 2014/24 32. panta 2. punkta c) apakšpunktam un Direktīvas 89/665 2.b panta a) punktam.

82

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nav pieļāvis tiesību kļūdu, uzskatīdams, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nenozīmē, ka ieinteresētajai personai, kas atrodas prasītāju situācijā, būtu jābūt efektīvai iespējai, ka tiks noteikti pagaidu pasākumi, un līdz ar to, ka procedūras, kuras gaitā tika noslēgti strīdīgie pamatlīgumi, īpatnības nevar nozīmēt, ka steidzamības pastāvēšanas izvērtējuma nosacījumu mīkstināšana publisko iepirkumu jomā, kas izriet no 2015. gada 23. aprīļa rīkojuma Komisija/Vanbreda Risk &Benefits (C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275), būtu piemērojama ārpus pirmslīguma posma.

83

Vēl jāprecizē, ka, lai arī Direktīvas 89/665 2.d panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka līgums ir jāatzīst par spēkā neesošu, ja līgumslēdzēja iestāde ir līguma slēgšanas tiesības piešķīrusi bez paziņojuma par līgumu iepriekšējas publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tas nav bijis atļauts saskaņā ar Direktīvu 2014/24, šīs bargās sankcijas piemērošana ir jāattiecina tikai uz vissmagākajiem Savienības publiskā iepirkuma tiesību pārkāpumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 17. jūnijs, Simonsen &Weel, C‑23/20, EU:C:2021:490, 86. punkts).

84

Lai gan pirmajā instancē iesniegtais pieteikums par pagaidu noregulējumu ietvēra apgalvojumus, ka šajā gadījumā nebija izpildīti nosacījumi sarunu procedūras bez iepriekšēja paziņojuma par līgumu publicēšanas izmantošanai, tomēr šie apgalvojumi katrā ziņā tika noraidīti pārsūdzētā rīkojuma 37. un 38. punktā, kuri šajā apelācijas sūdzībā netika apstrīdēti.

85

Tādēļ otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots un līdz ar to apelācijas sūdzība jānoraida pilnībā.

86

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

87

Saskaņā ar šī reglamenta 138. panta 1. punktu, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

88

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā prasītājām nolēmums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesas priekšsēdētāja vietnieks izdod rīkojumu: